15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

Latvijā darbojas 119 pašvaldības – 110 novadi (≈ 520 pagasti) un deviņas republikas pilsētas: Rīga, Jūrmala, Valmiera, Liepāja, Ventspils, Rēzekne, Daugavpils, Jēkabpils un Jelgava. 2013. gada 1. jūnijā 119 Latvijas pašvaldībās tika ievēlēti 1618 deputāti.
Latvija uzņēmusies pildīt starptautiskās saistības globālo klimata pārmaiņu novēršanai, parakstot ANO Vides un attīstības konferences (RiodežanEUR, 1992) Deklarāciju, Vietējās rīcības programmu 21. gadsimtam, Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un citus dokumentus, kas tika ratificēti Latvijas Republikas Saeimā 1995. gadā. Šie dokumenti iezīmēja pagrieziena punktu pasaules vēsturē, izvirzot kopīgus mērķus ilgtspējīgas attīstības īstenošanai visām valstīm.

ANO dokumenta nosaukumam – „Vietējā darba kārtība 21. gadsimtam” ir dziļi simboliska jēga, jo tas atspoguļo sabiedrības nākotnes attīstības virzienus jaunajā tūkstošgadē. Daudzu „Agenda 21” minēto problēmu un risinājumu saknes ir meklējamas pašvaldību līmenī, tieši tāpēc pašvaldībām savi attīstības plāni ir jāizstrādā, balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem.

Vietējā pašvaldība veido un uztur ekonomisko, sociālo un vides infrastruktūru, pārrauga plānošanas procesu, nosaka vides politiku pašvaldībā, kā arī atbalsta nacionālās vides politikas īstenošanu. Vietējai pašvaldībai, kas ir iedzīvotājiem vistuvāk esošā pārvalde, ir liela nozīme sabiedrības izglītošanā un mobilizēšanā ilgtspējīgas attīstības jautājumu veicināšanā.

„Agenda 21” mērķis ir iesaistīt gan pašvaldības iedzīvotājus, gan dažādas intereses pārstāvošas sabiedrības grupas, kā arī komercuzņēmējus kopējā attīstības procesā. Tās uzdevums ir aicināt uz sadarbību gan ražotājus, gan nevalstiskās organizācijas, gan skolas un arodbiedrības, gan etniskās minoritātes, gan arī kaimiņu pašvaldības un valstiskās institūcijas.

„Agenda 21” nebeidzas un nesākas ar dokumenta sagatavošanu. Tas ir ilglaicīgs process un demokrātijas skola vietējā līmenī.

„Agenda 21” ietver izteiktu orientācija uz demokrātiskām rīcībām, piedaloties visiem iedzīvotājiem un interešu grupām, tādējādi veicinot vides, ekoloģisko, sociālo un ekonomisko mērķu integrāciju.

„Agenda 21” mērķi sakrīt ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem:

• ekonomisko, ekoloģisko un sociālo sistēmu saskaņa,

• dabas resursu saglabāšana un saprātīga izmantošana,

• garantēta drošība cilvēkiem un to veselībai.

Eiropas līmenī ilgtspējīgas attīstības īstenošanas process iezīmējās ar Eiropas Ilgtspējīgu pilsētu konferenci (Olborga, Dānija, 1994), kur 80 Eiropas vietējās pašvaldības ierosināja, apsprieda un parakstīja Olborgas Hartu “Eiropas pilsētas ceļā uz ilgtspējīgu sabiedrību”. Kopumā vairāk nekā 410 pašvaldības no 32 valstīm pievienojās kampaņai, kuras mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību vietējā līmenī un atbalstīt Eiropas pašvaldībām atbilstošas politikas un darbības veidošanā un īstenošanā. Pašlaik jau ir iesaistījušās vairāk nekā 2700 pašvaldību no 40 valstīm.

Tās ir apņēmušās ievērot labas un ilgtspējīgas pārvaldības principus gan pilsētu, ciematu un lauku teritorijās. Tas ir nopietns pamats stratēģiskai plānošanai un ilgtspējīgai vietējai ekonomikai, orientējoties uz efektīvu, bet vienlaikus atbildīgu vietējo resursu izmantošanu.

