12. Ilgtspējīgas attīstības pamati
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
12.1. Sociālās pārmaiņas pasaulē
Cilvēces attīstība saistībā ar lauksaimniecības un rūpniecības revolūcijas norisēm nav spējušas mainīt ne cilvēku attieksmi pret vidi, ne arī attiecības pašu cilvēku starpā. Tomēr attiecības cilvēks-vide un cilvēks-cilvēks ir ļoti svarīgas pašreiz un tādas tās būs arī nākotnē. Šīs divas revolūcijas cilvēces vēsturi sadalīja trijās daļās:
12.1. att. Hadza cilts vīrieši atgriežas no medībām.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Hadza_people
Nebūt nepastāv secīga pāreja no viena veida sabiedrības uz citu, taču pastāv iespēja atgriezties iepriekšējā sabiedrībā. Tomēr tas notiek ļoti reti, bet tieša pāreja no mednieku-augu vācēju sabiedrības uz industriālo sabiedrību ir neiespējama.
Nav informācijas par agrīnās agrārās sabiedrības dzīvesveidu. Tomēr varētu teikt, ka mednieku-augu vācēju sabiedrība bija pilnībā atkarīga no tā, kas tika nomedīts vai atrasts. Viņiem nebija iespēju uzkrāt bagātību vai vairot labklājību. Šo sabiedrību var raksturot kā egalitāru – pilnīgi vienlīdzīgu visiem tās locekļiem ar kopēju īpašumu (dzīves vidi), kopēju pārtiku un līdzīgu sociālo statusu.
Savulaik marksisti šādu sabiedrību nosauca par „primitīvo komunismu”. Kopienas bija nelielas, un tās saistīja radniecība, tomēr darba dalīšana nebija izteikta. Apmaiņa starp indivīdiem balstījās uz savstarpēju izdevīgumu, uzsverot neformālu vadību, personu autonomiju, sadarbību, augstsirdību un līdztiesību. Ņemot vērā šīs iezīmes, ir grūti saprast, kāpēc vēlāk kādam iegribējās to visu mainīt.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/File:Maler_der_Grabkammer_des_Sennudem_001.jpg
Avots: http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/10-klase/cilveces-attistiba-akmens-laikmets-4294/re-d7b62406-6f13-41ac-80b7-8180c8d462b7
Agrārās sabiedrības sēja graudus un novāca ražu, t.i., ražoja un uzkrāja pārtiku, kā arī varēja sakrāt citas bagātības – darba rīkus, ieročus, greznumlietas, kas liecināja par labklājības paaugstināšanos. Radās iespēja palielināt kopienas iedzīvotāju skaitu, bet līdz ar to arī sākās darba dalīšana un mainījās sociālā struktūra. Tomēr pēc kāda laika izveidojās stāvoklis, kad izteikti lielākā daļa sabiedrības locekļu bija spiesti nodrošināt ar produktiem un pakalpojumiem nelielu, elitāru kopienas grupu. Vēlāk sāka veidoties arī valdošā šķira un vairāk zinošo slānis. Tas kopumā radīja pamatus jaunai sociālai kārtībai.
Lai saņemtu drošību un aizsardzību, zemākajai šķirai nācās par to maksāt ar savu darbu, saražotiem produktiem un pakalpojumiem. Kopumā agrārā sabiedrība bija zināmā mērā stagnanta, nomākta, kurā dominēja zobens un māņticība.
12.4. att. Mednieku-augu vācēju sabiedrības transformācija par agrāro sabiedrību.
Avots: https://libcom.org/blog/climate-class-neolithic-revolution-09062014
Atšķirībā no agrārās sabiedrības industriālās sabiedrības balsts ir nevis atsevišķas inovācijas, bet gan būtiski zinātniski atklājumi, kas ļauj risināt jaunā laikmeta problēmas.
Atklājumi lauksaimniecības nozarē bija samazinājuši roku darba nepieciešamību, paverot iespējas citām jomām. Darba ražīgums strauji auga, pastāvīgi mainījās profesiju struktūra. Tas nodrošināja aizvien augošā tirgus vajadzības. Vara bija pārgājusi lielražotāju rokās. Prasības indivīdiem sāka diktēt tirgus principi.
