7. Klimata pārmaiņu ietekme uz cilvēka veselību
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
7.5. Klimata pārmaiņu veicinātas slimības
Pārtikas un ūdens izraisītas slimības. Klimata pārmaiņu ietekmē paaugstinās pret temperatūras svārstībām jutīgu, tostarp arī pārtikas un ūdens izraisītu, infekcijas slimību izplatības risks. Eiropā līdz 2030. gadam saslimstība ar šāda veida slimībām palielināsies par 20 000 gadījumiem gadā, bet līdz 2080. gadam – par 25 000–40 000 gadījumiem gadā.
Pārtikas un ūdens izraisītas slimības, parasti kuņģa un zarnu trakta infekcijas, kuru simptoms ir caureja, joprojām ir globāla veselības problēma, kas it īpaši skar bērnus reģionos ar zemu ekonomiskās attīstības līmeni. Higiēnas normu ievērošana un pastāvīgs nodrošinājums piekļuvei sanitāriem mezgliem, kā arī droša dzeramā ūdens apgāde ir pamats pārtikas izraisītu saslimšanu profilaksei. Klimata pārmaiņu ietekme, piemēram, ārkārtas sausuma periodi, plūdi vai intensīvas lietusgāzes parasti samazina pieejamību drošai ūdens apgādei. Pētījumi liecina, ka saslimšana ar akūtām zarnu infekcijas slimībām palielinās kopsolī ar vides temperatūras paaugstināšanos, proti, temperatūrai paaugstinoties par 1 °C, saslimšanas gadījumu skaits pieaug par 3–11%.
Ar pārtikas un ūdens izraisītām slimībām cilvēks var saslimt, uzņemot patogēnus ar piesārņotu dzeramo ūdeni, inficētu vai termiski neapstrādātu pārtiku, nejauši norijot ūdeni peldoties vai ūdenim nonākot tiešā kontaktā ar acīm, ausīm, gļotādu vai vaļējām brūcēm. Patogēni ūdenī var būt zoonozes, kas koncentrētas, piemēram, divvāku gliemjos (austerēs u.c.), kā arī tiek deponēti, apūdeņojot pārtikas kultūraugus. Patogēni, kas rada infekciju risku, ir cilvēku un dzīvnieku zarnās mītoši mikroorganismi, kas tiek pārnēsāti fekāli orālā ceļā, kā arī baktērijas un vienšūņi, kas dabiski attīstās ūdens vidē (7.14. att.). Klimata faktori var tieši ietekmēt patogēnu attīstību, izdzīvošanas spējas, noturību vidē, pārnešanu un virulenci (patogenitātes pakāpi). Netieša klimata faktoru ietekme ietver infekciju uzliesmojumus vietējās ekosistēmās vai sugu dzīvotnēs, kas darbojas kā zoonozes rezervuāri. Piemēram, temperatūras paaugstināšanās ir tieši saistīta ar akūtu zarnu infekcijas slimību izplatības risku Arktikas kopienās, jo mūžīgā sasaluma izkušana pastiprina notekūdeņu plūsmas transportu uz gruntsūdeņiem, dzeramā ūdens avotiem vai citiem virszemes ūdeņiem. Siltos apstākļos patogēni var savairoties uz pārtikas kultūraugiem (piemēram, salātu lapām). Arī nokrišņu apjoms un intensitāte tiek saistīta ar akūtu zarnu infekciju izplatības riska izmaiņām – augstāka akūtu zarnu infekciju izraisītāju, piemēram, enterovīrusu, koncentrācija biežāk tiek konstatēta dzeramajā ūdenī un peldūdeņos pēc stiprām lietusgāzēm.
