15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

15.1. Starptautiskā sadarbība ilgtspējīgas attīstības īstenošanai

15.2. att. Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupas apbalvojums – 2007. gada Nobela Miera prēmija.

15.2. Vienkāršākas dzīves iespējas

1981. gadā amerikāņu rakstnieks Daiens Elgins (Duane Elgin) publicēja grāmatu „Brīvprātīgā vienkāršība” un pats atzina, ka šis darbs ir radies, iedvesmojoties no Ernesta Šumahera (Ernst Friedrich Schumacher) idejām, īpaši saistībā ar Šūmahera 1973. gadā izdoto grāmatu „Mazais ir skaists” („Small is Beautiful”). Viņš redzēja „brīvprātīgās vienkāršības” sūtību kā savā ziņā aicinošu dzīves virzienu.
Ideja par izvēli dzīvot vienkārši nozīmē nepalielināt savus izdevumus, lai mazinātu ietekmi uz vidi, bet vienlaikus tiekties paplašināt savu brīvību un iekšējā miera sajūtu. Šī ideja izplatījās, līdz tā kļuva par sociālo kustību arī OESD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – Organisation for Economic Co-operation and Development) valstu ietvaros, aptverot dažādas sociālās grupas.

Izvēle par labu vienkāršībai un pretošanās "žurkas skrējienam" („vāveres ratam”) izraisīja pat žurnālu un televīzijas interesi un iesaistīšanos, jo īpaši 1990. gadā, kad aktualizējās jautājums par dzīvesveidu.

15.3. att. „Žurkas skrējiens” tiek veikts paša skrējiena dēļ un ir bezjēdzīgs – tā ir pakaļdzīšanās pēc kaut kā nezināma.

Tas vienlaikus radīja paralēlas kustības, „Lēnā ēšana” ("Slow Food") un „rāmā pilsēta” ("Slow City”) saistīta ar ideju par vienkāršību un nekomercializētu darbību, kas veicina augstāku dzīves kvalitāti. „Lēnā ēšana” ir starptautiska kustība, ko iedibināja Karlo Petrīni (Carlo Petrini) 1986. gadā kā alternatīvu „ātrai ēšanai” („Fast food”), tā cenšoties saglabāt tradicionālo virtuvi. Viņš mudināja lauksaimniekus audzēt augus, sēklas un mājlopus, kas raksturīgi vietējām ekosistēmām. Kustība ir aptvērusi pasauli un iekļauj vairāk nekā 100 000 biedru 150 valstīs. Tās mērķi ir ilgtspējīgas pārtikas un vietējo mazo uzņēmumu attīstības veicināšana, kā arī politiska prasība, kas vērsta pret lauksaimniecības produktu aprites globalizāciju.

Populārais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš ir šīs starptautiskās kustības aizsācējs Latvijā. Viņš 1996. gadā nodibināja biedrību „Slow Food Riga”.

15.4. att. Restorāna izkārtne Santorīni, Grieķijā.

Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/Slow_Food

Tomēr „brīvprātīgās vienkāršības”  kustība nav sasniegusi vairākumu – kritisko masu, kas ir svarīgs parametrs, lai veicinātu domu apmaiņu sociālo tīklu plūsmā, tādējādi palīdzot sagatavot augsni jaunai ekonomiskai domāšanai par laimi un labklājību.
Individuālā apņemšanās par labu „brīvprātīgajai vienkāršībai” paver ceļu tāda paša veida kolektīvām saistībām, ko pieņem mazās kopienas, ciemati un pilsētas.

Rūpes par planētas lielajām vides problēmas pastiprinājās 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā. Tās vienoja cilvēku kustības, mēģinot parādīt alternatīva dzīves veida iespējas, par kurām nevajadzēs "samaksāt ar planētu Zeme" un būs elastīgākas, saskaroties ar iespējamām vides, sociālajām un ekonomikas problēmām. Daži cilvēki pārvietojās, lai veidotu jaunas kopienas un īstenotu alternatīvās ekonomikas un vides principus.

Ekociemati (Ecovillages) parasti bija maza mēroga apmetnes, kas tika izveidotas industriālās sabiedrības robežteritorijās – pamestās rūpnieciskās zonās, ārpilsētās vai lauku rajonos. Projekti tika izstrādāti, lai būtu vairāk videi draudzīgi, kā arī lai nodrošinātu iztikas pietiekamību ekonomiskā skatījumā, bet nevis pieaugumu.

Citi projekti bija vairāk tendēti reformēt pastāvošās kopienas. Tika ieteikti arī principi, lai izmantotu vairāk amatnieku darbībai līdzīgu un ekoloģisku pieeju. Šāda pieeja iemiesojās arī apdzīvotās vietās un kopienās, piemēram "Slow Society" koncepcija, kas guva atzinību no biznesa līderiem Japānā 21. gs. sākumā.

15.5. att. „Cittaslow” kustība jau ir izplatījusies visā pasaulē.

Avots: http://www.cittaslow.org/

Šīs kustības mērķi ir

• padarīt dzīvi labāku ikvienam, kas dzīvo pilsētvidē,

• uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās,

• pretoties pilsētu homogenizācijai un globalizācijai visā pasaulē,

• aizsargāt vidi,

• veicināt kultūras daudzveidību un unikalitāti atsevišķās pilsētās,

• radīt iedvesmu par veselīgāku dzīvesveidu.

Ekociemati tiek plānoti 50–150 personām. Lielāki ekociemati līdz pat 2000 personām pastāv kā veidojumi no daudzām mazākām vienībām, lai saņemtu lielāku sociālo fondu atbalstu. Daži ekociemati pieaug uz tuvējo iedzīvotāju rēķina, kas ne vienmēr ir to īstenie locekļi, bet dzīvo perifērijā un efektīvi piedalās ekociemata dzīves norisēs.

15.6. att. Moderna ekociemata vīzija.

Avots: https://www.occupycorporatism.com/wp-content/uploads/2013/04/02.jpg

Ekociematos locekļus vieno kopīgas ekoloģiskās, sociālās, ekonomiskās, kultūras un garīgās vērtības. Tur bieži dzīvo cilvēki, kuri izvēlējušies alternatīvu centralizēto elektroapgādes, ūdens un kanalizācijas sistēmu. Daudzi uzskata, ka pašreizējais patērētāja dzīvesveids ir izšķērdīgs, kas iznīcina dabiskos biotopus, veicina pilsētu, rūpnīcu un fermu pārlieku izvēršanos, paļaušanos uz fosilo kurināmo, un tās ir tendences, kas jāmaina, lai nepieļautu ekoloģisko katastrofu.

15.3. Alternatīvās attīstības iespējas

15.3.1. Ekonomiskās izaugsmes vēsturiskais pamats

Ekonomiskā augsme ir saistīts jēdziens, taču tā nav tā pati vienkāršā "izaugsme". Pauls Romers (Paul_Romer), Stenfordas universitātes ekonomists, to definē šādi: "Ekonomiskā izaugsme notiek, ja cilvēki ņem resursus un pārkārto tos vērtīgākā veidā".
Tas ir līdzīgi ēdiena gatavošanai – izejvielas nonāk virtuvē, tiek pielikts darbs, zināšanas, enerģija un tehnoloģijas. Pagatavotais garšīgais ēdiens ir daudz vērtīgāks nekā izejvielas, tādējādi ir radīta pievienotā vērtība, t.i., ekonomiskais pieaugums.

Bet kā izmērīt šo pievienoto vērtību? Mūsdienu pasaulē to mēra ar naudu. Pievilcīgas maltītes vērtība nav atkarīga no tā, vai kāds ir gatavs maksāt par to. Tomēr šāda vērtības mērīšana rada zināmas grūtības. Ja maltīti ir sagatavojusi māte, tā varētu būt liela vērtība man. Taču šāda vērtība netiek reģistrēta ekonomikas statistikā, jo mēs jau nemaksājam par ēdiena gatavošanu​ savai mātei.
Teorētiski, mātes darbība ēdiena gatavošanā un pasniegšanā veicina tautas ekonomisko izaugsmi. Taču tā kā nav veikts maksājums, un par šo darbību netiek ziņots oficiālajai uzskaites sistēmai, jaukā ēdienreize paliek ekonomiski neredzama.

Varētu pieļaut, ka māte tomēr iesniedz rēķinu par maltīti. Dēls vai meita varētu apmaksāt šo rēķinu skaidrā naudā. Māte ieraksta to ienākumu deklarācijā un nomaksā atbilstošu nodokli. Tad un tikai tad, sniedzot ziņas par maltītes sagatavošanu un pasniegšanu, kā arī saņemto samaksu, viņa un viņas bērni būs veicinājuši savas tautas mērāmo ekonomisko izaugsmi.

15.7. att. Pauls Romers, Stenfordas un Ņujorkas universitātes profesors, ekonomists.

Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Paul_Romer

Modernā pasaule ir apsēsta ar augošu mērīšanas māniju, vai „monetāru” ekonomisko izaugsmi. Tika izgudrots un ieviests pasākums apkopot stāvokli par monetārās ekonomikas pieauguma līmenī valstīs jeb iekšzemes kopproduktu (IKP).

Par šo skaitli visbiežāk ziņo saistībā ar panākumiem vai panīkumu pasaules valstīs. Tas atspoguļo arī darba efektivitāti un ekonomikas aktivitāti.

Tomēr ir bīstami saistīt panākumus vai panīkumu ar IKP vērtību. Pastāv aplams uzskats, ka katastrofas, nelaimes gadījumi un pat kari palielina IKP, jo nācija mobilizē savu ekonomiku, lai atgūtos pēc stihijas, veiktu atjaunošanas darbus vai dotos uzbrukumā citai valstij. Turklāt vides degradācija vai dziļa sociālā nevienlīdzība biežāk izraisa IKP pieaugumu, bet šo nedienu mazināšana vairāk saistās ar IKP kritumu.

„Augsme kā parasti” (bussines as usual) atsaucas uz fiziskās paplašināšanas saplūšanu ar monetārās ekonomikas izaugsmi, atstājot malā kvalitatīva, laba-vai-slikta veida izaugsmi un ignorē sistēmiskos izaugsmes ierobežojumus. „Augsme kā parasti” ir tik labi korelē ar IKP, ka šie divi termini kļūst gandrīz sinonīmi. Gada IKP pieaugums liecina par „Augsmes kā parasti” uzvaras gājiena turpināšanos.

15.8. att. „Augsme kā parasti”.

Avots: http://inspiredeconomist.com/2011/02/22/defining-the-qualities-of-business-sustainability-leaders/

Tomēr pēdējos gados vairāku valstu valdībās kritika par IKP izmantošanu kā galveno parametru valstu attīstības vērtēšanai ir ievērojami pastiprinājusies. Pat Ķīnas valdība, kas spēja nodrošināt strauju ekonomikas attīstību pēdējās desmitgadēs, publiski ir norādījusi par savu nodomu mazināt ar IKP saistīto attīstības vērtējuma īpatsvaru un izaugsmē uzsvērt cilvēku laimes līmeni un lielākas rūpes par dabu.