 „Agenda 21” nosaka, ka ilgtspējīgā attīstība ir veids, kā samazināt gan nabadzību, gan vides degradāciju. Nozīmīgākās ar resursu izmantošanu saistītas problēmas ir

• atmosfēras piesārņojums,

• Zemes neilgtspējīga izmantošana,

• mežu pārmērīga izciršana,

• augsnes noplicināšana un ilgstoša sausuma ietekme,

• bioloģiskās daudzveidības mazināšanās,

• jūru un saldūdeņu piesārņojums,

• nedroša toksisko ķimikāliju izmantošana,

• radioaktīvo atkritumu izplatīšanās.

Daudzu „Agenda 21” minēto problēmu un risinājumu saknes ir meklējamas pašvaldību līmenī, tieši tāpēc pašvaldībām savi attīstības plāni jāizstrādā, balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem. Vietējā pašvaldība veido un uztur ekonomisko, sociālo un vides infrastruktūru, pārrauga plānošanas procesu, nosaka vides politiku pašvaldībā, kā arī atbalsta nacionālās vides politikas īstenošanu.

Vietējās „Agenda 21”mērķis ir iesaistīt gan indivīdus, gan dažādas intereses pārstāvošas sabiedrības grupas kopējā attīstības procesā.

15.19. att. ANO Rīcības programma 21. gadsimtam – „Agenda 21”

Pašvaldību organizatoriskie priekšnoteikumi „Agenda 21” procesa veidošanā ietver

• atbalsta nodrošināšanu nacionālā līmenī (likumdošanas prasību īstenošana, informācijas izplatīšana).

• vides prasību iestrādāšanu visās pašvaldības attīstības stratēģijās un lēmumos (saistībā ar transporta politiku, nodarbinātību, tūrismu utt.),

• galveno sadarbības partneru izvēli dažādās organizācijas un iestādēs pašvaldības ietvaros un ārpus tās, arī valsts līmenī,

• iekšējās saziņas uzlabošanu, darbinieku informēšanu un apmācības, vides izglītības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai veicināšanu, apziņas pilnveidošanu un attieksmes maiņu,

• pastāvīgu ilgtspējīgas attīstības profila komisiju izveidošanu, kurās ir pārstāvēti dažādu jomu speciālisti un politiķi (transports, veselība, atkritumu apsaimniekošana utt.),

• reālas varas un plašāku lēmumu pieņemšanas pilnvaru nodrošināšanu vides un ilgtspējīgas attīstības struktūrvienību vadītājiem,

• labu attiecību uzturēšanu starp deputātiem, izpildvaras amatpersonām un speciālistiem, kuri ir ieinteresēti vai kuru pārziņā ir jautājumi, kas saistīti ar apkārtējo vidi un ilgtspējīgu attīstību (ieskaitot tādas sfēras, kā mājoklis, sociālās aktivitātes, komunikācija utt.).

Meklējot reģionālo problēmu risinājumu, visas Baltijas jūras reģiona valstis ir izstrādājušas kopīgu „Baltic Agenda 21”, kas skaidri formulē problēmas un nepieciešamos risinājumus.

Lai padarītu ilgtspējīgas attīstības īstenošanu vieglāku visām mērķgrupām, valstu valdības 1996. gadā nolēma veicināt kopīgu sapratni par ilgtspējīgu attīstību Baltijas jūras reģionā. 1998. gadā tika apstiprināts dokuments „Baltija 21 – Darba kārtība Baltijas jūras reģionam”. Tās ir vadlīnijas ilgtspējīgai attīstībai reģionā. Pēc būtības šis dokuments ir valdības līmeņa rīcības programma, kas ietver daudzus pasākumus, kuri ir saistoši arī pašvaldībām.

„Baltija 21” sastāv no 37 praktiski orientētiem priekšlikumiem, aptverot tādus sektorus kā lauksaimniecība, enerģētikas saimniecība, zvejniecība, mežsaimniecība, tūrisms, ražošana un transports, kā arī telpisko plānošanu un attiecības starp pašvaldībām.