Visbiežāk pasaulē pārtikas un ūdens izraisītās akūtās zarnu infekcijas ir kampilobakterioze un salmoneloze, kuru uzliesmojumi var atšķirties reģionāli sezonalitātes un gaisa temperatūras mainības ietekmē. Kampilobakteriozi izraisa Campylobacter ģints baktērijas, un tā ir iemesls 5–14% caurejas gadījumu visā pasaulē visās vecuma grupās, bet augstāka saslimstība reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un jauniem cilvēkiem (19–25 g. v.). Mērenā klimata joslā saslimšanas gadījumu skaits pieaug gada siltajos mēnešos. Salmonelozi izraisa Salmonella ģints baktērijas (visizplatītākās – S. enteritidis un S. typhimurium). Salmonellas dzīvo un vairojas zarnu traktā, un izplatās apkārtējā vidē ar fekālo piesārņojumu. Eiropā salmonelozes un kampilobakteriozes simptomi ir līdzīgi – slikta dūša, vemšana, krampji, caureja, drudzis, galvassāpes. Bīstama salmonelozes komplikācija ir baktēriju iekļūšana asinīs no zarnu trakta, kas var radīt iekšējo orgānu inficēšanos (abscesu, artrītu, meningītu u.c.), pat izraisīt nāvi. Akūtu zarnu infekciju izraisīta caureja ir iemesls gandrīz 2 miljoniem bērnu bojāejai katru gadu.
Arī rotavīrusa un norovīrusa izraisītas infekcijas izplatās fekāli orālā ceļā un ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku. 2008. gadā rotavīrusa infekcija izraisīja apmēram 450 000 nāves gadījumus to bērnu vidū, kas jaunāki par 5 gadiem. Sezonalitāte ietekmē rotavīrusa infekciju uzliesmojumu mērenās klimata joslas un subtropu reģionos, kā arī konstatēta reģionāla saslimšanas mainība un saikne starp jaundzimušo skaitu un sezonalitāti. Lai gan gaidāms, ka vakcinācija pret rotavīrusu samazinās kopējo slimības slogu, sezonalitātes izmaiņas saslimstības risku palielinās.
Klimata pārmaiņu ietekmē var mainīties enterovīrusu izplatība. Tā mainās arī atkarībā no sezonas un temperatūras. Amerikas Savienotajās Valstīs enterovīrusu infekciju uzliesmojums sasniedz maksimumu vasaras un rudens mēnešos. Enterovīrusi apvieno lielu vīrusu grupu (poliovīrusi, Koksaki vīrusi A un B un ECHO vīrusi), kuriem dabiskā dzīves vieta ir cilvēka zarnu trakts. Enterovīrusi izraisa apmēram 90% no serozā meningīta saslimšanas gadījumiem; turklāt, tie var izraisīt vairākas citas slimības: encefalītu, paralīzi, miokardītu, perikardītu, elpceļu infekcijas, konjunktivītu u.c. Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērotas higiēnas normas. Piesārņota ūdens vai pārtikas produktu lietošana uzturā var izraisīt enterovīrusu izraisītu slimību uzliesmojumus ar lielu saslimušo skaitu.
Ar pārtiku un dzeramo ūdeni izplatās arī holēra, ko izraisa Vibrio ģints baktērijas (V. cholerae, V. parahaemolyticus, V. vulnificus, V. alginolyticus). Holēra ir akūta zarnu infekcijas slimība, kam piemīt spēja izplatīties pandēmiski. Holēras klīniskās izpausmes ir drudzis, vemšana, muskuļu krampji, caureja. Inficēšanās risku ietekmē gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums un intensitāte, organisko vielu koncentrācijas pieaugums ūdenstilpēs, kā arī sāļuma un pH izmaiņas ūdenstilpēs. Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā ik gadu tiek reģistrēti desmitiem tūkstoši holēras slimnieku, atsevišķi gadījumi ir arī Eiropā. Holēras uzliesmojumi tropu un subtropu reģionos bieži saistīti ar spēcīgu lietusgāžu radītiem plūdiem. Valstīs, kur holēra ir endēmiska slimība, konstatēta stabila attiecība starp vides temperatūras izmaiņām un slimības izplatību. Līdz 19. gadsimta sākumam holēra bija Dienvidaustrumāzijas valstu endēmiskā slimība. 2010. gada oktobrī Haiti izcēlās holēras uzliesmojums, un kopējais saslimšanas gadījumu skaits pārsniedza (līdz 2013. gada augusta vidum) 671 000; vairāk nekā 8200 saslimušie miruši.