Ekonomiskās domāšanas globālas izmaiņas un pat valstu ekonomikas politikas izmaiņas ir sākušās. Kvantitatīvi šīs izmaiņas vēl nav noteiktas, taču jau pastāv daudzi virzieni, kas izmanto sasniegumus psiholoģijā un nEURloģijā, bažas par klimata pārmaiņām, demogrāfisko tendenču izmaiņas.

15.3.2. „Jaunā ekonomika”

"Jaunā ekonomika" ir ekonomiskā filozofija un teorija, kas vairāk balstās uz idejām par pietiekamību nekā izaugsmi, arī uz Zemes sistēmu ierobežojumu ievērošanu, bet mazāk nodarbojas ar pašu ierobežojumu vērtēšanu un iespēju meklēšanu, lai mazinātu pašus ierobežojumus. "Jaunā ekonomika" varētu sākt alternatīvu, kultūras ziņā atšķirīgu, bet mazāk staigātu ceļu.

Celmlaužu – Hermana Deilī un Ernesta Šumahera centieniem ir pievienojušās neskaitāmas citu zinātnieku idejas ekonomikā, kā arī sociālajās un dabaszinātnēs. Kopā ar jaunām ekonomikas idejām ir radušās jaunas metodes un paņēmieni, iesaistot pilnveidotas matemātikas un datoru modelēšanas metodes, lai palīdzētu leģitimēt "Jauno ekonomiku" tradicionālās augsmes ekonomikas pārāk skeptisko politiķu acīs.

Pašlaik domāšana "Jaunās ekonomikas" virzienā aptver aizvien vairāk cilvēku, kuru līderi ir gan Nobela prēmijas laureāti ekonomikā, gan arī valstu vadītāji. Atšķirību starp "Jauno ekonomiku" un pašreizējo augsmes modeli īsumā var formulēt šādi.

• Plašāki un daudz humānāki mērķi. "Augsme kā parasti" ir vērsta uz ekonomikas izaugsmi, kas balstīta pārliecībā, ka šī izaugsme vienmēr garantē cilvēces progresu. "Jaunā ekonomika" koncentrējas uz reāliem rezultātiem, kurus tradicionālā ekonomika tikai šķietami cenšas panākt – uz labklājību iedzīvotājiem.

• Ētiska orientācija. "Augsme kā parasti" nepietiekami novērtē ētiskos jautājumus ar bagātības vairošanu šodien, neraugoties uz tās negatīvo ietekmi nākotnē. Turklāt tai ir tendence vērtības koncentrēt nevis bagātību taisnīgāk sadalīt. "Jaunā ekonomika" uzskata, ka nevienlīdzības problēmas jārisina ne vien šodien, bet arī rīt. Tā īpaši uzsver godīgumu arī attiecībā uz nākotnes paaudzēm, balstoties uz koncepciju par starppaaudžu taisnīgumu.

• Skaidras ekoloģiskās robežas. "Augsme kā parasti" bieži ignorē realitāti, ka ekosistēmu pakalpojumi un dabas resursi ir ierobežoti. "Jaunā ekonomika" izmanto šos ierobežojumus kā sākuma punktu, ap kuru veidot jaunu, funkcionējošu sistēmu vērtēšanai, attīstībai, nodarbinātības politikai utt.

• Vairāk sistēmisko rādītāju. "Augsme kā parasti" izmanto vienkāršotus indikatorus, kā galveno izceļot IKP un tam analogus rādītājus. "Jaunā ekonomika" izmanto virkni mūsdienīgu mērījumu, lai varētu iegūt korektas atbildes uz jautājumiem, kas ir patiesi nozīmīgi iedzīvotājiem, to skaitā, vērtējumu par personīgo laimi un dzīves kvalitāti.

"Jaunās ekonomikas" idejas jāiekļauj ekonomikā, kas pašlaik dominē vairākumā gadījumu. Tas nozīmē, ka jaunās ekonomiskās koncepcijas, politika un pasākumi kļūs aizvien nozīmīgāki valsts vai valdības lēmumu pieņēmējiem. Turklāt "Jaunā ekonomika" saglabā arī noteiktu specifiku – tā ir alternatīva, bet pagaidām vēl nav līdz galam sakārtota, jo tās dažādie piekritēji vēl nav vienojušies par kopīgu ietvaru. Tas veicina atšķirīgus formulējumus, aprakstus un redzējumus samērā līdzīgām koncepcijām.

Pēdējos gados ir parādījušās dažas norādes, ka augsmes modeļa dominance sāk vājināties, kaut gan tikai nedaudz. Pierādījumi ir ļoti pārliecinoši, ja pieminām, piemēram, pasaules vadošo ekonomistu viedokļus, tiem runājot ar ietekmīgāko valstu vadītājiem. Spilgtākais piemērs tam bija Ekonomiskās darbības un sociālā progresa novērtēšanas komisijas izveidošana, kas pazīstama arī kā "Štiglica komisija" pēc tās priekšsēdētāja, Nobela prēmijas laureāta, ekonomista Džozefa Štiglica (Joseph Stiglitz) vārda.

Štiglica komisija tika izveidota 2008. gadā pēc Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) lūguma. Tā sniedza oficiālu paskaidrojumu: "Jau ilgāku laiku rodas aizvien lielākas bažas par pašreizējo ekonomisko rādītāju pietiekamību, īpaši, ja izaugsmi pamato galvenokārt tikai ar IKP datiem. Tomēr attiecībā uz šiem skaitļiem jāraugās plašāk un dziļāk – kā tie atspoguļo pasākumu efektivitāti un vai tie ir izmantojami ekonomikas, vides un sociālās ilgtspējas raksturošanai”.

Darba noslēgumā komisija iesniedza ziņojumu un uzsvēra, ka "ir pienācis laiks mūsu vērtēšanas sistēmā pārvirzīt uzsvaru no ekonomiskās ražošanas mērīšanas uz cilvēku labklājības novērtēšanu". Turklāt komisija sniedza arī detalizētas rekomendācijas par sociālekonomisko procesu norisi un to analīzes iespējām.

Štiglica komisijas darbību var uzskatīt par galveno pavērsienu ceļā uz „Jauno ekonomiku”, kā arī par potenciālu pagrieziena punktu valstu attīstības procesu vēsturē. Īpaši nozīmīgas ir rekomendācijas, kā novērtēt tautas progresu un kādus mērķus izvirzīt nācijas attīstībai.

Darbu ar Štiglica komisijas secinājumiem turpina Francijas valdības aģentūra, saņemot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) finansiālu atbalstu programmas "Sabiedrības attīstības progress” ietvaros.

Tagad par jaunumiem šajā programmā iespējams uzzināt, izmantojot ļoti noderīgu un visaptverošu tīmekļa vietni "Wikiprogress.org", ko pārvalda OECD. „Wikiprogress” sniedz ne vien informāciju par pašlaik notiekošo, bet arī datus, ziņas un saites ar citiem, kas ir profesionāli iesaistīti jaunu pieeju meklējumos, lai pārietu uz labāku uzskaiti saistībā ar labklājības pētniecības un sociālo progresu kopumā. Tas ir būtisks resurss ikvienam, kas vēlas sekot alternatīvam domāšanas veidam par progresu.

15.3.3. „Zaļā ekonomika”

"Zaļā ekonomika" ir ANO iniciatīva, kas tika ieviesta un atbalstīta galvenokārt ANO Vides programmas ANO-VP (United nations Environment programme – UNEP) ietvaros.

ANO-VP izpilddirektors Ahims Steiners (Achim Steiner) vērtē „Zaļās ekonomikas” iniciatīvu kā neitralizējošu argumentu attiecībā uz to, ka ilgtspēju var sasniegt tikai uz ekonomiskās attīstības rēķina.

ANO-VP atbalstītā "Zaļās stimulēšanas pakete" 2008. gada finanšu krīzes laikā identificēja konkrētās jomas, kurās plaša mēroga publiskā sektora ieguldījumi varētu iedarbināt "Zaļo ekonomiku". Rūpniecībai, kas pārmērīgi izmanto resursus, ik gadu globālā mērogā vajadzētu novirzīt 1,3 triljonus EUR uz desmit „zaļākām” jomām, sākot no ilgtspējīgas mežsaimniecības līdz ēku modernizēšanai. Investīcijas – aptuveni 2% no pasaules ekonomikas kopprodukta – palīdzētu mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un ļautu izvairīties no cenu šoka saistībā ar atkarību no fosilā kurināmā un citām precēm.

Sākot ar 2011. gadu ANO-VP piedāvā dažādus pakalpojumus, kas saistīti ar videi draudzīgo „Zaļo ekonomiku” un būtiski svarīgas konsultācijas par zinātnes un pētniecības attīstību. Tādējādi tiek palīdzēts valstīm veidot stratēģiju un politiku, kā arī tiek piedāvātas uz modeļiem bāzētas analīzes metodes par „Zaļās ekonomikas” investīciju ietekmi.

„Zaļā ekonomika” bija arī viena no divām galvenajām tēmām "Rio+20" konferencē 2012. gadā, kad tā tika minēta kā centrālā stratēģija daudzu valstu valdību uzstādījumā, bet daudzas nevalstiskās organizācijas to uzskatīja par galveno, lai tiektos uz ilgtspējīgu attīstību. Tas būtiski ir ietekmējis globālo politiku par ilgtspējīgu attīstību. Pašlaik tiek strādāts pie tā, lai panāktu saistošu vai brīvprātīgu vienošanos par „Zaļās ekonomikas” plašāku ieviešanu.

„Zaļās ekonomikas” koncepcijas veicināšanā ANO-VP sadarbojas ar ideju ģeneratoriem (domnīcām – think tank) un komerciāliem partneriem (piemēram, Deutsche Bank) par uzticēšanos starptautiskiem aizdevumiem un ekonomiskās analīzes pilnveidošanu.

15.3.4. „Zaļā augsme”

„Zaļā augsme” ir jēdziens, ko bija iecerējusi McKinsey konsultāciju firma saistībā ar praktiskajām darbībām klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai. Šo jēdzienu kā labu atzina arī ANO, saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības konferences (Johannesburga, 2002) Īstenošanas plānu.

„Zaļās augsmes” intelektuālais centrs saistās ar Koreju, kur darbojas Globālās zaļās augsmes institūts (Global Green Growth Institute – GGGI).

