15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

Jēdzienu ”nacionālā kopīgā laime” pirmoreiz ieviesa Butānas karalis Džigme SingjeVangčuks (Jigme Singye Wangchuck) 1972. gadā. Daudz vēlāk jēdziens pārtapa par apsekojuma metodi, ko lietoja Butānas pētījumu centra pētnieki, lai novērtētu Butānas iedzīvotāju labklājības līmeni. Pēdējos gados Butānas arvien sarežģītākos aptaujas paņēmienus sāka pētīt un pielāgot arī citas valdības daudzās pasaules valstīs.

Kaut gan ideja par „laimes noteikšanu” daudziem cilvēkiem izklausās dīvaini, pieredze, apsekojot cilvēkus, lai noteiktu, kā tie uztver savu labklājību, apmierinātību ar dzīvi un vērtē pašu laimes līmeni, ir ar ilgu vēsturi. Tomēr jau tagad pamati ir pietiekami labi izstrādāti, lai būtu iespējams novērtēt valsts attīstības virzību un politikas veidošanas atbilstību valstīs, kas būtiski atšķiras, piemēram, Butānā, Ķīnā, Francijā un Lielbritānijā.

Butānas pētījumu centrs ir pilnveidojis apsekošanas metodes, kas aptver visu iespējamo informāciju, sākot ar subjektīviem ziņojumiem par emocionālo stāvokli, un beidzot ar personīgā laika izmantošanu vai attieksmi pret vietējām ekosistēmām.

Indikatoru izvēle sakņojas Butānas nacionālajā kultūrā, bet laimes definīcija tika ieteikta Butānas kontekstā.

• Svarīgākie indikatori ir šādi:
• savtības sajūtas biežums,
• cēlsirdības sajūtas biežums,
• domas par pašnāvību,
• zināšanas par augu un dzīvnieku sugu nosaukumiem,
• izglītības līmenis,
• lasītprasmes un rakstpratības līmenis,
• tradicionālo spēļu spēlēšanas biežums,
• dienu skaits gadā, kad tiek apmeklēti kopienas pasākumi,
• mājsaimniecības ienākumi,
• ienākumu pietiekamība ikdienas vajadzībām,
• telpu skaits (personu skaits vienā telpā),
• lietotu apģērbu iegāde,
• miega stundu skaits,
• uzticība kaimiņiem,
• palīdzība darbā kopienas locekļiem,
• attiecības ģimenē,
• uzticēšanās plašsaziņas līdzekļiem.

Tradīcijas, psiholoģija, veselība, ekoloģiskās problēmas, svarīgākās attiecības un mūsdienu tehnoloģijas – tam visam ir sava vieta Butānas jēdzienā par nacionālo laimi, tomēr to izmantošana nav tikai teorētiska. Atšķirībā no citām sistēmām un rādītājiem, Butānas „Nacionālā kopīgā laime” ir politiski saistoša. Butānas apmeklētāji stāsta par plašām un ilgām kopienas apspriedēm saistībā ar būtiskiem attīstības lēmumiem, piemēram, par jaunas šosejas būvniecību. Kopienas locekļiem tiek lūgts apsvērt, kā jaunā attīstība varētu ietekmēt „Nacionālās kopīgās laimes” rādītājus, un atsevišķu cilvēku pārdomas tiek ievērotas, pieņemot gala lēmumus par politiku un ieguldījumiem.

Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad pastāv nopietni Rietumu ekonomikas un valūtas sistēmas traucējumi, kad politiskie līderi cenšas „atkal atjaunot augsmi”, ir grūti iedomāties reālu pāreju no IKP uz „Nacionālo kopīgo laimi”. Tomēr izmaiņas, kas notiek jau tagad, norāda, ka ne pārāk tālā nākotnē, „valsts laimes” rādītāji var sākt nopietni konkurēt ar ekonomiskās izaugsmes klasiskajiem indikatoriem, ja tie ir parasto pilsoņu uzmanības lokā.

To apliecina Apvienotās Karalistes valdības publicētais pirmais „Nacionālās laimes indekss” 2012. gadā un Vācijas parlamenta izveidotā oficiālā komiteja, lai izpētītu „Nacionālo laimes indeksu” un to ieviestu tuvākajā laikā. Savukārt, Austrija jau publicē oficiālo statistiku par valsts laimi un labklājību ilgtspējīgas attīstības programmu ietvaros, bet Francijas valdība ir izstrādājusi oficiālas vadlīnijas par „valsts laimes indeksu”, kas ir līdzīgas Butānas modelim.

OESD ziņojumā par labklājību (“How’s Life? Measuring Well-Being”, 2015) teikts, ka līdzīgi centieni, kas variē no valsts mēroga apspriešanas procesiem līdz statistiskās informācijas savākšanai, jau notiek Norvēģijā, Austrālijā, Itālijā, Spānijā, Slovēnija, Japāna un vairākas citās valstīs.