Klimata pārmaiņu izraisītā siltās sezonas pagarināšanās var veicināt aļģu savairošanos saldūdens un sālsūdens ūdenstilpēs, ko arī var saistīt ar ūdens izraisītu slimību risku. Potenciāli bīstamas aļģes, piemēram, dinoflagelāti (Dinoflagellata), zilaļģes (Cyanobacteria), kramaļģes (Diatomea), paaugstinoties temperatūrai, var savairoties lielā apjomā un izdalīt toksīnus, kas kaitīgi cilvēka veselībai. Zilaļģu ziedēšanas laikā izdalās toksīni, kas var izraisīt nervu sistēmas, gremošanas orgānu, aknu un ādas bojājumus, bet kramaļģes izdala domoīnskābi, kas ir spēcīgs neirotoksīns un var bioakumulēties zivīs. Zilaļģu ziedēšana Latvijā tiek bieži novērota siltās vasarās gan Baltijas jūras piekrastē un Rīgas līcī, gan upēs, ezeros un dīķos (7.15. att.). Saindēšanos ar zilaļģēm var izraisīt piesārņota ūdens iedzeršana, kā arī saskare ar gļotādu (piemēram, acu gļotādu), vaļējām brūcēm. Zilaļģu toksīni var izraisīt vairākas dažādas veselības problēmas, piemēram, ādas un gļotādas kairinājumu, alerģiskas reakcijas, krampjus, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, drudzi, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, aknu bojājumus.
Foto: Hidrotox, hidrotox.daba.lv/notikumi/vasara_2010.shtml
Pārtikas un ūdens kvalitātes un pieejamības izmaiņas nākotnē var ietekmēt arī parazītu (cērmju, lenteņu u.c.) dzīvesciklu un pārnesi uz saimniekorganismu.
Pārnēsātāju izraisītas slimības. Klimata pārmaiņas var būtiski ietekmēt pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību. Paredzams, ka mainīsies tādu infekcijas slimību ģeogrāfiskās izplatības areāls, kas izplatās ar odu, mušu, ērču vai citu pārnēsātāju (parasti asinssūcēju kukaiņu) starpniecību, un līdz ar to globāli pieaugs saslimšanas gadījumu skaits. Pārnēsātāju izraisītu slimību riska pieaugums visvairāk tiek saistīts ar klimata pārmaiņu ietekmi, jo šādu slimību izplatība ir īpaši pētīta. Slimību pārnēsātāji un paši patogēni ir jutīgi pret tādiem vides faktoriem kā temperatūra, ūdens augšējo slāņu īpatnības, gaisa un augsnes mitrums, nokrišņi, vējš, veģetācijas īpatnības, sezonalitāte. Paaugstināts mitrums un siltums ir galvenie vides faktori, kas stimulē pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību. Tropu reģionos pārnēsātāju izraisītas slimības ir cēlonis lielākajai daļai saslimšanu un nāves gadījumiem. Reģionāli pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību var samazināt, vakcinējot iedzīvotājus, kā arī izmantojot pesticīdus pārnēsātāju iznīdēšanai. Tomēr pastāv paaugstināts pret pesticīdu iedarbību noturīgu jeb rezistentu pārnēsātāju sugu un patogēnu attīstības risks.
Būtiskākā pārnēsātāju izraisītā slimība pasaulē ir malārija – tās izplatības intensitāte klimata pārmaiņu ietekmē dažos pasaules reģionos ir īpaši augsta (7.3. tab.). Citu pārnēsātāju izraisītu slimību izplatības risks ir zemāks un arī atkarīgs no reģionālām klimata īpatnībām. Dažādu sugu dzēlējodi izplata Denges drudža, limfātiskās filariozes, dzeltenā drudža ierosinātājus, dažādu sugu mušas – onhocerkozi, šistosomiāzi Āfrikas tripanosomiāzi, leišmaniozi, bet Triatominae sugas blaktis – Amerikas tripanosomiāzi jeb Čagasa slimību.
