12. Ilgtspējīgas attīstības pamati

Cilvēces attīstību 20. gadsimta laikā raksturo iedzīvotāju skaita, ražošanas un patēriņa eksponenciāls pieaugums un daudzu procesu globalizācija. Protams, ne viss pieaug ar vienādu ātrumu, piemēram, pasaules naftas patēriņš nedaudz samazinās, bet dabasgāzes patēriņš – palielinās.

Pārmaiņu ātrumi ir atšķirīgi, bet kopējā tendence – izaugsme – turpinās. Pasaules iedzīvotāju skaits ir sācis palielināties eksponenciāli kopš industriālās revolūcijas sākuma. Pasaules rūpniecības produkcijas daudzums parāda eksponenciālas izaugsmes tendences, pat neņemot vērā izmaiņas, ko radīja pasaules naftas cenas svārstības un ekonomiskā krīze. Arī piesārņojošo vielu emisijas apjomi palielinās un globālās klimata izmaiņas ir sekas ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugumam atmosfērā.

Sabiedrība izaugsmi nereti vērtē kā sasniegumu. Daudzas kopienas un tautas, bagātas vai nabadzīgas, meklē iespēju paplašināt savu darbību, lai varētu atrisināt svarīgākās problēmas. Bagātajā pasaulē ekonomiskās izaugsmes nepieciešamību pamato ar vajadzību radīt darbavietas, nodrošināt sociālo aizsardzību. Nabadzīgās valstīs ekonomikas attīstība ir vienīgais ceļš, lai izrautos no trūkuma. Kamēr nav atrasts cits risinājums pasaules problēmām, cilvēki uzskatīs ekonomikas attīstību par galveno ceļu uz laimīgu nākotni un darīs visu, lai veicinātu izaugsmi.

Diemžēl izaugsme ne tikai spēj atrisināt vairākas problēmas, bet diemžēl rada arī jaunas. Zeme nav bezgalīga ne telpas ne resursu ziņā. Taču iedzīvotāju skaits, arī saražoto preču apjoms un reizē ar to piesārņojuma līmenis joprojām turpina palielināties.
Sabiedrība un ekonomika ir atkarīga no gaisa, ūdens, pārtikas, izejvielu un kurināmā. Izaugsmes ierobežojumi faktiski ir globālo resursu ierobežojumi un planētas ierobežotā spēja tikt galā ar lielo atkritumu masu un piesārņojumu.
Daudzas cilvēku darbības, sākot no minerālmēslu izmantošanas līdz pilsētu attīstīšanai, ir eksponenciāli augošas, un tās var aprakstīt ar konkrētām līknēm. Eksponenciālā augsme ir virzošais spēks, kas izraisa sabiedrības ekonomikas tuvošanos planētas fiziskajām robežām.
Eksponenciālais pieaugums, kas šķietami ir tik vienkāršs, var sniegt pārsteidzošas atklāsmes. To labi ilustrē persiešu leģenda par gudro galminieku, kas dāvināja valdniekam brīnišķīgu šaha galdiņu un, jautāts par atlīdzību, lūdza dot rīsu graudus, liekot tos dubultā skaitā uz katra nākamā kvadrāta. Uz pirmā kvadrāta tika uzlikts viens grauds, uz otrā – divi, bet uz desmitā kvadrāta vajadzēja uzlikt 512 graudus, uz piecpadsmitā 16 384, bet uz divdesmit pirmā jau vairāk nekā miljonu graudu. Un, protams, valdnieka rīsa krājumu nepietika. Te vietā padomāt par Zemes resursu krājumiem.

Iedzīvotāju skaits un kapitāls ir tie dzinēji, kas nodrošina industrializētās pasaules izaugsmi. Citi lielumi – pārtikas ražošana, resursu izmantošana un piesārņojums arī tiecas augt eksponenciāli. Tādējādi pārtikas ražošana, resursu un enerģijas izmantošana palielinās nevis to struktūras ietilpības dēļ, bet tāpēc, ka eksponenciāli augošais iedzīvotāju skaits pieprasa arvien vairāk pārtikas, materiālu un enerģijas.

Ražošanas kapitāls ietver iekārtas, aparatūru, mašīnas un rūpnīcas, kas ir nepieciešamas, lai iegūtu produkciju, izmantojot darbaspēku, enerģiju, izejvielas, zemi, ūdeni, tehnoloģijas un mūsu planētas dabiskās ekosistēmas.
Kapitāla mainību var raksturot eksponenciālā izaugsme, eksponenciālā samazināšanās vai dinamisks līdzsvars. Tāpat kā iedzīvotāju skaits ir pakļauts demogrāfiskām izmaiņām, arī ekonomika ir pakārtota ilgtermiņa pārmaiņu procesam. Ražošanas kapitāls aug eksponenciāli, taču ātrāk par iedzīvotāju skaitu.

