13. Adaptācija klimata pārmaiņām

Adaptācijas politikā iniciatīva pieder starptautiska līmeņa dalībniekiem, un to nosaka klimata pārmaiņu globālie draudi, kas izpaužas gan kā pasaules gada vidējās temperatūras paaugstinājums, gan arī kā dažādas ietekmes uz ekosistēmām visos kontinentos, Pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanās, arvien pieaugošie dabas katastrofu seku apmēri:

• ekstremālo dabas parādību biežuma pieaugums,

• jūras līmeņa celšanās un piekrastes teritoriju apdraudējums,

• ietekme uz cilvēku veselību un labklājību,

• ietekme uz lauksaimniecību un mežsaimniecību,

• ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem,

• ietekme uz reģionālo attīstību,

• ietekme uz pilsētvides attīstību, plānošanu un būvniecību,

• ietekme uz iedzīvotāju migrāciju.

Globālās adaptācijas politikas nozīmīgs elements ir tādu procesu negatīvo ietekmju mazināšana, kas sniedzas pāri nacionālo valstu iespēju un interešu spējām. Izteikta problēma ir, piemēram, okeānu salu applūšanas draudi, jo šajā gadījumā kombinējas gan jūras līmeņa celšanās draudi, gan ekstremālo parādību ietekmju draudi.

Cita globālās adaptācijas politikas aktivitāšu joma ir rīcība, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi uz iedzīvotāju migrāciju. Tas parāda klimata pārmaiņu milzīgo ietekmi un nepieciešamību sākt darbības, lai mazinātu negatīvo ietekmi. Visi klimata pārmaiņu rakstura novērojumi un modeļi rāda ievērojamu nokrišņu daudzuma samazināšanās risku, piemēram, Ziemeļāfrikā, kas, apvienojoties ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un politisko nestabilitāti, ir nozīmīgs drauds ne tikai reģiona, Eiropas, bet visas cilvēces attīstībai.

13.2. att. Plūdi Koblencā 2011. gadā (Vācija).

Autors Robert Muller. Creative commons licence.

Gan klimata, gan adaptācijas politikas specifika ir tāda, ka tās pirmsākumi meklējami starptautiskā līmenī un tiek uzskatīts, ka ir svarīgi adaptācijas politiku risināt valdības līmenī:

• piemērošanās (preventīvie) pasākumi ļauj samazināt izmaksas un dod tūlītējus rezultātus (jo īpaši tas attiecas uz lauksaimniecību);

• neskaidrības, riski un ieguvumi apgrūtina indivīda izpratni par ieguvumiem no pielāgošanās politikas, tāpēc tie risināmi valdības līmenī;

• informēšana, zināšanas, apmācība vissekmīgāk nodrošināma, ja tā ir integrēta visas valsts politikā;

• palīdzība nelaimē sniedzas pāri indivīda vai reģiona spējām un risināma vismaz nacionālā līmenī;

• risinājumu, vadlīniju izstrāde prasa kompetenci;

• atbilstošu rīcības spēju (finanšu un cilvēkresursu) nodrošināšana;

• infrastruktūras plānošana un attīstība.

Mūsdienās risku identifikācija vairāk vai mazāk ir notikusi atsevišķu nozaru politikas plānošanas dokumentos, detalizētāk – civilās aizsardzības sistēmā. Taču risku apzināšana un pārvaldības mehānisms ir jāietver arī visaptverošā nacionālās drošības sistēmā. Klimata mainības risku ietveršana nacionālajā valsts drošības sistēmā, izstrādājot monitoringa sistēmu un sastādot riska objektu kartes (tās regulāri atjaunojot), atvieglotu risku identificēšanas un novērtēšanas (ieskaitot finansiālo) procesu, pilnveidotu dažādu prognožu un attīstības modeļu sistēmas veidošanu, arī tās sistēmas, kas saistītas ar klimata mainības ietekmju izvērtējumu uz dažādām dabas ekosistēmām un bioloģisko daudzveidību, cilvēku veselību un labklājību kopumā.

13.3. att. Karstuma vilnis Indijā – gaisa temperatūra 2015. gada pavasarī pārsniedza 43 °C, tika radīti milzīgi zaudējumi lauksaimniecībā, gāja bojā cilvēki.