Katru gadu pasaulē tiek reģistrēti aptuveni 300–500 miljoni malārijas saslimšanas gadījumu un vairāk nekā viens miljons nāves gadījumu, no kuriem 75% skar Āfrikas valstīs dzīvojošus bērnus, kas jaunāki par 5 gadiem. Subsahāras Āfrikā malārija ir visizplatītākā parazitārā slimība un ir galvenais iemesls bērnu un grūtnieču saslimšanai un mirstībai. Āfrikas valstīs konstatē 80% no visiem malārijas saslimšanas gadījumiem un 90% no visiem nāves gadījumiem pasaulē. Lai arī malārija ir visnozīmīgākā pārnēsātāju izraisītā slimība pasaulē, tā ir slimība, kuras izplatību var ierobežot un novērst.
Malāriju ierosina protozoju parazītu Plasmodium: četras sugas (P. falciparum, P. vivax, P. ovale un P. malariae) var parazitēt cilvēka organismā. Malārijas ierosinātājus pārnēsā vairākas Anopheles ģints malārijodu sugas, kas ir aktīvas galvenokārt nakts laikā. Malārija ir akūta febrila (drudža) slimība, kuras simptomi atkarīgi no ierosinātāja, bet parasti ir drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes un vājums, iespējama vemšana, klepus, caureja un sāpes vēderā (7.16. att.). Ceļotājiem risks saslimt ar malāriju ir augstāks, jo viņi nav imūni pret to. Drudzis, kas parādās trīs mēnešu laikā pēc atgriešanās no ceļojuma uz malārijas endēmiskiem reģioniem, var būt malārijas simptoms, tomēr bieži vien var tikt uzstādīta vēlīna vai nepareiza diagnoze.
Pēc WHO, 2015; foto: James Gathany (CDC), www.map.ox.ac.uk/explore/mosquito-malaria-vectors/bionomics/anopheles-freeborni/
Prognozes liecina, ka klimata pārmaiņas, galvenokārt, temperatūras un nokrišņu pieaugums, ietekmē tādu teritoriju ģeogrāfisko paplašināšanos, kas piemērotas stabilai P. falciparum malārijas izplatībai, mainoties pārnēsātāja (Anopheles) un patogēnu (Plasmodium) izdzīvošanai labvēlīgiem apstākļiem endēmiskajos reģionos. Dati par malārijas izplatību norāda uz to, ka, koncentrējoties tikai uz pašreizējo veselības aizsardzības stiprināšanu, ir maz ticami sasniegt pietiekamu efektu šīs slimības izplatības samazināšanā un apturēšanā, jo klimata pārmaiņas var pasliktināt agrīnās brīdināšanas sistēmas shēmu. Lai gan patlaban ir sarežģīti precīzi prognozēt, tomēr kopumā malārijas izplatīšanās risks, kas saistīts ar vietējas nozīmes klimata pārmaiņām, nav augsts, jo īpaši reģionos, kur pieejama atbilstoša veselības aprūpe un laba insektu kontroles pārvaldība.
Pārnēsātāju izraisītu slimību izplatības areāla maiņa var būt saistīta ne tikai ar klimata pārmaiņām, bet arī ar sociāli ekonomiskiem faktoriem, piemēram, cilvēku pārvietošanos un preču transportu, kā arī ar klimata ietekmētām izmaiņām vides resursu un zemes platību izmantošanā. Šie faktori var sekmēt zināmo pārnēsātāju un patogēnu izplatību, kā arī jaunu patogēnu rašanos un izplatību. 2007. gadā Eiropā (Itālijā un Francijā) tika konstatēti reģionam netipisku dzēlējodu sugu (Aedes albopictus un Aedes aegypti) pārnēsātas slimības – Čikunguņjas drudža – vietējas izcelsmes gadījumi. Piemērota patogēna pārnēsātāja ilgstoša klātbūtne reģionā var būt labvēlīga turpmākam slimības gadījumu skaita pieaugumam. Lai arī ar zemu varbūtības risku, tomēr iespējami arī tropu jeb Denges drudža uzliesmojumi. 2010. gadā Latvijā tika reģistrēti septiņi, bet 2012. gadā 12 ievesti Denges drudža gadījumi, savukārt Francijā – divi vietējas izcelsmes Denges drudža saslimšanas gadījumi. Tāpēc tika veikti plaši insektu kontroles pasākumi. Denges drudzis ir vīrusu infekcijas slimība, kura ir endēmiska tropu un subtropu klimatiskās joslas valstīs Āfrikā, Amerikā un Āzijā. Dabā endēmiskajās teritorijās Denges drudzis cirkulē pērtiķu, vāveru un lemuru populācijās, bet uz cilvēku vīruss tiek pārnests ar Aedes ģints odu starpniecību. Denges drudža gadījumi Eiropā liecina par lokālas infekcijas risku valstīs, kurās ir odu sugas, kas spēj pārnest šīs infekcijas ierosinātājus.
