12. Ilgtspējīgas attīstības pamati

Lai arī pastāv daudzas interpretācijas gan par 1. pasaules kara, gan 2. pasaules kara cēloņiem un virzības faktoriem, tomēr ir skaidrs, ka šīs 20. gadsimta pasaules mēroga katastrofas vismaz daļēji virzīja tā laika vērienīgā impēriju un nacionālo valstu nepārvarama vēlme pēc ātras ekonomiskās izaugsmes. Tas nozīmē, ka ekonomiskai izaugsmei ir nepieciešama enerģija, zeme, izejvielas, tehnoloģijas, tirdzniecības un investīciju sistēma.

Impēriju veidošanās procesu, kas ierakstīts cilvēces vēsturē, vienmēr ir vadījusi politiskā vīzija par nepārtrauktu un ātru ekonomikas paplašināšanos. 20. gadsimta pasaules karu iespējamību virzīja modernās tehnoloģijas un destruktīvie impērijas veidotāji. Tehnoloģijas bija atkarīgas no piekļuves milzīgam daudzumam enerģijas resursu. Tāpēc daži mūsdienu komentētāji interpretē, ka galvenās kaujas darbības 2. pasaules karā (Japānas ekspansija Dienvidaustrumāzijas virzienā, Vācijas iebrukums Krievijā un ASV pozīcijas nostiprināšana Atlantijas un Klusajā okeānā) bija saistītas ar nepieciešamību kontrolēt galvenos resursus, piemēram, naftu.

Daudzi vēsturnieki atzīmē, ka dziļā ekonomikas depresija, ko piedzīvoja industrializētā pasaule 20. gs. 30. gados, beidzās tikai ar industrializēto valstu iesaistīšanos karos. Kad kara vajadzībām valsts investē milzīgas summas, lai izstrādātu jaunas tehnoloģijas un attīstītu rūpniecisko ražošanu, ikviens tiek iesaistīts darbā. Daži pat atzīmē, ka pasaules ekonomika turpina attīstīties kara laika režīmā līdz pat mūsdienām. To apliecina gan aukstais karš, gan pašreizējie kari pret teroristiem.

Karš ir izrādījies par vienu no veidiem, lai pasaulē nodrošinātu būtisku ekonomikas izaugsmi un iekšzemes kopprodukta (IKP) palielināšanos. Ja IKP skaitliskā vērtība kļūst lielāka, var teikt, ka notiek ekonomiskā izaugsme, ja kļūst mazāka, runā par lejupslīdi, bet, ja lejupslīde turpinās ilgāku laiku, ir iestājusies "depresija".

IKP kā indikatoru sākotnēji radīja amerikāņu ekonomisti, lai palīdzētu ASV valdībai tikt galā ar 20. gs.30. gadu ekonomisko depresiju. Taču IKP izgudrotājs Saimons Kuznecs bija noraizējies, ka viņa izgudrojums varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to viņš ziņoja ASV Kongresam jau 1934. gadā, brīdinot, ka jauno valsts ekonomikas statistiku nedrīkst izmantot, lai novērtētu kopējo tautas labklājību. 1960. gadā viņš brīdināja, ka jāpatur prātā atšķirība iedalījumam starp izaugsmes kvantitāti un kvalitāti, starp tās izmaksām un atdevi, kā arī starp izaugsmi īstermiņā un ilgtermiņā (..); izvirzot mērķi lielākai izaugsmei, ir jāapsver „tieši kādai izaugsmei” un „kāpēc” ”.

12.8. att. Saimons Kuznecs, 1971. gada Nobela prēmijas
(Zviedrijas Centrālās bankas Alfrēda Nobela balva ekonomikas zinātnēs) ieguvējs.

Taču IKP izgudrotāja brīdinājumi tika pilnībā ignorēti. Pasaules finanšu un ekonomikas sistēmas auga, IKP kļuva par arvien nozīmīgāku esošās ekonomiskās sistēmas panākumu rādītāju. Starptautiskie finanšu līgumi un politiskās kampaņas koncentrējas uz izaugsmi. ANO rādītāji, kas atspoguļo valstu sociālekonomisko statusu, regulārie ziņojumi par IKP pieaugumu, valstu plašsaziņas līdzekļi, kas slavina ekonomisko izaugsmi, nostiprina IKP dominanti un aizvien dziļāku lēmumu pieņēmēju atkarību no šī indikatora gandrīz visur.

Ja kāds izmanto tikai IKP datus kā „uzvaras karogu”, civilizācija droši virzās uz sabrukumu. Tikai meklējot un izmantojot vēl arī citus indikatorus, mēs varam saprast, ka ekonomiskā izaugsme nes sev līdz arī augošas negatīvas sekas.