11. Tēma - Klimata politika
| Vietne: | E-izglītība |
| Kurss: | Klimats un ilgtspējīga attīstība |
| Grāmata: | 11. Tēma - Klimata politika |
| Drukājis: | Vieslietotājs |
| Datums: | sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis, 01:29 |
Apraksts
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
11.1. Klimata politikas pamatvirzieni
Klimata politikas (climate policy) veidošanās un attīstība ir saistīta ar mūsdienās novērojamo klimata pārmaiņu parādīšanos un pastiprināšanos. Klimata politikā šobrīd izdalāmi divi pamatvirzieni:
klimata pārmaiņu novēršana (climate change mitigation);
pielāgošanās klimata pārmaiņām (adaptation to climate change).
Senākais ir klimata pārmaiņu novēršanas virziens – tas izveidojās līdz ar prognozēm par klimata pārmaiņu iespējamību un apziņu par nepieciešamību tās novērst. Turpretim pielāgošanās (adaptācijas) klimata pārmaiņām virziens radās salīdzinoši nesen – tad, kad tika konstatēts, ka pilnībā novērst klimata pārmaiņas neizdosies, un tāpēc ir nepieciešams mazināt to radītos riskus un pielāgoties.
Klimata politikas mērķis ir virzība uz oglekļa mazietilpīgu attīstību, OMA (low carbon development) un pret klimata pārmaiņām noturīgu sabiedrību. Klimata politikas veidošana un ieviešana iespējama gan nacionālā, gan reģionālā mērogā, un lielā mērā klimata politikas pasākumi aktuāli arī komersantiem, mājsaimniecībām un ikvienam sabiedrības loceklim.
11.1.1. Klimata pārmaiņu novēršana
Klimata pārmaiņu novēršanas politikas mērķis ir novērst antropogēni (cilvēka darbības rezultātā) izraisītās klimata pārmaiņas un panākt klimata sistēmas stabilizēšanos. Klimata pārmaiņu novēršanu teorētiski iespējams sasniegt divējādi:klimata ģeoinženierijas (climate geoengineering) rezultātā;
nodrošinot siltumnīcefekta gāzu, SEG (greenhouse gas, GHG) apjoma ierobežošanu atmosfērā.
SEG emisiju samazināšana saistīta ar SEG emisiju avotiem. Klimata politikas kontekstā SEG grupā ietilpst 4 vielas un 3 vielu grupas:
oglekļa dioksīds (CO2) – rodas visos degšanas procesos;
metāns (CH4) – rodas galvenokārt dažādos organisko vielu pārvērtības procesos, t.sk. zarnu fermentācijā;
slāpekļa (I) oksīds (N2O) – rodas galvenokārt degšanas procesos, slāpekļa mēslojuma izmantošanas rezultātā un arī organisko augšu izmantošanā;
slāpekļa trifluorīds (NF3) – pārsvarā izmanto elektronikas nozarē LCD displejos, siltuma pārneses šķidrumos;
fluorogļūdeņraži (HFCs), perfluorogļūdeņraži (PFCs) un sēra heksafluorīds (SF6) – izmanto dažādās rūpnieciskās iekārtās, piemēram, aukstuma iekārtās.
CO2 piesaistes (saistīšanas) nodrošināšana un palielināšana galvenokārt ir saistīta ar mežsaimniecību. CO2 piesaisti nodrošina fotosintēzes process, kas notiek visās augu zaļajās daļās. Fotosintēzes laikā pēc CO2 piesaistīšanas tiek atbrīvots skābeklis (O2) un augā paturēts ogleklis (C).
CO2 noglabāšana zemes struktūrās nozīmē CO2 iesūknēšanu un uzglabāšanu pazemē līdzīgi kā tas tiek darīts ar dabasgāzi. Lai tas būtu iespējams, nepieciešama ne vien atbilstoša zemes struktūra un tehnoloģijas, kas ir ievērojami sarežģītākas nekā dabasgāzes gadījumā, bet arī tuvumā esošs liels stacionārs CO2 emisiju avots. Savukārt CO2 atkārtotā izmantošana iespējama tiešā veidā vai pārveidojot CO2 citās formās, piemēram, pārveidojot karbonātos, pārveidojot šķidrajos kurināmajos, polimēros u.tml.
SEG apjoma ierobežošanas vīzija ir OMA. OMA nozīmē pakāpenisku pāreju uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku – ekonomiku, kas rada minimālas SEG emisijas, sevišķi CO2 (sk. 11.1. att.). Viens no nozīmīgākajiem brīžiem OMA ieviešanā ir iekšzemes kopprodukta (IKP) atsaiste no SEG, proti, situācija, kad, palielinoties IKP, SEG emisijas proporcionāli nepalielinās vai pat samazinās.
11.1. att. Oglekļa mazietilpīga attīstība un ilgtspējīgas attīstības trīs dimensijas.
Avots: I.Prūse
OMA ietver klimata politikas un ilgtspējīgas attīstības politikas mērķus. Lai gan ilgtspējīga attīstība ir plašāks koncepts, ņemot vērā to, ka OMA savukārt ir daudz konkrētāks jēdziens, mūsdienās aizvien biežāk ilgtspējīgas attīstības kontekstā runā tieši par OMA. OMA koncepts atbilst visām trim ilgtspējīgas attīstības dimensijām (vide, ekonomika un sociālie aspekti). OMA nodrošina ne vien SEG emisiju apjoma ierobežošanu, bet arī jaunu darba vietu radīšanu un dzīvesvides drošības un kvalitātes uzlabošanos, ekonomikas konkurētspējas paaugstināšanu u.c.
11.1.2. Pielāgošanās klimata pārmaiņām
Pielāgošanās klimata pārmaiņām politikas mērķis ir samazināt klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes un izmantot klimata pārmaiņu radītās iespējas. Nepieciešamība pielāgoties klimata pārmaiņām tiešā veidā saistīta ar klimata pārmaiņu novēršanu – jo ātrāk novērš klimata pārmaiņas, jo mazāka ir vajadzība pēc pielāgošanās klimata pārmaiņām.
Pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi ir vērsti uz cilvēku, ēku, infrastruktūras, komercdarbības un ekosistēmu aizsardzību. Pielāgošanās klimata pārmaiņām ietvaros jāpievērš uzmanība gan tautsaimniecības nozaru pielāgošanai un infrastruktūras aizsardzībai, gan arī katastrofu riska mazināšanai, piekrastes teritoriju aizsardzībai, veselības aizsardzībai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai u.c. (sk. 11.2. att.).
11.2. att. Pielāgošanās klimata pārmaiņām galvenie virzieni.
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
Pielāgošanās klimata pārmaiņām plānošanā jāņem vērā visas klimata pārmaiņu ietekmes, t.sk. temperatūras paaugstināšanas, jūras ūdens līmeņa celšanās, nokrišņu (gan lietus, gan sniega) režīma maiņas, biežākas un spēcīgākas vētras, biežāki un plašāki plūdi, sausuma periodi u.tml. Pielāgošanās klimata pārmaiņām nozīmē klimata pārmaiņu radīto risku pārvaldību.
11.2. Klimata politikas instrumenti
Klimata politikas mērķu sasniegšanai galvenokārt izmanto tos pašus instrumentus, ko vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, proti, ekonomiskos, fiskālos un finanšu instrumentus. Tomēr klimata politikai raksturīgs tas, ka vairums instrumentu ir citu nozaru pārziņā, un klimata politikas mērķu sasniegšanai tie nevis tiek radīti no jauna, bet gan pielāgoti klimata politikas vajadzībām. Klimata politikas veiksmīgai īstenošanai tādējādi sevišķi svarīga ir dažādu nozaru politiku saskaņotība.Klimata politikas īstenošana ir balstīta uz zinātni un pētniecību, SEG inventarizāciju (SEG apjomu pagātnē precīzu aprēķināšanu un uzskaiti) un prognozēšanu, kā arī dažādu klimata politikas pasākumu uzraudzību un kontroli. Būtiskākos klimata politikas pasākumus var iedalīt četrās grupās – izglītošana un informēšana, likumdošanas nosacījumi, oglekļa cenas iekļaušanas instrumenti (oglekļa cenošana) un finansiālā atbalsta nodrošināšanas instrumenti (sk. 11.3. att.).
11.3. att. Klimata politikas būtiskākie instrumenti.
Avots: I.Prūse
Ņemot vērā to, ka klimata politikas mērķu sasniegšana ir saistīta ar sabiedrības ieradumu maiņu, nepieciešams izglītot un regulāri informēt gan atsevišķas mērķauditorijas, gan sabiedrību kopumā. Tāpat būtiski klimata politikas interesēs izmantot iespēju likumdošanā noteikt īpašus nosacījumus, piemēram, noteiktus standartus un prasības, tiesības vai aizliegumus, specifiskus nodokļu un nodevu nosacījumus. Pozitīvu ietekmi rada „zaļais” publiskais iepirkums (green public procurement), vides pārvaldības sistēmu ieviešana u.tml. Neatņemama klimata politikas sastāvdaļa ir arī finansiālā atbalsta nodrošināšana noteiktu pasākumu ieviešanas veicināšanai, t.sk. dotācijas (granti), subsīdijas un aizdevumi. Tomēr populārākie instrumenti klimata politikas mērķa sasniegšanai ir tie, kas nodrošina SEG emisiju izmaksu ņemšanu vērā jeb oglekļa cenas iekļaušanu (carbon pricing) produktu un pakalpojumu cenās, proti, atļauju tirdzniecības sistēmas, kā arī nodokļi atkarībā no radītā SEG emisiju apjoma.
Nodoklis ir tradicionāls politikas instruments daudzuma ierobežošanai vai resursu pārdalei. Tas ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts vai pašvaldību budžetā. Mūsdienās nereti piemēro nodokļus, kuru bāze ir SEG emisiju apjoms, proti, jo vairāk SEG emisiju, jo lielāks nodokļa maksājums. Taču klimata politikas mērķu sasniegšanas nodrošināšanai var pielāgot arī esošos nodokļus – diferencējot nodokļu likmes un apliekamos objektus vai arī mainot nodokļu struktūru, piemēram, palielinot patēriņa nodokļu īpatsvaru vai palielinot vides vai klimata nodokļu īpatsvaru.
Atļauju tirdzniecības mērķis ir sasniegt atbilstību stingriem vides standartiem, tajā pašā laikā nodrošinot atbilstības sasniegšanas izmaksu samazināšanos un veicinot daudz stingrāku standartu pieņemšanu. Atļauju tirdzniecības instrumenta būtiskākie elementi ir tirgojamas atļaujas, atļauju tirgus dalībnieki un atļauju reģistri. Savukārt no šo trīs elementu mijiedarbības veidojas atļauju tirdzniecības instrumenta pamats – tirgus. Trīs galvenie atļauju tirdzniecības sistēmu veidi ir kredītu tirdzniecība, viduvējotā tirdzniecība un „ierobežojumu un tirgus” jeb „cepures un tirgus” (cap and trade) sistēma, kas ir visplašāk pazīstamā un visvairāk izmantotā atļauju tirdzniecības sistēma. „Ierobežojumu un tirgus” sistēma paredz ierobežojumu jeb „cepures” noteikšanu, kā arī tirdzniecību „cepures” ietvaros (sk. 11.4. att.).
