12. Ilgtspējīgas attīstības pamati

Ņemot vērā iedzīvotāju un rūpniecības kapitāla pašatjaunošanās potenciālu, tos var uzskatīt par pasaules sistēmas eksponenciālās izaugsmes virzošajiem spēkiem. Iedzīvotāju skaitam un kapitālam piemīt potenciāls, kas nodrošina ražošanu un atražošanu. Šis potenciāls nevar tikt īstenots bez nepārtrauktas enerģijas un materiālu pievadīšanas, kā arī bez nepārtrauktas piesārņojuma aizvadīšanas.

Cilvēkiem vajag pārtiku, ūdeni un gaisu, lai nodrošinātu dzīvības procesus organismā un radītu pēcnācējus. Savukārt ražošanai vajag enerģiju, ūdeni un gaisu, kā arī milzīgu daudzumu minerālu, ķimikāliju un bioloģisko materiālu, lai ražotu preces, atvieglotu cilvēku dzīvi, kā arī lai uzturētu ražošanas sistēmu un palielinātu ražošanu. Saskaņā ar fundamentāliem likumiem enerģija nezūd, bet planētu piesārņojošās vielas uzkrājas arvien lielākos daudzumos.

Materiālus var izmantot atkārtoti vai arī tie kļūst par atkritumiem un piesārņojumu. Enerģija tiek izkliedēta siltuma veidā vai akumulēta jaunās vielās un materiālos. Taču pastāv ierobežojumi, cik lielā apmērā un kādos tempos cilvēki drīkst izmantot dabas resursus un enerģiju, kā arī radīt atkritumus, lai tie nenodarītu ļaunumu cilvēkiem, ekonomikai vai Zemes procesiem, reģenerācijai, pašregulācijai.

Visi resursi, ko izmanto cilvēki, – pārtika, ūdens, dzelzs, fosfors, nafta un simtiem citu – ir ierobežoti gan resursu, gan to ieguves, izmantošanas radītā piesārņojuma dēļ. Pastāv arī īslaicīgi ierobežojumi, piemēram, uzkrātās naftas daudzums rezervuārā kādai vajadzībai, un ilgtermiņa ierobežojumi, piemēram, naftas daudzums Zemes dzīlēs.

Resursi un piesārņojums var savstarpēji mijiedarboties. Augsne, piemēram, var būt gan avots pārtikas ražošanai, gan noplūdes vieta skābajiem lietiem, kurus izraisa gaisa piesārņojums. Tās spēja veikt kādu funkciju ir lielā mērā atkarīga no citu funkciju īstenošanas.

Pasaules Bankas ekonomists Hermans Deilijs (Herman Daly) ir piedāvājis trīs vienkāršas likumsakarības, lai ieviestu skaidrību šajā sarežģītībā un definētu ilgtermiņa līdzsvarotus ierobežojumus attīstībai:

Ir daudzi pierādījumi tam, ka attīstība un izaugsme notiek uz esošo resursu neatgriezeniskas izsmelšanas vai degradācijas rēķina. Cilvēces attīstības raksturs diemžēl parāda, ka Zemes resursi un attīstības iespējas netiek izmantotas līdzsvaroti.

Augsne, virszemes un pazemes ūdeņi, pārmitrās teritorijas, daba un vide ir sākusi degradēties. Pat vietās, kur atjaunojamie resursi šķiet stabili (piemēram, Ziemeļamerikas meži vai Eiropas augsnes), resursu kvalitāte, daudzveidība un izdzīvošanas spējas var tikt apšaubītas.

Minerālu un fosilā kurināmā krājumi sāk izsīkt. Nav pat plāna un apmierinošas kapitāla investīciju programmas, lai uzturētu rūpniecību tad, kad fosilā kurināmā krājumi būs beigušies. Piesārņojums uzkrājas un mainās atmosfēras ķīmiskais sastāvs.
Ja tikai viens vai daži resursi izbeidzas, bet citi ir pietiekamā daudzumā, varētu domāt, ka izaugsme turpināsies, aizvietojot vienu resursu ar citu (kaut gan arī tādai aizvietošanai ir ierobežojumi). Taču, ja daudzi avoti tiek iztukšoti un piesārņojuma plūsma palielinās, vairs nav šaubu, ka cilvēces materiālu un enerģijas patēriņš ir pārkāpis robežas.

