13. Adaptācija klimata pārmaiņām

13.1. Adaptācijas koncepcija

13.1. att. Adaptācijas politikas veidošanas un īstenošanas dalībnieki un rīcību vieta klimata politikas sistēmā.

Pēc Lim un Spanger-Siegfried, 2005.

Adaptācijas politika ir viens no pasaules vides politikas elementiem un saistīts ar klimata pārmaiņu mazināšanas politiku. Respektīvi, klimata pārmaiņu mazināšana un piemērošanās tām ir integrāli saistītas. Mūsdienu vides problēmu aktualitātes pieaugums klimata politiku izvirza par vienu no politiskā procesa būtiskiem elementiem un, ja tā ir nozīmīga aktualitāte ES dalībvalstīs un sāk par tādu kļūt arī Latvijā. Pašvaldību līmenī adaptācijas jautājumi kļūst aizvien nozīmīgāki. Lai sekmētu adaptācijas plānošanu un ieviešanu, ir svarīga sadarbība visos politikas veidošanas un ieviešanas līmeņos.

Ir iespējams izdalīt vairākus adaptācijas veidus gan atkarībā no tā, kā notiek reakcija uz klimata pārmaiņu riskiem, gan atkarībā no rīcībām, kas nodrošina piemērošanos. Izšķir

Adaptācijas uzdevumu sasniegšanai var izmantot dažāda veida kombinācijas, kuru mērķis ir samazināt jutīgumu, nodrošināt klimata risku pārvaldību vai veikt proaktīvu risku mazināšanu.

13.1. tabula. Pieejas adaptācijai klimata pārmaiņu risku mazināšanai: jutīguma un atkarības ierobežošana no laika apstākļiem

13.2. tabula. Pieejas adaptācijai klimata pārmaiņu risku mazināšanai: tehnoloģiskie risinājumi un adaptācijas sistēmas izveidošana

13.2. Adaptācijas politika

Adaptācijas politikā iniciatīva pieder starptautiska līmeņa dalībniekiem, un to nosaka klimata pārmaiņu globālie draudi, kas izpaužas gan kā pasaules gada vidējās temperatūras paaugstinājums, gan arī kā dažādas ietekmes uz ekosistēmām visos kontinentos, Pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanās, arvien pieaugošie dabas katastrofu seku apmēri:

• ekstremālo dabas parādību biežuma pieaugums,

• jūras līmeņa celšanās un piekrastes teritoriju apdraudējums,

• ietekme uz cilvēku veselību un labklājību,

• ietekme uz lauksaimniecību un mežsaimniecību,

• ietekme uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem,

• ietekme uz reģionālo attīstību,

• ietekme uz pilsētvides attīstību, plānošanu un būvniecību,

• ietekme uz iedzīvotāju migrāciju.

Globālās adaptācijas politikas nozīmīgs elements ir tādu procesu negatīvo ietekmju mazināšana, kas sniedzas pāri nacionālo valstu iespēju un interešu spējām. Izteikta problēma ir, piemēram, okeānu salu applūšanas draudi, jo šajā gadījumā kombinējas gan jūras līmeņa celšanās draudi, gan ekstremālo parādību ietekmju draudi.

Cita globālās adaptācijas politikas aktivitāšu joma ir rīcība, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi uz iedzīvotāju migrāciju. Tas parāda klimata pārmaiņu milzīgo ietekmi un nepieciešamību sākt darbības, lai mazinātu negatīvo ietekmi. Visi klimata pārmaiņu rakstura novērojumi un modeļi rāda ievērojamu nokrišņu daudzuma samazināšanās risku, piemēram, Ziemeļāfrikā, kas, apvienojoties ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un politisko nestabilitāti, ir nozīmīgs drauds ne tikai reģiona, Eiropas, bet visas cilvēces attīstībai.

13.2. att. Plūdi Koblencā 2011. gadā (Vācija).

Autors Robert Muller. Creative commons licence.

Gan klimata, gan adaptācijas politikas specifika ir tāda, ka tās pirmsākumi meklējami starptautiskā līmenī un tiek uzskatīts, ka ir svarīgi adaptācijas politiku risināt valdības līmenī:

• piemērošanās (preventīvie) pasākumi ļauj samazināt izmaksas un dod tūlītējus rezultātus (jo īpaši tas attiecas uz lauksaimniecību);

• neskaidrības, riski un ieguvumi apgrūtina indivīda izpratni par ieguvumiem no pielāgošanās politikas, tāpēc tie risināmi valdības līmenī;

• informēšana, zināšanas, apmācība vissekmīgāk nodrošināma, ja tā ir integrēta visas valsts politikā;

• palīdzība nelaimē sniedzas pāri indivīda vai reģiona spējām un risināma vismaz nacionālā līmenī;

• risinājumu, vadlīniju izstrāde prasa kompetenci;

• atbilstošu rīcības spēju (finanšu un cilvēkresursu) nodrošināšana;

• infrastruktūras plānošana un attīstība.

Mūsdienās risku identifikācija vairāk vai mazāk ir notikusi atsevišķu nozaru politikas plānošanas dokumentos, detalizētāk – civilās aizsardzības sistēmā. Taču risku apzināšana un pārvaldības mehānisms ir jāietver arī visaptverošā nacionālās drošības sistēmā. Klimata mainības risku ietveršana nacionālajā valsts drošības sistēmā, izstrādājot monitoringa sistēmu un sastādot riska objektu kartes (tās regulāri atjaunojot), atvieglotu risku identificēšanas un novērtēšanas (ieskaitot finansiālo) procesu, pilnveidotu dažādu prognožu un attīstības modeļu sistēmas veidošanu, arī tās sistēmas, kas saistītas ar klimata mainības ietekmju izvērtējumu uz dažādām dabas ekosistēmām un bioloģisko daudzveidību, cilvēku veselību un labklājību kopumā.

13.3. att. Karstuma vilnis Indijā – gaisa temperatūra 2015. gada pavasarī pārsniedza 43 °C, tika radīti milzīgi zaudējumi lauksaimniecībā, gāja bojā cilvēki.

Dennis Jarvis. Creative commons licence.

Kāpēc ir jāveido vienota stratēģija ar klimata riskiem saistītas visaptverošas sistēmas izveidei? Vai nevar iztikt kā līdz šim, jo tik ļoti postošas kataklizmas Latviju vēl neapdraud?