Pirmās pašvaldības, kuras Latvijā izrādīja iniciatīvu saistībā ar „Baltic Agenda 21”, bija Jūrmala, Jelgava, vēlākā posmā tām pievienojās Talsi, Cēsis, Rēzekne, Rūjiena, Rīga, Ventspils, Kuldīga, kā arī daži pagasti. Šobrīd var jau runāt par Latvijas pieredzi ”Baltic Agenda 21” procesā, kuri ar starptautisko projektu palīdzību iekļaujas Eiropas apritē.

Jau kopš 20. gs. 60. gadiem dabas zinātnieki centās saistīt globālās vides izmaiņas ar antropogēno darbību. Sākotnējā iniciatīva nāca no zinātniekiem, kuri pētīja atmosfēru un mēģināja atrast kopsakarības starp cilvēces kolektīvās darbības ietekmi un visu atmosfēras sistēmu, kā arī tās iespējamām izmaiņām. Šāda interdisciplināra pieeja tika izmantota plašā zinātniskā programmā „Cilvēks un biosfēra”, kas ar ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas atbalstu tika īstenota kopš 1971. gada.

Tas zināmā mērā lika pamatus vides zinātnes un vides politikas mijiedarbībai, kā arī ļāva veiksmīgāk risināt globālās problēmas, kas joprojām ir ļoti aktuālas. Šajā procesā iezīmējās būtiska pašvaldību joma, jo darbības tika īstenotas pašvaldību teritorijās. Labs piemērs ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, kas ir vienīgā šāda veida īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā un aizņem 4576 km² lielu platību.

Rezultātā ir uzlabojusies ekoloģiskā situācija Salacas upes baseinā un Rīgas līča Ziemeļvidzemes piekrastē, kā arī tiek gūta pieredze nākotnei, lai ne vien radītu priekšnoteikumus jaunu biosfēras rezervātu organizēšanai Latvijā, bet arī orientētos uz pašvaldību teritoriju ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību.


Kopš 1992. gada lielākā daļa demokrātisko valstu ir izstrādājušas savu „Agenda 21”. Latvija to vēl nav paveikusi. Arī 2000. gadā izstrādātā „Ilgtspējīgās attīstības koncepcija Latvijā: no vīzijas uz darbību” nav uzskatāma par alternatīvu risinājumu, jo tajā ļoti nedaudz apskatītas vides prasības, turklāt ne tādā kontekstā, kā tas pieņemts starptautiskajā „Agenda 21”. Šajā koncepcijā gandrīz nemaz nav minēti sociālie jautājumi un problēmas. Šo dokumentu drīzāk var uzskatīt par plānu tautsaimniecības attīstībai ar nepietiekamu vides aizsardzības prasību integrāciju.

Latvijas pārskats par tautas attīstību (2012./2013. gads) – „Ilgtspējīga nācija”, ko veicis Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros, uzsver, ka no tautas attīstības perspektīvas dzīves vieta ir nozīmīgs nosacījums cilvēka un vietējās kopienas darbības iespēju īstenošanai. Lai arī teritoriju ilgtspējas sociālā dimensija ir grūti nosakāma, tā ir ļoti svarīga vietējās teritorijas un cilvēku kopienas dzīvotspējai.

Diemžēl veiktās iedzīvotāju aptaujas liecina, ka tikai 7,6% respondentu varēja droši apgalvot, ka viņu mazbērni turpinās dzīvot tajā pašā apdzīvotajā vietā. Ja Latvijas iedzīvotāji neuzskata savu dzīves vietu par pievilcīgu mazbērniem, vai varam domāt, ka šīs teritorijas būs ilgtspējīgas?

Labi iecerēti atsevišķu nozaru politiku pasākumi to realizācijas gaitā var radīt iepriekš neparedzētas sekas – atbalsts intensīvai lauksaimnieciskai darbībai var apdraudēt ainavas bioloģisko daudzveidību, bet ārējo investoru plānu realizācija var apdraudēt vietējo iedzīvotāju intereses. Tā kā ilgtspējīgas attīstības koncepcijas pamatā ir nepieciešamība nodrošināt dažādu sistēmu līdzsvaru, relatīvi īslaicīgas ekonomiskās intereses jāsamēro ar sociālās sistēmas un ekosistēmas ilgtermiņa attīstības vajadzībām.