Laika posmā starp 1970. un 2010. gadu ražošanas apjoms ir palielinājies gandrīz par 100%. Tādai izaugsmei pasaulē būtu vajadzējis radīt divas reizes lielāku rūpniecības preču daudzumu uz vienu iedzīvotāju, ja vien iedzīvotāju skaits būtu palicis nemainīgs. Tomēr, augot arī iedzīvotāju skaitam, vidējais rūpniecības preču daudzums uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies tikai par trešdaļu.
Ja kapitāla daudzums aug ātrāk par iedzīvotāju skaitu, tad atbilstoši demogrāfiskās pārejas teorijai tam vajadzētu nozīmēt, ka materiālā dzīves līmeņa celšanās samazinātu iedzīvotāju skaita palielināšanās ātrumu. Zināmā mērā un dažās vietās tā patiešām notiek. Bet ne ekonomiskā izaugsme, ne tās demogrāfiskā pretdarbība nenotiek pietiekami ātri. Dažos gadījumos šīs ietekmes pat veicina viena otru. Tāpēc ekonomiskā labklājība samazinās, bet iedzīvotāju skaits ir pastāvīgs vai augošs. To nosaka ražošanas produkcijas sadales veids.

Lai arī kopumā pasaulē visos cilvēka darbības sektoros ir notikusi milzīga attīstība, tomēr sociālo problēmu klāsts gadu no gada kļūst satraucošāks:

• katru gadu pasaulē no viegli novēršamām slimībām mirst vairāk nekā 2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem;

• katru dienu pasaulē 6000 bērnu mirst no slimībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens trūkumu vai sliktiem sadzīves apstākļiem;

• ap 2 miljardiem cilvēku dzīvo bez elektrības, vēl 2 miljardiem tā ir nepietiekamā daudzumā;

• kopš 1985. gada no AIDS 25 valstīs ir miruši vairāk nekā 7 miljoni cilvēku;

• no 1,2 miljardiem cilvēku, kuri dzīvo ārkārtējā nabadzībā, apmēram 900 miljoni mitinās lauku rajonos, bet viņu izdzīvošana ir tieši atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, ūdens piesārņojuma un augsnes degradācijas.

• Sevišķi izteikta ir pasaules sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās. Dabas resursu un cilvēku saražoto materiālo un nemateriālo labumu sadales veids ir padarījis cilvēkus gan ļoti turīgus, gan galēji nabadzīgus. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, vienai piektdaļai pasaules iedzīvotāju jeb vairāk nekā miljardam cilvēku vidējie ienākumi ir mazāki par 0,75 eiro dienā. 70% no šiem cilvēkiem ir sievietes.

Pasaules 20 bagātākās valstis pārsvarā ir Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Šajā grupā ietilpst arī Japāna, Singapūra, Austrālija, Jaunzēlande, Apvienotie Arābu Emirāti un Izraēla, un tajās dzīvo apmēram viena piektdaļa pasaules iedzīvotāju. Vairāk nekā trīs miljardi iedzīvotāju dzīvo nabadzīgākajās valstīs Āfrikā un Āzijā. Plaisa starp šīm divām pasaulēm arvien palielinās. Gada ienākumu līmenis vienam iedzīvotājam no pasaules bagātākajām valstīm vidēji ir vairāk nekā 100 reizes lielāks nekā vidēji iedzīvotājam valstī ar zemu ienākumu līmeni. Nevienlīdzības plaisa ir vēl lielāka indivīdu līmenī. Pasaules gandrīz divu tūkstošu miljardieru (ASV dolāros) kopējā bagātība ir vairāk kā 7 triljoni eiro, kas ir vairāk, nekā pieder trim miljardiem pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju kopā. 2015. gada Davosas ekonomikas forumā izskanēja ziņa, ka 2016. gadā vienam procentam pasaules bagātāko cilvēku piederēs vairāk par pusi pasaules bagātību.

Pārtikušo iedzīvotāju dzīvesveids būtiski ietekmē pasaules resursu patēriņu. Piemēram, ASV, kur dzīvo 5% pasaules iedzīvotāju, tiek patērēta apmēram viena ceturtā daļa pasaulē saražoto preču un veidojas gandrīz puse rūpniecisko atkritumu. Viena vidusmēra amerikāņa dienas patēriņam vajadzīgi apmēram 450 kilogrami izejmateriālu, to skaitā 18 kilogrami fosilā kurināmā, 12 kilogrami lauksaimniecības produktu, 10 kilogrami koksnes un papīra un 450 litri ūdens. Vienā gadā amerikāņi izsviež atkritumos 50 miljonu tonnu papīra, 67 miljardus pudeļu, 18 miljardus autiņbiksīšu, 2 miljardus žilešu u.c.