Avots: http://www.gggi.org

„Zaļā augsme” atspoguļo ekonomisko domātāju – Nikolasa Šterna, Džefrija Saha (Nicholas Stern, Jeffrey Sachs) uzskatus. GGGI atrašanās vieta Dienvidkorejā atspoguļo šīs valsts īstenotos politikas pasākumus, jo īpaši pēc 2008. gada finanšu krīzes, lai stimulētu tradicionālo ekonomikas izaugsmi "zaļākā" veidā (galvenokārt ar zemām CO₂ emisijām). GGGI izvietošana Korejā ietvēra arī plašāku starptautisku interesi, ko virzīja ANO, palīdzot Āzijas un Klusā okeāna reģioniem, veicot pārlēcienu pāri Rietumu industrializācijas modeļiem un izvairoties no slazda "vispirms augsme, bet sakopšana vēlāk".

Klusā okeāna un Āzijas reģiona valstis jūt neatliekamu vēlmi turpināt savas ekonomikas izaugsmi, lai mazinātu nabadzību un panāktu sociālo progresu. Tomēr tās arī jau ir piedzīvojušas ievērojami pieaugošu vides degradāciju, dabas resursu izsīkšanu, veselības problēmas un klimata pārmaiņu ietekmi. Šīs valstis aizvien ir atzinušas atšķirīgas pieejas nepieciešamību, lai atbalstītu uz eksportu orientētu saimniecisko darbību reģionā, bet "Zaļā augsme" ir kļuvusi par vēlamo pieeju augstākā – valdības līmeņa vadībā. Dažādas ANO sponsorētas programmas tiek izmantotas, lai īstenotu „Zaļo augsmi”, kas ir "Zaļās ekonomikas” atzars – vadošā ekonomikas attīstības stratēģija visā Āzijas-Klusā okeāna reģionā un daļēji arī pasaulē.

OESD arī veicina videi draudzīgu izaugsmi, un tai ir sava „Zaļās augsmes” stratēģija. „Zaļā augsme” ir galvenokārt pieeja „no augšas uz leju”, ko virza valdības iniciatīvas, bet tā vēl nav tik nozīmīga kopienām un investoriem klasiskā ilgtspējīgā attīstība. „Zaļā augsme” tiek kritizēta par „zaļo” attieksmi samērā ierobežotā veidā un to bieži kritizē ekologi un arī ne-augsmes aktīvisti, kuriem „Ne-augsme” ir vēlamais veids. „Zaļās augsmes” galīgais mērķis joprojām paliek augsme, bet dažkārt pat uz esošo ekosistēmu rēķina. Tomēr „Zaļā augsme” ir kļuvusi par nopietnu un dominējošu alternatīvu „Augsmei kā parasti” abos – gan vides, gan arī sociālajā virzienā.

ANO „Zaļās augsmes” programmas uzsver ilgtspējīga patēriņa pieeju, t.i., koncepciju, kas uzsver, ka galvenie ieinteresētie attīstības procesā ir nabadzīgie. „Zaļā augsme” mudina izmantot līdzdalības novērtējumu, kas palīdz noteikt galvenos ierobežojumus, iespējas un problēmas, ar ko saskaras trūcīgie cilvēki un iekļaut tos politikas plānošanas un īstenošanas ciklos. Tas atbalsta neaizsargātās kopienas, nodrošinot nabadzīgajiem sociālos pakalpojumus un radot labvēlīgu vidi ilgtspējīgai attīstībai.

15.3.5. „Ilgtspējīga attīstība”

Ilgtspējīga attīstība ir definēta ar ANO mandātu 1987. gadā izveidotās Komisijas par vidi un attīstību ietvaros un tika akceptēta ANO Vides un attīstības konferences laikā (RiodežanEUR, 1992).

Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vajadzības, respektējot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības.

Jau gadsimta ceturksni kopš tās definēšanas, šis jēdziens bija kļuvis par starptautisko sarunu stūrakmeni un vienošanās pamatu par dažādiem sociāliem, vides un ekonomikas jautājumiem, sākot no klimata pārmaiņām (Vispārējā konvenciju par klimata izmaiņām), bioloģisko daudzveidību (Vispārējā konvencija par bioloģisko daudzveidību) un sociālajiem mērķiem (Tūkstošgades attīstības mērķi).

 „Ilgtspējīgai attīstībai” nav skaidri noteikta ekonomiskā filosofija vai stratēģija. Ilgtspējīgas attīstības kritiķi mēdz teikt, ka tā cenšas aptvert visas lietas saistībā ar visiem cilvēkiem un atrisināt visas problēmas.

Vairākums gan ir gatavi atbalstīt Ilgtspējīgu attīstību kā galveno virzienu un alternatīvu „Augsmei kā parasti” un to veicina ANO Ilgtspējīgas attīstības birojs (United Nations Office for Sustainable Development – UN OSD), kas tika atklāts 2011. gada beigās. Šī biroja darbība tiek atbalstīta visā pasaulē, padarot to par ārkārtas situācijas "smaguma centru" attiecībā uz „Zaļo augsmi”, „Zaļo ekonomiku” un "Ilgtspējīgu attīstību" vismaz ANO kompetences ziņā.

15.9. att. Informācija par ANO Ilgtspējīgas attīstības biroju.

Avots: http://www.unosd.org/

Šāda ANO ievirze atspoguļo augsto nozīmības pakāpi attiecībā uz "Ilgtspējīgu attīstību", kas ir kļuvusi par vispārējās plānošanas koncepciju un ko atbalsta plašas zināšanas par konkrētām tēmām (piemēram, enerģētika, mājoklis, pārtika) un procesu virzību (piemēram, ieinteresēto pušu konsultācijas, integrētā plānošana, atbilstošu indikatoru lietošana). Ļoti daudzas valstis gatavo Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, programmas vai plānus. Tomēr šiem dokumentiem parasti ir vāja pozīcija attiecībā pret valsts ekonomisko lēmumu pieņemšanu.

Kā integrējoša plānošanas un vīzijas koncepcija, ilgtspējīgas attīstības pozīcija ir krasi atšķirīga salīdzinājumā ar tradicionālo ekonomikas izaugsmes politiku, kas uzņemas neierobežotu brīvību kapitāla, infrastruktūras, tehnoloģiju un patēriņa paplašināšanā, lai nodrošinātu brīvā tirgus virzītu līdzekļu izmantošanu vēlamās nākotnes sasniegšanai.

Ilgtspējīgā attīstība, kā to mūsdienās saprot un praktizē vairums speciālistu, netieši atzīst, ka izaugsmei jābūt vismaz virzītai un orientētai, bet dažos gadījumos pat ierobežotai, lai spēja „nākamajām paaudzēm apmierināt savas vajadzības" netiktu apdraudēta. Tomēr lielākā daļa valstu ilgtspējīgas attīstības plānošanas procesos neidentificē konkrētus ierobežojumus vai robežas augsmei pašai par sevi, kas liecina, ka nav skaidras izpratnes par vārda "ilgtspēja" būtību.

Kaut gan ir izvērsts pamatīgs darbs ilgtspējīgas attīstības rādītāju sasniegšanas jomā vairāk nekā divdesmit gadu periodā, joprojām nav vienota, galīga un saskaņota veida, kā mērīt sociālo progresu attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību. Pārliecinošu priekšlikumu par to, kā nomainīt IKP, ir viens no iemesliem, kāpēc vienkāršāk ir izmantot alternatīvas – piemēram, Butānas nacionālās laimes indikators ir izrādījies itin pievilcīgs.

ANO Ekonomikas un sociālo lietu Padome ir publicējusi dokumentu kopu par pamatnostādņu lietošanu valsts līmenī. No mērīšanai domātiem 96 indikatoriem 50 ir identificējami kā pamatindikatori. Tiek piedāvāta arī metodoloģija, lai pareizi veiktu mērījumus. Valstis pēc tam var augšuplādēt to gatavos nacionālos ziņojumus par ilgtspējīgu attīstību ANO mājas lapā.

15.10. att. ANO Ekonomikas un sociālo lietu Padomes sēžu zāle ANO mītnē Ņujorkā.

Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/United_Nations_Economic_and_Social_Council

Daudz ir bijis centienu pārveidot indikatoru sistēmu, kura būtu vairāk atbilstoša reālajam stāvoklim pasaulē un kura ļautu panākt ekonomiskās izaugsmes mērķa maiņu. Vairāki no šiem centieniem ir pietuvojušies oficiālas atzīšanas līmenim valsts iestādēs. Ieteicamie indikatori varētu būt „Patiesais progress”, „Patiesais ietaupījums” vai „Zaļais IKP”.

Patiesā progresa indikators. Kā jēdziens ekonomikā tas radās saistībā ar ekonomista Hermana Deilī (Herman Daly) un viņa kolēģa Džona Koba (John Cobb) darbiem, lai ekonomikas mērījumus izteiktu jaunā, vairāk integrētā veidā. Viņi arī ieviesa Sociālās un ekonomiskās labklājības indeksu, lai koriģētu iekšzemes kopproduktu.

Sociālās un ekonomiskās labklājības indekss bieži tika aizstāts ar jēdzienu "Patiesais progresa indikators" (PPI). Savukārt PPI aprēķini bija mēģinājums būtiski uzlabot IKP, ņemot vērā arī sociālās un vides izmaksas, kas faktiski izraisītu IKP palielināšanos, kā arī pievienojot ne-ekonomisko aktivitāšu vērtību (piemēram, brīvprātīgo darbu). Kanādas ideju ģeneratori nesen ieviesuši jaunu, nedaudz uzlabotu variantu, kas neņem vērā tīri izteiktus vides faktorus un tiek saukts par „Ekonomiskās labklājības indeksu – ELI” (Index of Economic Well-Being – IEWB). Šī metodoloģija koncentrējas uz atšķirību starp patēriņu un kapitālu un ņem vērā tādus jautājumus kā taisnīgi ienākumi un ekonomiskā drošība vecumdienās.

Ķīnas ekonomists Niu Venjuans (Niu Wenyuan) nesen ieteica jaunu "IKP kvalitātes indikatoru". Viņš jau agrāk bija mēģinājis ieviest Ķīnas "Zaļo IKP", bet sastapa sīvu pretestību. Jaunais indikators ir kas vairāk nekā „Patiesais progresa indikators” PPI un ietver vairākus elementus: enerģijas intensitāte uz vienu IKP vienību, ienākumu atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, atkritumu daudzums uz vienu IKP vienību, dzīves kvalitāte (mūža ilgums un citi cilvēkiem svarīgi attīstības indikatori). Tas tika saistīts arī ar pārvaldības kvalitāti (komunālā infrastruktūra; valsts ierēdniecības apmērs).

15.11. att. Ķīnas valdības padomnieks Niu Venjuans.

Avots: http://www.guardian.co.uk/environment/2011/sep/16/china-green-economist-gdp

Tomēr neviens no šiem centieniem nav radījis kaut kādas būtiskas izmaiņas attiecībā uz tradicionālajiem IKP mērījumiem, bet nopietna diskusija par jaunajiem indikatoriem ir palīdzējusi radīt vienprātība par IKP kā indikatora vājumu attiecībā uz sociālo un ekonomisko labklājību.

