12. Ilgtspējīgas attīstības pamati

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija mūsdienās ir uzskatāma ne tikai par viedokli, kā visai cilvēcei un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt par uzskatu kopumu, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ietver fiziskos apstākļus, politiskas koncepcijas, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklājību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu, ka tās resursi ir vienlīdz pieejami visām paaudzēm.

Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas pamatā ir izpratne par trim jēdzieniem: attīstību, sabiedrības vajadzībām un nākamo paaudžu vajadzībām. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijā ar jēdzienu „attīstība” tiek saprasts ne tikai pieaugums (ražošanas, nacionālā kopprodukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās sfēras attīstība, vienlaikus nodrošinot dabisko ekosistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu.

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija līdz ar to ne tikai aplūko īstermiņa procesus (nodrošināt tagadnes vajadzības), bet arī pretendē uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu starp paaudzēm. Ilgtspējīga būtu tāda sabiedrība, kas varētu pastāvēt mūžīgi. Līdz ar to ilgtspējīgas attīstības koncepcijas mērķis ir ietekmēt cilvēces nākotni un sabiedrības pastāvēšanu.

Var uzskatīt, ka līdzšinējie sabiedrības attīstības modeļi ir bijuši neveiksmīgi ilgtermiņā un pierādījuši vai nu savu acīmredzamo nespēju nodrošināt sabiedrības attīstību, vai arī nav spējuši ietvert būtiskās atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem.

Sabiedrības attīstības koncepciju pārvērtēšanā liela loma ir izpratnei par sabiedrības attīstības ietekmi uz vidi un tās aizsardzības nepieciešamību. Tāpēc ir vairāki argumenti, kādēļ nepieciešams pārvērtēt līdzšinējos sabiedrības attīstības modeļus.

• Attīstība, īpaši rietumu sabiedrībā, tiek saprasta kā cilvēka dominēšana pār dabu (šo attieksmi raksturo frāze „cilvēks – radības kronis”) un tās resursu izmantošana ražošanas attīstībai. Līdz ar to tiek ignorēts dabas un ekosistēmu sniegtais nodrošinājums cilvēcei un tas, ka dabai ir vērtība pašai par sevi, bet citām dzīvības formām un dzīvajiem organismiem var būt savas vajadzības, un, galvenais, tiesības pastāvēt.

• Rietumu sabiedrības dominējošā attīstības modelī galvenā prioritāte ir ekonomiskā izaugsme un tas, ka patēriņš ir galvenais rādītājs, kas raksturo cilvēka un cilvēces labklājību. Saskaņā ar šo koncepciju sabiedrības labklājība ir pieņemtu dzīves standartu pastāvēšana. Ieņēmumu daļa tiek izmantota, lai iegādātos lietas un pakalpojumus. Šāds attīstības modelis, kas pamatojas uz individuālo patēriņu, neizbēgami noved pie milzīgas ieņēmumu un labklājības nevienlīdzības pat vienā valstī (īpaši ņemot vērā brīvā tirgus ekonomikas ciklisko raksturu), nemaz nerunājot par atšķirību veidošanos starp dažādiem pasaules reģioniem. Šādi definētās labklājības atšķirības izraisa sociālu spriedzi, militārus konfliktus un sabiedrības nestabilitāti.

• Sabiedrības attīstība, kas balstās uz pieaugošu resursu izmantošanu, noved pie patēriņa un ražošanas atkritumu (piesārņojuma) palielināšanās un resursu izsīkšanas. Ražošanas un patēriņa attīstības dēļ pēdējās desmitgadēs ir mainījies arī vides problēmu raksturs.

Vides piesārņojuma avoti – punktveida vai difūzi.

Agrāk piesārņojuma avoti bija punktveida, piemēram, gaisa vai ūdens piesārņojums no rūpnīcas, kaitīgo vielu izplūde kādā katastrofā vai kaitīgo vielu noplūde no atkritumu izgāztuves. Pamazām kaitīgā ietekme uz vidi kļuva mazāk koncentrēta un sāka dominēt difūzie piesārņojuma avoti, kas ietver augu barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm, ķimikāliju lietošanu mājsaimniecībās, automašīnu radīto gaisa piesārņojumu. Punktveida piesārņojuma avotu radītās problēmas var risināt ar skaidri saskatāmu un ierobežojošu darbību, bet difūzo avotu izraisīto problēmu risināšana ir daudz sarežģītāka, bet uzlabojumi ir sasniedzami daudz lēnāk.