11.4. att. Atļauju tirgus darbības mehānisms „ierobežojumu un tirgus” sistēmas gadījumā.
Avots: I. Prūse
Būtiskākā „ierobežojumu un tirgus” sistēmas atšķirība no tādiem tradicionāliem daudzuma racionalizēšanas instrumentiem kā, piemēram, nodokļi, ir tā, ka „ierobežojumu un tirgus” sistēma paredz ne tikai kategoriskus ierobežojumus, bet arī instrumentu, lai tajos iekļautos, un rada iespējas gūt papildu labumu.
Atļauju tirdzniecības sistēmas darbības galvenie posmi:
1) atļauju tirgus darbības nosacījumu izraudzīšana un apstiprināšana;
2) atļauju sākotnējā sadalīšana starp atļauju tirgus tiešajiem dalībniekiem;
3) atļauju tirgus darbība;
4) atļauju tirgus darbības periodiska pārskatīšana.
Atļauju sākotnējo sadalīšanu starp atļauju tirgus tiešajiem dalībniekiem var īstenot divējādi: atļaujas var piešķirt bez maksas vai arī pārdot vairāksolīšanā (izsolīšana). Atļauju tirdzniecības sistēmas var izveidot gan starptautiskā, gan starpvalstu, gan nacionālā un pat reģionālā mērogā. Būtiskākie nosacījumi atļauju tirdzniecības sistēmas efektivitātes nodrošināšanai ir šādi:
optimāls atļauju kopējais daudzums,
tirgum piemērots un iespējami taisnīgs atļauju sākotnējās sadales mehānisms,
atļauju pārskaitījumu iespējami zemas izmaksas,
optimāls termiņš atļauju derīgumam,
ieņēmumu no atļauju pārdošanas atstāšana tirgus dalībniekiem,
atļauju tirgus dalībnieku kompetence un „pareiza” motivācija,
atļauju tirgus vispusīga un progresīva uzraudzība, kontrole.
SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēmu attīstīšana aizsākās 20. gadsimta beigās, redzot veiksmīgo pieredzi atļauju tirdzniecības sistēmu izmantošanā citās jomās – sevišķi gaisu piesārņojošo vielu emisiju ierobežošanā. Pirmā SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēma darbību sāka 2000. gadā – tā bija Dānijas CO2 emisiju tirdzniecības sistēma, kas darbību pārtrauca 2004. gadā. Savukārt šobrīd aktīvākās un lielākās šajā jomā ir Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, Reģionālā Siltumnīcefekta Gāzu Iniciatīva un Starptautiskā emisiju tirdzniecība. SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēmu galvenā kopīgā iezīme ir fakts, ka tajās visās 1 atļauja apzīmē 1 tonnu SEG emisijas, kas izteiktas oglekļa dioksīda ekvivalentos (CO2e).
11.3. Starptautiskā klimata politika
Klimata pārmaiņu jautājums ievērību ieguva līdz ar Pasaules Meteoroloģijas organizācijas (World Meteorological Organisation, WMO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides programmas (United Nations Environment Programme, UNEP) darbības sākumu. 1979. gadā Pasaules Meteoroloģijas organizācija organizēja pirmo pasaules klimata konferenci. Tajā secināja, ka pieaugošā CO2 koncentrācija atmosfērā, iespējams, veicina globālo sasilšanu. 1988. gadā, lai turpmāk apkopotu un izvērtētu visas ar klimata pārmaiņām saistītās liecības, Pasaules Meteoroloģijas organizācija ar ANO Vides programmas atbalstu izveidoja Klimata pārmaiņu starpvaldību komisiju (Intergovernmental Panel on Climate Change, IPCC). 1990. gadā pirmajā šīs komisijas ziņojumā tika secināts, ka 20. gs. laikā gada globālā vidējā atmosfēras temperatūra ir paaugstinājusies par 0.3-0.6oC un ka cilvēku rīcība ir pastiprinājusi dabisko siltumnīcefektu.1992.gadā Riodežaneiro ANO konferencē “Vide un attīstība” vienojās par ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (United Nations Framework Convention on Climate Change, UNFCCC) (turpmāk – Konvencija). Šī Konvencija ir pirmais starptautiskais līgums cīņai pret klimata pārmaiņām. Tā stājās spēkā 1994.gada 21.martā, un līdz šim to ir ratificējušas 196 Puses1, t.sk. Eiropas Savienība (ES) un visas tās dalībvalstis, Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda.
1 “Puse” apzīmē valstis un reģionālās organizācijas, kas ir parakstījušas konkrēto dokumentu, piemēram, Konvenciju.
Konvencijas mērķis ir SEG koncentrācijas stabilizācija atmosfērā tādā līmenī, kas novērš bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Konvencija nosaka, ka attīstītajām valstīm (I pielikums) ir jāvada SEG samazināšanas process un ka tām ir ne vien jāsamazina SEG emisijas, bet arī jānodrošina finansējums un tehnoloģiju pārnese uz attīstības valstīm. Konvencija nosaka pamatprasības SEG uzskaitei. Konvencijā noteikti starptautiskās klimata politikas principi.
- Taisnīguma (equity) un vienotas, bet dažādotas atbildības (common but differentiated responsibilities, CBDR) princips – atspoguļo SEG emisiju un resursu atšķirīgo sadalījumu starp valstīm pagātnē un tagadnē. Dažādošanas jeb diferenciācijas (differentiation) tiešs apliecinājums ir Konvencijas I pielikums. I pielikumā noteiktas valstis, kurām ir pienākumi (t.s. I pielikuma valstis), bet pārējām valstīm (t.s. ne-I pielikuma valstis) būtisku pienākumu nav. Valstu bināro dalījumu neformāli sauc par robežmūri (firewall). Dažādošana ir pamats arī Konvencijas II pielikuma esamībai, kurā iekļautas visas I pielikuma valstis, izņemot valstis ar pārejas ekonomiku. II pielikuma valstīm, atšķirībā no I pielikuma valstīm, nav pienākuma nodrošināt finansējumu un tehnoloģiju pārnesi ne-I pielikuma valstīm. Papildus, dažādošana vērojama arī ne-I pielikuma valstu vidū – daļa valstu atpazīstamas kā vismazāk attīstītās valstis (least developed countries, LDCs), atsevišķi izdalītas pret klimata pārmaiņām visjutīgākās valstis (most vulnerable countries) u.tml. Pret katru no valstu grupām izturēšanās ir nedaudz atšķirīga.
Piesardzīguma princips (precautionary principle) – līdzīgi, kā tas noteikts vides aizsardzības starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos, arī klimata politikā, ja pastāv nopietna un neatgriezeniska kaitējuma draudi, pierādījumu trūkums nav attaisnojums draudu novēršanai.
Izmaksu efektivitātes (cost-effectiveness) princips – Konvencijas mērķu sasniegšana nedrīkst radīt nevajadzīgu slogu ekonomikai. Viens no izmaksu samazināšanas veidiem ir pasākumu kopīga ieviešana.
Kioto protokola 2. periodā saistības SEG emisiju samazināšanai paredzētas tikai ES dalībvalstīm, Austrālijai, Baltkrievijai, Kazahstānai, Monako, Norvēģijai, Šveicei un Ukrainai. Kioto protokola 2. periods nosedz vien 14% no globālajām SEG emisijām. Kioto protokola 2. perioda galvenais uzdevums faktiski ir nodrošināt Kioto protokola nepārtrauktību līdz mirklim, kad spēkā stāsies vienošanās par visaptverošu rīcību Konvencijas mērķu sasniegšanai.
Ņemot vērā to, ka Kioto protokols nebija spējīgs nodrošināt Konvencijas mērķa sasniegšanu (nepietiekams dalībnieku skaits un nepietiekams saistību apmērs), 2015. gada 12. decembrī visas pasaules valstis vienojās par Kioto protokola aizstājēju laikam pēc 2020.gada – tika apstiprināts Parīzes nolīgums (Paris Agreement). Parīzes nolīguma mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un:
noturēt globālās vidējās temperatūras paaugstinājumu būtiski zem 2 °C robežām salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, un censties ierobežot temperatūras paaugstinājumu 1,5 °C robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes;
uzlabot spējas pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm un sekmēt noturīgumu pret klimata pārmaiņām un oglekļa mazietilpīgu attīstību tā, lai neapdraudētu pārtikas ražošanu;
sekmēt investīciju novirzīšanu oglekļa mazietilpīgai un pret klimata pārmaiņām noturīgai attīstībai.
Pirmās nacionāli noteiktās apņemšanās (nationally determined contribution, NDC) valstīm jāiesniedz ne vēlāk kā līdz Parīzes nolīguma ratifikācijai. Līdz 2016. gada 1. martam iecerētās nacionāli noteiktās apņemšanās (intended nationally determined contribution, INDC) bija iesniegušas 188 valstis (t.sk. ES un tās 28 dalībvalstis), un tās aptvēra vairāk nekā 98% no pasaules SEG emisijām. Ja vien šīs valstis nelems savādāk, to iecerētās nacionāli noteiktās apņemšanās būs arī to pirmās faktiski īstenojamās nacionāli noteiktās apņemšanās. Savukārt turpmāk nacionāli noteikto apņemšanos aktualizēšana būs jāveic katrus 5 gadus, un katrai nākamajai nacionāli noteiktajai apņemšanās, saskaņā ar Parīzes nolīgumu, būs jābūt ambiciozākai nekā iepriekšējai.
Apņemšanos izpildi kontrolēs ar vienotas SEG emisiju inventarizācijas sistēmas palīdzību un starptautisku atbilstības mehānismu.
Parīzes nolīgums nosaka arī globālo mērķi pielāgošanās un noturīguma pret klimata pārmaiņām jomā. Tiek atzīts, ka pielāgošanās ir globāls izaicinājums, ar ko sastopas visi un kam ir vietējas, reģionālas, nacionālas, starpvalstu un starptautiska mēroga dimensijas. Visām valstīm tiek prasīts iesaistīties pielāgošanās pasākumu plānošanā un ieviešanā. Katrai valstij regulāri starptautiski jāziņo par paveikto un plānoto.
Parīzes nolīgums stāsies spēkā pēc tam, kad to būs ratificējušas vismaz 55 valstis un šo valstu kopējās SEG emisijas būs vismaz 55% no pasaules kopējām SEG emisijām. Parīzes nolīgums ietver visu nepieciešamo, lai panāktu globālu pāreju uz oglekļa mazietilpīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību un sasniegtu visus klimata politikas mērķus.