Dennis Jarvis. Creative commons licence.

Kāpēc ir jāveido vienota stratēģija ar klimata riskiem saistītas visaptverošas sistēmas izveidei? Vai nevar iztikt kā līdz šim, jo tik ļoti postošas kataklizmas Latviju vēl neapdraud?

Diemžēl tā ir tikai ilūzija, jo iespējamas negatīvas sekas, ja klimata mainības radītie riski netiks laikus identificēti un radītas alternatīvas šo risku novēršanai vai efektīvai piemērošanās procesu veikšanai:

• katru gadu valsts būs spiesta maksāt milzīgas kompensācijas gan atsevišķiem sektoriem (jo īpaši lauksaimniecībā un mežsaimniecībā), gan iedzīvotājiem par dabas nodarītajiem postījumiem viņu īpašumiem, veselībai vai pat dzīvībai,

• šie riski kropļos dabīgo konkurenci tirgus ekonomikā, iznīcinot pat atsevišķas apakšnozares,

• netiks pildītas ES tiesību aktos un politikas plānošanas dokumentos, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata mainību un tās Kioto protokolā noteiktās saistības, tādējādi valsts var nonākt nepatīkamā stāvoklī, raugoties no starptautiskā viedokļa.

Par galvenajiem adaptācijas politikas īstenošanas veidiem noteikta pārvaldība (ieskaitot riska pārvaldību kā galveno), būtiskāko darbības virzienu noteikšana (ieskaitot valstu valdību, pašvaldību, privātā sektora utt. lomu) un adekvātas apdrošināšanas sistēmas radīšana. Neskaidrības vēl rada Kioto protokola funkcijas adaptācijas pasākumu finansēšanas mehānismu (piemēram, Adaptācijas fonda) radīšanā un pilnveidošanā.

Piemērošanās politikai jākļūst par ekonomiski pamatotu papildinājumu nepieciešamajiem klimata mainības mazināšanas pasākumiem, turklāt tā būtu jāuztver par ilgtspējīgas attīstības nepieciešamāko sastāvdaļu, integrējot to sektoru politikās kopā ar pētījumiem, tehnoloģiju pārnesi, sabiedrības informēšanu un informētības līmeņa paaugstināšanu, kā arī strauju un pamatotu rīcībspējas celšanu.

Pirmais nozīmīgais starptautiskais dokuments, kas attiecas tieši uz klimata pārmaiņu radītajiem riskiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem, bija ANO Lēmums 1/CP.10 - Buenosairesas darba programma par adaptāciju¹. Tajā pausts, ka līdztekus jau aprobētiem adaptācijas pasākumiem (piemēram, aizsargdambji pret plūdiem, hidromezglu ierīkošana, upju gultņu tīrīšana, stāvkrastu nostiprināšana u.c.) jāstimulē inovatīvi pasākumi un tehnoloģiju attīstība. To varētu veikt, attīstoties un veiksmīgi funkcionējot starptautiskajam CO₂ emisiju tirgum, dažādiem fondiem, daudzpusējām finansiālām institūcijām u.c.

---

¹ Decision 1/CP.10 Buenos Aires programme of work on adaptation and response measures, FCCC/CP/2004/10/Add.1,19.04.2005.

ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstu 12. sesijā un Kioto protokola dalībvalstu otrajā sesijā, kas 2006. gadā notika Nairobi (Kenijā), tika pieņemta Nairobi Piecu gadu darba programma par klimata pārmaiņu ietekmi, to radītajiem apdraudējumiem un pielāgošanos tām. Tika panākta vienošanās par principiem un nosacījumiem Pielāgošanās fonda (kā galvenā starptautiskā finanšu mehānisma) darbībai un pārvaldībai.

13.4. att. Apvienoto Nāciju organizācijas konference par klimata pārmaiņām Kioto (Japāna), 1997. Avots ANO fotoarhīvs, ar atļauju.

2013. gadā tika izveidots Varšavas Starptautiskais mehānisms, lai sekmētu iniciatīvas klimata pārmaiņu radīto zaudējumu mazināšanai, bet 2015. gadā notika ANO konference par Klimata katastrofu risku mazināšanu. Nozīmīgs pagrieziena punkts ir 2015. gada Parīzes ANO konference par klimata politiku (COP 2015).