Klimata pārmaiņas, iespējams, ietekmē arī ērču izplatību – ērču populācijai Eiropā ir tendences paplašināties virzienā uz ziemeļiem un uz augstkalnu reģioniem. Klimata pārmaiņu izraisītu siltāku ziemu dēļ ērču populācija var palielināties un tādējādi lielākā mērā nekā līdz šim apdraudēt cilvēkus ar Laima slimību un ērču encefalītu. Mainās arī smilšu mušu ģeogrāfiskā izplatība, kuras ir infekcijas slimības leišmaniozes ierosinātāju pārnēsātājas.. Precīzus datus par slimību pārnēsātāju izplatību var iegūt tikai ilgtermiņa pētījumos, kas sarežģī savlaicīgu profilakses pasākumu ieviešanu.
Ixodes ģints ērces („cietās ērces”), sastopamas arī Latvijā, var pārnēsāt ērču encefalīta un Laima slimības ierosinātājus. No Latvijas mežos un krūmājos sastopamajām ērču sugām divas ir epidemioloģiski nozīmīgas sugas – suņu ērce (Ixodes ricinus) un taigas ērce (Ixodes persulcatus). Suņu ērce ir Latvijas teritorijā dominējošā ērču suga, savukārt taigas ērce vairāk izplatīta Latvijas austrumu daļā. Suņu un taigas ērce ir galvenie ērču encefalīta vīrusa pārnēsātāji Latvijā. Ērču encefalīta un citu vīrusu infekcijas slimību ierosinātājus var pārnēsāt arī citas Ixodes ģints ērces, kā arī Dermacentor ģints ērces. Arī citi bezmugurkaulnieki (piemēram, citu grupu parazītiskās ērces, blusas vai utis) var kļūt par īslaicīgiem encefalīta vīrusa pārnēsātājiem, ja tie sūkuši ar vīrusu inficēta dzīvnieka vai cilvēka asinis.
Laima slimība ir sistēmiska akūta infekcijas slimība, ko izraisa spirohetu baktērijas Borrelia burgdorferi, kas tiek pārnestas uz cilvēku ar inficētas ērces kodienu. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu. Laima slimība agrīnā lokālā stadijā izpaužas ar tādām ādas pārmaiņām kā eritēma jeb koši sarkani vai zilgansarkani plankumi uz ādas (7.17. att.). Ja slimību agrīni nediagnosticē un neārstē, tad pēc dažām nedēļām vai mēnešiem var parādīties centrālās nervu sistēmas bojājumi (aseptisks meningīts, neirīti), locītavu sāpes, artrīts, kardīts. Retāk pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem Laima slimība var pāriet vēlīnā persistējošas infekcijas stadijā, kas izpaužas kā hronisks artrīts, encefalopātija, encefalomielīts, var attīstīties demence.
7.17. att. Laima slimībai raksturīga eritēma (A) un Ixodes ģints ērces (B).