11.3.1. Starptautisko klimata sarunu dinamika
Starptautiskās klimata sarunas notiek vairākās sarunu plūsmās un formātos. Lēmumus pieņem ikgadējās Klimata pārmaiņu konferencēs, kurās tiekas Konvencijas Puses (COP), Kioto protokola Puses (CMP), un turpmāk tiksies arī Parīzes nolīguma Puses (CMA). Savukārt lēmumu sagatavošana notiek Pakļautajā izpildinstitūcijā (SBI), Zinātnes un tehnoloģiju konsultatīvajā padomē (SBSTA), kā arī citās īpašiem mērķiem izveidotās plūsmās, piemēram, Īpašās darba grupas par Durbanas Paplašināto rīcības platformu (ADP) uzdevums bija sagatavot Parīzes nolīguma teksta projektu.Lēmumu pieņemšana Klimata pārmaiņu konferencēs notiek ar vienprātību, kas, ņemot vērā lielo Pušu skaitu (COP 196 un CMP 192), ir ļoti sarežģītu un niansētu sarunu (pārsvarā daudzu gadu) rezultāts. Ņemot vērā ANO tradīcijas, visas valstis iedalītas 5 reģionālās grupās (Āfrikas valstis, Āzijas valstis, Austrumeiropas valsis, Latīņamerikas un Karību valstis (GRULAC), Rietumeiropas un pārējās valstis (WEOG)). Taču sarunās vislielākā nozīme ir valstu grupām, kas izveidojušās, ņemot vērā valstu līdzīgās intereses:
G77 – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 134 valstis, t.sk. daudzu citu attīstības valstu grupu dalībnieki (arī Ķīna, Indija, Dienvidāfrika). Grupai sarunās ir ļoti liela ietekme, taču nereti dalībnieku atšķirīgo viedokļu tā dēļ nespēj vienoties par vienotu nostāju. Īpaši aizstāv „robežmūra” uzturēšanu, pieprasa attīstīto valstu līderību un aktīvu rīcību.
Vismazāk attīstītās valstis (Least developed countries, LDC) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 50 valstis (vairums no Āfrikas), kas ANO atzītas par visnabadzīgākajām. Vēlas, lai tiktu ņemtas vērā to īpašās vajadzības un ierobežotās iespējas. Ļoti interesējas par pielāgošanos klimata pārmaiņām.
Līdzīgi domājošās attīstības valstis (Like minded developing countries, LMDC) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst aptuveni 30 sevišķi aktīvas attīstības valstis (t.sk. Ķīna, Indija, Saūda Arābija). Ļoti asi aizstāv „robežmūra” saglabāšanu un stiprināšanu.
Mazo salu valstu alianse (Alliance of Small Island States, AOSIS) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 43 nelielas un virs jūras līmeņa zemu izvietotas salu valstis. Vēlas globālās temperatūras iespējami ātru stabilizāciju (paaugstināšanās nevis <2 °C, bet gan <1,5 °C) un uzstāj, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām jābūt prioritāram virzienam.
Āfrikas grupa (African group, AG) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 54 Āfrikas valstis. Uzstājīgi prasa attīstīto valstu rīcību SEG samazināšanā un atbalsta sniegšanā attīstības valstīm.
Amerikas cilvēku Bolivārā alianse (Bolivarian Alliance for the Peoples of Our America, ALBA) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 9 sevišķi kategoriskas valstis (t.sk. Venecuēla, Bolīvija, Kuba un Ekvadora), kas nepiekāpīgi aizstāv savas, kā attīstības valstu, intereses.
BASIC – grupa, kurā ietilpst 4 lielas attīstības valstis ar vidējām vai augstām SEG/iedz., t.i. Brazīlija, Dienvidāfrika, Indija un Ķīna. Aizstāv to, ka galvenā atbildība ir attīstītajām valstīm.
Naftas eksportētājvalstu grupa (Organisation of Petroleum Exporting Communities, OPEC) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 12 naftas eksportētājvalstis. Iespēju robežās cenšas bloķēt SEG emisiju samazināšanas iniciatīvas.
Centrālāzijas un Kaukāza, Albānijas un Moldovas grupa (CACAM) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 7 valstis no Centrālāzijas un Kaukāza reģiona, kā arī Albānija un Moldova.
Lietusmežu valstu alianse (Coalition of Rainforest Nations, CfRN) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst valstis ar plašām lietusmežu teritorijām. Vēlas panākt kompensācijas par mežu saglabāšanu un atjaunošanu.
Centrālamerikas integrācijas sistēma (Central American Integration System, SICA) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 8 valstis. Vēlas panākt pret klimata pārmaiņām visjutīgāko valstu plašāku atzīšanu.
Latīņamerikas un Karību alianse (Alliance of Latin America and the Caribbean, AILAC) – attīstības valstu grupa, kurā ietilpst 7 progresīvas Latīņamerikas un Karību reģiona valstis, t.sk. Čīle, Gvatemala, Kolumbija, Kostarika, Panama, Paragvaja un Peru. Saredz nepieciešamību pēc attīstības valstu lomas maiņas un attīstīto valstu iesaistīšanās klimata pārmaiņu problēmas risināšanā.
Eiropas Savienība, ES (European Union, EU) – attīstīto valstu grupa, kurā ietilpst visas 28 ES dalībvalstis, kā arī pati ES, ko pārstāv ES Padomes prezidējošā valsts un Eiropas Komisija. Vēlas panākt klimata pārmaiņu novēršanu, nodrošinot visu valstu iesaisti. Cenšas būt kompromisu veidotāji domstarpību gadījumos.
„Lietussarga” grupa (Umbrella Group, UG) – attīstīto valstu un pārejas ekonomikas valstu grupa, kurā ietilpst Austrālija, Kanāda, Islande, Japāna, Jaunzēlande, Norvēģija, Krievija, Ukraina un ASV. Iestājas par to, ka turpmāk nevar pastāvēt strikts dalījums starp I pielikuma un ne-I pielikuma valstīm.
- Vides integritātes grupa (Environmental Integrity Group, EIG) – attīstīto valstu grupa, kurā ietilpst Meksika, Korejas Republika un Šveice. Ļoti aktīva un dzirdama grupa, kuras intereses līdzīgas kā ES un “Lietussarga” grupai.
11.3.2. Kioto protokola elastīgie mehānismi
Lai Kioto protokolā noteiktos SEG emisiju samazināšanas mērķus sasniegtu izmaksu efektīvā veidā, Kioto protokolā noteikti trīs elastīgie mehānismi (flexible mechanisms):Tīras attīstības mehānisms (Clean Development Mechanism, CDM);
Kopīgās īstenošanas mehānisms (Joint Implementation, JI);
Starptautiskā emisiju tirdzniecība (International Emissions Trading, IET).
Kopīgās īstenošanas mehānisms ir SEG emisijas samazinošu projektu īstenošana valstīs, kas ir iekļautas Kioto protokola B pielikumā, proti, projektu īstenošana attīstītajās valstīs, kuras ir izpildījušas visus Kioto protokola nosacījumus. Kopīgās īstenošanas mehānisma projektu rezultātā par katru samazināto SEG emisiju tonnu piešķir emisijas samazināšanas vienību (emission reduction unit, ERU). Valstīm, kurās īsteno šos projektus, kā arī investoriem ieguvumi ir līdzīgi kā tīras attīstības mehānisma gadījumā.
Starptautiskā emisiju tirdzniecība ir starptautiska „ierobežojumu un tirgus” veida atļauju tirdzniecības sistēma, kuras mērķis ir veicināt Kioto protokolā noteikto SEG emisijas samazināšanas mērķu izpildi. Starptautiskās emisiju tirdzniecības darbība ir strukturēta atbilstoši Kioto protokola periodiem (1. periods bija 2008.–2012. gads, 2. periods ir 2013.–2020. gads). Papildus, pēc katra Kioto protokola perioda beigām ir vēl aptuveni 2 gadus ilgs kopējo emisiju aprēķināšanas un emisijas vienību nodošanas periods, t.s. „True-up period”.
Starptautiskās emisiju tirdzniecības ietvaros galvenā tirgojamā atļauja ir noteiktā daudzuma vienība, NDV (assigned amount unit, AAU). Kopējais NDV daudzums atbilst Kioto protokola B pielikuma valstu kopējam SEG emisiju daudzumam, ņemot vērā Kioto protokolā tām noteiktās SEG emisiju samazināšanas saistības. 1 NDV atbilst 1 tonnai CO2e. Taču, lai gan šādu dalījumu neparedz nedz Kioto protokols, nedz kāds cits tiesību akts, praksē tiek izdalīti divi NDV pamatveidi:
„zaļumota” NDV (greened AAU), t.sk. „tieši zaļumota” NDV (hard-greened AAU) un „netieši zaļumota” NDV (soft-greened AAU);
„nezaļumota” NDV (non-greened AAU jeb hot air).
Starptautiskās emisiju tirdzniecības ietvaros, papildus NDV, var izmantot vēl trīs citus vienību veidus – iepriekš pieminētās sertificētās emisijas samazināšanas vienības un emisijas samazināšanas vienības, kā arī piesaistes vienības (removal unit, RMU), ko saskaņā ar Kioto protokolu piešķir par SEG emisijas piesaisti. Katra no šīm vienībām tāpat kā NDV atbilst 1 tonnai CO2e un līdz ar to pēc būtības ir aizstājama.
Starptautiskās emisiju tirdzniecības primārie dalībnieki ir Kioto protokola B pielikuma valstu valdības, kas ir ratificējušas Kioto protokolu un ir izpildījušas Kioto protokolā noteiktos atbilstības nosacījumus.
Starptautiskās emisiju tirdzniecības darbības nodrošināšanai izmanto emisijas vienību reģistru sistēmu, kurus savstarpēji sasaista Starptautiskais Darījumu Žurnāls (International Transaction Log, ITL). Tas reālajā laikā pārbauda katras vienības pārskaitījuma atbilstību Konvencijas un Kioto protokola nosacījumiem. Savukārt ES ietvaros izmanto arī Kopienas Neatkarīgo Darījumu Žurnālu (Community Independent Transaction Log, CITL), kura funkcijas 2012. gada vidū pārņēma Eiropas Savienības Darījumu Žurnāls (European Union Transaction Log, EUTL). Sertificētās emisijas samazinājuma vienības izdod Tīras attīstības mehānisma reģistra (CDM registry) ietvaros.
Ņemot vērā faktu, ka divas no potenciāli būtiskākajām Starptautiskās emisiju tirdzniecības dalībniecēm – Amerikas Savienotas Valstis un Kanāda – tajā nav iesaistījusies, NDV tirgū pastāv nesabalansēts pieprasījums un piedāvājums. NDV ir ļoti nelikvīdas, un Starptautiskās emisiju tirdzniecības darbība neatbilst „ierobežojumu un tirgus” sistēmas efektīvas funkcionēšanas pamatnosacījumiem. Starptautiskās emisiju tirdzniecības tirgū nosacījumus diktē NDV pircēji. Pirmie darījumi NDV tirgū notika 2008. gada otrajā pusē. Savukārt kopš 2014. gada darījumi ar NDV nav konstatēti.
NDV cenu darījumu partneri publiski neatklāj, taču neoficiālā informācija (Point Carbon ziņas un Pasaules Bankas apsekojumu dati) liecina, ka 2008.–2009. gadā NDV cena bijusi vidēji 10 EUR līmenī. 2010.gadā, pieaugot NDV piedāvājumam, NDV cena samazinājusies līdz 5–7 EUR. Savukārt 2011.–2012. gadā, padziļinoties ES valstu ekonomiskajām un finanšu problēmām un samazinoties ražošanas apjomiem, kā rezultātā samazinājās SEG emisijas, NDV cena nokritusies līdz 1–3 EUR un vēlāk pat līdz 0 EUR.