Agrāko īpašnieka-padotā sistēmu ir nomainījusi centralizēta un hierarhiska birokrātija, bet valsts ir monopolizējusi likumīgas varas tiesības. Savukārt iedzīvotājiem relatīvi reti ir kaut kas jādara piespiedu veidā. Tomēr būtisks izņēmums ir starptautiski bruņoti konflikti, kā arī disidentiska, alternatīva rīcība, vienpusēja politiska vardarbība, organizēti noziegumi. Leģitimitāti vairs nenosaka reliģiskie uzstādījumi vai rituāli, bet gan ritualizēta sacensība. Tās piemēri ir vispārējās vēlēšanas, īpašuma izsole vai darba piedāvājumu konkursi.
12.5. att. Ritualizēta sacensība darba vietā.
Avots: Shutterstock.com
No šo lielo transformāciju norisēm kļūst skaidrs, ka ir notikušas būtiskas sociālas pārmaiņas, tāpēc arī nākamās pārejas sabiedrība būs principiāli atšķirīga no tagadējās.
Iepriekšējās pārejas nenotika vienlaikus visā pasaulē. Arī nākamā pāreja droši vien sāksies kādā vienā vietā, kur būs savijušies visi nepieciešamie priekšnoteikumi un radusies pārliecība, ka pārmaiņas sniegs ilgtermiņa priekšrocības. Maz ticams, ka šādu pārejas sākumu varētu izplānot un īstenot mākslīgi. Neviens arī priekšlaikus nevar saskatīt visu nākotnes ainu kopumā.
Jārēķinās arī ar stāvokli, kad par iedzīvotājiem un kopienām atbildīgās institūcijas un organizācijas piedāvā viedokli, kas tiek pasniegts kā absolūts un pašsaprotams, bet neatspoguļo patieso stāvokli un ir pat maldīgs attiecībā uz nākotnes perspektīvām. Reizēm tiek veidota aizsardzības sistēma, lai šāds viedoklis netiktu apšaubīts. Tas lielā mērā attiecas arī uz pašreizējām sarunām pasaules mērogā.
Lai samazinātu klimata pārmaiņas, notiek vienošanās par SEG emisiju tirdzniecību, piemērojot vispārīgos tirgus principus. Taču kapitālisma tirgus dominējošie principi tiek reti pārbaudīti reālā procesu norisē un nav pārliecības, ka vēlamais efekts tiks panākts nākotnē.
Mūsu atrašanās vieta pārejas perioda skalā nav precīzi nosakāma. Paliekot pašreizējās domāšanas veida un pazīstamo modeļu ietvaros, mēs varētu būt zaudētāji pat ne tik tālā nākotnē. Ir svarīgi izprast iepriekšējo lielo pāreju sociālās izmaiņas, lai nākotnē mēs šajās pārejās nepiedzīvotu neveiksmes.
Mēs esam „iekarojuši” paši savu planētu. Ne tikai tāpēc, ka esam iekārtojušies visos tās stūrīšos, bet arī tādā ziņā, ka arvien pastiprinām ietekmi uz visām planētas dzīvību nodrošinošām sistēmām. Mēs esam nonākuši jaunā ģeoloģiskā periodā –antropocēnā (laikmetā, kam raksturīga pastiprināta cilvēka darbības ietekme uz ekosistēmām, kuras rezultātā izmirst un ir izmirušas daudzas augu un dzīvnieku sugas, mainās reljefs un ainavas), tādējādi apliecinot, ka cilvēces iedarbība uz vidi jau kļuvusi līdzvērtīga ģeoloģiskajiem dabas spēkiem. Pašlaik cilvēce destruktīvi iedarbojas uz apkārtējo vidi. Cilvēki tūkstošgadu vēsturē kopumā ir bijuši veiksminieki, neraugoties pat uz civilizāciju bojā eju. Tomēr mēs vēl neesam apzinājušies un izpratuši, kā atrisināt pašreizējās un arī nākotnes problēmas, lai saglabātu dzīves vidi.
Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, ir skaidri apjaust, kas varētu notikt un ar kādu varbūtību, un kādas sekas tam varētu būt. Mums vajadzētu apkopot visas zināšanas un pieredzi, lai pieņemtu optimālus lēmumus ilgtspējīgai nākotnei.
mednieku-augu vācēju sabiedrības vēsture,
agrārās sabiedrības vēsture,
industriālās sabiedrības vēsture.
