15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

Latvijā koordinētā un sistemātiskā veidā ilgtspējīgas attīstības īstenošana ir pašos pirmsākumos. Nav izveidota atsevišķa institūcija tās īstenošanai, tāpēc lielais funkciju apjoms un to izpildei pieejamo resursu neatbilstība ir skaidrojums lēnajam ilgtspējīgas attīstības procesam Latvijā.

Ilgtspējīgas attīstības jautājumu iekļaušanu politiskajā diskusijā galvenokārt motivēja ārējie faktori – šo jautājumu augstā prioritāte Eiropas Savienības un ANO līmenī. Diemžēl Latvijas valsts pārvaldes institūciju, politisko spēku un sabiedrības iesaistīšanās ir bijusi nenozīmīga.

Valsts ilgtspējīgas attīstības virzieni galveno problēmu risināšanai, kā arī politikas mērķi atsevišķu nozaru politikā sākotnēji tika noteikti Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs jau 2002. gadā atbilstoši ANO Vides un attīstības konferences (RiodežanEUR, 1992) deklarācijā iekļautajiem ilgtspējīgas attīstības 27 politiskajiem principiem. Tomēr pamatnostādnes neietvēra noteikto mērķu un darbību konkrētus izpildes termiņus. Kaut gan tika norādīti mērķu sasniegšanas rādītāji, tomēr kopumā šis dokuments praktiski nebija īsti saistošs. Ņemot vērā Latvijas ģeopolitisko vietu pasaulē, dabas īpatnības, sociālās un ekonomiskās attīstības iespējas un sasniegto stāvokli, tika izvirzīti nākotnes uzstādījumi:

• jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un gādā par kultūras mantojuma saglabāšanu,

• jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaikus panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus,

• jāveicina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm,

• jāveic pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai,

• jāattīsta sabiedrības atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte,

• no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību citām valstīm,

• jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu izmantojums citu nozaru politikā,

• jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai,

• jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos,

• nepārtraukti jānovērtē valsts progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.

Apliecinājums līdzšinējās politikas daļējai neefektivitātei ilgtspējīgas attīstības jomā ir tas, ka, attīstoties valsts ekonomikai un palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, Latvijā ir strauji pieaudzis privātais patēriņš, kā arī plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kas būtībā ir pretēja tendence ilgtspējīgas attīstības izvirzītajiem mērķiem.

Pēc neatkarības atgūšanas un iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nav tālejoša stratēģiska mērķa, bet, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības koncepcijas nozīmīgo lomu mūsdienu pasaules un ES attīstībā, tas ir nepieciešams.

Perspektīvs politisks un praktisks stratēģiskais mērķis ir vajadzīgs arī Latvijas vietēja mēroga attīstībā. Izšķirošais apstāklis Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir pārvaldes sistēmas spēja dažādu līmeņu un teritoriju plānus un stratēģijas pakārtot vienotam ilgtermiņa un ilgtspējīgam skatījumam. Ilgtspējīgas attīstības modeļa izmantošanu Latvijas apstākļos ietekmē vairāki specifiski faktori:

• relatīvi zemais vides piesārņojuma līmenis un zemā vides degradācijas pakāpe (salīdzinājumā ar situāciju RietumEiropas valstīs, kā arī daudzās attīstības valstīs),

• ierobežotā resursu pieejamība un relatīvi vāji attīstītā rūpnieciskā ražošana,

• atkarība no ievestiem resursiem,

• nepieciešamība restrukturēt ekonomisko sistēmu,

• sociālās vides problēmu pieaugums.

Tomēr kopumā Latvijai ir labas iespējas izmantot Rietumvalstu pieredzi vides aizsardzības sistēmas pilnveidošanā un sabiedrības attīstības plānošanā, ņemot vērā risinājumus par ietekmes uz vidi samazināšanu.

Tomēr pastāv rinda šķēršļu ilgtspējīgas attīstības īstenošanai Latvijā:

• orientācija uz Rietumvalstīs pastāvošo patēriņa modeli, ja vienlaikus trūkst nepieciešamo resursu tā realizācijai,

• demokrātisku tradīciju trūkums sabiedrībā, nesakārtota likumdošana, ierobežoti finanšu resursi,

• zems vides un sabiedrības problēmu izpratnes līmenis, zināšanu trūkums par ilgtspējīgu attīstību.