11.4. Eiropas Savienības klimata politika
ES ir pasaules līderis klimata politikas veidošanā un ieviešanā. ES emisiju pieaugums ir atsaistīts no ES iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma. 1990-2014. gadā IKP palielinājās par 46%, bet SEG emisiju intensitāte samazinājās par apmēram pusi. 2012. gadā ES radīja vien 9% no pasaules kopējām SEG emisijām, turklāt ES emisiju īpatsvars pasaulē turpina samazināties.ES ir ratificējusi Kioto protokolu kā reģionāla organizācija (papildus tam, ka Kioto protokolu ir ratificējušas ES dalībvalstis). ES ir noteikti SEG emisiju samazināšanas mērķi – 1. periodā 8% samazinājums un 2. periodā 20% samazinājums salīdzinājumā ar 1990. gadu. ES ir izpildījusi 1. perioda mērķi un visticamāk izpildīs arī 2. perioda mērķi (2015.gadā aktuālās prognozes liecināja, ka 2020. gadā ES būs sasniegusi 24% samazinājumu). Lai nodrošinātu SEG emisiju samazināšanas mērķa izpildi, ES ievieš mērķtiecīgu klimata politiku. Tā vērsta uz oglekļa mazietilpīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību, un tās galvenais instruments ir SEG emisiju atļauju tirdzniecība.
11.4.1. Eiropas Savienības virzība uz oglekļa mazietilpīgu attīstību
ES klimata politika ir balstīta uz 2008. gadā apstiprināto Eiropas Klimata un enerģētikas pakotni 2020. gadam (turpmāk – KEP2020) un 2014. gadā apstiprināto Eiropas Klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (turpmāk – KEPS2030). Savukārt ES ilgtermiņa vīzija (nesaistoša) ir noteikta 2011. gadā pieņemtajā Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā, ko papildina 2011. gadā pieņemtā Baltā grāmata “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu”.Avots: I.Prūse
Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā paredz, ka ES līdz 2050. gadam SEG emisijas jāsamazina par vismaz 80% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Ceļvedī noteiktie indikatīvie starpmērķi, proti, 20% samazinājums līdz 2020. gadam un 40% samazinājums līdz 2030. gadam ir jau pārņemti ES likumdošanā un kļuvuši juridiski saistoši, bet 60% samazinājuma sasniegšana periodā līdz 2040. gadam pagaidām ir tikai indikatīvs mērķis (sk. 11.5. att.). Ceļvedis uzsver, ka SEG emisiju samazināšana ir iespējama un ilgtermiņā ir izmaksu ziņā efektīva, turklāt samazinājumi iespējami visās nozarēs (sk. 11.1. tabulu).
Avots: Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā
Saskaņā ar Eiropas Komisijas novērtējumu, vislielākais emisiju samazināšanas potenciāls ir enerģētikā, energointensīvajā rūpniecībā un mājokļu sektorā. Galvenie oglekļa mazietilpīgas attīstības (OMA) elementi:
iespējami plaša elektroenerģijas izmantošana,
iespējami plaša atjaunojamo energoresursu izmantošana,
energoresursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana,
elektroenerģijas izmantošanas efektivitātes paaugstināšana,
siltumenerģijas izmantošanas efektivitātes paaugstināšana,
zemes ilgtspējīga izmantošana.
KEP2020 nosaka pienākumu līdz 2020. gadam samazināt ES kopējās SEG emisijas par 20% salīdzinājumā ar 1990. gadu, kā arī nodrošināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru 20% apmērā un energoefektivitātes uzlabojumu par 20% (nereti 2020. gadam noteikto mērķi sauc par “20-20-20”). Par galveno instrumentu SEG emisiju samazināšanai ES izvēlējusies ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), kas sāka darboties 2005. gadā. Tādējādi SEG emisiju mērķim ir divi apakšmērķi – 21% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu ES ETS aptvertajām SEG emisijām (turpmāk – ETS mērķis) un 10% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu ES ETS neaptvertajām SEG emisijām (turpmāk – ne-ETS mērķis). ETS mērķa sasniegšana ir atkarīga no ES ETS darbības, un atbildība par tā sasniegšanu iedalīta ES ETS dalībniekiem. Savukārt ne-ETS mērķis ir pārdalīts starp visām ES dalībvalstīm, un katra dalībvalsts ir atbildīga par sev iedalītās mērķa daļas izpildi. Dalībvalstu mērķi ir sadalīti ikgadējos mērķos. Katra ikgadējā mērķa (un arī kopējā mērķa) izpilde ir juridiski un finansiāli saistoša. Lai pierādītu mērķa izpildi, dalībvalstīm ik gadu ir jānodod mērķim ekvivalents emisijas vienību skaits. Gadījumā, ja faktiskās emisijas pārsniedz ikgadējā mērķa apjomu, trūkstošās emisijas vienības var aizņemties no nākamā gada (limits 5%) vai iegādāties. Savukārt, ja faktiskās emisijas nepārsniedz mērķa apjomu, pāri palikušās emisijas vienības var uzkrāt nākamajiem gadiem vai pārdot. Visa nepieciešamā ES likumdošana gan ETS mērķa, gan ne-ETS mērķa izpildes nodrošināšanai ir apstiprināta un ir sākta tās ieviešana. Mērķu izpildi kontrolē Eiropas Komisija.
KEPS2030 nosaka pienākumu līdz 2030. gadam samazināt ES kopējās SEG emisijas par vismaz 40% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Papildus, KEPS2030 noteikti arī ES līmenī saistoši mērķi līdz 2030. gadam nodrošināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru vismaz 27% apmērā un energoefektivitātes uzlabojumu vismaz par 27%. Līdzīgi kā KEP2020 gadījumā, arī KEPS2030 ietvaros SEG emisiju samazināšanas mērķis sadalīts divos apakšmērķos, proti, vismaz 43% samazinājums, salīdzinot ar 2005. gadu, ES ETS aptvertajām SEG emisijām un vismaz 30% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu ES ETS neaptvertajām SEG emisijām. Atbildību sadalījums par mērķu sasniegšanu būs tāds pats kā KEP2020 gadījumā – ES ETS dalībnieki būs atbildīgi par mērķa izpildi attiecībā uz ES ETS aptvertajām emisijām, bet ES dalībvalstis būs atbildīgas par samazinājumu ES ETS neaptvertajās SEG emisijās. Dalībvalstu mērķi attiecībā uz ES ETS neaptvertajām SEG emisijām būs 0 līdz 40% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu. KEPS2030 ieviešanai nepieciešamās ES likumdošanas izstrāde tika uzsākta 2015. gadā.
11.4.2. Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma
ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir galvenais ES klimata politikas instruments. ES ETS mērķis ir īstermiņā un ilgtermiņā veicināt SEG emisiju samazināšanu rentablā un ekonomiski efektīvā veidā, tādējādi sekmējot SEG emisiju samazināšanas mērķu izpildi.ES ETS ir starptautiski reģionāla „ierobežojumu un tirgus” veida SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēma, kas izveidota, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. ES ETS šobrīd aptver 31 valsti, t.sk. 28 ES dalībvalstis un kopš 2012. gada arī Islandi, Norvēģiju un Lihtenšteinu. ES ETS aptver aptuveni 45% no visām ES dalībvalstu SEG emisijām. Saskaņā ar ES sniegto informāciju, ieviešot ES ETS, Kioto protokolā noteikto mērķu izpilde ES izmaksās 2,9 līdz 3,7 miljardus EUR/gadā (mazāk nekā 0,1% no ES IKP). Turpretim bez ES ETS šīs ikgadējās izmaksas varētu sasniegt 6,8 miljardus EUR. ES ETS ir atvērta savienojumiem arī ar citām SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēmām.
11.6. att. Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas mērķu ietvars.
Avots: I.Prūse
Nepieciešamību samazināt SEG emisijas primāri nosaka nepieciešamība novērst klimata pārmaiņas, kā arī nepieciešamība pielāgoties klimata pārmaiņām (sk. 11.6. att.). Taču ES ETS tiecas arī veicināt efektivitātes uzlabošanu (šī jēdziena visplašākajā nozīmē). Ņemot vērā SEG emisiju ciešo saistību ar ražošanas procesiem, ES ETS ir veidota tā, lai tautsaimniecībā stimulētu SEG emisiju aktīvu samazināšanu, optimizējot energoresursu (sevišķi fosilo energoresursu, jo to izmantošana rada visvairāk SEG emisiju) patēriņu, elektroenerģijas un siltumenerģijas patēriņu. Savukārt, nosakot ambiciozus SEG emisiju samazināšanas mērķus, ES ETS motivē dažādu inovāciju attīstīšanu un ieviešanu, kas veicina efektivitātes uzlabošanas iespēju un klimata pārmaiņu novēršanas iespēju palielināšanos. ES ETS ne vien orientē uz investīciju ieguldīšanu, bet arī veicina investīciju piesaisti. Tādējādi ES ETS ne vien veicina SEG emisiju samazināšanu un klimata pārmaiņu novēršanu, bet arī rada jaunas darba vietas un nodrošina ES tautsaimniecības konkurētspējas uzlabošanu un pāreju uz oglekļa mazietilpīgu ekonomiku. Papildus, ES ETS sniedz arī atbalstu attīstības valstīm, jo klimata pārmaiņu novēršanā ir svarīga visu pasaules valstu iesaiste. ES ETS atbalsts attīstības valstīm izpaužas galvenokārt caur tās atļauju ES ETS ietvaros kā kompensējošās vienības izmantot sertificētās emisijas samazināšanas vienības un emisijas samazināšanas vienības.
ES ETS sāka darboties 2005. gada 1. janvārī. ES ETS darbība ir strukturēta tirdzniecības periodos. 1. periods bija no 2005. līdz 2007. gadam, 2. periods – no 2008. līdz 2012. gadam, 3. periods – no 2013. līdz 2020. gadam. Sākot no ES ETS 3. perioda (lai nodrošinātu pēc iespējas garāku investīciju atmaksāšanās laiku) katra nākamā tirdzniecības perioda ilgums būs 8 gadi. Katra perioda nosacījumi ir nedaudz atšķirīgi. ES ETS 1. perioda darbība nebija sasaistīta ar nākamajiem posmiem, taču ES ETS 2. perioda un turpmāko periodu darbība ir savstarpēji saistīta.
ES ETS ietvaros galvenā tirgojamā atļauja ir Eiropas Savienības emisijas kvota (European Union Allowance, EUA). 1 EUA apzīmē atļauju emitēt 1 tonnu CO2e. Kopējo tirdzniecības perioda ietvaros tirgū izvietojamo EUA daudzumu aprēķina, balstoties uz Kioto protokolā noteiktajām saistībām. Katrā nākamajā periodā attiecībā pret iepriekšējo periodu tirgū izvietojamo EUA daudzumu samazina. EUA pagaidām izmantojamas vienīgi ES ETS ietvaros.