Foto: CLDN, www.childrenslymenetwork.org/children-lyme/lyme-disease-diagnosis/; Kaldari, www.inaturalist.org/photos/592905; AFPMB, www.flickr.com/photos/49089395@N04/8677331149/
Ērču encefalītu izraisa encefalīta vīruss, un tā ir endēmiska slimība mērenās klimata joslas valstīs Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Ērču encefalīta izplatība konstatēta no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, tomēr pēdējās desmitgadēs encefalīta vīrusa izplatības areālam ir tendence paplašināties, ko veicina mežu izciršana, izcirtumu un lauksaimniecības zemju aizaugšana. Ērču encefalīta simptomi var būt līdzīgi gripas simptomiem, tomēr iespējamas komplikācijas, piemēram, smadzeņu apvalka iekaisums – tad saslimšana var beigties ar invaliditāti vai pat nāvi. Pētījumi liecina par saistību starp klimata pārmaiņām un ērču izplatības areāla paplašināšanos. Piemēram, Ziemeļamerikā laika periodā no 1996. gada līdz 2004. gadam ir novērota ērču Ixodes scapularis izplatības areāla paplašinās ziemeļu virzienā. Tomēr nav datu par saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu no ērču pārnēsātām slimībām šajā reģionā.
Alerģijas. Alerģija ir paaugstināta jutība pret organismā vai vidē esošām specifiskām vielām – alergēniem. Klimata pārmaiņas veicina gaisā sastopamu alergēnu (aeroalergēnu) koncentrāciju un izplatību vidē, paaugstinoties CO2 līmenim un mainoties silto un auksto sezonu ilguma attiecībai, kas savukārt var labvēlīgi ietekmēt augu veģetācijas periodu, paildzinot ziedēšanas laiku, un arī reģionam netipisku augu sugu izplatību. Sausums un spēcīgs vējš var radīt putekļus un citu atmosfēras materiālu, kas satur ziedputekšņus un sporas, un gaisa masas var pārnest šos alergēnus uz iepriekš neskartiem reģioniem. Klimata pārmaiņu ietekmē gaisa kvalitāte mainās gan ārpus telpām, gan iekštelpās, palielinoties gaisa piesārņojumam un aeroalergēnu, piemēram, ziedputekšņu, putekļu vai pelējuma sēņu sporu, veidam, koncentrācijai un ekspozīcijas ilgumam. Sezonāli agrāka un noturīgāka aeroalergēnu klātbūtne gaisā rada paaugstinātu risku saslimt ar elpošanas sistēmas un alerģiskām slimībām, piemēram, alerģisku rinītu, siena drudzi, konjunktivītu vai dermatītu. Paaugstinātais alerģiju risks pazemina cilvēka darbspējas un paaugstina izmaksas par medicīnisko aprūpi un zālēm, kā arī veicina smagu slimību attīstību. Īpaši apdraudēti ir iedzīvotāji, kas cieš no hroniskām elpošanas sistēmas slimībām, piemēram, astmas vai hroniskas obstruktīvas plaušu slimības. Jau pašlaik hroniska obstruktīva plaušu slimība izraisa ceturto augstāko mirstības rādītāju to pasaules iedzīvotāju vidū, kas vecāki par 45 gadiem, un mirstība joprojām turpina pieaugt. Putekšņu koncentrācijas pieaugums paaugstina organisma jutību pret alergēniem un veicina smagāku alerģisko reakciju izpausmes, par ko liecina pieaugošais no astmas, alerģiska rinīta un citām alerģiskām slimībām cietušo hospitalizāciju skaits. Pētījumi liecina par pozitīvu korelāciju starp gaisa mitrumu un ekzēmas gadījumu skaitu bērniem un par negatīvu korelāciju starp gaisa temperatūru un saulaino stundu skaitu attiecībā pret ekzēmas gadījumu skaitu bērniem. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem apmēram 15% Eiropas iedzīvotāju ir jutīgi pret putekšņiem.
Sakarā ar pieaugošo ziedputekšņu izraisītas alerģijas izplatību, Latvijā kopš 2003. gada tiek veikts aerobioloģiskais monitorings. Latvijā alerģijas visvairāk izraisa:
7.18. att. Nozīmīgākie aeroalergēnu putekšņu avoti – bērza spurdzes (A) un lazdas sievišķie ziedi pumpurveida ziedkopā un spurdzes jeb vīrišķie ziedi (B).
