Platona “Valsts” (1982.gada izdevumā) 48.lpp. ir lasāms jautājums, ko uzdod Sokrats : “Tas ir labi. Bet esi vēl tik laipns un saki: vai tu domā, ka kāda valsts vai armija, vai laupītāju vai zagļu banda, vai pat kāda tauta, kopīgi sākdama kādu netaisnu lietu, varētu kaut ko panākt, ja pasākuma dalībnieki būtu cits pret citu netaisni? Un Platona darba 49.lpp. ir lasāma atbilde, ko sniedz Sokrats “Tātad, šķiet, ka netaisnības vara ir šāda: visur, kur netaisnība rodas — vai valstī, vai tautā, vai armijā, vai citur kaut kur, tā vispirms jau ar to vien, ka tā ir vienmēr klāt, padara neiespējamu katru rīcību, izraisīdama šķelšanos un strīdus, un katrs tad kļūst par cita, it sevišķi par katra taisnīgā ienaidnieku. Vai tā nav?”. Atbilde “a” ir šīs sarunas laikā sniegtās atbildes un konteksta ļoti tuva parafrāze, proti, netaisnība (netaisna lieta) nekad nav attaisnojama un tā ir kā vēršanās pret taisnīgo, (un krietnais un taisnīgais ir tuvi koncepti Platona Sokrata ideju ietvarā). Un, ja palūkojas uz atbildēm “b”, “c”, “d”, tad tajās tiek minēts kas pretējs, proti, ka netaisnība ir nepieciešama vai pat noteiktos gadījumos attaisnojama. Bet it īpaši “b” atbildē parādās nianse, proti- “netaisna lieta neparedz, ka cilvēki ir netaisni viens pret otru”; kamēr Platona Sokrats min:, ka netaisnības (netaisnas lietas) īstenošanā - “katrs tad kļūst par cita, it sevišķi par katra taisnīgā ienaidnieku”.