Eiropas Kopienas ietvaros izstrādāti pamatdokumenti, lai nodrošinātu ES dalībvalstu, visas ES un reģionu (piemēram, Vidusjūras reģiona) politikas izveidi klimata pārmaiņu adaptācijai. Eiropas Komisijas „Zaļajā grāmatā” par adaptāciju klimata mainībai² pausts viedoklis, ka nepieciešams izstrādāt adaptācijas politiku visos līmeņos (nacionālajā, reģionālajā, vietējā), integrējot politikas un to realizāciju galvenajos tautsaimniecības sektoros, īpašu uzmanību veltot ūdenssaimniecībai un ūdensapgādei, veselībai, lauksaimniecībai, reģionālajai plānošanai, enerģētikai, transportam, ekosistēmām, vides ietekmes izvērtējuma un stratēģiskā vides izvērtējuma nozīmībai, kā arī civilās sistēmas un agrās brīdināšanas sistēmas pastiprināšanai preventīvu pasākumu nodrošināšanā.

---

² Komisijas „Zaļā grāmata” Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Adaptācija klimata mainībai Eiropā. ES rīcības varianti”, COM (2007) 354, Briselē, 29.06.2007.

„Zaļajā grāmatā” uzsvērts, ka piemērošanās klimata mainībai politikas mērķis ir izmaksu ziņā efektīvi samazināt riskus un zaudējumus, ko rada dabas katastrofas un cita veida klimata mainība, kā arī izpētīt potenciālos labumus, kādus iegūtu sabiedrība un ekosistēmas, laikus novēršot riskus. „Zaļajā grāmatā” izvirzītas šādas prioritātes:

• savlaicīga rīcība, lai izstrādātu piemērošanās stratēģijas nozarēs un jomās, kur pašreizējās zināšanas ir visvājākās,

• globālo piemērošanos vajadzību integrēšana ES ārējās attiecībās un jaunas starptautiskas partnerības dibināšana,

• zināšanu trūkumu vai nepilnību novēršana par piemērošanās jautājumiem, veicot pētījumus un informācijas apmaiņu ES līmenī,

• Eiropas pārraudzības grupas izveide, lai analizētu koordinēto stratēģiju un rīcību īstenošanu.

Kā nākamais ES klimata politiskais dokuments tika izstrādāta „Baltā grāmata”³. ES „Baltajā grāmatā” sniegts izvērtējums adaptācijai klimata pārmaiņām, uzsvērta nepieciešamība adaptācijas stratēģijas un rīcības programmu izstrādi pamatot, izmantojot plānoto rīcību ekonomisko analīzi. Tomēr par galveno sasniegumu var uzskatīt prasību izstrādāt ES stratēģiju adaptācijai klimata pārmaiņām un dalībvalstu adaptācijas stratēģijas.

---

³ Komisijas „Baltā grāmata” Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā: Virzībā uz Eiropas ietvaru darbībai”, COM (2009) 147, galīgā redakcija, Briselē, 1.04.2009.

ES adaptācijas stratēģijas mērķis ir nodrošināt dalībvalstu noturību pret klimata pārmaiņām, uzlabot gatavību un spēju reaģēt uz klimata pārmaiņu ietekmi pašvaldību, reģionālā, valsts un ES līmenī, izstrādājot saskaņotu pieeju un koordinējot pasākumus.
Galvenais veids adaptācijas mērķu sasniegšanai ir valstu līmeņa pielāgošanās stratēģijas, kas var nodrošināt piemērošanos un prioritāšu noteikšana attiecībā uz darbībām un ieguldījumiem, kā arī kopīgu pieeju izstrādi un saskaņošanu starp valstu pielāgošanās stratēģijām un valstu riska pārvaldības plāniem. ES atbalsta labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, pilsētām un citām ieinteresētajām organizācijām un personām.

