15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

Ilgtspējīga attīstība ir definēta ar ANO mandātu 1987. gadā izveidotās Komisijas par vidi un attīstību ietvaros un tika akceptēta ANO Vides un attīstības konferences laikā (RiodežanEUR, 1992).

Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vajadzības, respektējot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības.

Jau gadsimta ceturksni kopš tās definēšanas, šis jēdziens bija kļuvis par starptautisko sarunu stūrakmeni un vienošanās pamatu par dažādiem sociāliem, vides un ekonomikas jautājumiem, sākot no klimata pārmaiņām (Vispārējā konvenciju par klimata izmaiņām), bioloģisko daudzveidību (Vispārējā konvencija par bioloģisko daudzveidību) un sociālajiem mērķiem (Tūkstošgades attīstības mērķi).

 „Ilgtspējīgai attīstībai” nav skaidri noteikta ekonomiskā filosofija vai stratēģija. Ilgtspējīgas attīstības kritiķi mēdz teikt, ka tā cenšas aptvert visas lietas saistībā ar visiem cilvēkiem un atrisināt visas problēmas.

Vairākums gan ir gatavi atbalstīt Ilgtspējīgu attīstību kā galveno virzienu un alternatīvu „Augsmei kā parasti” un to veicina ANO Ilgtspējīgas attīstības birojs (United Nations Office for Sustainable Development – UN OSD), kas tika atklāts 2011. gada beigās. Šī biroja darbība tiek atbalstīta visā pasaulē, padarot to par ārkārtas situācijas "smaguma centru" attiecībā uz „Zaļo augsmi”, „Zaļo ekonomiku” un "Ilgtspējīgu attīstību" vismaz ANO kompetences ziņā.

15.9. att. Informācija par ANO Ilgtspējīgas attīstības biroju.

Avots: http://www.unosd.org/

Šāda ANO ievirze atspoguļo augsto nozīmības pakāpi attiecībā uz "Ilgtspējīgu attīstību", kas ir kļuvusi par vispārējās plānošanas koncepciju un ko atbalsta plašas zināšanas par konkrētām tēmām (piemēram, enerģētika, mājoklis, pārtika) un procesu virzību (piemēram, ieinteresēto pušu konsultācijas, integrētā plānošana, atbilstošu indikatoru lietošana). Ļoti daudzas valstis gatavo Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, programmas vai plānus. Tomēr šiem dokumentiem parasti ir vāja pozīcija attiecībā pret valsts ekonomisko lēmumu pieņemšanu.

Kā integrējoša plānošanas un vīzijas koncepcija, ilgtspējīgas attīstības pozīcija ir krasi atšķirīga salīdzinājumā ar tradicionālo ekonomikas izaugsmes politiku, kas uzņemas neierobežotu brīvību kapitāla, infrastruktūras, tehnoloģiju un patēriņa paplašināšanā, lai nodrošinātu brīvā tirgus virzītu līdzekļu izmantošanu vēlamās nākotnes sasniegšanai.

Ilgtspējīgā attīstība, kā to mūsdienās saprot un praktizē vairums speciālistu, netieši atzīst, ka izaugsmei jābūt vismaz virzītai un orientētai, bet dažos gadījumos pat ierobežotai, lai spēja „nākamajām paaudzēm apmierināt savas vajadzības" netiktu apdraudēta. Tomēr lielākā daļa valstu ilgtspējīgas attīstības plānošanas procesos neidentificē konkrētus ierobežojumus vai robežas augsmei pašai par sevi, kas liecina, ka nav skaidras izpratnes par vārda "ilgtspēja" būtību.

Kaut gan ir izvērsts pamatīgs darbs ilgtspējīgas attīstības rādītāju sasniegšanas jomā vairāk nekā divdesmit gadu periodā, joprojām nav vienota, galīga un saskaņota veida, kā mērīt sociālo progresu attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību. Pārliecinošu priekšlikumu par to, kā nomainīt IKP, ir viens no iemesliem, kāpēc vienkāršāk ir izmantot alternatīvas – piemēram, Butānas nacionālās laimes indikators ir izrādījies itin pievilcīgs.

ANO Ekonomikas un sociālo lietu Padome ir publicējusi dokumentu kopu par pamatnostādņu lietošanu valsts līmenī. No mērīšanai domātiem 96 indikatoriem 50 ir identificējami kā pamatindikatori. Tiek piedāvāta arī metodoloģija, lai pareizi veiktu mērījumus. Valstis pēc tam var augšuplādēt to gatavos nacionālos ziņojumus par ilgtspējīgu attīstību ANO mājas lapā.

15.10. att. ANO Ekonomikas un sociālo lietu Padomes sēžu zāle ANO mītnē Ņujorkā.

Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/United_Nations_Economic_and_Social_Council

Daudz ir bijis centienu pārveidot indikatoru sistēmu, kura būtu vairāk atbilstoša reālajam stāvoklim pasaulē un kura ļautu panākt ekonomiskās izaugsmes mērķa maiņu. Vairāki no šiem centieniem ir pietuvojušies oficiālas atzīšanas līmenim valsts iestādēs. Ieteicamie indikatori varētu būt „Patiesais progress”, „Patiesais ietaupījums” vai „Zaļais IKP”.

Patiesā progresa indikators. Kā jēdziens ekonomikā tas radās saistībā ar ekonomista Hermana Deilī (Herman Daly) un viņa kolēģa Džona Koba (John Cobb) darbiem, lai ekonomikas mērījumus izteiktu jaunā, vairāk integrētā veidā. Viņi arī ieviesa Sociālās un ekonomiskās labklājības indeksu, lai koriģētu iekšzemes kopproduktu.