Ilgtspēja nozīmē nevis īslaicīgu izrāvienu, bet gan virzību uz stabilu, ilglaicīgu līdzsvaru dabas, sabiedrības un katra indivīda dzīvē.

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam kā galvenais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments valstī var tikt uzskatīts arī kā “sabiedriskais līgums”. Šis valsts plānošanas dokuments gan iezīmē attīstības vadlīnijas, tomēr nesniedz skaidru redzējumu pašvaldībām teritoriju attīstības plānošanā vidējā termiņā. Latvija kā maza valsts ar ierobežotiem resursiem un ļoti nevienmērīgi attīstītām teritorijām noteikti iegūtu, ja ilgtspējīgas attīstības uzstādījumi tiktu lietoti mazāk deklaratīvā formā, bet vairāk praktiskā nozīmē, savstarpēji saskaņoti izstrādājot teritoriju un nozaru attīstības dokumentus.


Avots: http://zeimuls.lv/

Dažāda mēroga (valsts, reģiona, novada, pagasta, konkrētas apdzīvotas vietas) ilgtspējīga attīstība ir jāvērtē arī no sociālās attīstības iespējām. Tomēr ilgtspēja parasti tiek vairāk saistīta ar ekonomikas attīstību un vides kvalitātes saglabāšanu. Arī tāpēc, ka salīdzinoši vienkāršāk ir mērīt vides procesus, ko raksturo sugu daudzveidība, vides piesārņojuma līmenis, CO₂ emisijas vai ekonomiskā attīstība (radīto darba vietu skaits, piesaistīto investīciju apjoms).

Sociālo procesu analīze ir sarežģītāka, jo sociālo ilgtspēju raksturo gan objektīvas (kvantitatīvi izmērāmas), gan subjektīvas (kvalitatīvi nosakāmas) norises. Līdztekus iedzīvotāju labklājību raksturojošiem kvantitatīvajiem indikatoriem (ienākumu līmenis, mājokļa labiekārtotības pakāpe) ļoti svarīgi ir subjektīvie rādītāji, kas raksturo individuālo apmierinātību ar dzīves kvalitāti.
Tomēr vietas un kopienas dzīvotspēja – spēja pārdzīvot krīzes, adaptēties, elastīgi transformēties mainīgajos apstākļos – ir nozīmīgs ilgtspējīgas attīstības elements, jo uzrāda tās vietas, kas dažādos apstākļos spēj saglabāt pievilcību.

Vietas sociālais kapitāls un cilvēkkapitāls (prasmes, iemaņas, zināšanas, veselība, drošība, institūcijas, pārvaldība, iesaiste kopienā), dabas kapitāls (klimats, atmosfēra, zeme, ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība, dabas resursi, ūdens) un ekonomiskais kapitāls (bagātība, ienākumi, mājokļi, transports un infrastruktūra, produktivitāte, inovācijas) veido vienotu veselumu, kurā izšķirošā loma ir sociālajai rīcībspējai – prasmei izmantot iespējas, ko piedāvā vieta. Tas rada konkrētas vietas pievienoto vērtību, bet kopienas un atsevišķu indivīdu darbība, vērtības un tradīcijas, savstarpējās attiecības veido vietas sociālo dimensiju.

Tomēr sociālais kapitāls veidojas lēni, bet ātri zūd, piemēram, emigrācijas dēļ. Tādējādi nozīmi zaudē vietējā prakse un zināšanas, pamazām sairst sociālie tīkli – kontakti ar bijušajiem kaimiņiem, radiniekiem maina kvalitāti, savukārt jaunajā vietā sociālie tīkli veidojas lēni (imigranti zaudē iepriekšējo sociālo kapitālu, jaunajās vietās to veido no jauna).

Vietai zaudējot cilvēkkapitālu (iedzīvotāju novecošanās, dzimstības kritums, emigrācija), tā zaudē arī sociālo kapitālu un līdz ar to arī attīstības iespējas, lai gan mūsdienu tehnoloģijas ļauj emocionālās un ģimeniskās saites uzturēt regulārāk un intensīvāk. Sociālās saites virtuālajā vidē, lēti un ērti mobilie sakari nav salīdzināmi ar mēnešiem ilgu vēstuļu apmaiņu pirmsinterneta laikmetā, tomēr pastarpināta saziņa tik un tā ir tikai vājš aizstājējs tiešai ikdienas saskarsmei ar līdzcilvēkiem. Emigrācijas dēļ sairušas ģimenes un novārtā pamesti bērni tam ir skarba liecība. Pēdējā laikā ģimenes pamet Latviju ar visiem bērniem, un skolas gaitu sākšana ārpus Latvijas ievērojami samazina iespēju atgriezties.

