Diemžēl īsti nesaprotu, kā šīs A. Gavriļina paustās idejas pamato attiecīgās atbildes atbilstību.
Fragmentā trijos no četriem teikumiem aprakstīta atmiņu fragmenta autora atgriešanās Latvijā. (“Savam papam man jāpateicas par manu pirmo atgriešanos Latvijā. Jāpateicas tai gaišajai atmiņai, kas par viņu bija palikusi daudz jēkabpiliešu atmiņā. Jēkabpilī no rokas rokā esot gājusi naudas ziedojumu saraksts, lai Emīla Knaģa dēls varētu no Sibīrijas atgriezties.”) Tas nepārprotami norāda, ka tieši atgriešanās dzimtenē ir fragmenta centrālais notikums. Tikai pēdējā teikumā pieminēts, ka šī atgriešanās rezultējusies vēl vienā autora izsūtīšanā, proti, 1949. gada. (“Atgriezos gan, bet pēc pusotra gada mani uz Sibīriju aizsūtīja otrreiz.”) Var secināt, ka pēdējais teikums drīzāk iekļauts, lai, kritiski izvērtējot un loģiski apdomājot, secinātu, ka pusotrs gads pirms 1949. gada 25. marta ir 1947. gads (gads, kad atmiņu fragmenta autors atgriezās Latvijā).