11. Tēma - Klimata politika

Klimata pārmaiņu jautājums ievērību ieguva līdz ar Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (World Meteorological Organisation, WMO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides programmas (United Nations Environment Programme, UNEP) darbības sākumu. 1979. gadā Pasaules Meteoroloģijas organizācija organizēja pirmo pasaules klimata konferenci. Tajā secināja, ka pieaugošā CO₂ koncentrācija atmosfērā, iespējams, veicina globālo sasilšanu. 1988. gadā, lai turpmāk apkopotu un izvērtētu visas ar klimata pārmaiņām saistītās liecības, Pasaules Meteoroloģijas organizācija ar ANO Vides programmas atbalstu izveidoja Klimata pārmaiņu starpvaldību komisiju (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC). 1990. gadā pirmajā šīs komisijas ziņojumā tika secināts, ka 20. gs. laikā gada globālā vidējā atmosfēras temperatūra ir paaugstinājusies par 0.3-0.6oC un ka cilvēku rīcība ir pastiprinājusi dabisko siltumnīcefektu.

1992.gadā Riodežaneiro ANO konferencē “Vide un attīstība” vienojās par ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (United Nations Framework Convention on Climate Change, UNFCCC) (turpmāk – Konvencija). Šī Konvencija ir pirmais starptautiskais līgums cīņai pret klimata pārmaiņām. Tā stājās spēkā 1994.gada 21.martā, un līdz šim to ir ratificējušas 196 Puses¹, t.sk. Eiropas Savienība (ES) un visas tās dalībvalstis, Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda.

---

¹ “Puse” apzīmē valstis un reģionālās organizācijas, kas ir parakstījušas konkrēto dokumentu, piemēram, Konvenciju.

Konvencijas mērķis ir SEG koncentrācijas stabilizācija atmosfērā tādā līmenī, kas novērš bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Konvencija nosaka, ka attīstītajām valstīm (I pielikums) ir jāvada SEG samazināšanas process un ka tām ir ne vien jāsamazina SEG emisijas, bet arī jānodrošina finansējums un tehnoloģiju pārnese uz attīstības valstīm. Konvencija nosaka pamatprasības SEG uzskaitei. Konvencijā noteikti starptautiskās klimata politikas principi.

• Taisnīguma (equity) un vienotas, bet dažādotas atbildības (common but differentiated responsibilities, CBDR) princips – atspoguļo SEG emisiju un resursu atšķirīgo sadalījumu starp valstīm pagātnē un tagadnē. Dažādošanas jeb diferenciācijas (differentiation) tiešs apliecinājums ir Konvencijas I pielikums. I pielikumā noteiktas valstis, kurām ir pienākumi (t.s. I pielikuma valstis), bet pārējām valstīm (t.s. ne-I pielikuma valstis) būtisku pienākumu nav. Valstu bināro dalījumu neformāli sauc par robežmūri (firewall). Dažādošana ir pamats arī Konvencijas II pielikuma esamībai, kurā iekļautas visas I pielikuma valstis, izņemot valstis ar pārejas ekonomiku. II pielikuma valstīm, atšķirībā no I pielikuma valstīm, nav pienākuma nodrošināt finansējumu un tehnoloģiju pārnesi ne-I pielikuma valstīm. Papildus, dažādošana vērojama arī ne-I pielikuma valstu vidū – daļa valstu atpazīstamas kā vismazāk attīstītās valstis (least developed countries, LDCs), atsevišķi izdalītas pret klimata pārmaiņām visjutīgākās valstis (most vulnerable countries) u.tml. Pret katru no valstu grupām izturēšanās ir nedaudz atšķirīga.

• Piesardzīguma princips (precautionary principle) – līdzīgi, kā tas noteikts vides aizsardzības starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos, arī klimata politikā, ja pastāv nopietna un neatgriezeniska kaitējuma draudi, pierādījumu trūkums nav attaisnojums draudu novēršanai.

• Izmaksu efektivitātes (cost-effectiveness) princips – Konvencijas mērķu sasniegšana nedrīkst radīt nevajadzīgu slogu ekonomikai. Viens no izmaksu samazināšanas veidiem ir pasākumu kopīga ieviešana.

1997. gadā Konvencija tika papildināta ar Kioto protokolu (turpmāk – Kioto protokols), jo tika konstatēts, ka Konvencijas nosacījumi nav pietiekami. Kioto protokols stājās spēkā 2005. gadā. Tajā noteikti starptautiski saistoši pienākumi 39 valstīm (t.s. B pielikuma valstis) no 2008. līdz 2012. gadam (Kioto protokola 1. periods) noteiktā apmērā samazināt SEG emisijas. Kioto protokolu ir ratificējušas  192 Puses, taču Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda, kurām Kioto protokolā ir noteiktas saistības, tomēr nav tā Puses (Amerikas Savienotās Valstis Kioto protokolu neratificēja, bet Kanāda izstājās no tā). Ņemot vērā to, ka Kopenhāgenā 2009. gadā valstīm neizdevās vienoties par Kioto protokola aizstājēju, 2012.gadā Dohā valstis vienojās par Kioto protokola grozījumu (t.s. Dohas grozījums) un pagarināja Kioto protokola darbību ar 2. periodu – no 2013. līdz 2020. gadam. Dohas grozījumu līdz 2015. gada 18. novembrim bija ratificējušas tikai 50 Puses, un kamēr to nebūs ratificējušas vismaz 144 Puses, tas nestāsies spēkā.

