15.1. Starptautiskā sadarbība ilgtspējīgas attīstības īstenošanai

2012. gada sākumā ANO Augsta līmeņa Globālās ilgtspējas grupa, ko vadīja Dienvidāfrikas Republikas prezidents Džeikobs Zuma (Jacob Zuma) un Somijas prezidente Tarja Halonena (Tarja Halonen), uzsvēra nepieciešamību "starptautiskajai sabiedrībai izvērtēt iekšzemes kopprodukta nozīmi un izstrādāt jaunu ilgtspējīgas attīstības rādītāju kopumu".



15.1. att. ANO Augsta līmeņa Globālās ilgtspējas Padomes 5. sanāksme. ANO Galvenā mītne, Ņujorka, 2011. gada septembris. Līdzpriekšsēdētāji: Somijas Republikas prezidente Tarja Halonena un Dienvidāfrikas Republikas prezidents Džeikobs Zuma.

Avots: http://www.un.org/wcm/content/site/climatechange/pages/gsp

Daudzpusējie starptautiskie vides līgumi (konvencijas) ir viena no senākajām sadarbības formām, lai risinātu klimata, dabas, vides un ilgtspējīgas attīstības problēmas. Pēc 1972. gada ANO Cilvēkvides konferences starptautiskie vides līgumi ir kļuvuši par galveno globālās vides pārvaldes veidu, tomēr vairāk uzsverot starptautisko diplomātiju nevis vienkārši tehnisko izpratni un izpildījumu. Kopš 1920. gada ir parakstīti, ratificēti un stājušies spēkā ap 140 starptautiskie līgumi, bet tos papildinošo dokumentu, piemēram, protokolu un grozījumu, skaits ir daudzkārt lielāks. Starp tiem vairākas konvencijas un protokoli īpaši izceļas ar savu nozīmīgumu saistībā ar ozona slāņa degradāciju, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņām.

Kaut gan konvencijas un to protokoli ir atšķirīgi pēc būtības un izvirzītajiem mērķiem, tomēr ir arī līdzības. Konvencijas faktiski ir starptautiski likumi, par kuriem ir vienojušās neatkarīgas valstis vai to pilnvarotas institūcijas. Tā kā konvencijas nosaka valstu tiesības un pienākumus noteiktā jomā, pirms to pieņemšanas parasti notiek samērā ilga saskaņošana, ko veic valstu oficiāli pārstāvji. Pēc tam tehniskie eksperti sagatavo konvencijas projektu un nodod izvērtēšanai dalībvalstīm. Dalībvalstu augstākās amatpersonas starptautiskas konferences laikā, kas veltīta ar konvenciju saistīto jautājumu izskatīšanai, paraksta konvenciju un pēc tam veic ratifikācijas procedūru, kas ietver valsts likumdevēja (parlamenta) oficiālu lēmumu par konvencijas atbilstību nacionālajai likumdošanai un vēlmei to pildīt, uzņemoties starptautiskas saistības, kas izriet no konvencijas. Ja noteikts skaits dalībvalstu ir ratificējušas konvenciju (minimālo dalībvalstu skaitu, kas nepieciešams, lai konvencija efektīvi darbotos, izlemj pašas dalībvalstis), tās sasauc pirmo konvencijas dalībvalstu konferenci, kurā vienojas par konvencijas īstenošanas pasākumiem, ieskaitot konvencijas sekretariāta izveidošanu, finansējuma nodrošināšanu, budžeta līdzekļu izmantošanu, dalībvalstu atskaitīšanās kārtību un nepieciešamības gadījumā arī dalībvalstu atbilstības izvērtējumu. Dažkārt tiek izveidotas ekspertu komisijas vai darba grupas aktuālu jautājumu risināšanai.

Globālās vides politikas veidošanā, kā arī konvenciju un to protokolu tapšanā nenovērtējama ir zinātnieku un ekspertu loma. Kā labu piemēru var minēt Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupu, kurā ietilpst apmēram trīs tūkstoši zinātnieku. Viņu pētījumu rezultāti, to savstarpēja apmaiņa un kolektīva interpretācija ir veicinājusi pasaules sabiedrības izpratni par pašlaik aktuālāko vides problēmu, kā arī palīdzējusi veidot vienotu klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanas politiku. Šīs starptautiskās organizācijas ieguldījums ir novērtēts ar 2007. gada Nobela Miera prēmiju.


15.2. att. Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupas apbalvojums – 2007. gada Nobela Miera prēmija.