15. Ilgtspējīgas attīstības īstenošana

1981. gadā amerikāņu rakstnieks Daiens Elgins (Duane Elgin) publicēja grāmatu „Brīvprātīgā vienkāršība” un pats atzina, ka šis darbs ir radies, iedvesmojoties no Ernesta Šumahera (Ernst Friedrich Schumacher) idejām, īpaši saistībā ar Šūmahera 1973. gadā izdoto grāmatu „Mazais ir skaists” („Small is Beautiful”). Viņš redzēja „brīvprātīgās vienkāršības” sūtību kā savā ziņā aicinošu dzīves virzienu.
Ideja par izvēli dzīvot vienkārši nozīmē nepalielināt savus izdevumus, lai mazinātu ietekmi uz vidi, bet vienlaikus tiekties paplašināt savu brīvību un iekšējā miera sajūtu. Šī ideja izplatījās, līdz tā kļuva par sociālo kustību arī OESD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – Organisation for Economic Co-operation and Development) valstu ietvaros, aptverot dažādas sociālās grupas.

Izvēle par labu vienkāršībai un pretošanās "žurkas skrējienam" („vāveres ratam”) izraisīja pat žurnālu un televīzijas interesi un iesaistīšanos, jo īpaši 1990. gadā, kad aktualizējās jautājums par dzīvesveidu.

15.3. att. „Žurkas skrējiens” tiek veikts paša skrējiena dēļ un ir bezjēdzīgs – tā ir pakaļdzīšanās pēc kaut kā nezināma.

Tas vienlaikus radīja paralēlas kustības, „Lēnā ēšana” ("Slow Food") un „rāmā pilsēta” ("Slow City”) saistīta ar ideju par vienkāršību un nekomercializētu darbību, kas veicina augstāku dzīves kvalitāti. „Lēnā ēšana” ir starptautiska kustība, ko iedibināja Karlo Petrīni (Carlo Petrini) 1986. gadā kā alternatīvu „ātrai ēšanai” („Fast food”), tā cenšoties saglabāt tradicionālo virtuvi. Viņš mudināja lauksaimniekus audzēt augus, sēklas un mājlopus, kas raksturīgi vietējām ekosistēmām. Kustība ir aptvērusi pasauli un iekļauj vairāk nekā 100 000 biedru 150 valstīs. Tās mērķi ir ilgtspējīgas pārtikas un vietējo mazo uzņēmumu attīstības veicināšana, kā arī politiska prasība, kas vērsta pret lauksaimniecības produktu aprites globalizāciju.

Populārais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš ir šīs starptautiskās kustības aizsācējs Latvijā. Viņš 1996. gadā nodibināja biedrību „Slow Food Riga”.

15.4. att. Restorāna izkārtne Santorīni, Grieķijā.

Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/Slow_Food

Tomēr „brīvprātīgās vienkāršības”  kustība nav sasniegusi vairākumu – kritisko masu, kas ir svarīgs parametrs, lai veicinātu domu apmaiņu sociālo tīklu plūsmā, tādējādi palīdzot sagatavot augsni jaunai ekonomiskai domāšanai par laimi un labklājību.
Individuālā apņemšanās par labu „brīvprātīgajai vienkāršībai” paver ceļu tāda paša veida kolektīvām saistībām, ko pieņem mazās kopienas, ciemati un pilsētas.

Rūpes par planētas lielajām vides problēmas pastiprinājās 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā. Tās vienoja cilvēku kustības, mēģinot parādīt alternatīva dzīves veida iespējas, par kurām nevajadzēs "samaksāt ar planētu Zeme" un būs elastīgākas, saskaroties ar iespējamām vides, sociālajām un ekonomikas problēmām. Daži cilvēki pārvietojās, lai veidotu jaunas kopienas un īstenotu alternatīvās ekonomikas un vides principus.

Ekociemati (Ecovillages) parasti bija maza mēroga apmetnes, kas tika izveidotas industriālās sabiedrības robežteritorijās – pamestās rūpnieciskās zonās, ārpilsētās vai lauku rajonos. Projekti tika izstrādāti, lai būtu vairāk videi draudzīgi, kā arī lai nodrošinātu iztikas pietiekamību ekonomiskā skatījumā, bet nevis pieaugumu.

Citi projekti bija vairāk tendēti reformēt pastāvošās kopienas. Tika ieteikti arī principi, lai izmantotu vairāk amatnieku darbībai līdzīgu un ekoloģisku pieeju. Šāda pieeja iemiesojās arī apdzīvotās vietās un kopienās, piemēram "Slow Society" koncepcija, kas guva atzinību no biznesa līderiem Japānā 21. gs. sākumā.

15.5. att. „Cittaslow” kustība jau ir izplatījusies visā pasaulē.

Avots: http://www.cittaslow.org/

Šīs kustības mērķi ir

• padarīt dzīvi labāku ikvienam, kas dzīvo pilsētvidē,

• uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās,

• pretoties pilsētu homogenizācijai un globalizācijai visā pasaulē,

• aizsargāt vidi,

• veicināt kultūras daudzveidību un unikalitāti atsevišķās pilsētās,

• radīt iedvesmu par veselīgāku dzīvesveidu.

Ekociemati tiek plānoti 50–150 personām. Lielāki ekociemati līdz pat 2000 personām pastāv kā veidojumi no daudzām mazākām vienībām, lai saņemtu lielāku sociālo fondu atbalstu. Daži ekociemati pieaug uz tuvējo iedzīvotāju rēķina, kas ne vienmēr ir to īstenie locekļi, bet dzīvo perifērijā un efektīvi piedalās ekociemata dzīves norisēs.

15.6. att. Moderna ekociemata vīzija.

Avots: https://www.occupycorporatism.com/wp-content/uploads/2013/04/02.jpg

Ekociematos locekļus vieno kopīgas ekoloģiskās, sociālās, ekonomiskās, kultūras un garīgās vērtības. Tur bieži dzīvo cilvēki, kuri izvēlējušies alternatīvu centralizēto elektroapgādes, ūdens un kanalizācijas sistēmu. Daudzi uzskata, ka pašreizējais patērētāja dzīvesveids ir izšķērdīgs, kas iznīcina dabiskos biotopus, veicina pilsētu, rūpnīcu un fermu pārlieku izvēršanos, paļaušanos uz fosilo kurināmo, un tās ir tendences, kas jāmaina, lai nepieļautu ekoloģisko katastrofu.