12. Ilgtspējīgas attīstības pamati

Cilvēces attīstības raksturu un ierobežojumus tās attīstībai, kā arī to, kādas var būt šo ierobežojumu pārsniegšanas sekas, 20. gs. 70. gados mēģināja interpretēt, bet, galvenais, modelēt un izstrādāt ieteikumus rīcībai grāmatas „Izaugsmes ierobežojumi” autori Donella Medouza, Jorgens Randers un Deniss Medouzs.

Cilvēces ekonomiskās attīstības raksturs, kā arī pieeja vides un sociālo problēmu risinājumiem apliecina izteikto prognožu un modeļu pareizību un to, ka nepieciešams mainīt attīstības raksturu.

Cilvēces attīstības rakstura modelēšanas pamatā ir esošo un pieejamo resursu apjoma novērtējums, to mainību skatot kopā ar iedzīvotāju skaitu un kapitālu. Lai to izdarītu, nepieciešams pāriet no statiskās, viena faktora analīzes laikā uz dinamisku visas sistēmas analīzi.

Vairumā pasaules valstu kapitāls aug straujāk nekā iedzīvotāju skaits, bet dažās pasaules valstīs ir pretēji. Dažās valstīs augošā ekonomika ļauj samazināt dzimstību, bet citās valstīs nabadzība un sociālā nevienlīdzība palielina mirstību. Cilvēki, kuri ir kļuvuši bagātāki, pieprasa vairāk preču, vairāk enerģijas, tīrāku gaisu.

Nabadzīgie ļaudis cīnās par tīru ūdeni, zemi lauksaimniecībai un malku kurināšanai. Dažas tehnoloģijas palielina piesārņojumu apjomu, citas to samazina. Neatjaunojamo un dažu atjaunojamo resursu krājumi sāk izsīkt, bet atlikušie krājumi tiek izmantoti daudz intensīvāk un efektīvāk.

Cilvēces attīstības rakstura modelēšana parāda, ka, turpinoties līdzšinējam attīstības raksturam, pat pastāvot tehnoloģiskajam progresam un paplašinoties izejvielu un resursu pieejamībai, jau šī gadsimta laikā iespējama izaugsmes robežu pārsniegšana un labklājības rādītāju katastrofāla samazināšanās. Tā sekas var būt rūpnieciskās ražošanas un pārtikas pieejamības samazināšanās, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Mūsdienu sabiedrība ir piedzīvojusi ātru iedzīvotāju skaita pieaugumu pēdējos trīssimt gados, un pēdējo gadsimtu laikā ir gūti ievērojami sasniegumi tehniskā un sabiedriskā jomā: no tvaika mašīnas līdz demokrātijai, datoram. Tas ir ļāvis ekonomikai pārsniegt redzamās fiziskās un materiālās robežas un nepārtraukti uzturēt pieaugumu.

Īpaši pēdējo gadu desmitu laikā izvērstā rūpniecības kultūra tika saistīta ar patērētāju sabiedrības attīstību un ieviesta cilvēku apziņā saistībā ar ideju par izaugsmi, kas vienmēr turpināsies. Tāpēc ideju, ka varētu būt kādi izaugsmes ierobežojumi, vairums cilvēku nevar pat iedomāties vai pieņemt. Ierobežojumi nav politiski pieminami un ekonomiski iedomājami.

12.15. att. Profesors Deniss Medouzs ar Latvijas augstskolu profesorēm Upsalas Univerrsitātē.
No kreisās: Džineta Dimante (Latvijas Universitāte), Deniss Medouzs (Ņūhempšīras Universitāte, ASV), Tatjana Tambovceva (Rīgas Tehniskā universitāte), Dzintra Atstāja (Banku Augstskola).

Iedzīvotāju skaita pieaugums, resursu izmantošanas apjomi un attīstīto valstu patēriņa apjomi turpina pieaugt, kā tas noticis 20. gadsimta laikā, līdz izaugsmes ātrumu samazina neatjaunojamo resursu pieejamības un to vērtības pieaugums. Tas, savukārt, izraisa ražošanas apjomu samazināšanos un investīciju novirzīšanu resursu plūsmu uzturēšanai, bet investīciju pieejamības samazināšanās citos ekonomikas sektoros izraisa rūpnieciskās ražošanas un pakalpojumu apjoma samazināšanos.

Samazinoties rūpnieciskās un pārtikas ražošanas apjomam, sarūk veselības pakalpojumu pieejamība, un, vienlaikus, palielinoties vides piesārņojumam, samazinās mūža ilgums.

Sabiedrība tiecas noraidīt ierobežojumu iespēju un cenšas to aizvietot ar iespējamo cīņu par tehnoloģiju uzlabošanu un brīvā tirgus attīstību. Tomēr sabiedrības izaugsmes modelēšanas rezultāti parāda, ka līdzšinējais cilvēces attīstības ceļš ir izsmelts. 

• Ja pasaules iedzīvotāju skaita, rūpniecības, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu patēriņa augšanas tendences turpināsies, mūsu planētas iespēju robežas tiks sasniegtas aptuveni nākamo simts gadu laikā. Daudzu ierastāko resursu izmantošana un daudzie piesārņojuma veidi jau pārsniedz līdzsvarotus apjomus. Bez ievērojamas materiālu un enerģijas plūsmu samazināšanas nākamajās desmitgadēs notiks nekontrolējama pārtikas, enerģijas un rūpniecības produkcijas daudzuma samazināšanās uz vienu iedzīvotāju. Iespējamākais rezultāts varētu būt pēkšņa un iedzīvotāju skaita un ražošanas apjoma samazināšanās.

• Šī samazināšanās nav neizbēgama. Ir iespējams mazināt izaugsmes tendences un veidot apstākļus vides un ekonomikas stabilitātei, kas varētu būt līdzsvarota arī tālākā nākotnē. Globālā līdzsvara stāvokli vajadzētu veidot tā, lai tiktu apmierinātas katras personas materiālās pamatvajadzības un katram būtu vienlīdzīgas iespējas īstenot savu individualitāti.

• Līdzsvarotas un ilgtspējīgas sabiedrības pastāvēšana ir tehniski un ekonomiski iespējama. Tā ir vairāk vēlama nekā sabiedrība, kas tiecas atrisināt savas problēmas ar pastāvīgu ekspansiju. Pāreja uz līdzsvarotu un ilgtspējīgu sabiedrību prasa rūpīgi sabalansēt ilgtermiņa un īstermiņa mērķus, dot priekšroku dzīves pietiekamam nodrošinājumam, vienlīdzībai un kvalitātei, nevis kopprodukta daudzumam. Tas prasa vairāk nekā tikai darba ražīgumu un vairāk nekā tikai tehnoloģiju attīstību – tas prasa arī briedumu, līdzjūtību un gudrību. Ja ļaudis izlems īstenot otro iespēju pirmās vietā un jo ātrāk tas notiks, jo lielākas būs izredzes ilgtspējīgai attīstībai.