Diemžēl tā ir tikai ilūzija, jo iespējamas negatīvas sekas, ja klimata mainības radītie riski netiks laikus identificēti un radītas alternatīvas šo risku novēršanai vai efektīvai piemērošanās procesu veikšanai:

• katru gadu valsts būs spiesta maksāt milzīgas kompensācijas gan atsevišķiem sektoriem (jo īpaši lauksaimniecībā un mežsaimniecībā), gan iedzīvotājiem par dabas nodarītajiem postījumiem viņu īpašumiem, veselībai vai pat dzīvībai,

• šie riski kropļos dabīgo konkurenci tirgus ekonomikā, iznīcinot pat atsevišķas apakšnozares,

• netiks pildītas ES tiesību aktos un politikas plānošanas dokumentos, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata mainību un tās Kioto protokolā noteiktās saistības, tādējādi valsts var nonākt nepatīkamā stāvoklī, raugoties no starptautiskā viedokļa.

Par galvenajiem adaptācijas politikas īstenošanas veidiem noteikta pārvaldība (ieskaitot riska pārvaldību kā galveno), būtiskāko darbības virzienu noteikšana (ieskaitot valstu valdību, pašvaldību, privātā sektora utt. lomu) un adekvātas apdrošināšanas sistēmas radīšana. Neskaidrības vēl rada Kioto protokola funkcijas adaptācijas pasākumu finansēšanas mehānismu (piemēram, Adaptācijas fonda) radīšanā un pilnveidošanā.

Piemērošanās politikai jākļūst par ekonomiski pamatotu papildinājumu nepieciešamajiem klimata mainības mazināšanas pasākumiem, turklāt tā būtu jāuztver par ilgtspējīgas attīstības nepieciešamāko sastāvdaļu, integrējot to sektoru politikās kopā ar pētījumiem, tehnoloģiju pārnesi, sabiedrības informēšanu un informētības līmeņa paaugstināšanu, kā arī strauju un pamatotu rīcībspējas celšanu.

Pirmais nozīmīgais starptautiskais dokuments, kas attiecas tieši uz klimata pārmaiņu radītajiem riskiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem, bija ANO Lēmums 1/CP.10 - Buenosairesas darba programma par adaptāciju¹. Tajā pausts, ka līdztekus jau aprobētiem adaptācijas pasākumiem (piemēram, aizsargdambji pret plūdiem, hidromezglu ierīkošana, upju gultņu tīrīšana, stāvkrastu nostiprināšana u.c.) jāstimulē inovatīvi pasākumi un tehnoloģiju attīstība. To varētu veikt, attīstoties un veiksmīgi funkcionējot starptautiskajam CO₂ emisiju tirgum, dažādiem fondiem, daudzpusējām finansiālām institūcijām u.c.

ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstu 12. sesijā un Kioto protokola dalībvalstu otrajā sesijā, kas 2006. gadā notika Nairobi (Kenijā), tika pieņemta Nairobi Piecu gadu darba programma par klimata pārmaiņu ietekmi, to radītajiem apdraudējumiem un pielāgošanos tām. Tika panākta vienošanās par principiem un nosacījumiem Pielāgošanās fonda (kā galvenā starptautiskā finanšu mehānisma) darbībai un pārvaldībai.

13.4. att. Apvienoto Nāciju organizācijas konference par klimata pārmaiņām Kioto (Japāna), 1997. Avots ANO fotoarhīvs, ar atļauju.

2013. gadā tika izveidots Varšavas Starptautiskais mehānisms, lai sekmētu iniciatīvas klimata pārmaiņu radīto zaudējumu mazināšanai, bet 2015. gadā notika ANO konference par Klimata katastrofu risku mazināšanu. Nozīmīgs pagrieziena punkts ir 2015. gada Parīzes ANO konference par klimata politiku (COP 2015).

Eiropas Kopienas ietvaros izstrādāti pamatdokumenti, lai nodrošinātu ES dalībvalstu, visas ES un reģionu (piemēram, Vidusjūras reģiona) politikas izveidi klimata pārmaiņu adaptācijai. Eiropas Komisijas „Zaļajā grāmatā” par adaptāciju klimata mainībai² pausts viedoklis, ka nepieciešams izstrādāt adaptācijas politiku visos līmeņos (nacionālajā, reģionālajā, vietējā), integrējot politikas un to realizāciju galvenajos tautsaimniecības sektoros, īpašu uzmanību veltot ūdenssaimniecībai un ūdensapgādei, veselībai, lauksaimniecībai, reģionālajai plānošanai, enerģētikai, transportam, ekosistēmām, vides ietekmes izvērtējuma un stratēģiskā vides izvērtējuma nozīmībai, kā arī civilās sistēmas un agrās brīdināšanas sistēmas pastiprināšanai preventīvu pasākumu nodrošināšanā.

„Zaļajā grāmatā” uzsvērts, ka piemērošanās klimata mainībai politikas mērķis ir izmaksu ziņā efektīvi samazināt riskus un zaudējumus, ko rada dabas katastrofas un cita veida klimata mainība, kā arī izpētīt potenciālos labumus, kādus iegūtu sabiedrība un ekosistēmas, laikus novēršot riskus. „Zaļajā grāmatā” izvirzītas šādas prioritātes:

• savlaicīga rīcība, lai izstrādātu piemērošanās stratēģijas nozarēs un jomās, kur pašreizējās zināšanas ir visvājākās,

• globālo piemērošanos vajadzību integrēšana ES ārējās attiecībās un jaunas starptautiskas partnerības dibināšana,

• zināšanu trūkumu vai nepilnību novēršana par piemērošanās jautājumiem, veicot pētījumus un informācijas apmaiņu ES līmenī,

• Eiropas pārraudzības grupas izveide, lai analizētu koordinēto stratēģiju un rīcību īstenošanu.

Kā nākamais ES klimata politiskais dokuments tika izstrādāta „Baltā grāmata”³. ES „Baltajā grāmatā” sniegts izvērtējums adaptācijai klimata pārmaiņām, uzsvērta nepieciešamība adaptācijas stratēģijas un rīcības programmu izstrādi pamatot, izmantojot plānoto rīcību ekonomisko analīzi. Tomēr par galveno sasniegumu var uzskatīt prasību izstrādāt ES stratēģiju adaptācijai klimata pārmaiņām un dalībvalstu adaptācijas stratēģijas.

ES adaptācijas stratēģijas mērķis ir nodrošināt dalībvalstu noturību pret klimata pārmaiņām, uzlabot gatavību un spēju reaģēt uz klimata pārmaiņu ietekmi pašvaldību, reģionālā, valsts un ES līmenī, izstrādājot saskaņotu pieeju un koordinējot pasākumus.
Galvenais veids adaptācijas mērķu sasniegšanai ir valstu līmeņa pielāgošanās stratēģijas, kas var nodrošināt piemērošanos un prioritāšu noteikšana attiecībā uz darbībām un ieguldījumiem, kā arī kopīgu pieeju izstrādi un saskaņošanu starp valstu pielāgošanās stratēģijām un valstu riska pārvaldības plāniem. ES atbalsta labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, pilsētām un citām ieinteresētajām organizācijām un personām.