ES ETS tiešie primārie dalībnieki ir to iekārtu operatori (komersanti, kas ekspluatē iekārtu), uz kurām attiecas SEG emisiju samazināšanas saistības. Taču juridiski ES ETS primārie dalībnieki ir attiecīgās iekārtas, jo visas ES ETS prasības SEG emisiju samazināšanai ir piesaistītas konkrētām iekārtām. ES ETS kopumā piedalās aptuveni 11 000 iekārtu. Noteiktām iekārtām dalība ES ETS ir obligāta, bet pārējās tajā var iesaistīties (un vēlāk arī izstāties) brīvprātīgi. Tādējādi ES ETS tiešie primārie dalībnieki iedalāmi obligātajos un brīvprātīgajos dalībniekos. ES ETS obligāti ir jāpiedalās iekārtām, kas veic kādu no šādām darbībām:
kurināmā sadedzināšana iekārtās ar kopējo nominālo ievadīto siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW (izņemot bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtas); minerāleļļu rafinēšana; koksa ražošana;
metāla rūdu (t.sk. sēra rūdas) apdedzināšana vai saķepināšana, t.sk. granulēšana; čuguna vai tērauda ražošana, t.sk. izmantojot nepārtraukto liešanu, kuras kopējā jauda pārsniedz 2,5 t/h; melno metālu (t.sk. ferosakausējumu) ražošana vai pārstrāde, kurā tiek izmantotas sadedzināšanas vienības, kuru kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW (pārstrādē tiek izmantoti velmēšanas stāvi, tvaika pārkarsētāji, atlaidināšanas krāsnis, kaltuvju, lietuvju, pārklājumu un kodināšanas iekārtas); primārā alumīnija ražošana; sekundārā alumīnija ražošana, kurā tiek izmantotas sadedzināšanas vienības, kuru kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW; krāsaino metālu ražošana vai pārstrāde, t.sk. sakausējumu ražošana, rafinēšana, liešana u.c., kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja (t.sk. kurināmo siltumspēja, kurus izmanto kā reducējošus aģentus) ir lielāka par 20 MW;
Cementa klinkera ražošana rotācijas krāsnīs ar ražošanas jaudu, kura lielāka par 500 t/dienā, vai cita veida krāsnīs, kuru jauda ir lielāka par 50 t/dienā; kaļķu ražošana, kā arī dolomīta vai magnezīta apdedzināšana rotācijas krāsnīs vai cita veida krāsnīs, kuru jauda ir lielāka par 50 t/dienā; stikla, t.sk. stikla šķiedras, ražošana iekārtās ar kausēšanas jaudu, kas pārsniedz 20 t/dienā; apdedzinātu keramikas izstrādājumu ražošana, īpaši kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, keramikas vai porcelāna ražošana ar jaudu lielāku par 75 t/dienā; minerālvates izolācijas materiālu ražošana, izmantojot stiklu, akmeni vai izdedžus, ar kausēšanas jaudu virs 20 t/dienā; ģipša žāvēšana vai apdedzināšana vai ģipškartona sausā apmetuma plātņu un citu ģipša izstrādājumu ražošana, kur izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja ir lielāka par 20 MW;
Celulozes ražošana no koksnes vai citiem šķiedrainiem materiāliem; papīra vai kartona ražošana, ražošanas jaudai pārsniedzot 20 t/dienā u.c.
Lai minimizētu jebkādus potenciālos ar ES ETS darbību saistītos riskus ES tautsaimniecības konkurētspējas saglabāšanai un uzlabošanai, ES ETS paredz arī vairākus izņēmumus. ES ETS neiekļauj iekārtas, ko izmanto pētnieciskos nolūkos, un iekārtas, kurās izmanto tikai biomasu. ES ETS paredzēti īpaši nosacījumi nozarēm, kas ir pakļautas emisiju pārvirzes riskam, un iekārtām, kurās plānota plaša mēroga modernizācija. ES ETS paredzēti īpaši nosacījumi mazo iekārtu izslēgšanas iespējai no dalības sistēmā, un jaunām (tikko uzstādītām) iekārtām. ES ETS arī sākot ar 2013.gadu un līdz 2016.gadam noteikts periodisks izņēmums lidojumiem “uz” un “no” trešo valstu lidostām, t.i. ES ETS aptver tikai tos lidojumus, kas ir uzsākti un pabeigti Eiropas Ekonomiskās Zonas valstīs.
ES ETS tiešie papildu dalībnieki ir juridiskās vai fiziskās personas, kas ES ETS iesaistījušās spekulatīvos nolūkos (nevis ar mērķi samazināt SEG emisijas). Uz šiem dalībniekiem neattiecas SEG emisiju samazināšanas saistības, taču tiem ir tiesības piedalīties EUA tirgus darbībā – pirkt un pārdot EUA.
ES ETS darbību koordinē Eiropas Komisija. Galvenie Eiropas Komisijas kompetencē esošie uzdevumi ir ES ETS likumdošanas bāzes uzturēšana, priekšlikumu sagatavošana un izskatīšana par tirgū izvietojamo EUA apjomu, iekārtām bez maksas piešķiramo EUA apjomu izvērtēšana, atļauju tirgus darbības vispārīgā uzraudzība, priekšlikumu izstrāde ES ETS darbības pilnveidošanai, ES ETS sadarbības attīstīšana ar citām ETS, kā arī vienību reģistra darbības uzturēšana.
Būtiskākie dalībvalstu kompetento iestāžu pārziņā esošie uzdevumi ir ES ETS darbības nodrošināšanai nepieciešamās nacionālās likumdošanas ieviešana, t.sk. direktīvu prasību transponēšana, priekšlikumu sagatavošana par bezmaksas EUA pārdali un piešķiršanu, bezmaksas EUA piešķiršana, ES ETS operatoru darbības uzraudzība, sankciju piemērošana par ar ES ETS darbību saistītās likumdošanas pārkāpumiem, līdzdarbošanās ES ETS darbības pilnveidošanā u.c. Papildus, lai nodrošinātu EUA pareizu uzskaiti, katrā valstī jābūt arī verificētājiem – atbilstības novērtēšanas institūcijas, kas verificē pārskatus par iekārtu ikgadējām SEG emisijām. Ar ES ETS darbību cieši saistīti arī emisiju pārvaldīšanas konsultanti, emisiju auditori, emisijas vienību tirdzniecības konsultāciju firmas, emisijas vienību tirdzniecības brokeri, biržas u.c.
EUA izvietošanu tirgū veic divējādi – EUA piešķirot bez maksas un izsolot. ES ETS 1. periodā bez maksas tika piešķirtas vismaz 95% EUA, bet ES ETS 2. periodā bez maksas tika piešķirtas vismaz 90% EUA (dažādās valstīs bez maksas piešķirto EUA apjoms atšķiras). EUA piešķiršana bez maksas ES ETS 1. un 2. periodā bija balstīta uz iekārtu vēsturiskajām SEG emisijām un prognozētajiem ražošanas apmēriem katra atsevišķa gada un perioda ietvaros. EUA varēja tikt piešķirtas gan esošām iekārtām, gan jaunām iekārtām – tām iekārtām, kuras perioda sākumā vēl nedarbojās. Bez maksas piešķiramo EUA sadalījums atsevišķām iekārtām ES ETS 1. un 2. periodā katras valsts mērogā bija noteikts valstu izstrādātajos un Eiropas Komisijas apstiprinātajos nacionālajos emisijas kvotu sadales plānos, bet izsolāmais EUA daudzums – ES tiesību aktos.
Lai no ES ETS viedokļa nodrošinātu EUA iespējami labāku sadali, sākot no ES ETS 3. perioda, aptuveni puse no EUA tirgū tiek izvietota izsolot. Elektroenerģiju ražojošajām iekārtām, sākot ar 2013.gadu, bez maksas nepiešķir nevienu EUA un visas nepieciešamās EUA izsola, ja vien konkrētā valsts nav pieņēmusi lēmumu par izņēmuma piemērošanu. Rūpniecības nozares un siltumenerģiju ražojošām iekārtām nepieciešamo EUA daudzumu izsolīšanu uzsāk pakāpeniski. Bez maksas piešķiramo EUA sadali veic, izmantojot līmeņatzīmes metodi (benchmarking) un ņemot vērā oglekļa pārvirzes (carbon leakage) risku. Iekārtām nozarēs, kas pakļautas būtiskam oglekļa pārvirzes riskam, ES ETS 3. periodā visas EUA piešķir bez maksas. Savukārt iekārtām nozarēs, kas nav pakļautas būtiskam oglekļa pārvirzes riskam, 2013. gadā bez maksas piešķīra 80% no EUA, bet 2020. gadā bez maksas piešķirs 30% no EUA.
ES ETS tirdzniecības periodu ietvaros katra gada sākumā ES ETS primārajam dalībniekam, kuram ir paredzēts bez maksas piešķirt EUA, uz viņa atvērto EUA kontu emisijas vienību reģistrā pārskaita viņam konkrētajā gadā bez maksas piešķirto EUA daudzumu (nākamajiem gadiem bez maksas piešķirto EUA daudzumu pārskaitīta katra nākamā gada sākumā), bet izsolāmās EUA iepriekš noteiktos laikos valstu valdības izsola. Katra nākamā gada sākumā līdz 31. martam ES ETS primārajam dalībniekam ir jāpaziņo iepriekšējā gadā radītais verificētais SEG emisiju daudzums un līdz 30. aprīlim uz speciālu emisijas vienību reģistra kontu ir jāpārskaita (jānodod) tāds daudzums EUA vai arī emisijas samazināšanas vienību vai sertificētu emisijas samazināšanas vienību (kompensējošās vienības), kas ekvivalents tā rīcībā esošās iekārtas radītajām verificētajām SEG emisijām (surrendering). Vienīgi, ņemot vērā to, ka kompensējošo vienību izmantošana neveicina SEG emisiju samazināšanu ES ETS ietvaros, to izmantojamais apjoms un avotu veidi ES ETS ir ierobežoti. Ja kāda gada beigās ES ETS primārais dalībnieks nenodod pietiekami daudz EUA vai kompensējošās vienības, lai „nosegtu” attiecīgā gada verificētās SEG emisijas, tam piemēro soda sankcijas.
Tirdzniecību ar EUA var veikt vai nu ārpusbiržas darījumos (over-the-Counter, OTC), vai arī izmantojot biržu (exchange) pakalpojumus. Iespējami gan tagadnes darījumi (spot), gan nākotnes darījumi (forward), kā arī iespēju līgumu (options) un fjūčeru (futures) tirdzniecība. Populārākās specializētās biržas ir EEX (European Energy Exchange) un ICE (ICE Futures Europe).
ES ETS 1. periodā EUA cenas kopš 2005. gada sākuma strauji pieauga līdz pat 2006. gada aprīlim un salīdzinoši stabili turējās 20–30 EUR/EUA robežās. Augstākā EUA cena ES ETS 1. perioda ietvaros bija 32,15 EUR/EUA. Taču 2006. gada maijā tika publicēti dati par ES ETS iekārtu pirmā gada (2005. gads) kopējo SEG emisiju apjomu, un tā kā bija vērojams mazāks SEG emisiju apjoms nekā plānots, radās liels bez maksas piešķirto EUA pārpalikums. EUA pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars tika izjaukts. EUA cena „sabruka”, un 2007. gadā bija vairs tikai dažu eirocentu līmenī. EUA viszemākā cena ES ETS 1. periodā bija 0,03 EUR/EUA. Lai novērstu EUA tirgus neefektivitāti, visas ES ETS 1. periodā neizmantotās EUA tika anulētas, un ES ETS 2. periods tika sākts pavisam no jauna.
