15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

Pasaules izvēles iespējas par ekonomiskās labklājības sasniegšanu lielā mērā ir ētikas jautājums. Vai esam radīti, lai vienmēr vēlētos izaugsmi, tādējādi padarot "Jauno ekonomiku" par sava veida starpspēli attīstības procesā, – vai arī izvēlēsimies tikai tādas darbības, lai spētu izdzīvot uz mūsu mazās planētas, kas tomēr dod iespēju pastāvēt, ja savstarpēji dalāmies ar nepieciešamo.

Optimistiskā pieeja piedāvā cerību, ka spēsim nodrošināt apmierinošu dzīvi visiem uz mūsu daudzveidīgās planētas un varēsim izvairīties no kļūdām, kas var gadīties ceļā uz ilgtspējīgu nākotni.

Par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem stāsta AtKissona grāmatas, publikācijas un nesenais pētījums, kas apkopots ziņojumā „Dzīve pēc augsmes”.

15.15. att. Alans AtKissons (Alan AtKisson) un viņa pārskats „Dzīve pēc augsmes”.

Vai cilvēce kopumā var būt laimīga un apmierināta, neiznīcinot pasaules dabas sistēmas, no kurām mēs esam atkarīgi? Tas ir kļuvis par mūslaiku aktuālāko jautājumu. Atsevišķi zinātnieki izdala vēl īpašu epohu –antropocēnu, kam raksturīga pastiprināta cilvēka darbības ietekme uz ekosistēmu, ietekmēts klimats, bioloģiskās un ģeoloģiskās sistēmas. kā rezultātā izmirušas vairākas augu un dzīvnieku sugas, mainīts reljefs utt.

Pašlaik visām pasaules lielākajām ekonomikas sistēmām ir kopīga atkarība no izaugsmes. Katras valsts ekonomiskā veiksme pasaulē tiek mērīta ar to, cik ātri katra valsts patērē resursus, nodrošina preču ražošanu un pakalpojumus un rezultātā paplašina naudas plūsmu. Straujš pieaugums ir labāks nekā lēna izaugsme, ne-augsme ir slikta, bet lejupslīde jau tiek uzskatīta par katastrofālu, ja tā turpinās ilgāk nekā dažus mēnešus.

Mēs dzīvojam uz nelielas planētas ar ierobežotām iespējām. Zeme mums reiz šķita neizmērojami liela, bet tagad ar reaktīvo lidmašīnu Zemeslode aplidojama dienas laikā.

Pētnieki spriež, cik desmitgades (ne gadsimtus) vēl būs pieejami naftas produkti. Metālu, zivju, pat svaiga ūdens nodrošinājuma līmenis kļūst aizvien zemāks. Vēl vairāk satrauc tas, ka mājsaimniecību un ražošanas atkritumu daudzums, kas rodas mūsu darbības rezultātā, turpina palielināties. Dažreiz atkritumi satur vielas, kas ir bīstamas, bet ir arī neredzamas (piemēram, siltumnīcefektu izraisošās gāzes).

Šādos apstākļos uzskats, ka augsme var turpināties bezgalīgi, ir maldīgs. Ekonomika laika gaitā kļūst efektīvāka, bet inovācijas sniedz aizstājējus dažiem resursiem, kad tie beidzas vai kļūst pārāk reti un dārgi. Var pienākt brīdis, kad tos nav ar ko aizstāt, nav arī iespējams panākt vēl augstāku efektivitāti, un ir pat palicis pārāk maz resursu, lai apmierinātu pamatvajadzības.

Ja izaugsme vēl nav pārtraukta pirms šī brīža un, ja ekonomika nav mainījusies un pietuvinājusies dabas sistēmu iespējām, kas nepieļauj nepārtrauktu ražošanas paplašināšanu fiziskā patēriņa nodrošināšanai, tad sabrukums ir neizbēgams.

Lai panāktu ilgtspējīgu un drošu attīstību nākotnē, ir nepietiekami tikai runāt par nepieciešamām izmaiņām globālajā ekonomikā, – mums pašiem ir jāsāk mainīt pasaule.

15.16. att. Kopenhāgenas ielas ANO Klimata konferences laikā 2009. gada decembrī.
Vides aizsardzības aktīvistu protesti pret pasaules valstu vadītāju nespēju vienoties par konkrētiem un neatliekamiem pasākumiem, lai mazinātu klimata pārmaiņu negatīvās sekas.