Olimpiādes rezultātu apspriešana

Piekrītu Naura argumentiem. A atbildes pirmā teikuma daļa "netaisnības klātesamība (vai valstī, vai tautā, vai armijā, vai citar kaut kur) padara neiespējamu katru rīcību" ir patiesa un atbilst Platona jautājuma saturam, taču teikuma otrā daļa "jo katrs kļūst par ienaidnieku taisnīgajam, krietnajam" neatbilst, jo taisnīgais, krietnais netiek pat pieminēts. Tā kā otrā teikuma daļa neatbilda citāta domai, jo tā netika pieminēta vai pat nebula nekāda mājiena, tika izvēlēta atbilde b, kurā nav neatbilstošu teikuma daļu.

Arī piekritīšu Naura argumentiem.
Atbilde a. saka, ka netaisnas rīcības uzsākšana vispār nav iespējama pēc noklusējuma, jo tā ir netaisna. Savukārt atbilde b. kāreiz pasaka, ka netaisna darbība var tikt uzsākta, bet jāseko līdzi tam, lai kolektīvā, kurš šo netaisno darbību sāk, būtu savstarpēja taisnība, un šis ir tieši tas, par ko Platons runā.

Piekrītu. Kā pareiza būtu jāieskaita tikai atbilde "b" nevis "a", jo Platona retoriskajā jautājumā pausts, ka arī netaisna mērķa panākšanai ir nepieciešams taisnīgums starp veicējiem (no kā izriet, ka netaisnas lietas sākšana nenozīmē, ka veicēji ir netaisni viens pret otru (atbilde "b"; tā nevar neatbilst citāta domai)). Atbildē "b", savukārt, izteikts, ka "netaisnības klātesamība (vai valstī, vai tautā, vai armijā, vai citur kaut kur) padara neiespējamu katru rīcību", tomēr Platona vārdi to pilnīgi skaidri neapstiprina (varbūt, lai panāktu taisnu lietu, taisnības klātesamība tomēr ne vienmēr ir nepieciešama?). Kas būtiskāk, otrā atbildes daļa, pamatojums, "jo katrs kļūst par ienaidnieku taisnīgajam, krietnajam", citātā apspēlēta nav; Platons vispār nemin, ka netaisnības klātesamība liecina par ienaidniekiem taisnīgajam, krietnajam.

Platona “Valsts” (1982.gada izdevumā) 48.lpp. ir lasāms jautājums, ko uzdod Sokrats : “Tas ir labi. Bet esi vēl tik laipns un saki: vai tu domā, ka kāda valsts vai armija, vai laupītāju vai zagļu banda, vai pat kāda tauta, kopīgi sākdama kādu netaisnu lietu, varētu kaut ko panākt, ja pasākuma dalībnieki būtu cits pret citu netaisni? Un Platona darba 49.lpp. ir lasāma atbilde, ko sniedz Sokrats “Tātad, šķiet, ka netaisnības vara ir šāda: visur, kur netaisnība rodas — vai valstī, vai tautā, vai armijā, vai citur kaut kur, tā vispirms jau ar to vien, ka tā ir vienmēr klāt, padara neiespējamu katru rīcību, izraisīdama šķelšanos un strīdus, un katrs tad kļūst par cita, it sevišķi par katra taisnīgā ienaidnieku. Vai tā nav?”. Atbilde “a” ir šīs sarunas laikā sniegtās atbildes un konteksta ļoti tuva parafrāze, proti, netaisnība (netaisna lieta) nekad nav attaisnojama un tā ir kā vēršanās pret taisnīgo, (un krietnais un taisnīgais ir tuvi koncepti Platona Sokrata ideju ietvarā). Un, ja palūkojas uz atbildēm “b”, “c”, “d”, tad tajās tiek minēts kas pretējs, proti, ka netaisnība ir nepieciešama vai pat noteiktos gadījumos attaisnojama. Bet it īpaši “b” atbildē parādās nianse, proti- “netaisna lieta neparedz, ka cilvēki ir netaisni viens pret otru”; kamēr Platona Sokrats min:, ka netaisnības (netaisnas lietas) īstenošanā - “katrs tad kļūst par cita, it sevišķi par katra taisnīgā ienaidnieku”.