Pēc attīstības rādītājiem Latvijā nenoliedzami būtu iespējas sekot ilgtspējīgas attīstības modelim, tomēr minētie un citi traucēkļi šī modeļa ieviešanai uzskatāmi par būtisku šķērsli. Nereti jēdziens ”ilgtspējīgs” tiek izmantots kā metafora cerību un vīziju apzīmēšanai. Vienlaikus šī jēdziena saturs ietver nepieciešamību vadīt un plānot sabiedrības attīstību.

Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā Latvijas pārvaldes politiskā un administratīvā sistēma ir izrādījusies nespējīga risināt Latvijai būtiskus jautājumus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Kaut arī saņemta ievērojama ārvalstu finansiālā palīdzība, kopš neatkarības atgūšanas nav izdevies nodrošināt stabilu tautsaimniecības augsmi un Latvijas iedzīvotāju primāro vajadzību nodrošināšanu.

Izrādās, ka pēdējo 20 gadu laikā izveidotais valsts pārvaldes aparāts ir nespējīgs nodrošināt valsts attīstību un iedzīvotāju drošību, bet tā uzturēšanas izmaksas ievērojami pārsniedz valsts budžeta iespējas. Lai gan jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē bija vērojams šķietams ekonomikas pieaugums, ieguldījumi valsts attīstības un izaugsmes nodrošināšanai nākotnē (ieguldījumi zinātnē un pētniecībā inovāciju attīstībai), kā arī uzkrājumi netika veikti.

Ņemot vērā galvenokārt valstī notiekošo politisko procesu raksturu un no PSRS laikiem mantoto mentalitāti, lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir inerti attiecībā pret politiskajiem procesiem un nepiedalās būtisku valsts pārvaldes jautājumu risināšanā.

Valsts pastāvēšanas pamats, Satversme, kas izveidota pēc pagājušā gadsimta 20. gadu parauga, faktiski ir izrādījusies nespējīga nodrošināt valsts politiskās sistēmas izveidi, kas baudītu iedzīvotāju vairākuma uzticību. Augstākais valsts pārvaldes orgāns – Saeima, kā to rāda sabiedriskās domas aptaujas, nav sevi pilnībā attaisnojis, bet izpildvara un politiskās partijas nemitīgi iestieg korupcijas, krāpšanas un citos skandālos.

Ekonomiskā krīze, kas sākās 2008. gadā, pierādīja, ka īslaicīgais labklājības pieaugums bija sasniegts, izmantojot ārvalstu kredītresursus un ES finansiālo atbalstu (tā mērķis ir sekmēt tautsaimniecības attīstību).

Sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, šie apstākļi izraisīja valsts ekonomikas faktisku sabrukumu un dramatisku nacionālā kopprodukta kritumu. Neapdomīgu politisku lēmumu dēļ ir izveidojies milzīgs valsts parāds, kura atdošanu vajadzēs nodrošināt vēl arī nākamajām paaudzēm.

Līdz ar to ievērojama daļa nacionālā kopprodukta dažu nākamo paaudžu laikā būs izmantojama nevis tautas labklājības paaugstināšanai un investīcijām attīstībai, bet gan parāda maksājumu segšanai. Diemžēl šī paaudze dzīvo uz nākamo paaudžu rēķina!

Būtiskās dzīves līmeņa atšķirības Latvijā un lielākajā daļā ES dalībvalstu, no vienas puses, un izdzīvošanas perspektīvu trūkums, no otras puses, nosaka aizvien lielāku emigrāciju – ekonomisko bēgļu plūsmu. Saprotams, ka no šīs situācijas ir izeja. Un tā ir ilgtspējīgas attīstības nepieciešamības apzināšanās gan valstiskā, gan arī indivīda, t.i., katra Latvijas iedzīvotāja līmenī.

20. gadsimtā Latvijai bija vairākas lielas ieceres – neatkarīgas valsts atjaunošana, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šīs ieceres ir piepildījušās, un pienācis laiks lemt, kādā Latvijā dzīvos mūsu bērni un nākamās paaudzes.