Saskaņā ar olimpiādes tekstā atrodamo definīciju (16. jautājums), repatriācija ir “Atgriešanās dzimtenē. Karagūstekņu, bēgļu, izceļotāju nosūtīšana atpakaļ uz dzimteni, uz attiecīgo valsti. Arī ārvalstīs dzīvojošu citas valsts pilsoņu atgriešanās savā valstī pēc līguma, ko savstarpēji noslēgušas attiecīgās valstis. ” Tā kā vācbaltiešu izbraukšana notika saskaņā ar Vācijas-Latvijas 1939. gada 30. oktobra līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, tad process atbilst repatriācijas definīcijai, un pareizā atbilde ir tā, ka process atspoguļo Vācbaltiešu repatriāciju uz Vāciju.
Esmu apkopojis savus uzskatus par avotu analizēšanas uzdevumiem. Būtu ļoti ieinteresēts dzirdēt citus viedokļus.
9. Avots H man šķiet neitrāls. Tajā ir skaidri pieminēts, ka izbraukšana nesaistās ar pozitīvām emocijām, tā vietā tikai nogurdinošu gaidīšanas procesu ar atvieglojumu, kad tas beidzas, kā arī autors ir aprakstījis savas ģimenes izceļošanu. Negatīvu attieksmi es īsti nemanīju. Lasot avotu, man radās iespaids, ka autors ir centies objektīvi, neitrāli un bez liekām emocijām aprakstīt vācbaltiešu izceļošanas procesu kā jau to var sagaidīt no ziņojuma.
11. Es uzskatu, ka negatīvu nostāju pauž avots G, kurā minētas asaras un skumjas izceļojošo vidū, kā arī nepieciešamība pēc mierinājuma un stiprinājuma, acīmredzot paredzot grūtības nākotnē un bēdas par nepieciešamību aizbraukt.
12. Cerības un paļāvība
Domāju, ka arī avots C ir pareiza atbilde, jo tā pirmajā rindkopā “Savu pateicību mēs jau esam pauduši, pateicību mūsu Vadonim un vācu tautai par to, ka viņu gribas dēļ mums tagad ir iespēja kalpot uz mūsu varenās Tēvzemes austrumu robežas. Pateicība, ko mēs, Baltijas vācieši esam parādā Ādolfam Hitleram, nav izsakāma vārdos, tai jārunā caur mūsu darbiem” ir lieliska parādīta paļāvība Ādolfam Hitleram, kā arī cerības veikt darbus, kas apliecinās pateicību vadonim. Cerības arī parādās laimīgas nākotnes novēlējumā Latvijas iedzīvotājiem un nākotnes misijā veidot sapratni starp vācu un latviešu tautu, aizmirstot iepriekšējas nesaskaņas.
Pateicība Latvijai
Uzskatu, ka arī avotā C vārdos “Dievs svētī šo zemi, ko mēs nekad neaizmirsīsim” ir pausta pateicība Latvijai.
Piederība Latvijai
Manuprāt, avoti F un G arī ir pareizas atbildes, jo avotā F vairākkārt minēts, ka vācbaltieši atstāj savas mājas un, ka “Tikai jaunākā paaudze, kas dievina Hitleru, ir priecīgi doties; visiem pārējiem lūzt sirds, jo spiesti pamest zemi, kurā dzimuši, un jāatstāj viss īpašums. Esmu lieciniece sāpēm, ko nav iespējams aprakstīt” Tātad lielākā daļa vācbaltiešu uzskata Latviju par savu dzimteni un nevēlas to atstāt.
Avotā G rakstīts, ka “Neviens negribēja no dzimtenes un dzimtās baznīcas šķirties bez šī mierinājuma un stiprinājuma”, tādējādi uzsverot piederību Latvijai.
Vēlme izlīgt
Avotā G es saskatu vēlmi izlīgt, jo esot ieradusies visa draudze, arī cilvēki, kas neapmeklē baznīcu, minēta mierinājuma meklēšana. To var interpretēt kā vēlmi izlīgt, lai pametot Latviju, zinātu, ka ir atrisināti iepriekšējie konflikti, panākta saprašanās.