Darbība ap PPI dod iespēju izvēlēties, kuras jomas būtu jāuzskata par „izmaksām” un kuras par „labuma gūšanu”, lai aplēstu naudas vērtību saistībā ar „izmaksām” un „ieguvumu”, kas nav monetārs. Piemēram, vai meža izciršana ir „izmaksas” vai „pabalsts” sabiedrībai? To var uzskatīt par izmaksām no apkārtējās vides aizsargātāja viedokļa, bet to uzskata par labumu tie, kas izmanto zāģmateriālus un papīru.

Tradicionālais IKP, gluži pretēji, neredz šādas atšķirības – tas vienkārši pārvērš nocirsto mežu naudā, atbilstoši pašreizējai cenai kokmateriālu tirgū. Tādējādi IKP neprasa nekādus papildu ētikas vai ar vērtībām saistītus lēmumus par to, kā vērtēt mežus grāmatvedībā.

„Zaļais IKP” faktiski ir parastais IKP, kas koriģēts ar vides izmaksām ekonomiskajās kategorijās. „Zaļo IKP” ir pieņēmušas dažas valdības, piemēram, Indija, kas plāno sākt „Zaļā IKP” datu publicēšanu no 2015. gada.

„Zaļā IKP” ideja nav jauna – jau 1993. gadā ASV regulējošās institūcijas, kas pārrauga finanšu iestādes, sāka veidot „zaļo grāmatvedību”, jo radās bažas, ka IKP indikatoram būs vajadzīga reforma. Jaunā sistēma tika nosaukta par „Integrētiem vides un ekonomikas kontiem”.

Sākotnējie rezultāti liecināja, ka IKP skaitļiem ir pārspīlēta ietekme attiecībā uz kalnrūpniecības un citiem uzņēmumiem, vērtējot kopējo tautas ekonomisko bagātību. Ieguves kompānijām nepatika šie rezultāti un ASV Kongress būtībā "iesaldēja" šo virzību.
„Zaļā IKP” kritiķi vērtē, ka ieteiktos indikatorus ir grūti precīzi aprēķināt, jo daudzi dabas resursi bieži tiek izmantoti bez maksas (ieskaitot ūdeni, ekosistēmu pakalpojumus), tiem nav cenas vai monetārās vērtības. Tāpēc nav iespējams tos iekļaut monetārā ekonomiskajā apritē, kas balstās uz „klasisko” IKP aprēķinu metodiku.

 „Patiesā ietaupījuma indikators” ir daudz tradicionālāks ekonomikas rādītājs – faktiski, tas atspoguļo valsts „neto ietaupījumu likmi”, kas ir nedaudz pārveidota, lai integrētu dabas un cilvēka kapitāla vērtības. Datus par „Patieso ietaupījumu” tarifiem ir aprēķinājusi un publicējusi Pasaules Banka. Tie tiek izmantoti, lai parādītu, cik lielā mērā tradicionālais ekonomikas izaugsmes ceļš, kas izraisa vides degradāciju un resursu izsmelšanu, var novest līdz izmisumam nabadzīgākās tautas.

15.3.6. „Nacionālā kopīgā laime”

Jēdzienu ”nacionālā kopīgā laime” pirmoreiz ieviesa Butānas karalis Džigme SingjeVangčuks (Jigme Singye Wangchuck) 1972. gadā. Daudz vēlāk jēdziens pārtapa par apsekojuma metodi, ko lietoja Butānas pētījumu centra pētnieki, lai novērtētu Butānas iedzīvotāju labklājības līmeni. Pēdējos gados Butānas arvien sarežģītākos aptaujas paņēmienus sāka pētīt un pielāgot arī citas valdības daudzās pasaules valstīs.

Kaut gan ideja par „laimes noteikšanu” daudziem cilvēkiem izklausās dīvaini, pieredze, apsekojot cilvēkus, lai noteiktu, kā tie uztver savu labklājību, apmierinātību ar dzīvi un vērtē pašu laimes līmeni, ir ar ilgu vēsturi. Tomēr jau tagad pamati ir pietiekami labi izstrādāti, lai būtu iespējams novērtēt valsts attīstības virzību un politikas veidošanas atbilstību valstīs, kas būtiski atšķiras, piemēram, Butānā, Ķīnā, Francijā un Lielbritānijā.

Butānas pētījumu centrs ir pilnveidojis apsekošanas metodes, kas aptver visu iespējamo informāciju, sākot ar subjektīviem ziņojumiem par emocionālo stāvokli, un beidzot ar personīgā laika izmantošanu vai attieksmi pret vietējām ekosistēmām.

Indikatoru izvēle sakņojas Butānas nacionālajā kultūrā, bet laimes definīcija tika ieteikta Butānas kontekstā.

• Svarīgākie indikatori ir šādi:
• savtības sajūtas biežums,
• cēlsirdības sajūtas biežums,
• domas par pašnāvību,
• zināšanas par augu un dzīvnieku sugu nosaukumiem,
• izglītības līmenis,
• lasītprasmes un rakstpratības līmenis,
• tradicionālo spēļu spēlēšanas biežums,
• dienu skaits gadā, kad tiek apmeklēti kopienas pasākumi,
• mājsaimniecības ienākumi,
• ienākumu pietiekamība ikdienas vajadzībām,
• telpu skaits (personu skaits vienā telpā),
• lietotu apģērbu iegāde,
• miega stundu skaits,
• uzticība kaimiņiem,
• palīdzība darbā kopienas locekļiem,
• attiecības ģimenē,
• uzticēšanās plašsaziņas līdzekļiem.

15.3.7. „Ne-augsme”

„Ne-augsme” ir visradikālākais jēdziens attiecībā uz alternatīvām, lai aizvietotu ekonomiskās augsmes modeli. „Ne-augsmes” kustībā lielākoties iesaistās pārstāvji no akadēmisko pētnieku un ekonomikas aktīvistu tīkla, kuri veicina domu, ka mērķis ir mazāka mēroga ekonomika, kas radīs lielāku cilvēka labklājību, vienlaikus samazinot dabas resursu pārmērīgu izlietošanu un saudzējot ekosistēmas.

Jēdziens "ne-augsme" pievērsa uzmanību starptautiski līdz ar ekonomista Tima Džeksona (Tim Jackson) gada ziņojuma publikāciju, ko 2009. gadā izdeva Apvienotās Karalistes valdības oficiālā Ilgtspējīgas attīstības komisija. Profesora Džeksona ziņojums ar nosaukumu "Labklājība bez izaugsmes?" (“Prosperity without Growth?”) bija pirmais, kas pauda šādu oficiālu valdības attieksmi. Tas vēlāk tika pārpublicēts šāda paša nosaukuma grāmatā.

Šī grāmata ir kļuvusi par visplašāk lasīto saistībā ar „ne-augsmi” un var kalpot kā būtisks atskaites punkts par izaugsmes tēmu.

15.13. att. Džeksona ziņojums "Labklājība bez izaugsmes ?” un grāmata.

Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/File:Prosperity-without-growth-Report_cover.gif

Prosperity Without Growth. Economics for a Finite Planet. Earthscan/Routledge, 2009

Džeksona argumentus var apkopot vairākos kopsavilkumos.

Augsme nav ilgtspējīga. Jāpiekrīt desmitgades veiktajiem zinātniskiem pētījumiem, kas ir radījuši publikācijas "Augsmes ierobežojumi” (“Limits to Growth”) un "Planētas robežas" (“Planetary Boundaries”). Uz mūsu planētas, kur jādzīvo cilvēkiem, nepārtraukta ekonomiska izaugsme, lai iegūtu resursus, ražotu, patērētu un tiktu galā ar atkritumiem, acīmredzami nav iespējama.

Augsme nav nestabila. Jāmēģina būvēt tiltu starp tradicionālo ekonomisko domāšanu un alternatīvu atbalstītājiem, jo pastāv valstu ekonomisko sistēmu pilnīga atkarība no planētas spējām, tās stabilitātes pamatnosacījumiem un nepārtrauktas izaugsmes neiespējamības. „Lejupslīdes” un „depresijas” nes sev līdz nopietnu sociālu neapmierinātību un politisku nestabilitāti, kas ir jānovērš valdībām.

Tas palīdz izskaidrot intensitāti, ar kādu valdības cenšas par katru cenu panākt, lai saglabātos augsme, neskatoties uz visiem uzkrātiem negatīviem pierādījumiem par izaugsmi, negatīvām sekām apkārtējā vidē un izaugsmes nespēju piegādāt aizvien pieaugošu labklājību.

Atsaiste nedarbosies. Atsaiste nozīmē uzturēt nepārtrauktu monetāro ekonomikas pieaugumu (IKP pieaugumu), vienlaikus samazinot resursu izmantošanu, atkritumu daudzumu un piesārņojumu (kas gan pieaug līdz ar augsmi „atsaistes” modelī). Pirmo reizi uzstādījums „atsaiste” tika ieviesta kā mērķis Nīderlandes valdības politikā 20. gs. 90. gadu gadu sākumā. Tika paredzēts, ka atsaiste palielinās efektivitāti, ar kuru ekonomika labāk iesaistīs resursus jaunās lietas vērtībā, ko varētu izmērīt ar kādu indikatoru, piemēram, ar "oglekļa izmantošanas intensitāti" (cik daudz CO₂ tiek emitēts, iegūstot vienu IKP naudas vienību).

Džeksons ir parādījis, ka līdz šim atsaistes ieguvumi ir bijuši minimāli salīdzinājumā ar absolūto CO₂ emisiju pieaugumu. Šīs, uz efektivitāti bāzētās pieejas, samazinot kopējo ietekmi uz planētas ekosistēmām, nav reālas. Nav nekādu iespēju, lai augoša ekonomika tiktu atsaistīta, izaugsmes process tiktu atdalīts no ekosistēmu degradācijas procesa pietiekami ātri, lai netiktu radītas problēmas, kā tas ir noticis, mainoties klimatam un pastāvot globālai sasilšanai.

Koncepcijas rosinātāji ir izstrādājuši arī politikas priekšlikumus un pat alternatīvus ekonomiskos modeļus, kas mēģina pierādīt, ka patiešām pastāv citi atšķirīgi ekonomikas attīstības ceļi. Aptuvens nepieciešamo izmaiņu redzējums ietver

• radikālu kapitāla investīciju tirgu revīziju, ar mērķi būtiski samazināt spekulācijas ar precēm vai pakalpojumiem, piemēram, pārtiku vai finansēm (riska ieguldījumu fondi), bet palielinot ieguldījumus zemu SEG emisiju tehnoloģijām, transporta sistēmām, veselības aprūpei, izglītībai un energoefektīvu mājokļu radīšanai;

• neierobežotas spekulācijas izbeigšanu uz klientu un nodokļu maksātāju rēķina, iespējams, izmantojot stingrāku uzņēmējdarbības darbības regulēšanu un pamudinājumus jaunu korporatīvo formu veidošanai, kas ietvertu stingrākus pārvaldības noteikumus, prasību, lai kapitālsabiedrības darbojas sabiedrības labā, nodrošinot korektu sociālo, vides un ekonomisko nosacījumu izpildi;

• būtiskas apziņas kultūras izmaiņas, lai lai pārvirzītu līdzsvaru domāšanā no patēriņa un materiāliem labumiem uz „labu uzturu, atbilstošu mājokli, augstas kvalitātes pakalpojumiem, stabilām kopienām, cienīgu un drošu nodarbinātību un veselīgu vidi”.