Adaptācijas stratēģijā īpašu uzmanību paredzēts pievērst darbībām pilsētās, kā arī pielāgošanās pasākumu integrēšanai ES rīcībpolitikās un programmās, lai nodrošinātu ES darbības "klimatgatavību" . Tās jomas, kurās pielāgošanās plānojuma integrācija ir kritiski nozīmīga, ir jūras ūdeņi, mežsaimniecība, transports, iekšzemes ūdeņi, bioloģiskā daudzveidība, migrācija un mobilitāte. Šīs iniciatīvas, lai pielāgošanos klimata pārmaiņām integrētu ES rīcībpolitikās, tiks turpinātās tādās prioritārās jomās kā enerģētika un transports. Veselības politikas jomā vairums cilvēku, dzīvnieku un augu aizsardzības veselības pasākumu un sistēmu jau ir ieviestas, taču tās būs jāpielāgo jaunajiem klimata pārmaiņu radītajiem sarežģījumiem.

Par būtisku jutīguma samazināšanai uzskatāma katastrofu riska apdrošināšana, kas gan dalībvalstīs pašlaik ir maz pieejama.
Adaptācijas stratēģijas uzmanības centrā ir zināšanas par pielāgošanos un pētniecības programmas valstu un reģionālo pielāgošanās stratēģiju izstrādei. Lai stimulētu inovāciju un atbalstītu tādu inovatīvu tehnoloģiju ieviešanu tirgū, kuras palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, ir vajadzīgas zināšanas.

Plānotās darbības ir šādas.

1. darbība. Mudināt dalībvalstis pieņemt visaptverošas pielāgošanās stratēģijas.

2. darbība. Ar LIFE finansējumu atbalstīt spēju veidošanu un palielināt Eiropā veikto pielāgošanās darbību intensitāti (2013.–2020.).

Īpaši paredzēts atbalstīt pielāgošanos šādās jomās:

• plūdu pārvaldība pārrobežu līmenī, sadarbības līgumu atbalstīšana, pamatojoties uz Eiropas parlamenta un padomes direktīvu 2007/60/EK (2007. gada 23. oktobris) par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību,

• piekrastes pārvaldība pārrobežu līmenī, jo sevišķi blīvi apdzīvotu deltu un piekrastes pilsētu pārvaldība,

• pielāgošanās integrēšana pilsētu zemes izmantojuma plānošanā, ēku plānošanā un dabas resursu pārvaldībā,

• lauksaimniecības, mežsaimniecības un tūrisma nozaru ilgtspēja un noturība pret klimata pārmaiņām,

• ūdens resursu ilgtspējīga pārvaldība; cīņa ar pārtuksnešošanos un meža ugunsgrēkiem teritorijās, kam raksturīgs sausums,

• pasākumi, kuru mērķis ir palielināt informētību par pielāgošanos.

3. darbība. Atbalstīt pielāgošanos pilsētās, galvenokārt — aicinot brīvprātīgi pieņemt pašvaldību pielāgošanās stratēģijas un veikt informētības veicināšanas darbības.

4. darbība. Nodrošināt zinātniski pamatotu informāciju par klimata pārmaiņām un to ietekmēm:

• informācija par zaudējumiem, pielāgošanās izmaksām un sniegtajiem ieguvumiem,

• reģionu un pašvaldību līmeņa analīze un risku novērtējumi,

• sistēmas, modeļi un uzdevumi lēmumu pieņemšanas atbalstam un dažādo pielāgošanās pasākumu efektivitātes novērtēšanai,

• līdzšinējo pielāgošanās pasākumu monitoringa un novērtēšanas rezultāti.

5. darbība. Turpināt Interneta vietnes Climate-ADAPT pilnveidošanu, lai tā Eiropas mērogā kļūtu par "vienas pieturas aģentūru" attiecībā uz informāciju par pielāgošanos.

6. darbība. Sekmēt kopējās lauksaimniecības politikas, kohēzijas politikas un kopējās zivsaimniecības politikas gatavību klimata pārmaiņu uzdevumiem.

7. darbība. Noturīgākas infrastruktūras izveidošana.

8. darbība. Atbalstīt apdrošināšanu un citas finanšu metodes, kas uzlabo ieguldījumu un uzņēmējdarbības lēmumu noturību pret klimata pārmaiņām.

Pieņemta ES direktīva par plūdu riska izvērtēšanu un pārvaldību⁴, lai izveidotu plūdu radīto apdraudējumu izvērtēšanas un pārvaldības sistēmu, tādējādi mazinot nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, kultūras mantojumu un saimniecisko darbību.
Eiropas Parlaments šajā sakarā norādījis, ka „plūdi ir dabas parādība, kas nav novēršama. Tomēr cilvēka nesaprātīga rīcība (piemēram, apdzīvoto vietu veidošana un investīciju ieguldīšana regulāri applūstošās teritorijās, erozija un zemes dabisko ūdens aiztures spēju samazināšana, izcērtot mežus un nodarbojoties ar lauksaimniecību upju baseinos), kā arī klimata mainība palielinās plūdu rašanās varbūtību un plūdu negatīvās sekas”.

Direktīvā minēts: „lai konkrētajā teritorijā izvairītos no plūdiem un lai samazinātu to negatīvās sekas, ir lietderīgi izstrādāt plūdu riska pārvaldības plānus. Plūdu cēloņi un sekas dažādos Kopienas vai ES reģionos un valstīs ir dažādi. Tādēļ plūdu riska pārvaldības plānos būtu jāņem vērā konkrēto apgabalu raksturojums, kurus tie aptver, kā arī rūpniecības un lauksaimniecības iekārtas un citi iespējamie piesārņojuma avoti attiecīgajā apgabalā, lai novērstu šādu piesārņojumu, un jānodrošina piemēroti risinājumi saistībā ar šo apgabalu vajadzībām un prioritātēm, tajā pašā laikā nodrošinot piemērotu koordināciju ar upju baseinu rajoniem”. Turklāt „plūdu riska pārvaldības plānos uzmanība būtu jāvelta plūdu novēršanai, aizsardzībai un gatavībai tos novērst. Plūdu riska pārvaldības plānu elementi periodiski būtu jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina, ņemot vērā iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi uz plūdu iespējamību”.