ES ETS 2. perioda EUA tirdzniecības pirmie gadījumi fiksēti 2005. gadā, kad tika uzsākta 2008. gadā izpildāmo nākotnes darījumu tirdzniecība. Gandrīz visu 2008. gadu EUA cenas stabili turējās virs 20 EUR/EUA, taču no 2008. gada beigām līdz 2009. gada sākumam EUA cenas būtiski pazeminājās fosilo energoresursu cenu krituma dēļ un dēļ prognozēm par salīdzinoši mazākām sagaidāmajām SEG emisijām globālās krīzes laikā. Lai gan 2009. gada otrajā ceturksnī EUA cenas stabilizējās vidēji 13 EUR/EUA, 2012. gadā, pasliktinoties prognozēm par ES valstu ekonomiku atlabšanu, EUA cena atkal strauji samazinājās.
EUA tirgū bija liels neizmantoto EUA pārpalikums, tāpēc 2014. gada sākumā, lai atjaunotu tirgus līdzsvaru, ES pieņēma lēmumu par ārkārtas pasākumu, proti, 2014. – 2016. gadā izsolāmo EUA daudzuma samazināšanu par 900 miljoniem EUA. Savukārt, lai nodrošinātu ilgtermiņa risinājumu situācijām, kad neprognozētu ekonomisko apstākļu dēļ būtiski samazinās pieprasījums pēc EUA un tiek apdraudēta ES ETS darbība, 2015. gadā tika pieņemts lēmums par tirgus stabilitātes rezerves (market stability reserve) izveidi. Tā sāks darboties no 2019. gada, un tā automātiski koriģēs ik gadu izsolāmo EUA apjomu gadījumos, kad kopējais apritē esošais EUA daudzums būs ārpus diapazona 400 – 833 milj. EUA.
11.4.3. Eiropas Savienības pielāgošanās klimata pārmaiņām
2007. gadā Eiropas Komisija publicēja Zaļo grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām Eiropā. ES rīcības varianti”. Savukārt 2009. gadā Eiropas Komisija publicēja Balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām – iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”. Tajā uzsvērts, ka pielāgošanās politikas un instrumenti jāmeklē jau esošajā klāstā, t.sk. attīstot krīzes situāciju un risku pārvaldību, veicinot pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus visos līmeņos (gan nacionālajā, gan reģionālajā, gan vietējā), integrējot politiku un tās īstenošanas instrumentus galvenajos tautsaimniecības sektoros.2013. gadā Eiropas Komisija apstiprināja ES Stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Tās mērķis ir uzlabot ES noturīgumu pret klimata pārmaiņām, samazinot sektoru, sistēmu, cilvēku un aktīvu jutīgumu. Šī stratēģija papildina ES dalībvalstu aktivitātes, uzlabo koordināciju un informācijas apmaiņu.
11.5. Latvijas klimata politika
Latvijas klimata politikas pirmsākumi saistīti ar Konvencijas ratifikāciju un pirmā Nacionālā ziņojuma par Latvijas SEG emisijām sagatavošanu 1995. gadā. Latvija līdzdarbojās arī Kioto protokola pieņemšanā 1997. gadā, kuru ratificēja 2002. gadā. Kioto protokola 1. perioda ietvaros Latvijai bija noteikts mērķis līdz 2012. gadam samazināt SEG emisijas par 8% salīdzinājumā ar 1990. gadu, savukārt Kioto protokola 2. periodā Latvija piedalās kopējā ES mērķa izpildē, jo Latvijai vairs nav noteikts atsevišķs mērķis. Klimata politikas izstrādi un ieviešanas koordinēšanu Latvijā nodrošina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām.Pirmo politikas plānošanas dokumentu klimata politikas jomā Latvija apstiprināja 2005. gadā. Tā bija Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005.–2010. gadam. 2009. gadā klimata politikas mērķi un darbības virzieni tika iekļauti Vides politikas pamatnostādnēs 2009.–2015. gadam un 2014. gadā – Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (turpmāk – VPP2020). Sākotnēji Latvijas klimata politika bija vērsta tikai uz klimata pārmaiņu novēršanu. Pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā atsevišķu darbības virzienu, noteica 2014. gadā.
Latvija ir aktīvi izmantojusi starptautiskās klimata politikas ietvaros izveidotos elastīgos mehānismus. 2002. gadā Latvija uzsāka pasaulē pirmā kopīgi īstenojamā projekta ieviešanu. Sākot no 2005. gada Latvijā darbību uzsāka ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), un kopš 2012. gada ES ETS ietvaros Latvija veic arī ES emisijas kvotu (EUA) izsoles, ieņēmumus novirzot Emisijas kvotu izsolīšanas instrumentam (EKII). Savukārt 2006. gadā Latvija pieņēma lēmumu par iesaistīšanos Starptautiskajā emisiju tirdzniecības sistēmā. Pirmos darījumus Starptautiskajā emisiju tirdzniecībā Latvija veica 2008. gadā. Lai nodrošinātu pārdoto noteiktā daudzuma vienību (NDV) „zaļumošanu”, Latvija pasaulē pirmā izveidoja “zaļās investēšanas sistēmu” un nosauca to par Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu (KPFI).
Būtiskākās Latvijas īpatnības klimata politikas kontekstā:
salīdzinoši neliela ekonomika, kurai nepieciešams vēl būtiski attīstīties un kuras pieprasījums pēc enerģijas nākotnē noteikti pieaugs;
salīdzinoši neliels SEG emisiju kopapjoms un jebkādu nozīmīgu ekonomikas attīstības projektu būtiska ietekme uz SEG emisiju dinamiku;
salīdzinoši neliels ES ETS nosegto emisiju īpatsvars un daudz t.s. ne-ETS emisiju, t.sk. liels transporta un lauksaimniecības emisiju īpatsvars;
salīdzinoši liela emisiju intensitāte enerģijas patēriņā.
11.5.1. Latvijas mērķi siltumnīcefekta gāzu ierobežošanai
Latvijas mērķi SEG ierobežošanai līdz 2020. gadam ir noteikti starptautiskajos un ES tiesību aktos un pārņemti Latvijas likumdošanā (sk. 11.2. tabulu). ES ETS ietverto SEG emisiju samazināšanai Latvijai piemēro ES kopējo mērķi par 21% samazinājumu salīdzinājumā ar 2005. gadu (ņemot vērā mērķa sadalījumu ES ETS iekļautajām iekārtām). Savukārt Latvijas mērķis ne-ETS emisiju ierobežošanai ir +17% salīdzinājumā ar 2005. gadu, t.i., Latvijai jāierobežo ne-ETS emisiju pieaugums tā, lai līdz 2020. gadam to pieaugums salīdzinājumā ar 2005. gadu nebūtu lielāks kā 17%. Ne-ETS mērķis ir sadalīts ikgadējos mērķos. Papildus, Latvijai noteikts arī mērķis CO2 piesaistei – ik gadu izpildāms CO2 piesaistes līmenis.
11.2. tabula. Latvijas mērķi siltumnīcefekta gāzu ierobežošanai 2015. – 2020. gadā
Avots: Vides politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam
Ņemot vērā KEP2020 noteiktos mērķus atjaunojamo energoresursu īpatsvaram un energoefektivitātes uzlabošanai, klimata politikas mērķu līdz 2020.gadam sasniegšanas kontekstā Latvijai būtiskākie citi mērķi:
gala patēriņa ietaupījums 2013.–2020. gadā 9896 GWh;
5,4 Mtoe (toe – tonne of oil equivalent) kopējais patēriņa samazinājums;
3% valstij piederošo ēku platības renovācija ik gadu;
atjaunojamo energoresursu īpatsvars līdz 40% (pret 2005.), t.sk. 10% transportā.
Nozīmīgākie saistītie politikas plānošanas dokumenti:
Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (apstiprināta 2010. gadā);
Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam (2012.);
Latvijas nacionālā reformu programma ES2020 stratēģijas īstenošanai (2011.);
Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam (2013.);
Latvijas Lauku attīstības programma 2014.–2020. gadam (2015.);
Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.–2020. gadam (2015.);
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2013.–2020. gadam (2013.);
Zaļā iepirkuma veicināšanas plāns 2015.–2017. gadam (2015.);
Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2015.-2020.gadam (2016.);
Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam (“Latvija2030”) viens no trim Latvijas mērķiem ir „Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā”. Netiešā veidā klimata politikas aspekti skarti arī “Latvija2030” prioritātēs – trešā prioritāte ir „Inovatīva un ekoefektīva ekonomika”, un tai izvirzīti divi attīstības virzieni – „Masveida jaunrade un inovācija” un „Atjaunojama un droša enerģija”. Savukārt ceturtā prioritāte ir „Daba kā nākotnes kapitāls” un tās ietvaros izvirzīts attīstības virziens „Dabas vērtību un pakalpojumu ilgtspējīga apsaimniekošana”. Līdzīgā veidā mērķi, prioritātes un pasākumi ietverti arī citos politikas plānošanas dokumentos. Tomēr dažos no tiem plānotais nepietiekami ņem vērā vai pat ir pretrunā ar klimata politikas mērķiem.
2016.gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija plāno izstrādāt Latvijas oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģiju 2050.gadam.
11.5.2. Latvijas progress siltumnīcefekta gāzu ierobežošanā
SEG ierobežošanu nodrošina ar nozaru politiku pasākumiem – energoefektivitātes uzlabošanu, pāreju no fosilajiem uz atjaunojamajiem energoresursiem, elektromobilitātes attīstīšanu utt. VPP2020 noteiktie rīcības virzieni:
ES ETS darbības nodrošināšana,
biomasas ilgtspējīga izmantošana,
CO2 piesaistes nodrošināšana meža zemēs un oglekļa saistīšana koksnes produktos ar ilgu kalpošanas laiku,
ēku energoefektivitātes uzlabošana,
apgaismojuma infrastruktūras energoefektivitātes uzlabošana,
videi draudzīgas transporta infrastruktūras attīstīšana un atjaunojamo energoresursu izmantošana transportā,
ilgtspējīgas saimniekošanas prakses ieviešana lauksaimniecībā,
atjaunojamo energoresursu izmantošana enerģijas ražošanā,
„zaļā” publiskā iepirkuma veicināšana,
oglekļa mazietilpīgu tehnoloģiju attīstīšana un ieviešana,
SEG samazināšanas un CO2 piesaistes jautājumu integrēšana dažādu nozaru politikās un pašvaldību darbībā, t.sk. reģionālu stratēģiju un plānu izstrāde.
VPP2020 nosaka arī vairākus rīcības virzienus SEG emisiju uzskaitei un prognozēšanai (SEG ikgadējās inventarizācijas sistēmas pilnveidošana, nacionālās sistēmas izveide SEG emisiju un piesaistes prognozēšanai, Latvijas starptautisko ziņošanas saistību izpilde), kā arī nepieciešamību īstenot pētījumus, informēt un izglītot sabiedrību.
Klimata politikas ieviešana balstīta galvenokārt uz likumu „Par piesārņojumu” (2001.) un likumu “Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” (2007.) un saskaņā ar tiem izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem, rīkojumiem un instrukcijām. Sankcijas par prasību neizpildi ir noteiktas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (1984.), savukārt likumā “Dabas resursu nodokļa likums” (2005.) noteikti pamatnosacījumi nodokļa aprēķināšanai par CO2 emisijām no stacionārajām tehnoloģiskajām iekārtām, kas veic noteiktas piesārņojošās darbības.