15.3.8. Alternatīvu spektrs

Pastāv dažādi veidi, kā modelis „Bizness kā parasti” varētu tikt pārveidots vai „ne-augsmes” gadījumā pilnīgi noraidīts par labu radikālākam, bet mazāka mēroga alternatīvam redzējumam par globālo ekonomiku. Tomēr būtu jāiekļauj vairāki inovatīvi rādītāji, piemēram, OESD jaunais „Tavas labākas dzīves indekss”, kas ļauj lietotājam apskatīt OESD valstu datus, kas ir saistīti ar vispārējo progresu un labklājību vai arī „Jaunās ekonomikas” fonda projektu „Laimīgās planētas indekss”, kas apvieno apmierinātību ar dzīvi, dzīves ilgumu un ekoloģisko pēdu (kopējo cilvēka spiedienu uz ekosistēmām). Šie indikatori var uzrādīt tās valstis, kuras spēj nodrošināt lielāku laimi cilvēkiem, bet rada mazāko ekoloģisko ietekmi.

Politikai svarīgi ir konkrēti priekšlikumi par alternatīvu spektru, jo praksē robežas starp šīm alternatīvām bieži vien ir diezgan izplūdušas.

15.14. att. Attīstības alternatīvu spektrs dažādām ekonomikas sistēmām un indikatoriem.

Vajadzētu panākt plašu vienošanos plašajā alternatīvo modeļu sistēmā vismaz četros galvenajos punktos.

15.3.9. Dzīve bez augsmes?

Pasaules izvēles iespējas par ekonomiskās labklājības sasniegšanu lielā mērā ir ētikas jautājums. Vai esam radīti, lai vienmēr vēlētos izaugsmi, tādējādi padarot "Jauno ekonomiku" par sava veida starpspēli attīstības procesā, – vai arī izvēlēsimies tikai tādas darbības, lai spētu izdzīvot uz mūsu mazās planētas, kas tomēr dod iespēju pastāvēt, ja savstarpēji dalāmies ar nepieciešamo.

Optimistiskā pieeja piedāvā cerību, ka spēsim nodrošināt apmierinošu dzīvi visiem uz mūsu daudzveidīgās planētas un varēsim izvairīties no kļūdām, kas var gadīties ceļā uz ilgtspējīgu nākotni.

Par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem stāsta AtKissona grāmatas, publikācijas un nesenais pētījums, kas apkopots ziņojumā „Dzīve pēc augsmes”.

15.15. att. Alans AtKissons (Alan AtKisson) un viņa pārskats „Dzīve pēc augsmes”.

Vai cilvēce kopumā var būt laimīga un apmierināta, neiznīcinot pasaules dabas sistēmas, no kurām mēs esam atkarīgi? Tas ir kļuvis par mūslaiku aktuālāko jautājumu. Atsevišķi zinātnieki izdala vēl īpašu epohu –antropocēnu, kam raksturīga pastiprināta cilvēka darbības ietekme uz ekosistēmu, ietekmēts klimats, bioloģiskās un ģeoloģiskās sistēmas. kā rezultātā izmirušas vairākas augu un dzīvnieku sugas, mainīts reljefs utt.

Pašlaik visām pasaules lielākajām ekonomikas sistēmām ir kopīga atkarība no izaugsmes. Katras valsts ekonomiskā veiksme pasaulē tiek mērīta ar to, cik ātri katra valsts patērē resursus, nodrošina preču ražošanu un pakalpojumus un rezultātā paplašina naudas plūsmu. Straujš pieaugums ir labāks nekā lēna izaugsme, ne-augsme ir slikta, bet lejupslīde jau tiek uzskatīta par katastrofālu, ja tā turpinās ilgāk nekā dažus mēnešus.

Mēs dzīvojam uz nelielas planētas ar ierobežotām iespējām. Zeme mums reiz šķita neizmērojami liela, bet tagad ar reaktīvo lidmašīnu Zemeslode aplidojama dienas laikā.

Pētnieki spriež, cik desmitgades (ne gadsimtus) vēl būs pieejami naftas produkti. Metālu, zivju, pat svaiga ūdens nodrošinājuma līmenis kļūst aizvien zemāks. Vēl vairāk satrauc tas, ka mājsaimniecību un ražošanas atkritumu daudzums, kas rodas mūsu darbības rezultātā, turpina palielināties. Dažreiz atkritumi satur vielas, kas ir bīstamas, bet ir arī neredzamas (piemēram, siltumnīcefektu izraisošās gāzes).

Šādos apstākļos uzskats, ka augsme var turpināties bezgalīgi, ir maldīgs. Ekonomika laika gaitā kļūst efektīvāka, bet inovācijas sniedz aizstājējus dažiem resursiem, kad tie beidzas vai kļūst pārāk reti un dārgi. Var pienākt brīdis, kad tos nav ar ko aizstāt, nav arī iespējams panākt vēl augstāku efektivitāti, un ir pat palicis pārāk maz resursu, lai apmierinātu pamatvajadzības.

Ja izaugsme vēl nav pārtraukta pirms šī brīža un, ja ekonomika nav mainījusies un pietuvinājusies dabas sistēmu iespējām, kas nepieļauj nepārtrauktu ražošanas paplašināšanu fiziskā patēriņa nodrošināšanai, tad sabrukums ir neizbēgams.

Lai panāktu ilgtspējīgu un drošu attīstību nākotnē, ir nepietiekami tikai runāt par nepieciešamām izmaiņām globālajā ekonomikā, – mums pašiem ir jāsāk mainīt pasaule.

15.16. att. Kopenhāgenas ielas ANO Klimata konferences laikā 2009. gada decembrī.
Vides aizsardzības aktīvistu protesti pret pasaules valstu vadītāju nespēju vienoties par konkrētiem un neatliekamiem pasākumiem, lai mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas.

15.4. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

15.4. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

15.4.1. „Rio+20”

ANO konference par ilgtspējīgu attīstību („Rio+20”), kas notika 2012. gadā Riodežaneiro, noteikti kalpos kā liels vēstures pagrieziena punkts ilgtspējas veicināšanā.

„Rio+20” bija grandiozs notikums, pat lielākais ANO konferenču organizēšanas pieredzē, jo piedalījās  192 valstu delegācijas, to skaitā  105 delegācijas vadīja valstu vai valdību vadītāji. Kopumā šajā pasākumā bija iesaistīti apmēram 50 000 cilvēku. Konferences divi galvenie temati bija „Zaļā ekonomika” un „Ilgtspējīgas attīstības institucionālais ietvars”. Balstoties uz iepriekšējās konferencēs nolemto, atkal priekšplānā bija izvirzītas septiņas svarīgākās jomas – bezdarbs, enerģētika, pilsētu attīstība, nodrošinājums ar pārtiku, ūdens, okeānu aizsardzība un dabas katastrofas. Konferences svarīgākajam dokumentam „Nākotne, ko vēlamies” (The Future We Want) ir 53 lappuses,  283 paragrāfi un sešas galvenās nodaļas.
 
I. Mūsu kopējais redzējums apliecina vienošanos par nepieciešamību veidot ekonomisku, sociālu un videi draudzīgu planētas ilgtspēju mūsdienu paaudzei un nākotnes paaudzēm, kā arī paātrināt agrāk pieņemto mērķu sasniegšanu atbilstoši ANO Hartai, Cilvēktiesību likumam un citiem saistošiem dokumentiem.

Tiek uzsvērts, ka cilvēks ir ilgtspējīgas attīstības centrā un tāpēc līdztiesīgai un visus ietverošai pasaulei jāizskauž nabadzība, neilgtspējīga ražošana un patēriņš, resursu izsīkšana.

II. Politisko saistību atjaunošana norāda uz nepieciešamību pārapstiprināt „Riodežaneiro-1992” konferencē noteiktos pamatprincipus un agrāk pieņemtos darbības plānus, kā arī pielikt papildu pūles saistībā ar ilgtspējīgas attīstības īstenošanu, sektoru integrēšanu un saskaņošanu. Uzsvars tiek likts uz ANO Tūkstošgades mērķu izpildi, Dohas Deklarāciju par finansējumu ilgtspējīgai attīstībai un ANO Ietvara konvenciju par klimata pārmaiņām un ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību.

Tiek uzsvērts, ka jāpalielina atbalsts attīstošām valstīm, lai panāktu arī to nostāšanos uz ilgtspējīgas attīstības ceļa. Īpaša uzmanība jāpievērš to cilvēku atbalstam, kuri dzīvo okupētās vai bijušajās okupētajās teritorijās un teritorijās, kuras apdraud teroristi.

Jāņem vērā, ka ilgtspējīgas attīstības īstenošanā jāpiedalās visiem, jo tikai tad arī visi gūs labumu. Procesā ir jāiesaistās ne vien valstīm, bet arī privātajam sektoram, augstskolām un vietējām kopienām.

III. „Zaļā ekonomika” ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas kontekstā ir ekonomika, kas uzlabo cilvēku labklājību un sociālo līdztiesību, būtiski samazina vides riskus un ekoloģisko nepietiekamību. Šo ekonomiku raksturo zemu SEG emisiju izejvielu izmantošana, tā ir resursu ziņā efektīva un sociāli iekļaujoša.

IV. Ilgtspējīgas attīstības institucionālais ietvars ir jāuzlabo visos līmeņos – vietējā, nacionālā, reģionālā, kā arī globālā. ANO Ģenerālajai Asamblejai tiek ieteikts pastiprināt Ekonomikas un sociālās padomes darbu, izveidot Augsta līmeņa politisko forumu, būtiski uzlabot ANO Vides programmas darbu.

Starptautiskās finanšu organizācijas tiek aicinātas uzņemties lielākas saistības, lai atbalstītu ilgtspējīgas attīstības programmas, stratēģijas un pozitīvi ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu.

V. Svarīgākie pasākumi un mērķu sasniegšana. Ir noteiktas 24 tematiskās un starpsektoru jomas, atkārtoti izceļot nabadzības izskaušanu, kā arī veltot lielāku uzmanību dzeramā ūdens apgādei un sanitārajam stāvoklim, enerģētikai, iedzīvotāju veselībai un demogrāfiskajam stāvoklim, nodrošinājumam ar pārtiku, ilgtspējīgai lauksaimniecībai un bioloģiskajai daudzveidībai.