Kioto protokola 2. periodā saistības SEG emisiju samazināšanai paredzētas tikai ES dalībvalstīm, Austrālijai, Baltkrievijai, Kazahstānai, Monako, Norvēģijai, Šveicei un Ukrainai. Kioto protokola 2. periods nosedz vien 14% no globālajām SEG emisijām. Kioto protokola 2. perioda galvenais uzdevums faktiski ir nodrošināt Kioto protokola nepārtrauktību līdz mirklim, kad spēkā stāsies vienošanās par visaptverošu rīcību Konvencijas mērķu sasniegšanai.

Ņemot vērā to, ka Kioto protokols nebija spējīgs nodrošināt Konvencijas mērķa sasniegšanu (nepietiekams dalībnieku skaits un nepietiekams saistību apmērs), 2015. gada 12. decembrī visas pasaules valstis vienojās par Kioto protokola aizstājēju laikam pēc 2020.gada – tika apstiprināts Parīzes nolīgums (Paris Agreement). Parīzes nolīguma mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un:

• noturēt globālās vidējās temperatūras paaugstinājumu būtiski zem 2 °C robežām salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, un censties ierobežot temperatūras paaugstinājumu 1,5 °C robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes;

• uzlabot spējas pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm un sekmēt noturīgumu pret klimata pārmaiņām un oglekļa mazietilpīgu attīstību tā, lai neapdraudētu pārtikas ražošanu;

• sekmēt investīciju novirzīšanu oglekļa mazietilpīgai un pret klimata pārmaiņām noturīgai attīstībai.

Parīzes nolīgums prasa visām valstīm regulāri uzņemties un starptautiski iesniegt ambiciozas apņemšanās Parīzes nolīguma mērķa sasniegšanai. Attīstītajām valstīm jāturpina rādīt priekšzīme, uzņemoties SEG emisiju samazināšanas mērķus, taču pasākumi jāīsteno ne vien attīstītajām, bet arī attīstības valstīm. Parīzes nolīgumā arī iekļauta prasība pēc iespējas ātrāk sasniegt un pārvarēt SEG emisiju maksimumu un 21. gadsimta otrajā pusē nodrošināt līdzsvaru starp SEG emisijām un CO₂ piesaisti.

Pirmās nacionāli noteiktās apņemšanās (nationally determined contribution, NDC) valstīm jāiesniedz ne vēlāk kā līdz Parīzes nolīguma ratifikācijai. Līdz 2016. gada 1. martam iecerētās nacionāli noteiktās apņemšanās (intended nationally determined contribution, INDC) bija iesniegušas 188 valstis (t.sk. ES un tās 28 dalībvalstis), un tās aptvēra vairāk nekā 98% no pasaules SEG emisijām. Ja vien šīs valstis nelems savādāk, to iecerētās nacionāli noteiktās apņemšanās būs arī to pirmās faktiski īstenojamās nacionāli noteiktās apņemšanās. Savukārt turpmāk nacionāli noteikto apņemšanos aktualizēšana būs jāveic katrus 5 gadus, un katrai nākamajai nacionāli noteiktajai apņemšanās, saskaņā ar Parīzes nolīgumu, būs jābūt ambiciozākai nekā iepriekšējai.

Apņemšanos izpildi kontrolēs ar vienotas SEG emisiju inventarizācijas sistēmas palīdzību un starptautisku atbilstības mehānismu.
Parīzes nolīgums nosaka arī globālo mērķi pielāgošanās un noturīguma pret klimata pārmaiņām jomā. Tiek atzīts, ka pielāgošanās ir globāls izaicinājums, ar ko sastopas visi un kam ir vietējas, reģionālas, nacionālas, starpvalstu un starptautiska mēroga dimensijas. Visām valstīm tiek prasīts iesaistīties pielāgošanās pasākumu plānošanā un ieviešanā. Katrai valstij regulāri starptautiski jāziņo par paveikto un plānoto.

Parīzes nolīgums stāsies spēkā pēc tam, kad to būs ratificējušas vismaz 55 valstis un šo valstu kopējās SEG emisijas būs vismaz 55% no pasaules kopējām SEG emisijām. Parīzes nolīgums ietver visu nepieciešamo, lai panāktu globālu pāreju uz oglekļa mazietilpīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību un sasniegtu visus klimata politikas mērķus.