Sociālais kapitāls neviennozīmīgi ietekmē vietas attīstību – tas var gan sekmēt resursu mobilizāciju un inovatīvu skatījumu uz vietu, gan arī kavēt ar inerci, aizspriedumiem utt. Jaunu ideju attīstību var bremzēt kopienas saliedēta pretestība, kuras pamatā ir tradicionālas vērtības un aizspriedumi pret jebkurām pārmaiņām. Taču ne jau jebkura jauna ideja ir apsveicama pati par sevi.


Avots: http://www.grobinasturisms.lv/lv/apskates-objekti-2/veja-parks/

Vietējā kopiena bieži vien nenovērtē tās sociālā un kultūras kapitāla bagātības, kas konkrētajā vietā paaudžu paaudzēs radušās. Arī indivīdi savu piederību nelielai vietējai kopienai kā unikālu vērtību bieži vien neapzinās. Reizēm, tikai attālinoties no dzimtās puses, ir iespējams svaigs skats no malas, kas ļauj atrast inovatīvu lietojumu senču krātajām vērtībām. Iespējams, ka Latvijas lauku kopienās ir saglabājušās specifiskas tradīcijas, receptes un dzīves gudrība, kas var pārvērst perifēriju par starptautiski pazīstamu tūrisma galamērķi, dodot darbu un ienākumus cilvēkiem, kas ir uzticīgi savai dzimtajai vietai.

Ņemot vērā cilvēkkapitāla izšķirošo lomu vietas attīstībā, īpaša uzmanība pievēršama demogrāfisko procesu tendencēm novadu griezumā. Līdz ar visas valsts iedzīvotāju skaita strauju samazināšanos jau ilgāku laiku turpinās Latvijas novadu un pagastu depopulācija – iedzīvotāju skaits gandrīz visos novados un pilsētās gadu no gada samazinās. Pēdējos 20 gados no tagadējiem 119 novadiem iedzīvotāju skaits ir samazinājies 107 novados (samazinājums pārsniedz pat 40%).

Latvijā strauji pieaugošais pagastu daudzums ar mazu iedzīvotāju skaitu aktualizē jautājumu par plašu valsts teritoriju iztukšošanos, kā arī par administratīvajām izmaksām uz vienu iedzīvotāju. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums nosaka, ka minimālais novada iedzīvotāju skaits ir vismaz 4000, lai tajā varētu efektīvi uzturēt infrastruktūru, ieskaitot administratīvo pārvaldi. Diemžēl jau tagad 36 novados iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā 4000, bet piecos no tiem iedzīvotāju skaits ir zem 2000, turklāt visos šajos novados iedzīvotāju skaits turpina samazināties.


Avots: http://www.visit.jelgava.lv/sakums/jaunumi/item/2435-gajeju-tilts-mitava

Sabiedriskajās diskusijās par mazo pašvaldību nākotni izkristalizējušies divi galvenie viedokļi. Pirmais aizstāv vēsturiski izveidojušos administratīvo iedalījumu, neraugoties uz to, cik mazs iedzīvotāju skaits tur arī ir palicis, un neņemot vērā administratīvās un infrastruktūras izmaksas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vietas dzīvotspēju un to, ka šīs vietas uzturēšanai valstij būs jāatrod budžetā papildu līdzekļi.

Otrs viedoklis ir par to, ka procesam jāļauj ritēt savu gaitu, līdzekļi attīstībā jāiegulda galvenokārt Rīgā un citās lielākajās pilsētās un attīstības centros, bet cilvēkiem vajadzētu pārcelties uz tām vietām, kurās ir rodamas darbavietas.

Vairumā sarūkošo novadu ir ļoti maz darbavietu, zemā dzimstība un apjomīgā emigrācija ir radījusi nelabvēlīgas pārmaiņas daudzu novadu iedzīvotāju vecuma sastāvā.