Plūdu riska pārvaldības plānos jāiekļauj pasākumi, kas ir saistīti ar dabiskiem procesiem, piemēram, palieņu saglabāšana un/vai atjaunošana, lai atdotu upēm teritoriju, kur vien tas ir iespējams, un veicinātu piemērotu zemes izmantošanu, lauksaimniecisko un mežsaimniecisko darbību visā upes baseinā.

13.5. att. Plūdi Pendžabas province (Pakistāna) 2014.

Avots ANO fotoarhīvs. 

Eiropas Komisijas paziņojumā „Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” teikts, ka līdztekus plūdiem arvien biežāki kļūst karstie un sausie periodi. Laika posmā no 1976. līdz 2006. gadam sausuma skarto teritoriju un cilvēku skaits ir pieaudzis par gandrīz 20%. Piemēram, sausums 2003. gadā skāra vairāk nekā  100 miljonus cilvēku un vienu trešdaļu no ES teritorijas. Tika aplēsts, ka Eiropas ekonomikai radīto zaudējumu apmērs ir 8,7 miljardi eiro. Pēdējos trīsdesmit gados piedzīvotā sausuma radīto izdevumu apjoms savukārt mērāms 100 miljardos eiro. Ikgadējās vidējās izmaksas šajā periodā palielinājušās četrkārt.

13.6. att. Pretplūdu barjeras uz Temzas (Lielbritānija).

 Avots Chris Wheal. Creative commons licence

Arī Ūdens struktūrdirektīva, kas ir ES t.s. jumta direktīva ūdens politikā, akcentē nepieciešamību nodrošināt piemērošanos klimata pārmaiņām.

Plūdu jautājumu ES pašlaik risina gan 2001. gadā izveidotais ES civilās aizsardzības mehānisms, gan ES padomes direktīva 2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (2008. gada 8. decembris), gan vadlīnijas plūdu riska pārvaldības plānu un plūdu riska zonu karšu izstrādei un ieviešanai. Tālākā politikas un pasākumu ieviešana jau būs atkarīga no tā, cik efektīvi nacionālās valstis realizēs izstrādātos plūdu pārvaldības plānus, saistot tos vienotā sistēmā ar valsts nacionālās drošības un civilās aizsardzības mehānismiem, pēdējo ietverot kā būtisku sastāvdaļu no nacionālās drošības politikas, izvirzot tēzi, ka vides riski ir līdzvērtīgi citiem apdraudējumiem.

13.3. Ieteikumi adaptācijas risinājumiem

13.7. att. Adaptācijas risinājumu izstrādes koncepcija.

Par pirmo nozīmīgo soli adaptācijas risinājumu izstrādē var uzskatīt galveno riska objektu vai ietekmējamo iedzīvotāju grupu identifikāciju – ko klimata pārmaiņas vai dabiskā mainība konkrētajā vietā var ietekmēt, kas vispirms ir apdraudēts. Riska objekts vai iedzīvotāju grupa var būt piemēram, palienu pļavās uzceltas mājas, skola, kuru var apdraudēt mazās HES ūdeņi, ja sabrūk uzpludinājuma dambji, vai sociālās aprūpes nams un karstuma ietekme uz tā iemītnieku veselību. Nepieciešams veikt apdraudējuma riska novērtējumu, kuru iespējams izteikt arī nepieciešamo līdzekļu apmērā un novērtēt iespējamos ekonomiskos zaudējumus vai ietekmes uz cilvēku veselību, labklājību. Izstrādājot priekšlikumus par adaptācijas pasākumiem, kritiski svarīgs posms ir sabiedrības informēšana un vienotas izpratnes izveide par plānoto pasākumu nepieciešamību.

13.3.1. Klimata pārmaiņu adaptācijas risinājumi valsts līmenī

Kaut arī dažādu klimata risku ir daudz, tieši tāpat kā situācijas, kurās var būt nepieciešamība mazināt to ietekmes, tomēr ir iespējams ieteikt priekšlikumus par jautājumiem, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība, izstrādājot risinājumus piemērošanās pasākumiem. Latvijas klimata pārmaiņu adaptācijas politikas nepieciešamību reglamentē ES adaptācijas stratēģijas prasības, ES plūdu direktīvas, Ūdeņu struktūrdirektīvas un citu ES līmeņa politisko dokumentu prasības, nosakot valsts atbildību ne tikai stratēģiju izstrādē, bet arī rīcības programmu izstrādē un ieviešanā. Šo uzdevumu sasniegšanā ievērojamu palīdzību sniedz citas Baltijas jūras reģiona valstis, bet īpaši Vācija un Norvēģija, kā arī Latvijas zinātnieku aktīva iesaiste starptautiskās sadarbības tīklos.

Adaptācijas politika valstī nepieciešama tās ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, un klimata pārmaiņu jautājumiem jābūt integrētiem tālākās attīstības plānošanā Latvijā gan valsts līmenī (Nacionālās attīstības plāns), gan sektoru attīstības plānojumos. Klimata pārmaiņu adaptācijas jautājumus nepieciešams ņemt vērā, veicot novērtējumu par attīstības ietekmi uz vidi gan teritoriju plānojumos, gan upju baseinu apsaimniekošanas plānos, gan attīstības stratēģiju un sektoru plānu izstrādē. Valsts adaptācijas politikas nozīmīgs elements ir klimata adaptācijas finansēšanas mehānismu izstrāde, nepaļaujoties tikai uz ES finansējumu, turklāt ir svarīgi lēmumu pieņemšanā finansējumu piešķirt prioritārajiem pasākumiem, kuri dod lielāko atdevi problēmas risināšanā. Nozīmīgs adaptācijas politikas elements ir klimata risku apdrošināšana, bet privāta kapitāla kompānijas, ņemot vērā augsto riska pakāpi, ir maz ieinteresētas risku apdrošināšanas programmu izstrādē un piedāvājuma radīšanā. Līdz ar to valsts ieguldījums klimata risku apdrošināšanā īpaši būtiskās riska zonās (piemēram, plūdu risks, ražas apdrošināšana utt.) ir nozīmīgs valsts adaptācijas sistēmas elements. Nacionālās politikas līmenī līdztekus citiem par līdzvērtīgiem atzīt, novērtēt un, ievērojot visus riska vadības principus, ir svarīgi sistēmā iekļaut ar klimata pārmaiņām saistītos vides riskus un to iespējamo ietekmi gan uz ekosistēmām, gan uz cilvēku radīto vidi, gan uz pašiem cilvēkiem (viņu veselību un labklājību). Īpaši atzīmējami klimata pārmaiņu riski un ietekme uz cilvēka veselību.

