Vidusskola. 3. un 14. uzdevums.

Vidusskola. 3. un 14. uzdevums.

Nosūtīja Elīza Paula Graudiņa —
Atbilžu skaits: 2
Labs vakars! 


Pievienojos kolēģiem vairākos jau iepriekš diskusijās apspriestajos jautājumos, tomēr īpaši vēlos vērst uzmanību šiem diviem.

3. uzdevums. No attiecīgā uzdevuma teksta izriet trīs potenciāli notikumi, proti, 1941. gada deportācijas, 1949. gada deportācijas un 1947. gads, kad teksta autors atgriezās Latvijā no pirmā izsūtījuma. Tā kā uzdevuma nosacījumos prasīts norādīt atbilstošā notikuma gadskaitli, pieņēmu, ka šis notikums ir autora atgriešanās dzimtenē 1947. gadā, un uzskatu, ka tā ir attiecīgajam tekstam visatbilstošākā atbilde. 

14. uzdevums. Mana atbilde “dipītis” netika ieskaitīta par pareizu trūkstošās garumzīmes dēļ, tomēr neuzskatu šo vērtējumu par korektu, jo tas ir sarunvalodas vārds, turklāt dažādos informācijas avotos šo vārdu raksta atšķirīgi (piemēram, portālos uzdevumi.lv un eng.lsm.lv izmanto “dipīši”, ne “dīpīši”).

Ceru uz vērtētāju atsaucību un pretimnākšanu šajos un citos jautājumos, kur atbildes ir visnotaļ diskutablas.



Atbildot uz Elīza Paula Graudiņa

Atbilde: Vidusskola. 3. un 14. uzdevums.

Nosūtīja Baiba Atmane —


3. jautājums skaidrojums.


Avoti, kuri ir balstīti uz atmiņām ir jāvērtē  kritiski. Kā uzsver A. Gavriļins savā darbā "Vēstures avotu pētniecība", tad atmiņas raksta par laiku un tas ir vēsturisks sacerējums, kurš ir balstīts uz daudzu gadu notikumiem, kuri balstās uz konkrētā  stāstītāja atmiņām. Turpinājumā zinātnieks uzsver, ka atmiņas ir vissubjektīvākais starp visiem vēstures avotiem, jo atmiņu autoram ir bijis laiks, lai pārdomātu savu nostāju, bet galvenais viņš zināja, kas notika pēc tam, respektīvi, pēc notikuma, kuru viņš aprakstīja un pie kāda rezultāta noveda konkrētais notikums. Tātad pareizā atbilde ir 1949 gads, nevis 1947 gads.

Atbildot uz Baiba Atmane

Atbilde: Vidusskola. 3. un 14. uzdevums.

Nosūtīja Elīza Paula Graudiņa —

Diemžēl īsti nesaprotu, kā šīs A. Gavriļina paustās idejas pamato attiecīgās atbildes atbilstību. 

Fragmentā trijos no četriem teikumiem aprakstīta atmiņu fragmenta autora atgriešanās Latvijā. (“Savam papam man jāpateicas par manu pirmo atgriešanos Latvijā. Jāpateicas tai gaišajai atmiņai, kas par viņu bija palikusi daudz jēkabpiliešu atmiņā. Jēkabpilī no rokas rokā esot gājusi naudas ziedojumu saraksts, lai Emīla Knaģa dēls varētu no Sibīrijas atgriezties.”) Tas nepārprotami norāda, ka tieši atgriešanās dzimtenē ir fragmenta centrālais notikums. Tikai pēdējā teikumā pieminēts, ka šī atgriešanās rezultējusies vēl vienā autora izsūtīšanā, proti, 1949. gada. (“Atgriezos gan, bet pēc pusotra gada mani uz Sibīriju aizsūtīja otrreiz.”)  Var secināt, ka pēdējais teikums drīzāk iekļauts, lai, kritiski izvērtējot un loģiski apdomājot, secinātu, ka pusotrs gads pirms 1949. gada 25. marta ir 1947. gads (gads, kad atmiņu fragmenta autors atgriezās Latvijā).