Ilgtspējīgas pilsētas, cilvēku dzīves vietu kvalitāte, ilgtspējīgs transports un tūrisms, sabalansēta ražošana un patēriņš, vides ķīmiskais piesārņojums un atkritumi arī ir būtiski un steidzami risināmi jautājumi.

Saistībā ar klimata pārmaiņām jāpievērš uzmanība zemes degradācijai, sausuma sekām un pārtuksnešošanās problēmai.

VI. Īstenošanas veidi. Tiek izdalīti pieci svarīgi ilgtspējīgas attīstības īstenošanas elementi – finanses, tehnoloģijas, spēju paaugstināšana, tirdzniecība un atbilstības reģistrs.

15.17. att. „Rio+20” 24 tematiskās un starpsektorālās jomas.

Avots: P. Becker. Sustainability Science. Elsevier. 2014., 43 p.

15.4.2. ANO Tūkstošgades attīstības mērķi

ANO Tūkstošgades Deklarācija un attīstības mērķi tika apstiprināti 2000. gadā un ietvēra bezprecedenta uzdevumus padarīt pasauli pieņemamāku un labāku visām tautām. 2015. gadā ANO ir publicējusi Ziņojumu par Tūkstošgades mērķu izpildes rezultātiem.

• Galēja nabadzība ir ievērojami samazinājusies pēdējo desmitgažu laikā. 1990. gadā gandrīz puse iedzīvotāju jaunattīstības valstīs dzīvoja ar mazāk nekā 1,25 ASV dolāriem dienā; šī daļa ir samazinājusies līdz 14% 2015. gadā.

• Cilvēku skaits, kas dzīvo galējā nabadzībā, pasaulē ir samazinājies no 1,9 miljardiem 1990. gadā līdz  836 miljoniem 2015. gadā.

• Strādājošo cilvēku skaits, kas iztika ar vairāk nekā 4 ASV dolāriem dienā ir gandrīz trīskāršojies no 1991. līdz 2015. gadam.

• Nepietiekami paēdušu cilvēku īpatsvars jaunattīstības reģionos ir samazinājies no 23% 1990.–1992. gadā līdz 13% 2015. gadā.

• Pamatskolās kopējais uzņemto līmenis jaunattīstības reģionos ir sasniedzis 91% 2015. gadā salīdzinājumā ar 83% 2000. gadā.
  

• Ārpus skolas palikušo bērnu skaits pamatskolas vecumā visā pasaulē ir samazinājies gandrīz uz pusi – līdz aptuveni 57 miljoniem 2015. gadā salīdzinājumā ar 100 miljoniem 2000. gadā.

• Lasītprasmes līmenis jauniešu vidū vecumā no 15 līdz 24 gadiem visā pasaulē ir palielinājies no 83% līdz 91% laika posmā no 1990. līdz 2015. gadam. Turklāt šai ziņā plaisa starp sievietēm un vīriešiem ir samazinājusies.

• Daudz vairāk meiteņu tagad iet skolā salīdzinājumā ar laika posmu pirms 15 gadiem. Jaunattīstības reģioni kopumā ir sasnieguši mērķi, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību pamatizglītībā, vidējā un augstākajā izglītībā.

• Sievietes tagad veido 41% no apmaksātām darba ņēmējām, neskaitot lauksaimniecības nozares, kas ir 35% palielinājums salīdzinājumā ar 1990. gadu.

• Sievietēm ir nostabilizējusies parlamentārā pārstāvniecība gandrīz 90% apmērā 174 valstīs pēdējo 20 gadu laikā. Tomēr no pieciem parlamenta locekļiem tikai viena ir sieviete.

• Pasaules bērnu mirstības līmenis līdz piecu gadu vecumam ir samazinājies no 90 līdz 43 mirušajiem uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem laika posmā no 1990. gada līdz 2015. gadam.

• Neskatoties uz iedzīvotāju skaita pieaugumu jaunattīstības reģionos, bērniem līdz piecu gadu vecumam nāves gadījumu skaits ir samazinājies no 12,7 miljoniem 1990. gadā līdz gandrīz 6 miljoniem 2015. gadā.

• Masalu vakcinācija ir palīdzējusi novērst miljonu nāves gadījumu, un laikā starp 2000. un 2013. gadu pasaules mērogā masalu gadījumu skaits samazinājies par 67%.

• Kopš 1990. gada dzemdētāju mirstība ir samazinājusies par 45% visā pasaulē.

• 2014. gadā vairāk nekā 71% no dzemdībām pasaulē ir palīdzējis kvalificēts veselības aprūpes personāls salīdzinājumā ar 59% 1990. gadā.

• Kontracepcijas līdzekļu izmantošana pasaulē precētām vai nopietnās attiecībās esošām sievietēm vecumā no 15 līdz 49 gadiem ir pieaugusi no 55% 1990. gadā līdz 64% 2015. gadā.

• Jaunas HIV infekcijas saslimšanas laikā no 2000. līdz 2013. gadam ir samazinājušās par aptuveni 40%, t.i., no aptuveni 3,5 miljoniem gadījumu līdz 2,1 miljonam gadījumu.

• Līdz 2014. gadam 13,6 miljoni cilvēku pasaulē, kas inficēti ar HIV, saņēma antiretrovirālo terapiju, bet 2003. gadā tādu bija tikai 0,8 miljoni.

• Vairāk nekā 6,2 miljoni malārijas nāves gadījumu tika novērsti pasaulē no 2000. līdz 2015. gadam. Pasaules mērogā saslimstība ar malāriju ir samazinājies par aptuveni 37%, bet mirstība par 58%.

• No 2000. līdz 2013. gadam tuberkulozes profilakse, diagnostika un ārstēšana ir izglābusi aptuveni 37 miljonus dzīvību. Mirstība no tuberkulozes ir samazinājās par 45%, bet tās izplatība par 41% kopš 1990. gada.

• Ozona slāni noārdošo vielu izmantošana ir faktiski likvidēta kopš 1990. gada, un ozona slānis varētu atjaunoties līdz mūsu gadsimta vidum.

• Sauszemes un jūras aizsargājamās teritorijas daudzos reģionos ir ievērojami palielinājušās kopš 1990. gada.

• 2015. gadā 91% no pasaules iedzīvotājiem izmanto uzlabotus dzeramā ūdens avotus salīdzinājumā ar 76% 1990. gadā.

• No 2,6 miljardiem cilvēku, kuriem kopš 1990. gada ir piekļuve uzlabotiem dzeramā ūdens avotiem, 1,9 miljardi var saņemt dzeramo ūdeni savās telpās no centralizētās ūdens apgādes sistēmas.

• 147 valstis ir izpildījušas dzeramā ūdens apgādes mērķi, 95 valstis ir izpildījušas sanitārā nodrošinājuma mērķi un 77 valstis ir izpildījušas abus šos mērķus.

• 2,1 miljardam pasaules iedzīvotāju ir pieeja uzlabotiem sanitāriem apstākļiem, bet cilvēku īpatsvars, kuri praktizē atklātu defekāciju, ir samazinājies gandrīz uz pusi.

• Pilsētu iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvo graustos, jaunattīstības reģionos ir samazinājās no aptuveni 39,4% 2000. gadā līdz 29,7% 2014. gadā.

• Attīstības palīdzība no attīstītajām valstīm ir pieaugusi par 66% reālā naudas izteiksmē no 2000. gada līdz 2014. gadam, sasniedzot 135,2 miljardus ASV dolāru.

• Ārējā parāda apkalpošanas daļa eksporta ieņēmumos jaunattīstības valstīs samazinājusies no 12% 2000. gadā līdz 3% 2013. gadā.

• 2015. gadā 95% pasaules iedzīvotāju izmanto mobilo telefonu sakarus.

• Pasaules iedzīvotāju interneta izmantošana ir pieaugusi no 6% 2000. gadā līdz 43% 2015. gadā. Rezultātā 3,2 miljardi cilvēku ir saistīti ar pasaules mēroga tīklu un lietojumprogrammām.

15.4.3. Latvijas ilgtspējīga attīstība

Latvijā koordinētā un sistemātiskā veidā ilgtspējīgas attīstības īstenošana ir pašos pirmsākumos. Nav izveidota atsevišķa institūcija tās īstenošanai, tāpēc lielais funkciju apjoms un to izpildei pieejamo resursu neatbilstība ir skaidrojums lēnajam ilgtspējīgas attīstības procesam Latvijā.

Ilgtspējīgas attīstības jautājumu iekļaušanu politiskajā diskusijā galvenokārt motivēja ārējie faktori – šo jautājumu augstā prioritāte Eiropas Savienības un ANO līmenī. Diemžēl Latvijas valsts pārvaldes institūciju, politisko spēku un sabiedrības iesaistīšanās ir bijusi nenozīmīga.

Valsts ilgtspējīgas attīstības virzieni galveno problēmu risināšanai, kā arī politikas mērķi atsevišķu nozaru politikā sākotnēji tika noteikti Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs jau 2002. gadā atbilstoši ANO Vides un attīstības konferences (RiodežanEUR, 1992) deklarācijā iekļautajiem ilgtspējīgas attīstības 27 politiskajiem principiem. Tomēr pamatnostādnes neietvēra noteikto mērķu un darbību konkrētus izpildes termiņus. Kaut gan tika norādīti mērķu sasniegšanas rādītāji, tomēr kopumā šis dokuments praktiski nebija īsti saistošs. Ņemot vērā Latvijas ģeopolitisko vietu pasaulē, dabas īpatnības, sociālās un ekonomiskās attīstības iespējas un sasniegto stāvokli, tika izvirzīti nākotnes uzstādījumi:

• jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un gādā par kultūras mantojuma saglabāšanu,

• jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaikus panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus,

• jāveicina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm,

• jāveic pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai,

• jāattīsta sabiedrības atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte,

• no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību citām valstīm,

• jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu izmantojums citu nozaru politikā,

• jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai,

• jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos,

• nepārtraukti jānovērtē valsts progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.

Apliecinājums līdzšinējās politikas daļējai neefektivitātei ilgtspējīgas attīstības jomā ir tas, ka, attīstoties valsts ekonomikai un palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, Latvijā ir strauji pieaudzis privātais patēriņš, kā arī plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kas būtībā ir pretēja tendence ilgtspējīgas attīstības izvirzītajiem mērķiem.

Pēc neatkarības atgūšanas un iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nav tālejoša stratēģiska mērķa, bet, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības koncepcijas nozīmīgo lomu mūsdienu pasaules un ES attīstībā, tas ir nepieciešams.