Katra no šīm iniciatīvām ir pielāgota savas valsts specifikai un īpašā veidā katras tautas kultūras skatījumam attiecībā uz laimi un labklājību. Tomēr uzdotie jautājumi Latvijā varētu ļoti atšķirties no tiem, ko uzdod Butānā, piemēram: „Vai jums pieder vismaz divi pāri apavu? Vai varat atļauties ēst gaļu katru otro dienu? Vai māja ir pietiekama ērta, lai jūs varētu apmeklēt draugi? Vai jūs traucē skaļi kaimiņi?”.

Lai gan tas šķiet pretēji intuīcijai, valdību rīcībā, kas koncentrējas uz laimes izvērtēšanu grūtajos ekonomikas depresijas gados, ir uztverama politiskā loģika. Virzība uz „laimi” un prom no „augsmes” iezīmē "izmaiņas rezultātu tabulā", kas potenciāli var kalpot valdošās politikas interesēm. Piedāvāt tradicionālo ekonomisko augsmi kļūst arvien grūtāk attīstītās valstīs, piemēram, Francijā, Vācijā vai Japānā, jo tur pastāv demogrāfiskās problēmas sabiedrības novecošanās dēļ un samazinās ekonomiskā izaugsme atšķirībā no ekonomiskajiem sasniegumiem Ķīnā un Indijā.

Laime, labklājība un dzīves kvalitāte nav cieši saistīta ar ekonomisko izaugsmi un ienākumiem, ja reiz valsts ir sasniegusi minimālo materiālā ekonomikas komforta līmeni.

Ir skaidrs, ka par naudu, kas ir ekonomiskās izaugsmes mērīšanas pamatā, nevar nopirkt laimi. Tomēr daudzi pētījumi liecina, ka patiesībā par naudu var nopirkt laimi, bet tikai līdz noteiktam līmenim. Pētījumi par cilvēku laimi un vispārējo apmierinātību ar dzīvi liecina, ka, pieaugot naudas ienākumiem, apmierinātībai ar dzīvi ir tendence pieaugt visās kultūrās. Pēc tam, kad tiek sasniegts noteikts ienākumu līmenis (aptuveni 15 000–75 000 EUR uz vienu iedzīvotāju gadā), laime pārstāj augt. Palielinoties IKP uz vienu iedzīvotāju virs šī līmeņa, tiek pirktas neskaitāmi daudz lietu, taču tās vairs laimes sajūtu nepastiprina. To bieži sauc par "Īsterlina paradoksu", jo ekonomists Ričards Īsterlins (Richard Easterlin) pētīja šo parādību pagājušā gadsimta 70. gados. Paradokss ir tas, ka mēs turpinām strādāt monetārās ekonomiskās izaugsmes virzienā, uzskatot, ka tas pastiprinās mūsu laimes izjūtu, tomēr pētniecība liecina, ka tā tas nav.

Cilvēki, kas dzīvo valstīs, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 15 000 EUR, ir pelnījuši lielāku izaugsmi. Tomēr ir apmēram 100 pasaules valstis, kurās ienākumi uz vienu personu ir pat mazāki par 10% no šī skaitļa (1500 EUR/iedz.).

2014. gadā ES-28 IKP uz vienu iedzīvotāju bija 27 300 EUR, Latvijā 12 100 EUR, un tas bija sestais zemākais rādītājs no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vislielākais IKP uz vienu iedzīvotāju bija Dānijā – 45 500 EUR/iedz. gadā, Zviedrijā – 44 300 un Īrijā – 40 200, Horvātijā – 10 200, Rumānijā – 7600, bet vismazākais tas bija Bulgārijā – 5000 EUR/iedz. gadā.

Kā būt ar tām valstīm, kuru ienākumi ir daudz lielāki un ekonomikas „augsme, kā parasti” uzskatāmi grauj planētu, pat nenodrošinot laimīgāku dzīvi? Būtu politiski muļķīgi pat tad, ja tas būtu motivēts ar ētiskiem apsvērumiem, ieteikt, lai cilvēki šajās valstīs samazinātu savus ienākumus. Cilvēki, kuri pēkšņi jūtas nabadzīgāki naudas izteiksmē, neapšaubāmi jutīsies mazāk laimīgi, ja viņu ienākumi pat saglabāsies krietni virs 15 000 EUR. Protesti Grieķijas ielās klaji demonstrē šo faktu (Grieķijā 2014. gadā IKP bija 72% no ES-28 vidējā līmeņa, t.i., aptuveni 19 700 EUR/iedz. gadā). Tāpēc 15 000 EUR ienākumus vienai personai varētu pieņemt kā minimālo universālo viena iedzīvotāja ienākumu gadā, uz ko valstīm vajadzētu tiekties. Tomēr tas ir ļoti maz ticams, ka šāds mērķis varētu tikt sasniegts visā pasaulē.