11. Tēma - Klimata politika

Klimata politikas mērķu sasniegšanai galvenokārt izmanto tos pašus instrumentus, ko vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, proti, ekonomiskos, fiskālos un finanšu instrumentus. Tomēr klimata politikai raksturīgs tas, ka vairums instrumentu ir citu nozaru pārziņā, un klimata politikas mērķu sasniegšanai tie nevis tiek radīti no jauna, bet gan pielāgoti klimata politikas vajadzībām. Klimata politikas veiksmīgai īstenošanai tādējādi sevišķi svarīga ir dažādu nozaru politiku saskaņotība.

Klimata politikas īstenošana ir balstīta uz zinātni un pētniecību, SEG inventarizāciju (SEG apjomu pagātnē precīzu aprēķināšanu un uzskaiti) un prognozēšanu, kā arī dažādu klimata politikas pasākumu uzraudzību un kontroli. Būtiskākos klimata politikas pasākumus var iedalīt četrās grupās – izglītošana un informēšana, likumdošanas nosacījumi, oglekļa cenas iekļaušanas instrumenti (oglekļa cenošana) un finansiālā atbalsta nodrošināšanas instrumenti (sk. 11.3. att.).


Avots: I.Prūse

Ņemot vērā to, ka klimata politikas mērķu sasniegšana ir saistīta ar sabiedrības ieradumu maiņu, nepieciešams izglītot un regulāri informēt gan atsevišķas mērķauditorijas, gan sabiedrību kopumā. Tāpat būtiski klimata politikas interesēs izmantot iespēju likumdošanā noteikt īpašus nosacījumus, piemēram, noteiktus standartus un prasības, tiesības vai aizliegumus, specifiskus nodokļu un nodevu nosacījumus. Pozitīvu ietekmi rada „zaļais” publiskais iepirkums (green public procurement), vides pārvaldības sistēmu ieviešana u.tml. Neatņemama klimata politikas sastāvdaļa ir arī finansiālā atbalsta nodrošināšana noteiktu pasākumu ieviešanas veicināšanai, t.sk. dotācijas (granti), subsīdijas un aizdevumi. Tomēr populārākie instrumenti klimata politikas mērķa sasniegšanai ir tie, kas nodrošina SEG emisiju izmaksu ņemšanu vērā jeb oglekļa cenas iekļaušanu (carbon pricing) produktu un pakalpojumu cenās, proti, atļauju tirdzniecības sistēmas, kā arī nodokļi atkarībā no radītā SEG emisiju apjoma.

Nodoklis ir tradicionāls politikas instruments daudzuma ierobežošanai vai resursu pārdalei. Tas ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts vai pašvaldību budžetā. Mūsdienās nereti piemēro nodokļus, kuru bāze ir SEG emisiju apjoms, proti, jo vairāk SEG emisiju, jo lielāks nodokļa maksājums. Taču klimata politikas mērķu sasniegšanas nodrošināšanai var pielāgot arī esošos nodokļus – diferencējot nodokļu likmes un apliekamos objektus vai arī mainot nodokļu struktūru, piemēram, palielinot patēriņa nodokļu īpatsvaru vai palielinot vides vai klimata nodokļu īpatsvaru.

Atļauju tirdzniecības mērķis ir sasniegt atbilstību stingriem vides standartiem, tajā pašā laikā nodrošinot atbilstības sasniegšanas izmaksu samazināšanos un veicinot daudz stingrāku standartu pieņemšanu. Atļauju tirdzniecības instrumenta būtiskākie elementi ir tirgojamas atļaujas, atļauju tirgus dalībnieki un atļauju reģistri. Savukārt no šo trīs elementu mijiedarbības veidojas atļauju tirdzniecības instrumenta pamats – tirgus. Trīs galvenie atļauju tirdzniecības sistēmu veidi ir kredītu tirdzniecība, viduvējotā tirdzniecība un „ierobežojumu un tirgus” jeb „cepures un tirgus” (cap and trade) sistēma, kas ir visplašāk pazīstamā un visvairāk izmantotā atļauju tirdzniecības sistēma. „Ierobežojumu un tirgus” sistēma paredz ierobežojumu jeb „cepures” noteikšanu, kā arī tirdzniecību „cepures” ietvaros (sk. 11.4. att.).


Avots: I. Prūse

Būtiskākā „ierobežojumu un tirgus” sistēmas atšķirība no tādiem tradicionāliem daudzuma racionalizēšanas instrumentiem kā, piemēram, nodokļi, ir tā, ka „ierobežojumu un tirgus” sistēma paredz ne tikai kategoriskus ierobežojumus, bet arī instrumentu, lai tajos iekļautos, un rada iespējas gūt papildu labumu.

Atļauju tirdzniecības sistēmas darbības galvenie posmi:

Atļauju sākotnējo sadalīšanu starp atļauju tirgus tiešajiem dalībniekiem var īstenot divējādi: atļaujas var piešķirt bez maksas vai arī pārdot vairāksolīšanā (izsolīšana). Atļauju tirdzniecības sistēmas var izveidot gan starptautiskā, gan starpvalstu, gan nacionālā un pat reģionālā mērogā. Būtiskākie nosacījumi atļauju tirdzniecības sistēmas efektivitātes nodrošināšanai ir šādi:

• optimāls atļauju kopējais daudzums,

• tirgum piemērots un iespējami taisnīgs atļauju sākotnējās sadales mehānisms,

• atļauju pārskaitījumu iespējami zemas izmaksas,

• optimāls termiņš atļauju derīgumam,

• ieņēmumu no atļauju pārdošanas atstāšana tirgus dalībniekiem,

• atļauju tirgus dalībnieku kompetence un „pareiza” motivācija,

• atļauju tirgus vispusīga un progresīva uzraudzība, kontrole.

SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēmu attīstīšana aizsākās 20. gadsimta beigās, redzot veiksmīgo pieredzi atļauju tirdzniecības sistēmu izmantošanā citās jomās – sevišķi gaisu piesārņojošo vielu emisiju ierobežošanā. Pirmā SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēma darbību sāka 2000. gadā – tā bija Dānijas CO₂ emisiju tirdzniecības sistēma, kas darbību pārtrauca 2004. gadā. Savukārt šobrīd aktīvākās un lielākās šajā jomā ir Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, Reģionālā Siltumnīcefekta Gāzu Iniciatīva un Starptautiskā emisiju tirdzniecība. SEG emisiju atļauju tirdzniecības sistēmu galvenā kopīgā iezīme ir fakts, ka tajās visās 1 atļauja apzīmē 1 tonnu SEG emisijas, kas izteiktas oglekļa dioksīda ekvivalentos (CO2_e).