Perspektīvs politisks un praktisks stratēģiskais mērķis ir vajadzīgs arī Latvijas vietēja mēroga attīstībā. Izšķirošais apstāklis Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir pārvaldes sistēmas spēja dažādu līmeņu un teritoriju plānus un stratēģijas pakārtot vienotam ilgtermiņa un ilgtspējīgam skatījumam. Ilgtspējīgas attīstības modeļa izmantošanu Latvijas apstākļos ietekmē vairāki specifiski faktori:

• relatīvi zemais vides piesārņojuma līmenis un zemā vides degradācijas pakāpe (salīdzinājumā ar situāciju RietumEiropas valstīs, kā arī daudzās attīstības valstīs),

• ierobežotā resursu pieejamība un relatīvi vāji attīstītā rūpnieciskā ražošana,

• atkarība no ievestiem resursiem,

• nepieciešamība restrukturēt ekonomisko sistēmu,

• sociālās vides problēmu pieaugums.

Tomēr kopumā Latvijai ir labas iespējas izmantot Rietumvalstu pieredzi vides aizsardzības sistēmas pilnveidošanā un sabiedrības attīstības plānošanā, ņemot vērā risinājumus par ietekmes uz vidi samazināšanu.

Tomēr pastāv rinda šķēršļu ilgtspējīgas attīstības īstenošanai Latvijā:

• orientācija uz Rietumvalstīs pastāvošo patēriņa modeli, ja vienlaikus trūkst nepieciešamo resursu tā realizācijai,

• demokrātisku tradīciju trūkums sabiedrībā, nesakārtota likumdošana, ierobežoti finanšu resursi,

• zems vides un sabiedrības problēmu izpratnes līmenis, zināšanu trūkums par ilgtspējīgu attīstību.

Pēc attīstības rādītājiem Latvijā nenoliedzami būtu iespējas sekot ilgtspējīgas attīstības modelim, tomēr minētie un citi traucēkļi šī modeļa ieviešanai uzskatāmi par būtisku šķērsli. Nereti jēdziens ”ilgtspējīgs” tiek izmantots kā metafora cerību un vīziju apzīmēšanai. Vienlaikus šī jēdziena saturs ietver nepieciešamību vadīt un plānot sabiedrības attīstību.

Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā Latvijas pārvaldes politiskā un administratīvā sistēma ir izrādījusies nespējīga risināt Latvijai būtiskus jautājumus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Kaut arī saņemta ievērojama ārvalstu finansiālā palīdzība, kopš neatkarības atgūšanas nav izdevies nodrošināt stabilu tautsaimniecības augsmi un Latvijas iedzīvotāju primāro vajadzību nodrošināšanu.

Izrādās, ka pēdējo 20 gadu laikā izveidotais valsts pārvaldes aparāts ir nespējīgs nodrošināt valsts attīstību un iedzīvotāju drošību, bet tā uzturēšanas izmaksas ievērojami pārsniedz valsts budžeta iespējas. Lai gan jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē bija vērojams šķietams ekonomikas pieaugums, ieguldījumi valsts attīstības un izaugsmes nodrošināšanai nākotnē (ieguldījumi zinātnē un pētniecībā inovāciju attīstībai), kā arī uzkrājumi netika veikti.

Ņemot vērā galvenokārt valstī notiekošo politisko procesu raksturu un no PSRS laikiem mantoto mentalitāti, lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir inerti attiecībā pret politiskajiem procesiem un nepiedalās būtisku valsts pārvaldes jautājumu risināšanā.

Valsts pastāvēšanas pamats, Satversme, kas izveidota pēc pagājušā gadsimta 20. gadu parauga, faktiski ir izrādījusies nespējīga nodrošināt valsts politiskās sistēmas izveidi, kas baudītu iedzīvotāju vairākuma uzticību. Augstākais valsts pārvaldes orgāns – Saeima, kā to rāda sabiedriskās domas aptaujas, nav sevi pilnībā attaisnojis, bet izpildvara un politiskās partijas nemitīgi iestieg korupcijas, krāpšanas un citos skandālos.

Ekonomiskā krīze, kas sākās 2008. gadā, pierādīja, ka īslaicīgais labklājības pieaugums bija sasniegts, izmantojot ārvalstu kredītresursus un ES finansiālo atbalstu (tā mērķis ir sekmēt tautsaimniecības attīstību).

Sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, šie apstākļi izraisīja valsts ekonomikas faktisku sabrukumu un dramatisku nacionālā kopprodukta kritumu. Neapdomīgu politisku lēmumu dēļ ir izveidojies milzīgs valsts parāds, kura atdošanu vajadzēs nodrošināt vēl arī nākamajām paaudzēm.

Līdz ar to ievērojama daļa nacionālā kopprodukta dažu nākamo paaudžu laikā būs izmantojama nevis tautas labklājības paaugstināšanai un investīcijām attīstībai, bet gan parāda maksājumu segšanai. Diemžēl šī paaudze dzīvo uz nākamo paaudžu rēķina!

Būtiskās dzīves līmeņa atšķirības Latvijā un lielākajā daļā ES dalībvalstu, no vienas puses, un izdzīvošanas perspektīvu trūkums, no otras puses, nosaka aizvien lielāku emigrāciju – ekonomisko bēgļu plūsmu. Saprotams, ka no šīs situācijas ir izeja. Un tā ir ilgtspējīgas attīstības nepieciešamības apzināšanās gan valstiskā, gan arī indivīda, t.i., katra Latvijas iedzīvotāja līmenī.

20. gadsimtā Latvijai bija vairākas lielas ieceres – neatkarīgas valsts atjaunošana, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šīs ieceres ir piepildījušās, un pienācis laiks lemt, kādā Latvijā dzīvos mūsu bērni un nākamās paaudzes.

15.5.4. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija

Latvijā ir izstrādāta un 2010. gada 3. jūnijā Saeimā apstiprināta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija. Stratēģijas pamatmērķi – laimīgs cilvēks labklājības valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā uzticams partneris.

2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts.

Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus.

Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās.

Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas.

Rīga būs nozīmīgs kultūras, tūrisma un biznesa centrs EURpā.

Pilsētu un lauku partnerība nodrošinās augstu dzīves kvalitāti visā Latvijas teritorijā.

Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā.

15.6. Pašvaldības un ilgtspējīga attīstība

Latvijā darbojas 119 pašvaldības – 110 novadi (≈ 520 pagasti) un deviņas republikas pilsētas: Rīga, Jūrmala, Valmiera, Liepāja, Ventspils, Rēzekne, Daugavpils, Jēkabpils un Jelgava. 2013. gada 1. jūnijā 119 Latvijas pašvaldībās tika ievēlēti 1618 deputāti.
Latvija uzņēmusies pildīt starptautiskās saistības globālo klimata pārmaiņu novēršanai, parakstot ANO Vides un attīstības konferences (RiodežanEUR, 1992) Deklarāciju, Vietējās rīcības programmu 21. gadsimtam, Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un citus dokumentus, kas tika ratificēti Latvijas Republikas Saeimā 1995. gadā. Šie dokumenti iezīmēja pagrieziena punktu pasaules vēsturē, izvirzot kopīgus mērķus ilgtspējīgas attīstības īstenošanai visām valstīm.

ANO dokumenta nosaukumam – „Vietējā darba kārtība 21. gadsimtam” ir dziļi simboliska jēga, jo tas atspoguļo sabiedrības nākotnes attīstības virzienus jaunajā tūkstošgadē. Daudzu „Agenda 21” minēto problēmu un risinājumu saknes ir meklējamas pašvaldību līmenī, tieši tāpēc pašvaldībām savi attīstības plāni ir jāizstrādā, balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem.

Vietējā pašvaldība veido un uztur ekonomisko, sociālo un vides infrastruktūru, pārrauga plānošanas procesu, nosaka vides politiku pašvaldībā, kā arī atbalsta nacionālās vides politikas īstenošanu. Vietējai pašvaldībai, kas ir iedzīvotājiem vistuvāk esošā pārvalde, ir liela nozīme sabiedrības izglītošanā un mobilizēšanā ilgtspējīgas attīstības jautājumu veicināšanā.

„Agenda 21” mērķis ir iesaistīt gan pašvaldības iedzīvotājus, gan dažādas intereses pārstāvošas sabiedrības grupas, kā arī komercuzņēmējus kopējā attīstības procesā. Tās uzdevums ir aicināt uz sadarbību gan ražotājus, gan nevalstiskās organizācijas, gan skolas un arodbiedrības, gan etniskās minoritātes, gan arī kaimiņu pašvaldības un valstiskās institūcijas.

„Agenda 21” nebeidzas un nesākas ar dokumenta sagatavošanu. Tas ir ilglaicīgs process un demokrātijas skola vietējā līmenī.

„Agenda 21” ietver izteiktu orientācija uz demokrātiskām rīcībām, piedaloties visiem iedzīvotājiem un interešu grupām, tādējādi veicinot vides, ekoloģisko, sociālo un ekonomisko mērķu integrāciju.

„Agenda 21” mērķi sakrīt ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem:

• ekonomisko, ekoloģisko un sociālo sistēmu saskaņa,

• dabas resursu saglabāšana un saprātīga izmantošana,

• garantēta drošība cilvēkiem un to veselībai.

Eiropas līmenī ilgtspējīgas attīstības īstenošanas process iezīmējās ar Eiropas Ilgtspējīgu pilsētu konferenci (Olborga, Dānija, 1994), kur 80 Eiropas vietējās pašvaldības ierosināja, apsprieda un parakstīja Olborgas Hartu “Eiropas pilsētas ceļā uz ilgtspējīgu sabiedrību”. Kopumā vairāk nekā 410 pašvaldības no 32 valstīm pievienojās kampaņai, kuras mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību vietējā līmenī un atbalstīt Eiropas pašvaldībām atbilstošas politikas un darbības veidošanā un īstenošanā. Pašlaik jau ir iesaistījušās vairāk nekā 2700 pašvaldību no 40 valstīm.

Tās ir apņēmušās ievērot labas un ilgtspējīgas pārvaldības principus gan pilsētu, ciematu un lauku teritorijās. Tas ir nopietns pamats stratēģiskai plānošanai un ilgtspējīgai vietējai ekonomikai, orientējoties uz efektīvu, bet vienlaikus atbildīgu vietējo resursu izmantošanu.

 „Agenda 21” nosaka, ka ilgtspējīgā attīstība ir veids, kā samazināt gan nabadzību, gan vides degradāciju. Nozīmīgākās ar resursu izmantošanu saistītas problēmas ir

• atmosfēras piesārņojums,

• Zemes neilgtspējīga izmantošana,

• mežu pārmērīga izciršana,

• augsnes noplicināšana un ilgstoša sausuma ietekme,

• bioloģiskās daudzveidības mazināšanās,

• jūru un saldūdeņu piesārņojums,

• nedroša toksisko ķimikāliju izmantošana,

• radioaktīvo atkritumu izplatīšanās.

