Jēdzienu izpratnē aicinu pieturēties pie politikas teorijas un Latvijas vēstures prakses.
Komunisms ir politiska teorija, utopija, kas balstās uz šķiru cīņu un absolūto vienlīdzību. Kā Jūs pats rakstāt "Komunisms - marksismā paredzēta hipotētiska sabiedriskā iekārta, kura balstās uz ražošanas līdzekļu kopēju īpašumu", olimpiādē piedāvātajā definīcijā nekā tāda nav.
Sociālisms tiek definēts kā reāla sabiedriskā iekārta un politiskā mācība.
Nacionālajā enciklopēdija lasām: Jēdzienu "komunisms" plašāk sāka lietot 19. gs. 30.–40. gados. Komunisms kā politiska ideoloģija balstās uz marksisma teoriju, kuras galvenās nostādnes ir izklāstītas Kārļa Marksa (Karl Heinrich Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbā “Komunistiskās partijas manifests” (Das Kommunistische Manifest, 1848). Manifestā formulēts šķiru cīņas princips un nepieciešamība proletariātam nākt pie varas vardarbīgā ceļā, lai pēc strādnieku šķiras uzvaras izveidotu vienlīdzīgu bezšķiru sabiedrību. Lai to panāktu, bija nepieciešama privātīpašuma likvidēšana, aizstājot to ar kolektīvu īpašumu – kapitāls un ražošanas līdzekļi jāatņem buržuāzijai un jākoncentrē valsts (uzvarējušā proletariāta) rokās. Komunisma ideoloģijas mērķis ir komunistiskas sabiedrības (marksistiskā terminoloģijā – komunistiskā sabiedriski ekonomiskā formācija) radīšana, kurā ražošanas līdzekļi atrastos sabiedriskā īpašumā, nodrošinot sociālu līdztiesību (bezšķiru sabiedrība) un atsakoties no valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas. Plašā nozīmē par komunistiem uzskata visus, kas iestājas par privātīpašuma likvidāciju un pāreju uz kolektīvu īpašumu."
Un par sociālismu Nacionālā enciklopēdija raksta: (..) Pretēji tam, attīstot 19. gs. sākuma “utopiskā” sociālisma, britu čartistu kustības un fabiāņu biedrības idejas, radās demokrātiskā sociālisma virziens, kas uzsver politisko demokrātiju saistībā ar sabiedriskā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem dominanci ekonomikā, īpaši akcentējot demokrātiju darba vietās un darba ņēmēju pašpārvaldi. Būtisku ietekmi uz demokrātiskā sociālisma teoriju un praksi 19. gs. beigās radīja Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) aicinājums revidēt marksismu reformistiskā sociālisma virzienā. Atšķirībā no K. Marksa, kurš saprata sociālismu kā īpašu sabiedrību, E. Bernšteins traktēja sociālismu kā ētisku ideālu, kas, būdams pilnībā nesasniedzams, kalpo par sabiedrības pakāpeniskās pilnveidošanas determinanti (sociālisms kā tendence uz sabiedrības humanizāciju). Mūsdienās nosaukums “demokrātiskais sociālisms” apvieno dažādus novirzienus, kas atšķiras pēc vairākām pazīmēm. Piemēram, sabiedriskā īpašuma rakstura izpratne variē no jauktās ekonomikas aizstāvēšanas līdz priekšstatam, ka visiem ražošanas līdzekļiem jāatrodas darba kolektīvu īpašumā, attieksme pret valsti sniedzas no valsts nepieciešamības nolieguma anarhistiskajā sociālismā līdz pārliecībai, ka tieši demokrātiskai valstij ir jānodarbojas ar ekonomiskās dzīves plānošanu un sociālā taisnīguma un vienlīdzības nodrošināšanas vārdā jākontrolē veselības aizsardzības un pensiju sistēmas. Par šādas izpratnes spilgtāko apliecinājumu kļuva valsts kā “tautas mājas” (zviedru folkhemmet) ideja, kas dominēja Zviedrijas sociāldemokrātu politikā 20. gs. 30.-70. gados."
