12. Ilgtspējīgas attīstības pamati
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
12.4. Ilgtspējīga attīstība
12.4.2. Ilgtspējīgas attīstības ietvars
12.16. att. ANO Cilvēkvides konferences atklāšana Stokholmā 1972. gada 5. jūnijā.
Konferences deklarācijā tika iekļauti 26 principi, kas cilvēkvidi definēja daudz plašāk, nekā tas bija pieņemts vides aizsardzības jomā, jo tika iekļautas arī cilvēktiesību, vienlīdzības un adekvātu dzīves apstākļu prasības.
Deklarācija prasīja samazināt vides piesārņojumu, aizsargāt atjaunojamos un neatjaunojamos resursus nākotnes attīstības vajadzībām, ierobežot cilvēku skaita palielināšanos. ANO dalībvalstīm tika ieteikts veidot vides aizsardzības politiku, kas uzlabotu dzīves apstākļus visiem un izveidot atbilstošas vides pārvaldes institūcijas, uzsverot pētniecības, izglītības un inovāciju svarīgumu.
Mūsdienu izpratne par ilgtspējīgu attīstību pamatojas uz 1987. gadā ANO Vides un attīstības komisijas ziņojumā „Mūsu kopīgā nākotne”(Our Common Future) izteikto ideju:
„Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm to vajadzību apmierināšanā”.
2.17. att. Grū Hārlema Bruntlande, bijusī Norvēģijas Karalistes premjerministre un ANO Vides un attīstības komisijas vadītāja.
Divdesmit gadus pēc Stokholmas konferences, 1992. gadā Riodežaneiro, Brazīlijā notika ANO konference par vidi un attīstību, kurā piedalījās 172 valstu delegācijas, ieskaitot 108 valstu vai valdību vadītājus.
12.18. att. ANO konference par vidi un attīstību, Riodežaneiro, Brazīlija, 1992. gads.
Tika pieņemta Riodežaneiro deklarācija par vidi un attīstību un rīcības programma 21. gadsimtam (Agenda 21).
Saeima ratificēja Riodežaneiro pieņemtos dokumentus, arī rīcības programmu 21. gadsimtam, kurā ietverti nepieciešamo darbību apraksti pasaules vides problēmu risināšanā. „Domā globāli, rīkojies konkrētajā vietā” – šajā stratēģijā pausta atziņa, ka neviena globāla darbība nav iedomājama bez apzinātas vietējā līmeņa rīcības.
Daudzās pasaules valstīs tika atzīts, ka valstīm jāveido sava attīstības stratēģija tā, lai tiktu saglabāti ne tikai ekonomiskās attīstības tempi un iespējas, saglabāta dzīves kvalitāte, bet arī novērsta vides degradācija un resursu pārtēriņš. Tādējādi ilgtspējīgas attīstības koncepcija kļuva par uzskatu kopumu, kas spēja ietekmēt pašreizējās sabiedrības rīcību un nākotnes sabiedrības izveidi.
Lai ilgtspējīga attīstība tiktu īstenota, vides aizsardzībai jākļūst par attīstības integrētu daļu, bet tās abas kopā satur sociālā joma. Tai ir būtiska nozīme nabadzības izskaušanā pasaulē un pasaules iedzīvotāju vairākuma vajadzību nodrošināšanā. Tā kā lielu daļu nepieciešamā cilvēki saņem no dabas, ir jārūpējas par Zemes ekosistēmu integritāti un dzīvotspēju.
Ilgtspējīga attīstība ir viens no būtiskiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Ilgtspējīgai attīstībai, kas nodrošina Zemes spēju uzturēt dzīvību visā savā daudzveidībā, jābalstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Tā ir orientēta uz šīs un visu turpmāko paaudžu pastāvīgas dzīves kvalitātes uzlabošanu un labklājības veicināšanu. Ilgtspējīga attīstība veicina dinamisku ekonomiku, pilnīgu nodarbinātību, augstu izglītības līmeni, labu medicīnisko aprūpi, sociālu un teritoriālu kohēziju un vides aizsardzību mierīgā un drošā pasaulē, respektējot kultūras daudzveidību.
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija balstās uz nepieciešamību optimizēt ekonomisko attīstību un sociālo sistēmu, kā arī ietekmi uz vidi un resursu izmantošanu. Šim attīstības modelim jānodrošina ekonomikas, vides un sociālās sfēras ilgtspēja laikā un telpā.
Trīs pamatsfēras, bez kurām mūsdienās nav iespējama cilvēces pastāvēšana, ir ekonomika, harmoniska sabiedrība un veselīga vide, kas vienlaikus ir vēlamie ārējie priekšnosacījumi indivīda attīstībai.
12.19. att. Vides, ekonomikas un sociālās sfēras mijiedarbība, kas nodrošina ilgtspējīgu attīstību.
Ilgtspējīga attīstība nozīmē to, ka jebkurš ekonomikas, sabiedrības vai vides jautājums jārisina tā, lai pieņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas mazāk nelabvēlīgs pārējo sfēru attīstībai.