Adaptācijas stratēģijā īpašu uzmanību paredzēts pievērst darbībām pilsētās, kā arī pielāgošanās pasākumu integrēšanai ES rīcībpolitikās un programmās, lai nodrošinātu ES darbības "klimatgatavību" . Tās jomas, kurās pielāgošanās plānojuma integrācija ir kritiski nozīmīga, ir jūras ūdeņi, mežsaimniecība, transports, iekšzemes ūdeņi, bioloģiskā daudzveidība, migrācija un mobilitāte. Šīs iniciatīvas, lai pielāgošanos klimata pārmaiņām integrētu ES rīcībpolitikās, tiks turpinātās tādās prioritārās jomās kā enerģētika un transports. Veselības politikas jomā vairums cilvēku, dzīvnieku un augu aizsardzības veselības pasākumu un sistēmu jau ir ieviestas, taču tās būs jāpielāgo jaunajiem klimata pārmaiņu radītajiem sarežģījumiem.

Par būtisku jutīguma samazināšanai uzskatāma katastrofu riska apdrošināšana, kas gan dalībvalstīs pašlaik ir maz pieejama.
Adaptācijas stratēģijas uzmanības centrā ir zināšanas par pielāgošanos un pētniecības programmas valstu un reģionālo pielāgošanās stratēģiju izstrādei. Lai stimulētu inovāciju un atbalstītu tādu inovatīvu tehnoloģiju ieviešanu tirgū, kuras palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, ir vajadzīgas zināšanas.

Plānotās darbības ir šādas.

1. darbība. Mudināt dalībvalstis pieņemt visaptverošas pielāgošanās stratēģijas.

2. darbība. Ar LIFE finansējumu atbalstīt spēju veidošanu un palielināt Eiropā veikto pielāgošanās darbību intensitāti (2013.–2020.).

Īpaši paredzēts atbalstīt pielāgošanos šādās jomās:

• plūdu pārvaldība pārrobežu līmenī, sadarbības līgumu atbalstīšana, pamatojoties uz Eiropas parlamenta un padomes direktīvu 2007/60/EK (2007. gada 23. oktobris) par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību,

• piekrastes pārvaldība pārrobežu līmenī, jo sevišķi blīvi apdzīvotu deltu un piekrastes pilsētu pārvaldība,

• pielāgošanās integrēšana pilsētu zemes izmantojuma plānošanā, ēku plānošanā un dabas resursu pārvaldībā,

• lauksaimniecības, mežsaimniecības un tūrisma nozaru ilgtspēja un noturība pret klimata pārmaiņām,

• ūdens resursu ilgtspējīga pārvaldība; cīņa ar pārtuksnešošanos un meža ugunsgrēkiem teritorijās, kam raksturīgs sausums,

• pasākumi, kuru mērķis ir palielināt informētību par pielāgošanos.

3. darbība. Atbalstīt pielāgošanos pilsētās, galvenokārt — aicinot brīvprātīgi pieņemt pašvaldību pielāgošanās stratēģijas un veikt informētības veicināšanas darbības.

4. darbība. Nodrošināt zinātniski pamatotu informāciju par klimata pārmaiņām un to ietekmēm:

• informācija par zaudējumiem, pielāgošanās izmaksām un sniegtajiem ieguvumiem,

• reģionu un pašvaldību līmeņa analīze un risku novērtējumi,

• sistēmas, modeļi un uzdevumi lēmumu pieņemšanas atbalstam un dažādo pielāgošanās pasākumu efektivitātes novērtēšanai,

• līdzšinējo pielāgošanās pasākumu monitoringa un novērtēšanas rezultāti.

5. darbība. Turpināt Interneta vietnes Climate-ADAPT pilnveidošanu, lai tā Eiropas mērogā kļūtu par "vienas pieturas aģentūru" attiecībā uz informāciju par pielāgošanos.

6. darbība. Sekmēt kopējās lauksaimniecības politikas, kohēzijas politikas un kopējās zivsaimniecības politikas gatavību klimata pārmaiņu uzdevumiem.

7. darbība. Noturīgākas infrastruktūras izveidošana.

8. darbība. Atbalstīt apdrošināšanu un citas finanšu metodes, kas uzlabo ieguldījumu un uzņēmējdarbības lēmumu noturību pret klimata pārmaiņām.