Pasaules zinātnieki mēģina izprast un aprakstīt ilgtspējīgas attīstības būtību, kā arī meklē ceļus, lai atrisinātu ilgtspējīgas attīstības problēmas jau kopš renesanses laikmeta. Piemēram, Tomass Maltuss ir risinājis iedzīvotāju skaita straujās palielināšanās problēmu, bet Svante Arreniuss apmēram gadsimtu vēlāk (1896. gadā) izvirzīja siltumnīcefekta teoriju un pirmais aprēķināja cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu iespējamās sekas.

Cilvēces pastāvēšanai īpaši svarīgs ir pieejamais saldūdens daudzums. Diemžēl, pašreizējās cilvēku darbības veicina globālā ūdens aprites cikla sarukšanu. Apmēram 25% no pasaules upēm nesasniedz izteku pārmērīgā ūdens patēriņa dēļ. Pasaules saldūdens resursus apdraud apjomīgā mežu izciršana un augsnes degradācija. Rezultātā zūd augsnes mitrums. Tas savukārt izraisa biomasas produktivitātes samazināšanos un atbilstoši arī CO₂ piesaistīšanas apjomu no atmosfēras. Pārmērīgs pašreizējais ūdens patēriņš rada draudus nākotnē nesaņemt to pietiekamā apjomā cilvēku un ekosistēmu vajadzībām. Saistībā ar ūdens resursu izmantošanu sausajās klimatiskajās zonās tiek izraisīti pat bruņoti konflikti.

Jāņem vērā, ka daudzos gadījumos planētas robežas tiek vērtētas globālā mērogā, tomēr ilgtspējīgas attīstības sasniegšanai ir nepieciešams rēķināties arī ar reģionālām un vietējām problēmām. Piemēram, ķīmisko savienojumu un aerosolu piesārņojums ir vairāk raksturīgs pilsētām un industriālām zonām, savukārt korāļu rifus graujoši ietekmē okeāna ūdens paskābināšanās.
Baltijas jūrā no sateces baseina pēdējos 50 gados ir ieplūduši apmēram 20 miljoni tonnu slāpekļa savienojumu un 2 miljoni tonnu fosfora savienojumu. Tas ir izraisījis skābekļa deficītu un radījis mirušās zonas Baltijas jūras dienvidos (apmēram Latvijas lieluma platībā).

Planētas spēju pārsniegšana ļoti nopietni ietekmē arī cilvēku dzīves apstākļus un apdraud izdzīvošanu nākotnē. Tāpēc zinātnieki ir mēģinājuši savietot planētas robežas ar cilvēces sociālajām robežām, pamatojoties uz vispārējām cilvēku tiesībām.

Šādā skatījumā pasaule sociālā ziņā nevar būt ilgtspējīga, ja pašlaik apmēram viens miljards cilvēku pastāvīgi nav paēduši. Pat, ja bērnu stāvoklis ar pārtikas nodrošinājumu ir uzlabojies, tomēr nav pieņemams, ka 16% bērnu vecumā līdz 5 gadiem ir ar neatbilstoši mazu masu, bet 26% ir panīkuši augumā. Īpaši jāuzsver, ka tad, ja bērniem nepietiek pārtikas, palielinās viņu saslimšanas risks un nāves gadījumu skaits, viņiem ir kavēta izziņas spēju attīstība, kas izpaužas kā pazemināta spēja mācīties un apgūt iemaņas. Cilvēce nevar samierināties ar tādu pasaules kārtību, kurā apmēram 11% iedzīvotāju nav pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens, bet gandrīz pusei iedzīvotāju nav nodrošināti elementāri sanitārie apstākļi.

Iepriekšējos vēsturiskajos posmos cilvēcei ir izdevies pārvarēt kritiskus apstākļus, bet nekad agrāk šādu atsevišķu apstākļu nav bijis tik daudz un tie nav savstarpēji ietekmējuši cits citu tik izteikti negatīvo ietekmju pastiprināšanās virzienā. Tāpēc tagad šajā jomā īpaši svarīgas kļūst inovācijas, kā arī jaunu zināšanu izmantošana un izplatīšana.