Katra novada un pat pagasta ietvaros iedzīvotāju izvietojums un to skaita izmaiņas nav viendabīgas. Parasti pagastam vai novadam ir sava „galvaspilsēta”, kurā koncentrējas pat lielākā daļa iedzīvotāju. Šāda iedzīvotāju koncentrēšanās pagasta centrā vērojama daudzviet Latvijā, īpaši Latgalē. Savukārt ārpus pagasta centra mājas paliek tukšas – samazinās ciemu skaits un arī iedzīvotāju skaits tajos, daudzviet palicis pavisam maz cilvēku – lielākoties pensionāri.

Iedzīvotāju skaita samazināšanos noteikušas saimniekošanas veida izmaiņas – agrāk uz katriem 10–30 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija savi strādājošie, kuri zemi apstrādāja ar zirgiem, savukārt tagad daudzu desmitu cilvēku darbarokas ir aizstājušas dažas lauksaimniecības tehnikas vienības. Agrāk visi Latvijas pagasti bija samērā vienmērīgi apdzīvoti, šobrīd aizvien plašākas teritorijas paliekušas bez iedzīvotājiem.

Mūsdienās strauji mainās cilvēku un vietu funkcionālās attiecības, tādēļ jautājums par lauku tukšošanos kā tendenci, kuras rezultātā tuvākā nākotnē iedzīvotāji vairāk koncentrēsies pilsētās, bet lauki kā vietas ar mazākām iespējām paliks gandrīz tukši, ir strīdīgs. Vēl samērā nesen cilvēki (īpaši laukos) bija ļoti atkarīgi no vietas piedāvātajām iespējām. Tagad dzīves, darba un pakalpojumu saņemšanas, kā arī brīvā laika pavadīšanas vietas bieži vien nesakrīt, jo iedzīvotāji kļūst mobilāki.

Ikdienas kustīguma pieaugums ir samērā jauna parādība, kas maina cilvēku un vietas attiecības. To apliecina pētījumi par lauku iedzīvotāju pakalpojumu (iepirkšanās, bankas pakalpojumi, veselības aprūpe) izmantošanas praksi.


Enerģijas avots ir poligona biogāze, kas veidojas slēgtajos atkritumu noguldījumos. Iegūto enerģiju izmanto elektrības ražošanai, arī tomātu un ziedu audzēšanai. Pēdējos gados ir iegūti apmēram 8 miljoni m³ biogāzes (pārrēķinot uz tīru metānu), kas atbilst apmēram 80 miljoniem kWh. Gada ienākumi no elektroenerģijas ražošanas sasniedz ap 4 miljoniem EUR, bet no dārzeņu un ziedu audzēšanas – gandrīz 1 miljonu EUR.

Latvijā kopumā notiek būtiskas demogrāfiskās un administratīvās pārmaiņas, kas atstāj dziļu ietekmi uz pašvaldību attīstības procesiem. Nākotnes veidošanā vairāk jābalstās uz plašu un dziļu procesu izpratni, efektīvu rīcības politiku, lai pašvaldību teritorijās varētu nodrošināt ilgtspējīgu attīstību.

Kaut gan Latvijā darbojas relatīvi stabila, uz likumiem un normatīvajiem aktiem balstīta sociālās drošības sistēma, kā arī valdība krīzes un pēckrīzes apstākļos ir spērusi dažus soļus, lai bezdarbnieku un maznodrošināto cilvēku situācija nepasliktinātos pārāk dramatiski, tomēr pastāv augsta ienākumu nevienlīdzība, kura tiek atražota kā darba tirgū, tā sociālās drošības sistēmā.

Tāpēc Latvijā viens no galvenajiem uzdevumiem būtu mazināt sociālās drošības sistēmas nevienlīdzību atražojošās darbības un pavērst tās nevienlīdzību kompensējošā virzienā. Lai samazinātu ienākumu nevienlīdzību, ievērojami jāsamazina nodokļu slogs zemo algu saņēmējiem vai arī jāratificē Eiropas Sociālās hartas punkts par taisnīgu darba samaksu.

Tas izriet no Latvijas iedzīvotāju vēlmēm, un to apliecina aptaujās izteiktais viedoklis.