Pieņemta ES direktīva par plūdu riska izvērtēšanu un pārvaldību⁴, lai izveidotu plūdu radīto apdraudējumu izvērtēšanas un pārvaldības sistēmu, tādējādi mazinot nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, kultūras mantojumu un saimniecisko darbību.
Eiropas Parlaments šajā sakarā norādījis, ka „plūdi ir dabas parādība, kas nav novēršama. Tomēr cilvēka nesaprātīga rīcība (piemēram, apdzīvoto vietu veidošana un investīciju ieguldīšana regulāri applūstošās teritorijās, erozija un zemes dabisko ūdens aiztures spēju samazināšana, izcērtot mežus un nodarbojoties ar lauksaimniecību upju baseinos), kā arī klimata mainība palielinās plūdu rašanās varbūtību un plūdu negatīvās sekas”.

---

⁴ Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2007/60/EC par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību, publiskots 2007. gada 26. novembrī.

Direktīvā minēts: „lai konkrētajā teritorijā izvairītos no plūdiem un lai samazinātu to negatīvās sekas, ir lietderīgi izstrādāt plūdu riska pārvaldības plānus. Plūdu cēloņi un sekas dažādos Kopienas vai ES reģionos un valstīs ir dažādi. Tādēļ plūdu riska pārvaldības plānos būtu jāņem vērā konkrēto apgabalu raksturojums, kurus tie aptver, kā arī rūpniecības un lauksaimniecības iekārtas un citi iespējamie piesārņojuma avoti attiecīgajā apgabalā, lai novērstu šādu piesārņojumu, un jānodrošina piemēroti risinājumi saistībā ar šo apgabalu vajadzībām un prioritātēm, tajā pašā laikā nodrošinot piemērotu koordināciju ar upju baseinu rajoniem”. Turklāt „plūdu riska pārvaldības plānos uzmanība būtu jāvelta plūdu novēršanai, aizsardzībai un gatavībai tos novērst. Plūdu riska pārvaldības plānu elementi periodiski būtu jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina, ņemot vērā iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi uz plūdu iespējamību”.

Plūdu riska pārvaldības plānos jāiekļauj pasākumi, kas ir saistīti ar dabiskiem procesiem, piemēram, palieņu saglabāšana un/vai atjaunošana, lai atdotu upēm teritoriju, kur vien tas ir iespējams, un veicinātu piemērotu zemes izmantošanu, lauksaimniecisko un mežsaimniecisko darbību visā upes baseinā.

13.5. att. Plūdi Pendžabas province (Pakistāna) 2014.

Avots ANO fotoarhīvs. 

Eiropas Komisijas paziņojumā „Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” teikts, ka līdztekus plūdiem arvien biežāki kļūst karstie un sausie periodi. Laika posmā no 1976. līdz 2006. gadam sausuma skarto teritoriju un cilvēku skaits ir pieaudzis par gandrīz 20%. Piemēram, sausums 2003. gadā skāra vairāk nekā  100 miljonus cilvēku un vienu trešdaļu no ES teritorijas. Tika aplēsts, ka Eiropas ekonomikai radīto zaudējumu apmērs ir 8,7 miljardi eiro. Pēdējos trīsdesmit gados piedzīvotā sausuma radīto izdevumu apjoms savukārt mērāms 100 miljardos eiro. Ikgadējās vidējās izmaksas šajā periodā palielinājušās četrkārt.

13.6. att. Pretplūdu barjeras uz Temzas (Lielbritānija).

 Avots Chris Wheal. Creative commons licence

Arī Ūdens struktūrdirektīva, kas ir ES t.s. jumta direktīva ūdens politikā, akcentē nepieciešamību nodrošināt piemērošanos klimata pārmaiņām.

Plūdu jautājumu ES pašlaik risina gan 2001. gadā izveidotais ES civilās aizsardzības mehānisms, gan ES padomes direktīva 2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (2008. gada 8. decembris), gan vadlīnijas plūdu riska pārvaldības plānu un plūdu riska zonu karšu izstrādei un ieviešanai. Tālākā politikas un pasākumu ieviešana jau būs atkarīga no tā, cik efektīvi nacionālās valstis realizēs izstrādātos plūdu pārvaldības plānus, saistot tos vienotā sistēmā ar valsts nacionālās drošības un civilās aizsardzības mehānismiem, pēdējo ietverot kā būtisku sastāvdaļu no nacionālās drošības politikas, izvirzot tēzi, ka vides riski ir līdzvērtīgi citiem apdraudējumiem.