Latvijas kopējās SEG emisijas 2013. gadā bija par vairāk nekā 58% mazākas nekā 1990. gadā, taču tikai par apmēram 1% mazākas nekā 2005. gadā. Lielākā daļa no Latvijas kopējām SEG emisijām rodas no kurināmā izmantošanas stacionārajās sadedzināšanas iekārtās (38%), no transporta (25%) un no lauksaimniecības (21%).
2013. gadā 24% no Latvijas kopējām SEG emisijām bija ietvertas ES ETS, bet 2014. gadā ES ETS bija ietvertas vairs tikai 21%. Ņemot vērā vāji attīstīto ražošanu, kā arī Latvijas ES ETS operatoru jau veiktos SEG emisiju samazināšanas pasākumus, piemēram, biomasas izmantošanas apjoma palielināšana, Latvijā ES ETS aptvertā kopējo SEG emisiju daļa ir būtiski mazāka nekā vidēji ES.
11.7. att. Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) siltumnīcefekta gāzu emisiju dinamika Latvijā 2005.–2014. gadā.
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
ES ETS 1. periodā (2005.–2007.) un 2. periodā (2008.–2012.) vienlaikus bija līdz pat attiecīgi 97 un 82 iekārtām, taču liela daļa no tām bija ES ETS brīvprātīgi dalībnieki un pakāpeniski no dalības ES ETS izstājās. 2015. gadā ES ETS no Latvijas bija iekļautas vairs tikai 66 iekārtas, un tās piederēja 47 lielākajiem Latvijas enerģētikas un rūpniecības komersantiem, t.sk. gan siltumenerģijas un elektroenerģijas ražotājiem (privātiem, kā arī valsts un pašvaldību komersantiem), gan dažāda veida rūpnieciskajiem ražotājiem, piemēram, kokapstrādes komersantiem, cementa ražotājiem, metalurģiskajai rūpniecībai. Papildus, ES ETS ietvaros Latvijas administrācijā 2015. gadā bija arī 14 gaisa kuģu operatori, taču tikai 2 no tiem nebija piemērots izņēmums līdz 2016.gadam, t.i. pienākums nodot emisijas vienības par savu lidojumu emisijām bija 2 komersantiem.
Latvijas ES ETS dalībnieki investē jaunās un modernizē esošās tehnoloģijas (piemēram, uzstādot tvaika kondensatorus otrreizējai siltuma izmantošanai). ES ETS operatori arī aktīvi veic pāreju no fosilo kurināmo izmantošanas uz biomasas izmantošanu, un jau aptuveni 22% no ES ETS operatoru iekārtās saražotās enerģijas daudzuma iegūti, izmantojot biomasu. Biomasas izmantošana ES ETS Latvijā ir pieaugusi no 2191 TJ (teradžouls) 2005. gadā līdz 8655 TJ 2014. gadā. Latvijas ES ETS dalībnieki 2013.–2014. gadā samazināja savas SEG emisijas par vairāk nekā 11%.
Ne-ETS SEG emisijas kopš 2005. gada pakāpeniski palielinās. Kopējais palielinājums 2005.–2014. gadā bija gandrīz 5%, taču lielākā daļa no šī palielinājuma (vairāk nekā 4%) bija 2013.–2014. gadā, un tas liecina par SEG emisiju palielināšanās tempa pieaugumu.
11.8. att. Latvijas ne-ETS emisiju dinamika 2005.–2013. gadā un prognozes par 2015.–2035. gadu, kā arī tagadējais un iespējamais mērķis
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
2015. gadā sagatavotās SEG emisiju prognozes liecina, ka, ņemot vērā esošos un ieplānotos politikas pasākumus, kopējās ne-ETS SEG emisijas laika periodā no 2005. līdz 2020. gadam pieaugs par nedaudz vairāk nekā 8%. Tādējādi sagaidāms, ka Latvija izpildīs tās SEG emisiju ierobežošanas mērķi periodā līdz 2020. gadam. 2030. gadam Latvijas mērķis ne-ETS SEG emisiju samazināšanai visticamāk būs robežās no 0% līdz 10% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gadu. Ņemot vērā 2015.gada prognozes par turpmāko SEG emisiju palielinājumu, 2030.gada mērķa sasniegšanai būs nepieciešama papildu pasākumu īstenošana.
Nodokļus un nodevas kā instrumentu SEG ierobežošanai Latvijā pagaidām izmanto samērā maz. SEG komponente tiešā veidā ietverta vienīgi dabas resursu nodoklī (DRN), kuru komersanti maksā par CO2 emisijām no stacionārajām tehnoloģiskajām iekārtām, kas veic noteiktas piesārņojošās darbības. DRN piemēro par katru emitēto CO2 tonnu, izņemot par ES ETS iekļautajām emisijām. Taču nodokļu un nodevu instrumentu saistībā ar klimata politiku daudz izmanto citu nozaru politikās. Piemēram, viens no transporta emisiju samazināšanas veidiem ir elektrotransportlīdzekļu izmantošana, un Latvijā elektrotransportlīdzekļi ir atbrīvoti no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa, kā arī tiem nav jāmaksā vieglo automobiļu un motociklu nodoklis. Rapšu sēklu eļļai, kuru realizē vai izmanto par kurināmo vai degvielu, un biodīzeļdegvielai, kas pilnībā iegūta no rapšu sēklu eļļas, noteikts atbrīvojums no akcīzes nodokļa, bet fosilās degvielas maisījumiem ar biodegvielām noteikta samazināta akcīzes nodokļa likme.
Subsidēšanas mehānismu Latvijā izmanto atjaunojamo energoresursu atbalstam – no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā saražotās elektroenerģijas valsts iepirkumiem piemēro obligātā iepirkuma komponenti (OIK). OIK kompensē šādi ražotas elektroenerģijas dārgumu salīdzinājumā ar tirgus cenu.
SEG ierobežošanai pieejami dažādi fondi, t.sk. Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instruments un ES fondi, kuru ietvaros 2014.–2020. gadā ES dalībvalstīm ieteikts vismaz 20% no visa finansējuma izmantot ar klimata politikas ieviešanu saistītu pasākumu finansēšanai. Taču vienīgais specializētais fonds klimata pasākumu atbalstam Latvijā līdz 2015. gadam bija Klimata pārmaiņu finanšu instruments (KPFI), ko nākotnē visticamāk aizstās Emisijas kvotu izsolīšanas instruments (EKII). KPFI ir valsts budžeta programma, kuras mērķis ir veicināt globālo klimata pārmaiņu novēršanu, pielāgošanos klimata pārmaiņu radītajām sekām un sekmēt SEG emisiju samazināšanu. KPFI finansējuma avots ir ieņēmumi no Latvijas dalības Starptautiskajā emisiju tirdzniecībā (nevis ES fondi). KPFI savu darbību uzsāka 2008. gadā.
KPFI ietvaros līdz 2014. gadam tika izveidoti 16 dažādi konkursi projektu atbalstam, un šo konkursu ietvaros noorganizētas pavisam 23 kārtas (dažu konkursu ietvaros notika vairākas kārtas). Līdz 2015. gada beigām KPFI ietvaros veiksmīgi tika pabeigti 2614 projekti. To kopējās attiecināmās izmaksas bija 433 miljoni eiro, un no KPFI tie saņēma vairāk nekā 45% no kopējām attiecināmām izmaksām.
11.9. att. Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) piešķirtā atbalsta struktūra atbilstoši projektu iesniegumu konkursos atbalstīto pasākumu veidiem.
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
KPFI ietvaros tika finansēti visa veida pasākumi SEG emisiju samazināšanai un atbalsts bija pieejams visplašākajam pretendentu lokam, t.sk. komersantiem, pašvaldībām, valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un pat mājsaimniecībām.
11.5.3. Pielāgošanās klimata pārmaiņām
Par pielāgošanās klimata pārmaiņām nozīmīgumu Latvijā sāka domāt līdz ar Kioto protokola darbības sākumu. 2008. gadā Ministru kabinets pieņēma informatīvo ziņojumu „Par piemērošanos (adaptāciju) klimata pārmaiņām”, un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izveidoja starpministriju un ekspertu darba grupas pielāgošanās klimata pārmaiņām jautājumu risināšanai. 2012. gadā tika veikts klimata pārmaiņu risku novērtējums, kas kļuva par pamatu mērķa “veicināt Latvijas gatavību pielāgoties klimata pārmaiņām un to izraisītajai ietekmei” iekļaušanai Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (VPP2020). Saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām VPP2020 noteiktie rīcības virzieni:
klimata pārmaiņu Latvijā modelēšana un integrētas datu sistēmas izveide,
risku un jutīguma analizēšana un pasākumu identificēšana, lai nodrošinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām,
klimata pārmaiņu monitoringa sistēmas attīstīšana,
nacionālās sistēmas pilnveidošana gatavībai un reaģēšanai uz klimata pārmaiņu radītajām sekām,
infrastruktūras nodrošināšana klimata pārmaiņu izraisīto plūdu risku novēršanai,
krasta erozijas riska mazināšanas pasākumu ieviešana sabiedriski nozīmīgu infrastruktūras objektu aizsardzībai,
jautājumu par pielāgošanos klimata pārmaiņām integrēšana dažādu nozaru politikās un pašvaldību darbībā, t.sk. reģionālu stratēģiju un plānu izstrāde.
Papildus šai specifiskajai politikai, kas vērsta uz to, lai koordinēti attīstītu pielāgošanos klimata pārmaiņām, pielāgošanās klimata pārmaiņām aspekti ir ņemti vērā arī daudzos esošos citu nozaru politikas plānošanas dokumentos, t.sk. Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam (2010.), Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam (2012.), Latvijas nacionālā reformu programmā ES2020 stratēģijas īstenošanai (2011.), kā arī Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (2014.), Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2013.–2019. gadam (2013.), Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnēs 2011.–2017. gadam (2011.). Klimata pārmaiņu risku mazināšanu Latvijā veicina arī politika un pasākumi civilās drošības aizsardzībai.
Latvijā tiek veikta sistemātiska meteoroloģiskās informācijas ieguve un uzkrāšana. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs uzkrāj un analizē informāciju par ilggadīgiem novērojumiem. Balstoties uz šiem datiem, ir iespējams spriest par klimata pārmaiņām Latvijā, kā arī plānot pielāgošanos klimata pārmaiņām. 2016.gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija plāno izstrādāt Nacionālo pielāgošanās klimata pārmaiņām stratēģiju.
11.6. Nevalstiskā sektora loma klimata politikas veidošanā un īstenošanā
Kopš klimata politikas pirmsākumiem nozīmīga loma klimata politikas veidošanā un īstenošanā ir nevalstiskajam sektoram šī jēdziena visplašākajā nozīmē – pilsētu un reģionu pašvaldībām, komersantiem, nacionālām un starptautiskām nevalstiskajām organizācijām. Kopš 2014. gada informācija par nevalstiskā sektora aktivitātēm klimata politikā apkopota NAZCA (Non-State Actor Zone for Climate Action) portālā. Arī 2015. gada Parīzes nolīgums apstiprina nevalstiskā sektora nozīmīgumu.