Vides problēmu mērogs – vietējs, reģionāls vai globāls.

Vēl nesen daudzi piesārņojuma veidi bija vietēja rakstura, parasti ap punktveida piesārņojuma avotu. Vēlāk atklājās, ka piesārņojums var ietekmēt pat reģionus, šķērsojot valstu robežas, piemēram, skābie nokrišņi un eitrofikācija. Pašlaik aktuālākās vides problēmas ir globālas. Jo plašāks problēmas mērogs, jo grūtāk to risināt. Tāpēc nepieciešama starptautiska sadarbība.

Vides problēmu turpināšanās – neilga vai ilga.

Kaitīgā ietekme uz vidi daudzos gadījumos ir īslaicīga, ja avota pastāvēšana ir ierobežota laikā. Tā tas bija ar gaisa piesārņojumu no centralizētās apkures uzņēmumiem vai ar ūdens piesārņojumu no nelielām apdzīvotām vietām. Pašlaik vairums vides problēmu ir ilglaicīgas, tās nepazūd īsā laika posmā arī tad, ja cēlonis ir likvidēts. Noturīgie organiskie savienojumi, smago metālu savienojumi vai radioaktīvais piesārņojums var ietekmēt vidi ilgu laiku pēc tiešas piesārņošanas beigām. Tā tas ir arī ar Baltijas jūras eitrofikāciju, kuras samazināšana prasīs vairākas desmitgades pat tad, ja papildu augu barības vielu ieplūde tiks pilnīgi apturēta.

Vides piesārņojuma problēmu pakāpe – vienkārša vai sarežģīta.

• Daudzas vides problēmas kļūst arvien kompleksākas. Vienā rūpnīcā var izmantot simtiem dažādu ķīmisko vielu un daudzas no tām var būt vidē noturīgas. Tāpat arī dažādas patēriņa preces var dažādi ietekmēt vidi. Daudzas vielas, kā arī tautsaimniecības nozares iedarbojas uz vidi savstarpēji saistīti, piemēram, organiskie atkritumi no celulozes ražošanas rūpnīcas vai pilsētas notekūdeņi piesaista aromātiskās vielas vai smagos metālus, kuri atbrīvojas, ja organiskās vielas sadalās. Jo kompleksāka ir vides problēma, jo sarežģītāk ir to izprast un atrisināt.

• Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas pārtērē resursus un degradē vidi, bet nodrošina augsta līmeņa dzīvesveidu bagātākajās pasaules valstīs, uz visas planētas nav iespējama. Jau pašlaik, kad vēlamais patēriņa līmenis sasniegts tikai relatīvi nedaudzās pasaules valstīs, visas planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Planētai nepietiek resursu, lai ilgtermiņā nodrošinātu esošā patēriņa līmeni Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, bet šāds patēriņa apjoms nav nodrošināms visiem pasaules iedzīvotājiem. Bez tam šādu patēriņa līmeņa pieaugumu nebūs iespējams nodrošināt arī nākotnē, pat strauja tehnoloģiskā progresa ietekmē.

• Līdzšinējās rietumu sabiedrības attīstības pamatā bija izpratne, ka attīstība un izaugsme nav ierobežota. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskajai izaugsmei tomē pastāv ierobežojumi. Izaugsmes robežas nosaka planētas nestspēja, resursu pieejamība un planētas ekosistēmu spēja absorbēt piesārņojumu. Kaut arī tehnoloģiskais progress var paaugstināt resursu izmantošanas efektivitāti, tomēr šos attīstības ierobežojumus pārvarēt nav iespējams.

• Nākotnes attīstībai jānodrošina līdzsvars starp planētas spēju uzturēt cilvēci un cilvēkiem vēlamo dzīvesveidu.