12.1. att. Hadza cilts vīrieši atgriežas no medībām.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Hadza_people
Nebūt nepastāv secīga pāreja no viena veida sabiedrības uz citu, taču pastāv iespēja atgriezties iepriekšējā sabiedrībā. Tomēr tas notiek ļoti reti, bet tieša pāreja no mednieku-augu vācēju sabiedrības uz industriālo sabiedrību ir neiespējama.
Nav informācijas par agrīnās agrārās sabiedrības dzīvesveidu. Tomēr varētu teikt, ka mednieku-augu vācēju sabiedrība bija pilnībā atkarīga no tā, kas tika nomedīts vai atrasts. Viņiem nebija iespēju uzkrāt bagātību vai vairot labklājību. Šo sabiedrību var raksturot kā egalitāru – pilnīgi vienlīdzīgu visiem tās locekļiem ar kopēju īpašumu (dzīves vidi), kopēju pārtiku un līdzīgu sociālo statusu.
Savulaik marksisti šādu sabiedrību nosauca par „primitīvo komunismu”. Kopienas bija nelielas, un tās saistīja radniecība, tomēr darba dalīšana nebija izteikta. Apmaiņa starp indivīdiem balstījās uz savstarpēju izdevīgumu, uzsverot neformālu vadību, personu autonomiju, sadarbību, augstsirdību un līdztiesību. Ņemot vērā šīs iezīmes, ir grūti saprast, kāpēc vēlāk kādam iegribējās to visu mainīt.
12.2. att. Daudzviet, arī auglīgajās Ēģiptes zemēs, sāka veidoties agrīnās agrārās kopienas.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/File:Maler_der_Grabkammer_des_Sennudem_001.jpg
12.3. att. „Auglīgais pusmēness” ir viens no senākajiem centriem, kurā notika pāreja uz jauno saimniecības veidu.
Tas aptver plašas teritorijas Tuvajos Austrumos – mūsdienu Turciju, Izraēlu, Irāku, Irānu, Sīriju un daļēji Ēģipti. Šīs teritorijas ir izvietotās it kā puslokā, tāpēc to dēvē par „auglīgo pusmēnesi”.
Avots: http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/10-klase/cilveces-attistiba-akmens-laikmets-4294/re-d7b62406-6f13-41ac-80b7-8180c8d462b7
Agrārās sabiedrības sēja graudus un novāca ražu, t.i., ražoja un uzkrāja pārtiku, kā arī varēja sakrāt citas bagātības – darba rīkus, ieročus, greznumlietas, kas liecināja par labklājības paaugstināšanos. Radās iespēja palielināt kopienas iedzīvotāju skaitu, bet līdz ar to arī sākās darba dalīšana un mainījās sociālā struktūra. Tomēr pēc kāda laika izveidojās stāvoklis, kad izteikti lielākā daļa sabiedrības locekļu bija spiesti nodrošināt ar produktiem un pakalpojumiem nelielu, elitāru kopienas grupu. Vēlāk sāka veidoties arī valdošā šķira un vairāk zinošo slānis. Tas kopumā radīja pamatus jaunai sociālai kārtībai.
Lai saņemtu drošību un aizsardzību, zemākajai šķirai nācās par to maksāt ar savu darbu, saražotiem produktiem un pakalpojumiem. Kopumā agrārā sabiedrība bija zināmā mērā stagnanta, nomākta, kurā dominēja zobens un māņticība.
12.4. att. Mednieku-augu vācēju sabiedrības transformācija par agrāro sabiedrību.
Avots: https://libcom.org/blog/climate-class-neolithic-revolution-09062014
Atšķirībā no agrārās sabiedrības industriālās sabiedrības balsts ir nevis atsevišķas inovācijas, bet gan būtiski zinātniski atklājumi, kas ļauj risināt jaunā laikmeta problēmas.
Atklājumi lauksaimniecības nozarē bija samazinājuši roku darba nepieciešamību, paverot iespējas citām jomām. Darba ražīgums strauji auga, pastāvīgi mainījās profesiju struktūra. Tas nodrošināja aizvien augošā tirgus vajadzības. Vara bija pārgājusi lielražotāju rokās. Prasības indivīdiem sāka diktēt tirgus principi.