Valstiskā līmenī nepieciešams risināt jautājumus par plūdu risku mazināšanu, to skaitā hidrotehnisko būvju izveidi un apsaimniekošanu, ja pastāv draudi iedzīvotājiem vai var tikt apdraudēti valstiski nozīmīgi resursi, turklāt svarīgi ņemt vērā tādus faktorus kā ūdens pieejamība cilvēkiem, dabisko ūdeņu ģeomorfoloģiskā un ģeoloģiskā struktūra (cieša saistība ar piesārņojumu un infekcijas izplatīšanās draudiem). Valsts tieša atbildība ir izstrādāt normatīvos aktus, kas regulē valsts, pašvaldību un privātīpašnieku rīcību katastrofu situācijās, nosakot institucionālās atbildības. Valstiskā līmenī nepieciešams risināt jautājumus par prognozēšanas un agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidi.

Kaut arī ne prioritāri, tomēr nozīmīgi ir jautājumi par erozijas un jūras krastu noskalošanas risku pārvaldību, kad nepieciešama nenovēršamā riska joslā esošu objektu vai īpašumu aizsardzība vai pārcelšana tālāk no krasta. Nepieciešams izstrādāt priekšlikumus, normatīvos aktus, kas regulētu valsts, pašvaldības un privātīpašnieku rīcību jūras krastu katastrofālas noskalošanas gadījumos.

Lai sasniegtu izvirzītos uzdevumus, svarīga ir ekonomiskās pārvaldības veidu izstrāde, t.i., jāizstrādā metodika vētru laikā noskaloto mežu, lauksaimniecības zemju, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un apdzīvoto vietu apbūves platību zaudējumu aprēķināšanai.

13.3.2. Izglītība un zinātne adaptācijas izstrādei un ieviešanai

Adaptācijas stratēģijas, rīcības plānojumu un ieviešanas izstrādes priekšnosacījums ir izpratne par to, ko nepieciešams darīt, kā tas darāms, un sabiedrības atbalsts, respektīvi, sabiedrības (ieskaitot politiķus un lēmumu pieņēmējus) izpratne par klimata pārmaiņām. Adaptācijas (tāpat kā vides politikas) ieviešanas priekšnosacījums ir sabiedrības izpratnes izveidošana, kas jāpasniedz zinātniski korekti, bez neadekvātiem pārspīlējumiem, izprotot klimata pārmaiņu riskus, to iespējamās ietekmes un atbalsta rīcības, lai novērstu vai mazinātu zaudējumus nākotnē. Tas sasniedzams, iekļaujot izglītību par klimata pārmaiņām visos izglītības sistēmas līmeņos.

13.8. att. Avotains zāļu purvs – nozīmīga aizsargājamā teritorija.

Foto: Liene Auniņa

Zinātniskās pētniecības mērķis ir radīt priekšnoteikumus pamatotu lēmumu pieņemšanai, bet pētniecība nepieciešama gan fundamentāli nozīmīgu zināšanu iegūšanai, gan ieteikumu saņemšanai par aktuāliem jautājumiem:

• vides (arī mūsdienu ģeoloģisko procesu) un ekoloģisko novērojumu ilgtermiņa monitorings un klimata pārmaiņu ietekmju izpēte, prognožu modeļu izstrādei,

• klimata pārmaiņu ietekme uz virszemes un pazemes ūdens resursiem, to kvalitāte mainīga klimata apstākļos,

• klimata pārmaiņu novērtēšana un to ietekmju ekonomiskais izvērtējums, ietverot adaptācijas risinājumu izmaksu ekonomisko un sociālo izvērtējumu,

• klimata risku pārvaldības pilns cikls, ievērojot risku vai ieguvumu nozīmi un ietekmi uz atsevišķiem saimniecības sektoriem, bioloģisko daudzveidību, aizsargājamajām teritorijām, ekosistēmu pakalpojumiem un produktiem, sabiedrības veselību,

• klimata pārmaiņu nacionālas nozīmes informatīvā mehānisma izveide,

• klimata pārmaiņu ietekme uz mežiem, lauksaimniecības kultūrām, dabiskajām zivju populācijām, zivsaimniecību,

• risinājumi lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu tautsaimniecības nozaru attīstībai saistībā ar klimata pārmaiņām,

• enerģētikas, būvniecības un citu sektoru attīstības risinājumi mainīga klimata apstākļos, ietverot izmaiņas būvnormatīvos un hidrotehnisko būvju drošības risinājumos,

• klimata politikas indikatoru sistēmas izveide, kā arī adaptācijas politikas un pasākumu efektivitātes vērtēšanas un izpētes sistēmas izveide.
  

13.3.3. Adaptācija klimata pārmaiņām pilsētvidē un telpiskās attīstības plānošanā

Lielākā daļa Latvijas un citu attīstīto valstu iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Neraugoties uz pastāvošo komforta līmeni, klimata mainības ietekmes pilsētvidē var būt īpaši katastrofālas, piemēram plūdi. Pilsētās koncentrējas ne tikai iedzīvotāji, bet pastāv arī lielas kultūras un materiālās vērtības, kā arī notiek liela daļa no rūpnieciskās ražošanas un tirdzniecības. Līdz ar to adaptācijas risinājumiem pilsētvidē nepieciešams pievērst īpašu uzmanību. Adaptācija pilsētvidē ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. Plānošanā un projektēšanā ir svarīgi orientēties uz nākotnes, nevis pašreizējo situāciju, tādējādi veidojot teritorijas un ēkas, kurās iedzīvotājiem tiek piedāvāts lielāks komforts un mazāks risks, ko var radīt klimata mainība. Ēkām paredzētais mūžs parasti ir 40–100 gadi, bet apdzīvotas vietas veidols pastāv vēl ilgāk. Tādēļ plānošanā un būvniecībā klimata pārmaiņas ir aktuāls, nevis nākotnes jautājums. Pielāgojot ne tikai ēkas, bet arī ārtelpu un infrastruktūru paredzamajām izmaiņām, un ņemot vērā iedzīvotāju potenciālās vajadzības, tiks veidoti vērtīgi īpašumi, samazināts risks veselībai un apdrošināšanas izmaksas.