Daudzu „Agenda 21” minēto problēmu un risinājumu saknes ir meklējamas pašvaldību līmenī, tieši tāpēc pašvaldībām savi attīstības plāni jāizstrādā, balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem. Vietējā pašvaldība veido un uztur ekonomisko, sociālo un vides infrastruktūru, pārrauga plānošanas procesu, nosaka vides politiku pašvaldībā, kā arī atbalsta nacionālās vides politikas īstenošanu.

Vietējās „Agenda 21”mērķis ir iesaistīt gan indivīdus, gan dažādas intereses pārstāvošas sabiedrības grupas kopējā attīstības procesā.

15.19. att. ANO Rīcības programma 21. gadsimtam – „Agenda 21”

Pašvaldību organizatoriskie priekšnoteikumi „Agenda 21” procesa veidošanā ietver

• atbalsta nodrošināšanu nacionālā līmenī (likumdošanas prasību īstenošana, informācijas izplatīšana).

• vides prasību iestrādāšanu visās pašvaldības attīstības stratēģijās un lēmumos (saistībā ar transporta politiku, nodarbinātību, tūrismu utt.),

• galveno sadarbības partneru izvēli dažādās organizācijas un iestādēs pašvaldības ietvaros un ārpus tās, arī valsts līmenī,

• iekšējās saziņas uzlabošanu, darbinieku informēšanu un apmācības, vides izglītības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai veicināšanu, apziņas pilnveidošanu un attieksmes maiņu,

• pastāvīgu ilgtspējīgas attīstības profila komisiju izveidošanu, kurās ir pārstāvēti dažādu jomu speciālisti un politiķi (transports, veselība, atkritumu apsaimniekošana utt.),

• reālas varas un plašāku lēmumu pieņemšanas pilnvaru nodrošināšanu vides un ilgtspējīgas attīstības struktūrvienību vadītājiem,

• labu attiecību uzturēšanu starp deputātiem, izpildvaras amatpersonām un speciālistiem, kuri ir ieinteresēti vai kuru pārziņā ir jautājumi, kas saistīti ar apkārtējo vidi un ilgtspējīgu attīstību (ieskaitot tādas sfēras, kā mājoklis, sociālās aktivitātes, komunikācija utt.).

15.20. att. VIDZEME. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta logo.

15.21. att. LATGALE. Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs „Zeimuļs” Rēzeknē.

15.22. att. KURZEME. „Vēja parks” ar 33 vēja ģeneratoriem pie Grobiņas.

15.23. att. ZEMGALE. Gājēju tilts "Mītava" Jelgavā.
Latvijā garākais gājēju un velobraucēju tilts, tas savieno pilsētas centru ar Pasta salu. Tehniskā risinājuma dēļ uzskatāms par unikālu visā Baltijā.

15.24. att. RĪGA. Getliņu sadzīves cieto atkritumu ekoloģiskais poligons ir viens no lielākajiem un modernākajiem zaļās enerģijas ražotājiem Latvijā.

15.7. Nākotnes iespējas

Mainās gan pasaule, gan arī un mēs tai līdzi, bet katrā periodā kaut kas ir ir īpaši nozīmīgs. Par to mēs vairāk domājam un runājam. Tas parādās arī attiecībā uz attīstību un iezīmējas desmitgažu laikā.

Izskatot attīstības iespējas, jāņem vērā, ka ģeopolitikai ir milzīga nozīme. Lai līdzsvarotu stāvokli, uzdevumi būs pretrunā ar lielāko daļu no idejām, pamatprincipiem un jaunajiem rādītājiem, kurus var sagrupēt zem kopēja "Jaunās ekonomikas" jumta.

Dažiem ģeopolitiskajiem faktoriem ir jaukta ietekme. Daži finanšu krīzes aspekti jau ir ievērojami veicinājuši „Zaļās augsmes” un „Zaļās ekonomikas” koncepcijas plašāku atzīšanu. To apliecina vairāku valstu daudzu miljardu ieguldījumi videi draudzīgās tehnoloģijās, kas ir ekonomisko stimulu paketes pamatā. „Zaļā augsme” ir kļuvusi par mērķi pasaules mēroga uzņēmumiem, kas savukārt palīdz „vilkt” visu privāto sektoru „zaļākā” virzienā.

Demokrātiskas protesta kustības parāda arvien radikālākas tendences, kas vērstas pret augsmes modeli. Tomēr šāda tendence ir tikai protestētājiem attīstītajās valstīs, piemēram, “Occupy Wall Street” kustība Ņujorkā vai studentu protesti Spānijā.
Jaunattīstības valstīs, kur protesta kustības parasti notiek pret diktatoriskiem režīmiem, tās ir arī populāras un izsaka ilgas pēc lielākas materiālā labklājības, tāpēc tur valda cerības, ka "Augsme, kā parasti" radīs papildu darbavietas, piekļuvi izglītībai, labākus veselības aprūpes pakalpojumus un citus labumus.

Vērtējot šo atšķirīgo protestu motivācijas līdzsvaru no globālā viedokļa, demokrātijas kustības, ir virzījušās abos virzienos: daļēji uz „Jauno ekonomiku” un daļēji uz „Augsmi kā parasti”.
Apsvērumi par nākotnes iespējām:

• finanšu krīze valdībām visvairāk liek stingri iestāties par „Augsmi, kā parasti”, bet dažas valdības, izmantojot krīzi, ir daudz darījušas, lai veicinātu pāreju uz „Zaļo augsmi”;

• pasaules varas maiņa, tostarp, Ķīnas, Indijas, Brazīlijas un citu jauno

• ekonomiku izaugsme, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas virza valstu nākotnes politiku visā pasaulē, galvenokārt „Augsmes, kā parasti” virzienā. Kaut gan dažas valstis publiski ir pieņēmušas „Zaļās augsmes” stratēģiju, lielākais smaguma centrs pasaulē, reaģējot uz globālo spēku izmaiņām, joprojām ir „Augsme, kā parasti”;

• bruņoti konflikti pasaulē turpinās, jo, vērtējot dziļāk, tiek uztverta to pozitīvā ietekme uz ekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP, kas darbojas tradicionālās augsmes („Augsme, kā parasti”) atbalstam. Patiesās kara izmaksas, kuras atspoguļo piemēram, „Īstā progresa” indekss vai „Patieso uzkrājumu” rādītājs, nav nonākušas cilvēku vairākuma apziņā un netiek izmantotas ekonomikas politikas veidošanā nozīmīgā veidā;

• privātais sektors joprojām ir apņēmības pilns par „Augsmi, kā parasti” un saglabā stingras pozīcijas pasaulē. Bet tālredzīgi uzņēmumi ir pieņēmuši sevis modificētu „Zaļo augsmi”, radot sava veida pretēju virzību privātajā sfērā, kas var mainīt līdzsvaru;
  

• dabas katastrofu seku novēršana palielina IKP, taču tas ir maldinošs signāls „Augsmes, kā parasti” virzienā. Diemžēl darbība šajā gadījumā sākas no pozīcijām, kad jāizmanto faktiskie ietaupījumi, bet progress nav reāls, jo katastrofa ir ietekmējusi vispārējo sociālo, ekonomisko un vides bilanci, bet faktiskie sasniegumi ir tikai tuvošanās pirmskatastrofas stāvoklim;

• nabadzības mazināšana ir viens no īpaši svarīgiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

• „Rio+20” konference bija par ilgtspējīgu attīstību, kā arī par sociālā taisnīguma un vides saglabāšanas principiem, kas izriet no ilgtspējīgas attīstības būtības. Lai arī bija jūtams stiprs atbalsts „Zaļajai ekonomikai” un „Zaļajai augsmei”, tomēr galvenais uzstādījums noteica, ka nedrīkst virzīties uz „Ne-augsmes” pusi.

Literatūra

AtKisson, A. (2012) Annual Survey Report of the Institute for Studies in Happiness, Economy, and Society. Tokyo, Japan.

AtKisson, A. (2008)he ISIS Agreement. London, Sterling, Earthscsn.

AtKisson, A. (1999)Believing Cassandra. Vermont, Chelsea Publishing company.

Baker, S. (2006) Sustainable Development. London, Routledge.

Becker, P. (2014) Sustainability Science. Elsevier, London, New York, Sydney, Tokyo.

Blewitt, J. (2008) Understanding Sustainable Development. London, Earthscan.

Dresner, S. (2008) The Principles of Sustainability. London, Earthscan.

Earth Summit. Agenda 21. UN Publication, New York, 1993.

Foundations of Environmental Sustainability. Eds. Rockwood, L., Stewart, R., Dietz, T. Oxford University Press, 2008.

Kolstad, C. (2000) Environmental Economics. New York, Oxford, Oxford University Press.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes. (2002) LR Ministru kabinetā apstiprinātas 2002. gada 13. augustā.

Lauder, H., Brown, P., Dillabough, J., Halsey, A. (2006) Education, Globalization and Social Change. Oxford, New York, Melbourne, Nairobi, Oxford University Press.

Meadows, D. H., Meadows, D. L., Randers, J. (1992) Beyond the Limits: Confronting Global Collapse, Envisioning a Sustainable Future. UK, Earthscan.

Meadows, D., Randers, J., Meadows, D. (2008) Limits to Growth: The 30-year Update. London, Earthscan.

Our Common Future. The World Commission on Environment and Development. Chair. Bruntland G. H. Oxford, New York, Oxford University Press, 1987.

Randers, J. (2012) 2052: A Global Forecast for the Next Forty Years. Chelsea Green publishing, Vermont.

Strategies Toward Sustainable Developmwent; Implementing Agenda 21. Ed. Robinson, N. Oceana Publications, Inc., New York, 2004.

Sorensen, S. (2010) The Sustainable network. Beijing, Cambridge, Taipei, Tokyo, O’Reilly Media.

Success Factors for Local Agenda 21 in the Baltic Sea Region. Eds. Gronholm, B., Joas, M., Nordstrom, M. Abo, Finland, 2001.

The Baltic Sea Region – Cultures, Politics, Societies. Ed. Maciejewski W., Uppsala, A Baltic University Publication, 2002.

The Sustainability Curriculum. Eds. Blewitt J., Cullingford. Earthscan, London, 2004.

Towards Sustainable Household Consumption. Paris, OECD, 2002.

UNDP Latvia (2004) Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā? Ziņojums par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem Latvijā. Rīga, UNDP Latvia.

United Nations (2002) Report of the World Summit on Sustainable Development. Johannesburg, South Africa, 26 August – 4 September 2002, New York.

Vide un ilgtspējīga attīstība. Red. Kļaviņš, M., Zaļoksnis, J. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga, 2010.

Vides zinātne. Red. Kļaviņš, M. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2008.

Vries, B. Sustainability Science. Cambridge, Cambridge University Press, 2013.

Walker, B., Salt, D. Resilience Thinking. Washington, London, Island Press, 2006.

WCED – World Comission on Environment and Development (1987) Our Common Future (The Bruntland Report). Oxford, World Commission on Environment and Development, Oxford University Press.