Sociālās un ekonomiskās labklājības indekss bieži tika aizstāts ar jēdzienu "Patiesais progresa indikators" (PPI). Savukārt PPI aprēķini bija mēģinājums būtiski uzlabot IKP, ņemot vērā arī sociālās un vides izmaksas, kas faktiski izraisītu IKP palielināšanos, kā arī pievienojot ne-ekonomisko aktivitāšu vērtību (piemēram, brīvprātīgo darbu). Kanādas ideju ģeneratori nesen ieviesuši jaunu, nedaudz uzlabotu variantu, kas neņem vērā tīri izteiktus vides faktorus un tiek saukts par „Ekonomiskās labklājības indeksu – ELI” (Index of Economic Well-Being – IEWB). Šī metodoloģija koncentrējas uz atšķirību starp patēriņu un kapitālu un ņem vērā tādus jautājumus kā taisnīgi ienākumi un ekonomiskā drošība vecumdienās.

Ķīnas ekonomists Niu Venjuans (Niu Wenyuan) nesen ieteica jaunu "IKP kvalitātes indikatoru". Viņš jau agrāk bija mēģinājis ieviest Ķīnas "Zaļo IKP", bet sastapa sīvu pretestību. Jaunais indikators ir kas vairāk nekā „Patiesais progresa indikators” PPI un ietver vairākus elementus: enerģijas intensitāte uz vienu IKP vienību, ienākumu atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, atkritumu daudzums uz vienu IKP vienību, dzīves kvalitāte (mūža ilgums un citi cilvēkiem svarīgi attīstības indikatori). Tas tika saistīts arī ar pārvaldības kvalitāti (komunālā infrastruktūra; valsts ierēdniecības apmērs).

15.11. att. Ķīnas valdības padomnieks Niu Venjuans.

Avots: http://www.guardian.co.uk/environment/2011/sep/16/china-green-economist-gdp

Tomēr neviens no šiem centieniem nav radījis kaut kādas būtiskas izmaiņas attiecībā uz tradicionālajiem IKP mērījumiem, bet nopietna diskusija par jaunajiem indikatoriem ir palīdzējusi radīt vienprātība par IKP kā indikatora vājumu attiecībā uz sociālo un ekonomisko labklājību.

Darbība ap PPI dod iespēju izvēlēties, kuras jomas būtu jāuzskata par „izmaksām” un kuras par „labuma gūšanu”, lai aplēstu naudas vērtību saistībā ar „izmaksām” un „ieguvumu”, kas nav monetārs. Piemēram, vai meža izciršana ir „izmaksas” vai „pabalsts” sabiedrībai? To var uzskatīt par izmaksām no apkārtējās vides aizsargātāja viedokļa, bet to uzskata par labumu tie, kas izmanto zāģmateriālus un papīru.

Tradicionālais IKP, gluži pretēji, neredz šādas atšķirības – tas vienkārši pārvērš nocirsto mežu naudā, atbilstoši pašreizējai cenai kokmateriālu tirgū. Tādējādi IKP neprasa nekādus papildu ētikas vai ar vērtībām saistītus lēmumus par to, kā vērtēt mežus grāmatvedībā.

„Zaļais IKP” faktiski ir parastais IKP, kas koriģēts ar vides izmaksām ekonomiskajās kategorijās. „Zaļo IKP” ir pieņēmušas dažas valdības, piemēram, Indija, kas plāno sākt „Zaļā IKP” datu publicēšanu no 2015. gada.

„Zaļā IKP” ideja nav jauna – jau 1993. gadā ASV regulējošās institūcijas, kas pārrauga finanšu iestādes, sāka veidot „zaļo grāmatvedību”, jo radās bažas, ka IKP indikatoram būs vajadzīga reforma. Jaunā sistēma tika nosaukta par „Integrētiem vides un ekonomikas kontiem”.

Sākotnējie rezultāti liecināja, ka IKP skaitļiem ir pārspīlēta ietekme attiecībā uz kalnrūpniecības un citiem uzņēmumiem, vērtējot kopējo tautas ekonomisko bagātību. Ieguves kompānijām nepatika šie rezultāti un ASV Kongress būtībā "iesaldēja" šo virzību.
„Zaļā IKP” kritiķi vērtē, ka ieteiktos indikatorus ir grūti precīzi aprēķināt, jo daudzi dabas resursi bieži tiek izmantoti bez maksas (ieskaitot ūdeni, ekosistēmu pakalpojumus), tiem nav cenas vai monetārās vērtības. Tāpēc nav iespējams tos iekļaut monetārā ekonomiskajā apritē, kas balstās uz „klasisko” IKP aprēķinu metodiku.

 „Patiesā ietaupījuma indikators” ir daudz tradicionālāks ekonomikas rādītājs – faktiski, tas atspoguļo valsts „neto ietaupījumu likmi”, kas ir nedaudz pārveidota, lai integrētu dabas un cilvēka kapitāla vērtības. Datus par „Patieso ietaupījumu” tarifiem ir aprēķinājusi un publicējusi Pasaules Banka. Tie tiek izmantoti, lai parādītu, cik lielā mērā tradicionālais ekonomikas izaugsmes ceļš, kas izraisa vides degradāciju un resursu izsmelšanu, var novest līdz izmisumam nabadzīgākās tautas.