Pilsētās īpaši bīstama ir plūdu ietekme un līdz ar to ir svarīgi veikt plūdu kartēšanu – apzināt teritorijas, kuras var apdraudēt gan lietusūdeņu plūdi, vēja sadzinuma plūdi, upju pārplūšana vai kombinētu veidošanās avotu plūdi, izmantojot informāciju par ūdens līmeņa celšanās tendencēm, vējuzplūdiem un plūdu riskiem dažādos gada periodos. Rīgai šāds plūdu kartējums ir veikts ⁷, un tas ļauj izvērtēt paaugstināta riska teritorijas Rīgā un līdz ar to sekmēt pretplūdu risinājumu izstrādi un adaptāciju plūdu risku mazināšanai. Vienlaikus plūdu kartējuma izstrāde ir tikai pirmais solis, lai piemērotos plūdu radītajiem riskiem. Svarīgi ir nodrošināt kvalitatīvas zaļās zonas gan pie ēkām, gan apkaimē, nebūvēt ēkas un infrastruktūras objektus applūstošajās teritorijās un upju palienēs. Teritoriju aizsardzībai svarīgi izmantot pretplūdu inženierbūves. Jāievēro nelabvēlīgu apstākļu kombinācijas (vējuzplūdi vienlaikus ar ekstrēmu nokrišņu daudzumu) teritoriju applūduma zonējuma izveidē. Erozijas un plūdu apdraudētajos krasta posmos apdzīvotās vietās nevajadzētu pieļaut jaunas, valstij vai pašvaldībām svarīgas infrastruktūras attīstību.

Plūdu risku mazināšanai svarīgi veidot ūdenscaurlaidīgus zemes segumus. Plūdu risku var ievērojami samazināt, plānojot dabisku ūdenstilpju piemērošanu vai mākslīgu ūdenstilpju izveidi parkos un zaļajās zonās lietusūdens uztveršanai un infiltrēšanai, kā arī nodrošināt plūdu ūdens uzkrāšanās vietas, lai samazinātumaksimālo ūdens līmeņa augstumu. Tas ietver plūdu aiztures baseinu un „ziedojamo" teritoriju (sporta laukumi, autostāvvietas) izveidi, kurās plūdu laikā uzkrājas ūdens. Nozīmīgi izveidot lietus notekūdeņu sistēmu, atdalot to no komunālās notekūdeņu sistēmas. Ir iespējams izmantot zaļos jumtus un teritorijas ūdens aizturei un infiltrācijai spēcīgu lietusgāžu laikā, lai mazinātu slodzi notekūdeņu novadīšanas sistēmai. Nozīmīgs adaptācijas uzdevumu kopums saistās ar ekstremālu nokrišņu apjoma izmantošanu ūdens resursu taupīgas izmantošanas sekmēšanai garākos sausuma periodos vasarā, ko var panākt, savācot un izmantojot lietusūdeni, piemēram, apstādījumu laistīšanai. Sausuma seku mazināšanai ieteicams izstrādāt risinājumus, kas ļauj attīrīt mājsaimniecībās mazgāšanai izlietoto ūdeni un izmantot to saimnieciskām vajadzībām, arī zaļo zonu laistīšanai vai tualetēs. Pilsētu zaļās zonas plānošanā apstādījumiem ieteicams izvēlēties sausumizturīgus augus.

Tieši pilsētvidē vispirms ir aktuāls jautājums par cilvēku aizsardzību ekstremāla aukstuma vai karstuma gadījumā, īpaši pret „karstuma viļņiem”. Lauku teritorijās šāda ietekme ir mazāk jūtama. Pilsētvidē pret klimatiskiem ekstrēmiem cilvēka veselības aizsardzībā uzmanības centrā ir iedzīvotāju riska grupu aizsardzība. Klimatiskām ekstremālām ietekmēm vispirms ir pakļauti veci cilvēki, sociāli nelabvēlīgā vidē dzīvojoši, sociāli izolēti iedzīvotāji, smaga darba strādnieki. Adaptācijas programmām ir jābūt orientētām vispirms uz augsta riska iedzīvotāju aizsardzību, paredzot to izolētības samazināšanu, informācijas un palīdzības nodrošināšanu utt.

13.9. att. Rīgas plūdu riska kartes fragments.

Avots: Rīgas dome http://www.rigapretpludiem.lv/data/doc/13056369114513.jpg

Pilsētvidē ir svarīgi izstrādāt risinājumus augstākas vasaras temperatūras negatīvo seku mazināšanai. Veiktie pētījumi pierāda, ka zaļās zonas samazināšana par 10% var izraisīt maksimālās temperatūras paaugstināšanos pie zemes virsmas par 8,2 °C piecdesmit gadu laikā, taču zaļās zonas palielināšana pilsētā par 10% nodrošinātu maksimālās temperatūras palikšanu līdzšinējās robežās līdz pat 2080. gadam. Līdz ar to adaptācijas uzdevumi prasa nodrošināt kvalitatīvas zaļās zonas gan pie ēkām, gan arī apkaimēs. Apstādījumos un zaļajās zonās ieteicams izveidot ūdens objektus – strūklakas, baseinus, grāvjus, dīķus un ūdensteces. Vēlams izmantot zālienu mākslīgā virsmas seguma vietā tam piemērotās vietās, bet stādīt kokus ne tikai estētiskajām, bet arī noēnojuma vajadzībām. Apstādījumos jāizmanto siltumizturīgus un vietējiem apstākļiem piemērotus augus. Zālienos jāizmanto vietējo sugu daudzveidība. Ēkām ieteicams veidot zaļos jumtus. Savukārt „zaļie koridori”, nelielas atklātas teritorijas, koki ielās, kā arī zaļie jumti un sienas var būtiski nodrošināt iztvaikošanas atvēsinošo ietekmi.

13.10. att. Zaļie jumti ir ne tikai estētiski pievilcīgi un atdzīvina pilsētvidi, bet arī palīdz saistīt piesārņojumu pilsētās un paaugstināt ēku energoefektivitāti.

Avots: Chesapeake Bay Program. Creative commons licence.

Plānotājiem, arhitektiem un attīstītājiem ir pavērtas lielas iespējas veidot vai pārveidot pilsētu ēkas un ārtelpu atbilstoši kvalitatīvai dzīves videi saskaņā ar notiekošajām un paredzamajām klimata pārmaiņām. Telpiskās plānošanas mērķis klimata jomā ir ūdens, atklāto teritoriju un apbūvētās vides integrācija, izmantojot zaļo un ūdens teritoriju attīstības stratēģiju. Šie uzdevumi sasniedzami, plānojot un veidojot:

• augstas kvalitātes un plašam cilvēku lokam lietojamas zaļās zonas, kuras ir savstarpēji savienotas, labi apūdeņotas un kurām ir ekoloģiskā, atpūtas un plūdu ūdeņu uzglabāšanas funkcija. Pilsētu zaļā infrastruktūra ietver atklātās teritorijas, mežus, kokus pagalmos un ielu malās, laukus, parkus, sporta laukumus, ģimenes dārziņus, atmatas, privātos dārzus, arī jumta dārzus un vīteņaugiem noaugušas sienas. Apstādījumos un zaļajās zonās izmanto ūdens objektus – strūklakas, baseinus, grāvjus, dīķus un ūdensteces;

• attīstot pilsētvidē ūdens jeb „zilās” teritorijas – upes, ezerus, grāvjus, kanālus. Ievērojot mozaīkveida principu ūdensteču 10 m aizsargjoslas plānošanā upes noēnojumam; izvērtējot vietas, kur nepieciešams noēnojums, un vietas, kur kokus un krūmus būtu vēlams izcirst un nodrošināt gaismas pieplūdi;

• plānojot noēnojumu un objektu izvietojumu, lai samazinātu pārlieku Saules starojumu vasarā, vienlaikus ņemot vērā vajadzību pēc gaismas un siltuma ziemā;

• attīstot pilsētas pasīvo ventilāciju, kuru veido ēku un ielu izvietojums un morfoloģija un kurā jāsaskaņo vēlme pēc vēsākām gaisa plūsmām vasarā un pēc aizvēja ziemā.