Ņemot vērā nu jau daudzas desmitgades valdošo urbanizācijas tendenci (2014. gadā pilsētās dzīvoja 54% no pasaules iedzīvotājiem, bet 2050. gadā šis skaitlis varētu sasniegt jau 66%), pilsētas ir kļuvušas par nozīmīgāko SEG emisiju avotu. Aprēķināts, ka šobrīd pilsētas ir atbildīgas par 71–76% no pasaules kopējām emisijām. Specifiskās vides dēļ pilsētas saskaras ar īpašiem izaicinājumiem (sevišķi pielāgošanās klimata pārmaiņu jomā), taču tām arī ir daudz iespēju, īpaši saistībā ar infrastruktūras maiņu un pielāgošanu oglekļa mazietilpīgai attīstībai (OMA), piemēram, sabiedriskā transporta attīstīšana, elektrotransportlīdzekļu tīkla attīstīšana, un noturībai pret klimata pārmaiņām. Pilsētu un reģionu pašvaldības bieži vien veido savas individuālās klimata politikas, un nereti tās ir ambiciozākas par to valstu klimata politikām. Nozīmīgākie starptautiskie pašvaldību sadarbības tīkli:
C40 – pasaules lielāko 75 pilsētu tīkls, kas vērsts uz pilsētu rīcību SEG emisiju un klimata pārmaiņu risku samazināšanai, tajā pašā laikā uzlabojot pilsētu iedzīvotāju veselību, labklājību un ekonomiskās iespējas.
Mēru līgums (Compact of Mayors) – vienošanās starp pilsētām, kas tiecas caurskatāmā veidā panākt pilsētu emisiju samazināšanu, jutīguma pret klimata pārmaiņām samazināšanu un noturīguma pret klimata pārmaiņām nodrošināšanu. Līdz 2015. gada 21. decembrim Mēru līgumā bija iesaistījušās 436 pilsētas, kurās dzīvo vairāk nekā 5% no pasaules iedzīvotājiem, t.sk. 1 pašvaldība no Latvijas.
Mēru pakts (Covenant of Mayors) – Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kustība cīņai pret klimata pārmaiņām, kas balstīta uz dalībnieku brīvprātīgu apņemšanos sasniegt un pat pārpildīt ES mērķi SEG emisiju samazināšanai par 20%, uzlabojot energoefektivitāti un attīstot atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Dalība Mēru paktā prasa attīstīt SEG emisiju uzskaiti, kā arī izstrādāt un ieviest ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus. Līdz 2015. gada 21. decembrim Mēru paktam bija pievienojušās 6031 pašvaldības, t.sk. 19 pašvaldības no Latvijas.
“Mēri pielāgojas” (Mayors Adapt) – Mēru Pakta ietvaros uzsākta iniciatīva, kas vērsta uz pielāgošanās pasākumu ieviešanu pašvaldību līmenī, veicinot pielāgošanās stratēģiju un pasākumu izstrādi un ieviešanu. Līdz 2015. gada 21. decembrim iniciatīvai “Mēri pielāgojas” bija pievienojušās143 pašvaldības, t.sk. 1 pašvaldība no Latvijas.
Otra nozīmīgākā nevalstiskā sektora grupa ir privātais sektors. 1000 korporācijas ar vislielākajām SEG emisijām kopā rada ap 20% no kopējām pasaules emisijām, tāpēc klimata politikas veidošanā un īstenošanā korporācijām mūsdienās nereti var būt pat tikpat liela vai pat vēl lielāka nozīme kā valstu valdībām. Pēdējos gados strauji pieaug to korporāciju skaits, kas ievieš pasākumus klimata pārmaiņu ierobežošanai neatkarīgi no valstu politikām. Klimata politika kļūst par daļu no to korporatīvās sociālās atbildības (corporate social responsibility) pasākumiem, un palīdz ne vien ierobežot klimata pārmaiņas, bet arī uzlabot komersantu konkurētspēju. Daudzi komersanti pat gūst tiešu peļņu no klimata politikas ieviešanas, proti, tie attīsta Kioto protokola elastīgo mehānismu projektus. Tomēr pēdējos gados aizvien biežāk komersanti izceļas ar nopietnas klimata politikas veidošanu un īstenošanu, klimata finansējuma sniegšanu (ar OMA saderīgu investīciju rezultātā) attīstības valstīm. Dažas no pasaulē pazīstamākajām privātā sektora iniciatīvām klimata politikas jomā ir 2014. gada globālais investoru paziņojums par klimata pārmaiņām (2014 Global Investor Statement on Climate Change), RE100, Rūpes par klimatu (Care for Climate) u.c.
Latvijā, neskaitot ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS) iesaistītos komersantus, samērā maz dzirdēts par komersantu aktivitātēm klimata pārmaiņu ierobežošanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām jomā. Klimata pārmaiņu jautājumiem Latvijā iegūstot aizvien lielāku atpazīstamību un stājoties spēkā Parīzes nolīgumam, tā varētu kļūt par labu iespēju komersantu darbības pilnveidošanai un tālākai attīstībai gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.
Nacionālo un starptautisko organizāciju lomas klimata politikas veidošanā un īstenošanā ir ļoti dažāda – sākot no pētniekiem un padomdevējiem un beidzot ar investoriem. Daļa organizāciju ir specializējušās noteiktu nozaru vai ar klimata politikas īstenošanu saistītu tehnoloģiju jautājumos, daļa seko līdzi un cenšas ietekmēt politiskos procesus, t.sk. starptautiskās klimata sarunas, daļa koncentrējas uz sabiedrības vispārīgu informēšanu un izglītošanu u.tml. Latvijā līdz 2015. gada beigām nebija izveidota neviena organizācija, kas darbotos tikai ar klimata politikas jautājumiem, taču atsevišķas organizācijas, piemēram, “Zaļā brīvība” un “Homo Ecos”, klimata politikas jautājumiem tradicionāli pievērsušas diezgan lielu uzmanību.
Literatūra
Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām: ratificēta ar Latvijas Republikas 23.02.1995. likumu „Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām”. Latvijas Vēstnesis, Nr. 37 (320), 09.03.1995.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols: ratificēts ar Latvijas Republikas 30.05.2002. likumu „Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolu”. Latvijas Vēstnesis, Nr. 89 (2664), 13.06.2002.
Climate Action Now: Summary for Policymakers 2015. Bonn: UNFCCC Secretariat, 2015, 66 p.
Climate Change Secretariat. United Nations Framework Convention on Climate Change: Handbook. Bonn: Climate Change Secretariat. 2006, 216 p.
Compact of Mayors (pieejams: http://www.compactofmayors.org/)
Covenant of Mayors (pieejams: http://www.pilsetumerupakts.eu/index_en.html)
Dales J. H. (1968) Pollution, Property and Prices: an Essay in Policy-making and Economics, Toronto: University of Toronto Press, pp. 109–111.
Eiropadome. Secinājumi par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam. Brisele, 23.10.2014.
Eiropas Komisija. Baltā grāmata “Adaptācija klimata pārmaiņām – iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”. Brisele, 01.04.2009. COM(2009) 147.
Eiropas Komisija. Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050.g. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, Brisele, 08.03.2011. COM(2011) 112.
Eiropas Komisija. Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija. Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, Brisele, 16.4.2013. COM(2013) 216.
Eiropas Komisijas 2010. gada 12. novembra regula Nr. 1031/2010 par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu izsoļu laika grafiku, administrēšanu un citiem aspektiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L302, 18.11.2010.
Eiropas Komisijas 2010. gada 7. oktobra Regulas Nr. 920/2010 par standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 280/2004/EK. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L270, 14.10.2010.
Eiropas Komisijas 2011. gada 27. aprīļa lēmums, ar kuru visā Eiropas Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L130, 17.05.2011.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izveidi Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 275, 25.10.2003.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Direktīva 2004/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru izveido siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu Kopienā, ņemot vērā Kioto protokola projekta mehānismus. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 338, 13.11.2004.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 008, 13.01.2009.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/29/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 140, 05.06.2009.
Ellerman A. D. A Note on Tradable Permits. Environmental & Resources Economics, Vol 31, 2005. pp. 123–131.
Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam (informatīvā daļa): apstiprināts ar Ministru kabineta 01.08.2006. rīkojumu Nr. 571. Latvijas Vēstnesis, Nr. 122 (3490), 03.08.2006.
Hanley N. D., Shogren J. F. White B. (1997) Environmental Economics in Theory and Practice. UK: Macmillian Press, 464 p.
Informatīvais ziņojums „Par Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta darbību 2014. gadā” (pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/KPFI/likumd/)
Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005.–2010. gadam (informatīvā daļa): apstiprināts ar Ministru kabineta 06.04.2005. rīkojumu Nr. 220. Latvijas Vēstnesis, Nr. 56 (3214), 08.04.2005.
Kossoy A., Peszko G., Oppermann K., Prytz N., Klein N., Blok K., Lam L., Wong L., Borkent B. (2015) State and trends of carbon pricing 2015. Washington, D.C. : World Bank Group, 85 p.
Latvia’s National Inventory Report: submission under UNFCCC 1990–2013. (2015) (pieejams: http://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Vide/Klimats/Zin_starpt_org/LV_NIR_2015.pdf).
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam: apstiprināta Saeimā 10.06.2010. (pieejama http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_lv.pdf).
Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos”: Saeimā pieņemts 08.11.2007. Latvijas Vēstnesis, Nr. 192 (3768), 29.11.2007. (ar grozījumiem līdz 01.01.2011. pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=167091).
Latvijas Republikas likums „Dabas resursu nodokļa likums”: Saeimā pieņemts 15.12.2005. Latvijas Vēstnesis, Nr. 209 (3367), 29.12.2005. (ar grozījumiem līdz 22.10.2014. pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=124707).
Latvijas Republikas likums „Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss”: Saeimā pieņemts 07.12.1984. Ziņotājs, Nr. 51, 20.12.1984. (ar grozījumiem līdz 06.07.2015. pieejams http://likumi.lv/doc.php?id=89648).
Latvijas Republikas likums „Par piesārņojumu”: Saeimā pieņemts 15.03.2001. Latvijas Vēstnesis, Nr. 51 (2438), 29.03.2001. (ar grozījumiem līdz 22.02.2014. pieejams http://likumi.lv/doc.php?id=6075).
Latvijas SEG emisiju 2015. gada prognozes (pieejams http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/mmr/art04-13-14_lcds_pams_projections/envvyqbag/).
Markandya A., Harou P., Bellú L. G., Cistulli V. (2002) Environmental Economics for Sustainable Growth. UK: Edward Elgar & The World Bank, 568 p.
Mayors Adapt (pieejams: http://mayors-adapt.eu/)
Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālajā programmā 2008.–2015. gadam: apstiprināta ar Ministru kabineta 20.12.2007. rīkojumu Nr. 830. Latvijas Vēstnesis, Nr. 206 (3782), 22.12.2007.
Tietenberg T. H. (2003) The Tradable-Permits Approach to Protecting the Commons: Lessons for Climate Change, Oxford Review of Economic Policy, Vol. 19, No. 3, pp. 400–419.
Vides politikas pamatnostādnes 2004.–2020. gadam (informatīvā daļa): apstiprinātas ar Ministru kabineta 26.03.2014. rīkojumu Nr. 130. Latvijas Vēstnesis, Nr. 62 (5122), 27.03.2014.
Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015. gadam (informatīvā daļa): apstiprinātas ar Ministru kabineta 31.07.2009. rīkojumu Nr. 517. Latvijas Vēstnesis, Nr. 122 (4108), 04.08.2009.