Ilgtspējīgas attīstības mērķi un principi ir kļuvuši par vadlīnijām, lai pieņemtu atbilstošus ekonomiskus un politiskus, kā arī vides aizsardzības lēmumus, kuru mērķis ir
ierobežot cilvēces ietekmi uz apkārtējo dabas vidi un nepieļaut tālāku vides pašatjaunošanās spēju pārsniegšanu;
samazināt līdz minimumam neatjaunojamo resursu patēriņu un nodrošināt atjaunojamo resursu izmantošanas paplašināšanu;
saudzēt un aizsargāt dabu, nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
veicināt ekonomisko attīstību, lai nodrošinātu cilvēka vajadzības, ļautu paaugstināt dzīves kvalitāti un nodrošinātu taisnīgu pasaules bagātību sadali;
izveidot tādu lēmumu pieņemšanas un pārvaldes sistēmu, kas sekmē sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā.
1. Resursu saglabāšana, respektīvi, cilvēces attīstībai nepieciešamo resursu pieejamības nodrošināšana ne tikai esošajām, bet arī nākamajām paaudzēm. Līdz ar to nepieciešams realizēt rīcības programmu un politiku, kuras mērķis ir paaugstināt neatjaunojamo resursu izmantošanas efektivitāti, to aizvietošanu ar atjaunojamiem resursiem, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un aizsargājot sugu ģenētisko potenciālu. Šī uzdevuma risināšanas pieejas ir alternatīvo enerģijas avotu attīstība, ražošanas un cita veida atkritumu atkārtota izmantošana, videi draudzīgu tehnoloģiju attīstība.
2. Cilvēka radītās (antropogēnās) un dabas vides sabalansēta attīstība, kas saistās, piemēram, ar nepieciešamību saglabāt lauksaimnieciski izmantojamo zemju produktivitāti, optimizēt pilsētu teritoriju lietošanu un transporta plūsmas.
3. Sabiedrības attīstībai pieņemamas vides kvalitātes nodrošināšana, pārtraucot vai ierobežojot procesus, kas degradē vidi, negatīvi ietekmē ekosistēmu pašatjaunošanās spējas un, nepieļaujot procesus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību un samazina dzīves kvalitāti. Vienlaikus jāpatur prātā nepieciešamība atjaunot degradēto vidi.
4. Sociālās vienlīdzības nodrošināšana. Ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez sociālās vienlīdzības nodrošināšanas gan valstī, gan starp valstīm, nepieļaujot ienākumu nevienlīdzības pieaugumu un nodrošinot tādu attīstību, kas samazina sociālo plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem.
5. Sabiedrības līdzdalība valsts un vides pārvaldē, lai ilgtspējīga attīstība tiktu atbalstīta un uzturēta visas tautas mērogā, jo tā nav sasniedzama bez sabiedrības attieksmes maiņas par patēriņu un resursu izmantošanu. Sabiedrībai ir svarīga politiskā apņemšanās veidot tādu sistēmu, kas balstās uz esošo un iegūto labumu vienlīdzīgu sadali, uz sociālo vienlīdzību, resursu saudzīgu izmantošanu un efektīvu pārvaldi.
6. Ilgtspējīgas attīstības īstenošanas procesā ir jāpanāk izmaiņas attieksmē pret vērtībām un tām ir jābūt ierosinātām un atbalstītām no apakšas, iesaistot aizvien lielāku sabiedrības daļu politisku lēmumu pieņemšanā un pārvaldē. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas izmaiņas sabiedrībā nav sasniedzamas ar administratīvām reformām.
ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls, kas tradicionāli ietver iekārtas, tehniku, celtnes un infrastruktūru un tiek izmantots preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā;
sociālais kapitāls, kas saistīts ar cilvēku labklājību gan sabiedriskā, gan individuālā veidā. Tas sastāv no sociālajām normām, no formālām un neformālām struktūrām, kas nodrošina pieeju resursiem, palīdz risināt kopīgas problēmas un veicina sociālo vienotību, bet balstās uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, izglītību, motivāciju, talantu, prasmēm un iemaņām;
dabas kapitāls – visas ekosistēmas un dabas resursi (atjaunojamie un neatjaunojamie). Papildus tradicionālajiem dabas resursiem (koksne, ūdens, enerģija, minerāli) dabas kapitāls ietver arī dabas vērtības, ko grūti izteikt monetārās vienībās, – bioloģisko daudzveidību, sugas un ekosistēmas, kas nodrošina ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, gaisa un ūdens sagatavošanu un attīrīšanu).
Tāpēc kapitāla formu savstarpējo aizstājamību var izteikt kā ilgtspējīgas attīstības divas pieejas:
paliekoša ilgtspēja tiek nodrošināta, ja neviena no ilgtspējīgas attīstības kapitāla formām nesamazinās. Tā nebalstās uz aizstāšanas principu un nepieļauj dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu. Izmantojot šo pieeju, rodas problēmas, nosakot dabas kapitāla kritiskās robežas. Savukārt, nepieļaujot kapitālu aizstājamību, rodas situācija, kad dažiem kapitāla veidiem tiek piešķirta absolūtā vērtība, kas ir lielāka nekā citiem;
vāja ilgtspēja balstās uz pieņēmumu, ka labklājība un ilgtspēja nav atkarīga no kādas īpašas kapitāla formas, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes kapitāla krājumi pieaug. Šāda pieeja pieļauj dažādu kapitāla formu savstarpējo aizstājamību. Izmantojot šo pieeju, būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu vai arī, lai iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu cilvēku kapitāla attīstībā. Šajā gadījumā problēma rodas, salīdzinot dažādas nesalīdzināmas kategorijas – mežus ar cilvēkiem, kā arī nosakot to vērtību un aizstājamības pakāpi. Vājā ilgtspēja balstās arī uz ieguvumu un izdevumu analīzi, kurā savstarpēja aizstājamība ir pieņemama.