Vienlaikus, attīstot būvniecības standartus, iespējams plānot patīkamu mikroklimatu ēkās karstākiem vasaras mēnešiem, minimizējot enerģijas patēriņu dzesināšanai.

Telpiskās plānošanas gaitā nepieciešams ievērot Baltijas jūras krasta noskalošanas un upju krastu erozijas iespēju:

• erozijas apdraudētajos krasta posmos, to skaitā apdzīvotās vietās, nepieļaut jaunas, valstij vai pašvaldībām svarīgas infrastruktūras attīstību,
• erozijas apdraudētajos krasta posmos nepieļaut jaunu nekustamo īpašumu rašanos,
• krasta posmu aizsardzībai izmantot preterozijas pasākumus,
• plašāk izmantot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas riska karšu izveidē, vides risku pārvaldībā un teritoriālajā plānošanā un attīstībā,
• izmantot vēsturisko pieredzi,
• izvērtēt polderu apbūves lietderību.

• izglītot pašvaldību politiķus un darbiniekus, lai veidotu izpratni un attīstītu spējas pamatot iedzīvotājiem veicamo darbību nepieciešamību,
• veidot pašvaldību partnerību, sadarbojoties ar mājsaimniecībām un privāto sektoru projektu realizēšanā,
• noteikt visvairāk jutīgās teritorijas un jomas pret klimata pārmaiņām un kritiskās robežas, kuru pārsniegšana ir bīstama infrastruktūrai vai sabiedrībai,
• noteikt klimata mainības riskus, izmantojot jaunākos modeļus un scenārijus,
• lēmumu pieņemšanā par attīstību izmantot informāciju par klimata riskam pakļautajām teritorijām un procesiem,
• izvairīties no darbībām, kas piemērošanos klimata pārmaiņām nākotnē padarītu vēl grūtāku,
• regulāri pārskatīt piemērošanās stratēģiju un pasākumus.

13.11. att. Piekrastes erozija apdraud ēkas un ainaviski nozīmīgus objektus (piekrastes erozija Maarup, Dānija).

13.3.4. Adaptācija klimata pārmaiņām lauksaimniecībā, mežsaimniecībā

Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivkopība, medību saimniecība un citas jomas ir ļoti atkarīgas no klimatiskajiem apstākļiem, un adaptācijas plānojuma izstrādi ir ietekmē klimata pārmaiņas tieši Latvijā. Tās nepieciešams apzināt un izprast. Vairāki ieteikumi, kā rīkoties, ir izstrādāti un ir tieši piemērojami klimata adaptācijas risinājumu izstrādei Latvijā. Lauksaimniecisko ražošanu vispirms var ietekmēt nokrišņu režīma mainība, īpaši sausuma periodi un risinājumi šādu ietekmju mazināšanai var būt gan pret sausumu mazāk jutīgu kultūraugu izvēle, gan augu audzēšana apūdeņojamās platībās. Lauksaimniecības kultūraugu izslīkšanu siltās, slapjās ziemās var novērst, lauksaimniecības zemēs uzturot un atjaunojot meliorācijas sistēmas, tās papildinot ar mitrājiem vai sedimentācijas dīķiem, niedrājiem. Nav šaubu, ka audzējamo kultūru un lauksaimnieciskās prakses izpēte un priekšlikumu izstrāde ir viens no aktuālākajiem uzdevumiem pētniekiem. Vienlaikus ar lauksaimniecības tehnoloģisko risinājumu pilnveidošanu nepieciešams rūpēties par to, lai samazinātu augsnes eroziju, augu aizsardzības līdzekļu un augu barības vielu noplūdi virszemes ūdeņos. Piesārņojuma noplūdes samazināšanai iespējams veidot zaļās platības ziemā, piemēram, ziemājus vai rudenī iesētas starpkultūras – zaļmēslojuma augus vai tauriņziežus, kā arī ievērot labu lauksaimniecības praksi.

Mežsaimniecībā galvenais ir jautājums par koku sekas, mežu kopšanas tehnoloģisko risinājumu izvēli, tomēr arī mežu kopšanai un adaptācijai ir liela nozīme. Ieteikums izvairīties no kailcirtēm, kā arī aizvākt koku atliekas no cirsmām, lai samazinātu mineralizācijai pakļauto biomasas apjomu. Svarīgi ir ievērot mitruma un nesasalušas augsnes apstākļiem piemērotas mežizstrādes tehnoloģijas, labas ciršanas praksi ūdensteču tuvumā attiecīgos reljefa apstākļos, ņemot vērā sezonalitāti. Ciršana būtu jāveic, kad ir mazāka notece. Svarīgi ir izbūvēt un pareizi izmantot meža ceļus, ievērot mitruma un nesasalušas augsnes apstākļiem piemērotas mežizstrādes tehnoloģijas.

Būtiska kļūs enerģētiskās koksnes resursu izmantošanas palielināšana siltumenerģijas ražošanā. Ne tikai koksne, bet visa pārējā biomasa, kas iegūstama no lauksaimnieciskās darbības, ir izmantojama gan siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, gan biodegvielas iegūšanai autotransportam.

Zivsaimniecībā nepieciešams samazināt upju aizaugumu, ierobežojot augu barības vielu noplūdi, kā arī atjaunot lašveidīgajām zivīm nozīmīgās upes. Dabisko populāciju attīstībai svarīgi ir samazināt augu barības vielu noplūdi un punktveida piesārņojumu. Dīķsaimniecībā ieteicams orientēties uz siltumu mīlošām sugām, jo sagaidāms, ka vairumam Latvijas zivju sugu palielināsies produktivitāte.