Agrāko īpašnieka-padotā sistēmu ir nomainījusi centralizēta un hierarhiska birokrātija, bet valsts ir monopolizējusi likumīgas varas tiesības. Savukārt iedzīvotājiem relatīvi reti ir kaut kas jādara piespiedu veidā. Tomēr būtisks izņēmums ir starptautiski bruņoti konflikti, kā arī disidentiska, alternatīva rīcība, vienpusēja politiska vardarbība, organizēti noziegumi. Leģitimitāti vairs nenosaka reliģiskie uzstādījumi vai rituāli, bet gan ritualizēta sacensība. Tās piemēri ir vispārējās vēlēšanas, īpašuma izsole vai darba piedāvājumu konkursi.
12.5. att. Ritualizēta sacensība darba vietā.
Avots: Shutterstock.com
No šo lielo transformāciju norisēm kļūst skaidrs, ka ir notikušas būtiskas sociālas pārmaiņas, tāpēc arī nākamās pārejas sabiedrība būs principiāli atšķirīga no tagadējās.
Iepriekšējās pārejas nenotika vienlaikus visā pasaulē. Arī nākamā pāreja droši vien sāksies kādā vienā vietā, kur būs savijušies visi nepieciešamie priekšnoteikumi un radusies pārliecība, ka pārmaiņas sniegs ilgtermiņa priekšrocības. Maz ticams, ka šādu pārejas sākumu varētu izplānot un īstenot mākslīgi. Neviens arī priekšlaikus nevar saskatīt visu nākotnes ainu kopumā.
Jārēķinās arī ar stāvokli, kad par iedzīvotājiem un kopienām atbildīgās institūcijas un organizācijas piedāvā viedokli, kas tiek pasniegts kā absolūts un pašsaprotams, bet neatspoguļo patieso stāvokli un ir pat maldīgs attiecībā uz nākotnes perspektīvām. Reizēm tiek veidota aizsardzības sistēma, lai šāds viedoklis netiktu apšaubīts. Tas lielā mērā attiecas arī uz pašreizējām sarunām pasaules mērogā.
Lai samazinātu klimata pārmaiņas, notiek vienošanās par SEG emisiju tirdzniecību, piemērojot vispārīgos tirgus principus. Taču kapitālisma tirgus dominējošie principi tiek reti pārbaudīti reālā procesu norisē un nav pārliecības, ka vēlamais efekts tiks panākts nākotnē.
Mūsu atrašanās vieta pārejas perioda skalā nav precīzi nosakāma. Paliekot pašreizējās domāšanas veida un pazīstamo modeļu ietvaros, mēs varētu būt zaudētāji pat ne tik tālā nākotnē. Ir svarīgi izprast iepriekšējo lielo pāreju sociālās izmaiņas, lai nākotnē mēs šajās pārejās nepiedzīvotu neveiksmes.
Mēs esam „iekarojuši” paši savu planētu. Ne tikai tāpēc, ka esam iekārtojušies visos tās stūrīšos, bet arī tādā ziņā, ka arvien pastiprinām ietekmi uz visām planētas dzīvību nodrošinošām sistēmām. Mēs esam nonākuši jaunā ģeoloģiskā periodā –antropocēnā (laikmetā, kam raksturīga pastiprināta cilvēka darbības ietekme uz ekosistēmām, kuras rezultātā izmirst un ir izmirušas daudzas augu un dzīvnieku sugas, mainās reljefs un ainavas), tādējādi apliecinot, ka cilvēces iedarbība uz vidi jau kļuvusi līdzvērtīga ģeoloģiskajiem dabas spēkiem. Pašlaik cilvēce destruktīvi iedarbojas uz apkārtējo vidi. Cilvēki tūkstošgadu vēsturē kopumā ir bijuši veiksminieki, neraugoties pat uz civilizāciju bojā eju. Tomēr mēs vēl neesam apzinājušies un izpratuši, kā atrisināt pašreizējās un arī nākotnes problēmas, lai saglabātu dzīves vidi.
Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, ir skaidri apjaust, kas varētu notikt un ar kādu varbūtību, un kādas sekas tam varētu būt. Mums vajadzētu apkopot visas zināšanas un pieredzi, lai pieņemtu optimālus lēmumus ilgtspējīgai nākotnei.