Ekonomists Džefrijs Sahs, ANO Tūkstošgades attīstības projekta direktors, norāda, ka pasaulē būtu iespējams likvidēt galēju nabadzību līdz 2025. gadam, ja bagātākās valstis ziedotu tikai 0,7% nacionālā ienākuma palīdzībai nabadzīgajām valstīm. Šie fondi būtu jāizlieto bērnu vakcinācijai pret infekcijas slimībām, sākumskolu vispārējas pieejamības nodrošināšanai, ģimenes plānošanas pakalpojumiem tiem, kas to vēlas, dzeramā ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanai, pārtikas izsniegšanai bada cietējiem, kā arī stratēģiskiem mikrokredīta aizdevumiem pašnodarbinātajiem.

Šī summa – 100 miljardu eiro gadā – ir daudz lielāka, nekā tiek ziedots pašlaik, taču jautājums ir par prioritātēm. Pašlaik tēriņi militārajām vajadzībām svārstās ap triljonu eiro gadā, kas ir līdzvērtīgi puses pasaules iedzīvotāju ienākumiem gada laikā. Viens aviobāzes kuģis maksā tikpat, cik desmit gados visas rūpnieciski attīstītās valstis ziedo palīdzībai attīstības valstīm.
Ekonomika straujāk attīstās industrializētās valstīs, un ekonomiskā izaugsme sistemātiski turpinās pārsvarā bagātajās valstīs. Ekonomisko stagnāciju nabadzīgās valstīs nosaka vairāki iemesli, to skaitā sistemātiska netaisnība un apspiestība, īpaši attiecībā uz nabadzīgajiem slāņiem.

Bagātām valstīm ir daudz vieglāk taupīt, investēt un pavairot kapitālu nekā nabadzīgām valstīm, un ne tikai tāpēc, ka bagātajiem ir lielākas iespējas kontrolēt tirgus apstākļus, izstrādāt un nopirkt jaunas tehnoloģijas un pārvaldīt resursus. Bagātajās valstīs iepriekšējās izaugsmes gadsimtos ir uzkrājies vairāk kapitāla, kas tagad var palielināties daudz efektīvāk.

Tomēr pamatvajadzību nodrošināšana nākotnē būs iespējama tikai bez pašreizējo krājumu noplicināšanas, nodrošinot resursu taupīšanu un saglabājot investīciju apjomus. Mazāks iedzīvotāju skaita pieaugums bagātākās valstīs ļauj tām rūpniecības kapitāla lielāko daļu novirzīt ražošanas investīcijām un samazināt investīciju daļu pakalpojumu sfērā, kas paredzēta veselības aprūpei un izglītībai. Taču to nevar atļauties ātri augošas valstis un ekonomikas.

12.13. att. Pasaules ekonomikas dalījuma izmaiņas atbilstoši pirktspējas paritātei.

Avots: http://www.oecd.org/dev/pgd/economydevelopingcountriessettoaccountfornearly60ofworldgdpby2030accordingtonewestimates.htm

12.14. att. Pasaules valstu sadalījums pēc labklājības līmeņa.
Kartē attēloto valstu platība ir proporcionāla nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju.

Nabadzīgās valstīs kapitāla izaugsmei ir lieli ierobežojumi iedzīvotāju skaita palielināšanās un citu iemeslu dēļ. Virsvērtība, ko varētu izmantot investīcijām, tiek atvēlēta ārzemju investoriem, vietējās elites luksusa apstākļu radīšanai, ārējo parādu nomaksai vai arī pārmērīgai militarizācijai. Nabadzību sekmē korupcija, zems izglītības līmenis un slikta vadība, bet iedzīvotāji tiek pakļauti izaugsmes modelim, kas palielina iedzīvotāju skaitu, bet neļauj kļūt pārtikušākiem. Struktūra, kas saista iedzīvotāju skaitu ar kapitālu, ir tāda, ka globālās ekonomikas attīstības modelī realizējas princips, ko labi raksturo sens sakāmvārds – bagātais kļūst bagātāks, bet nabagam dzimst bērni. Tomēr tā nav nejaušība, ka sistēmai piemīt šādas īpašības.

Tā ir veidota, lai radītu tieši tādu rezultātu, un tas turpināsies, ja vien struktūra netiks pārdomāti mainīta. Iedzīvotāju skaita pieaugums palēnina ražošanas kapitāla augsmi, radot augošas prasības pēc skolām, slimnīcām, resursiem un pamatprecēm, tādējādi samazinot rūpniecības produkcijas daļu investīcijām ražošanā.

Nabadzība padara cilvēku skaita palielināšanos nenovēršamu, liekot cilvēkiem dzīvot apstākļos, kur nav iespējams saņemt kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi, nodrošināt ģimenes plānošanu. Nav citas izvēles vai ceļa virzībai uz priekšu kā vien liela ģimene un cerības, ka bērni palīdzēs vairot ienākumus vai kalpos ģimenei kā darbaspēks.

Nabadzīgiem cilvēkiem ir nepieciešama pārtika, pajumte un materiālās vērtības. Pārtikušie ļaudis mēģina izmantot materiālo izaugsmi, lai apmierinātu citas tieksmes, kas nav materiālas, – atzīšanu, pašapziņu, personības attīstīšanu.