13.3.5. Adaptācija klimata pārmaiņām un ūdens resursu apsaimniekošana

Klimata pārmaiņas var ietekmēt gan ūdens resursu apjomu, gan to kvalitāti. Līdz ar to risinājumi ūdens resursu apsaimniekošanā ietver gan konkrētus risinājumus, gan konceptuālus ūdens resursu saudzēšanas plānus. Piemēram, nepieciešams izveidot kanalizācijas tīklu un būves ekstremālu lietusgāžu ūdens novadīšanai, lietus notekūdeņu sistēmu veidot atsevišķi no komunālo notekūdeņu sistēmas. Nepieciešams nodrošināt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu augstu efektivitāti mainīga klimata apstākļos, īpašu uzmanību pievēršot notekūdeņu izplūdēm atkarībā no sezonas (mazūdens periodā vai daudzūdens periodā). Pilsētās ieteicams veidot dabisko drenāžu piejamās vietās. Pilsētvidē ieteicams izmantot zaļos jumtus un teritorijas ūdens aizturei un infiltrācijai spēcīgu lietusgāžu laikā, lai mazinātu slodzi notekūdeņu novadīšanas sistēmai, kā arī paredzēt lietusūdens dabisku infiltrāciju un virszemes noteci teritoriju plānojumos.

Adaptācijai nepieciešams izveidot ūdens apgādes sistēmas, kas spēj darboties mazūdens periodos, kā arī regulēt pazemes ūdens resursu izmantošanu sausuma apstākļos. Būtiski ieviest ekstremālu lietusgāžu izraisītu plūdu ūdens pārvaldi.
Ūdens resursu taupīšanas nodrošināšanai nepieciešams pārskatīt pilnās ūdens lietošanas izmaksas atbilstoši visiem kritērijiem, jo ūdens izmaksās netiek iekļauti paredzamie riski (neierēķinātās izmaksas), tajā pašā laikā tajās ņemts vērā pilns ūdens aprites cikls (ieguve, ražošana, padeve, savākšana utt.). Mazūdens periodos noteikt piesārņojošo vielu zemāku koncentrāciju vai apjomu.

Nodrošināt ūdeņu kvalitātes monitoringa programmas izpildi un nosakāmo rādītāju skaitā iekļaut arī klimata pārmaiņu ietekmju monitoringu. Nacionālajā vides monitoringa programmā iekļaut klimata pārmaiņu ietekmju monitoringu, pievēršoties arī ietekmju un atbilstošo indikatoru savstarpējam izvērtējumam un iekļaujot analīzē ne tikai vides, bet arī sociālekonomiskos rādītājus.
Izstrādāt koncepcijas un stratēģijas slodzes samazināšanai, ko rada iedzīvotāji, kuru mājokļi nav iekļauti centralizētajā kanalizācijas sistēmā.

Stingri kontrolēt ūdeņu monitoringa programmas izpildi, kontrolē iesaistoties nevalstisko organizāciju sektoram.
Lai plānotu ūdens resursu pārvaldību, modelēt ūdens kvalitāti, izmantojot starptautiskā praksē atzītas metodes un modeļus.
Ievērot, ka enerģijas ražošanai hidroelektrostacijās ūdens mazāk ir pieejams vasarā sausuma dēļ, bet vairāk pieejams siltās ziemās, kad ir palielināts nokrišņu daudzums.

Stingri ievērot minimālā caurplūduma normas mazajos HES, lai samazinātu to negatīvo ietekmi uz zivju populāciju.

Avoti tālākām studijām

Climate change 2014: Impacts, adaptation and vulnerability. Pieejams: http://www.ipcc/ch/report/ar5/wg2/

European Commission. Pieejams: http://ec.europa.eu/clima/policies/adaptation/index_en.htm

Center for climate adaptation. Pieejams: http://www.climateadaptation.eu/

European climate adaptation platform. Pieejams: http://climate-adapt.eea.europa.eu/

Adaptation in Germany. Kompetenzcentrum Klimafolgen und Anpassung. Pieejams: http://www.umweltbundesamt.de/en/topics/climate-energy/climate-change-adaptation/kompass

Climate change impacts and adapting. Pieejams: http://www.epa.gov/climatechange/impacts-adaptation/

Adaptation and mitigation strategies. Pieejams: http://adam-digital-compendium.pik-potsdam.de/adaptation-catalogue/

Literatūra

Klimata mainība Latvijā: aktualitātes un piemērošanās pasākumi (K. Āboliņas red.) (2009) Rīga, LU Akadēmiskais apgāds.,

Lim B., Spanger-Siegfried E. (2005) Adaptation policy frameworks for climate change. Developing strategies, policies and measures. Cambridge, Cambridge University Press.

Hilpert K., Mannke F., Schmidt Thome P. (2007) Towards climate change adaptation in the Baltic Sea region. Espoo, Geological Survey of Finland.

Atlas of mortality and economic losses from weather, climate and water extremes (1970–2012) Geneva, WMO N0.1123.

Indriksone D., Aļeksejeva I. (2013) Sekmējot klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijas izstrādi Latvijā. Rīga, BEF.

Projekts „Rīga pret plūdiem” – „Rīgas pilsētas virszemes ūdeņu ietekmju novērtēšana, novēršana un ekoloģiskā stāvokļa uzlabošana” (2010–2012), www.rigapretpludiem.lv

Salacgrīvas novada klimata pārmaiņu adaptācijas stratēģija (2011), www.sala­cgriva.lv/lat/salacgrivas_novads/zalais_ novads/?text_id=6401

Projekts „Atbildīga klimata politika” (2010–2011), www.zb-zeme.lv/klimats-un-energija/ jauna-politika

Buklets “Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā”, www.zm.gov.lv/doc_upl/ Buklets_Meza_apsaimniekosana_klimata_iz­mainu_konteksta.pdf

Report Climate change, impacts and vulnerability in Europe 2012 (2012), www.eea. europa.eu/publications/climate-impacts-and-vulnerability-2012

German Strategy for Adaptation to Climate Change (2008), www.bmu.de/fileadmin/bmu-import/files/english/pdf/application/pdf/ das_gesamt_en_bf.pdf

Adaptation Action Plan of the German Strategy for Adaptation to Climate Change (2011), www.bmu.de/fileadmin/bmu-import/ files/pdfs/allgemein/application/pdf/aktions­plan_anpassung_klimawandel_en_bf.pdf

Project „BaltCICA” – „Climate Change: Impacts, Costs and Adaptation in the Baltic Sea Region” (2009–2012), www.baltcica.org

Project “Baltadapt” – “Baltic Sea Region Climate Change Adaptation Strategy“ (2010–2013), www.baltadapt.eu