Foto: Trees Planet, treesplanet.blogspot.com/2013/05/betula-pendula-silver-birch-warty-birch.html; Eggert, www.eggert-baumschulen.de/products/sv/Laubgehoelze/botanisch-deutsch/C/Corylus-avellana.html
Arī pelējuma sēņu sporas var būt nopietns alergēns. Piemēram, alternārijas (Alternaria) pelējuma sēņu sporas ir ne tikai viens no spēcīgākajiem aeroalergēniem pasaulē, bet arī patogēns augu slimību ierosinātājs. Alternārijas sporu koncentrācija un izplatība ir cieši atkarīga no gaisa temperatūras. Bioloģiskais piesārņojums ar alternārijas sporām dažviet Centrāleiropā un Austrumeiropā tiek vērtēts kā augsts un tiek saistīts ar nopietnu veselības risku jutīgiem cilvēkiem, ja sporu koncentrācija ilgāku laiku pārsniedz 300 sporas vienā kubikmetrā gaisa. Biežāk sastopamās iekštelpu pelējuma sēņu ģintis ir Alternaria, Aspergillus, Cladosporium un Penicillium. Pelējuma sēņu sporas var izraisīt ietekmi uz veselību, sākot ar vājām alerģiskām reakcijām – šķaudīšanu, deguna, acu, kakla vai plaušu kairinājumu līdz astmatiskām lēkmēm.
Iekštelpu gaisā esošie aeroalergēni ir putekļi, kas sastāv no pelējuma sēņu sporām, augu šķiedrām, pārtikas daļiņām, insektu ekskrementiem, mājdzīvnieku spalvām, cilvēku un dzīvnieku ādas (epidermas) daļiņām. Putekļos var iemājot putekļu ērcītes, kas var pastiprināt alerģisko reakciju izpausmes. Ilgstošs sausums var paaugstināt putekļu koncentrāciju gaisā.
Alerģiju izplatība ir cieši saistīta ar vides piesārņojumu. Intensīvs gaisa piesārņojums jeb smogs var izraisīt elpošanas traucējumus, klepu, bronhiālās astmas lēkmes. Automašīnu izplūdes gāzes kairina acu un elpceļu gļotādu. Tādējādi alerģisku slimību izplatība vērtējama kā gaisa piesārņojuma indikators.
Citas saslimšanas. Veselība ir fiziska, emocionāla un sociāla labklājība. Klimata pārmaiņu ietekme uz cilvēka veselību var tikt saistīta ar dažādu saslimšanu izplatību bez iepriekš minētajām, piemēram, veicinot psihisko traucējumu rašanos, kā arī vēža un citu slimību attīstību noteiktu faktoru ietekmē. Dabas katastrofas vai ārkārtas vides apstākļi un to radītā piespiedu migrācija var ietekmēt cilvēka funkcionēšanu kognitīvā (domāšanas), emocionālā un uzvedības līmenī, mainot daudzu cilvēku, īpaši bērnu, psihisko stāvokli – radot stresu, baiļu un panikas lēkmes, depresiju u.c. Gan sociālā vide, gan apkārtējā dabas vide ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli un psihisko līdzsvaru. Sociālā atbalsta tīkli, sociālā stabilitāte, vides drošība, nodrošinājums ar palīdzību nepieciešamības gadījumā veicina cilvēka psihiskās veselības stabilitāti. Savukārt vides maiņa, izolācija, zema sociālā loma, vardarbība un karš, vides piesārņojums un mainība, dabas katastrofas un tamlīdzīgi faktori rada riskus psihisku traucējumu attīstībai.
Pastāv arī citas slimības, kuru izplatības pieaugumu var saistīt ar klimata pārmaiņu ietekmi, piemēram, vēzis, kas var attīstīties paaugstināta UV starojuma un citu faktoru ietekmē; sirds un asinsvadu slimības, kuru rašanos veicina paaugstināta vides temperatūra; elpošanas sistēmas slimības, kuras var provocēt izmaiņas hidroloģiskajā režīmā; jaunas un nezināmas slimības, kuru izraisītājiem rodas labvēlīgi apstākļi attīstībai un izplatībai vidē.
Klimata pārmaiņu ietekmes seku uz cilvēka veselību samazināšanā vai novēršanā liela nozīme ir atbalstam iedzīvotājiem, ko var nodrošināt valsts attieksme pret sabiedrību, piemēram, stiprinot sociālā atbalsta tīklus, uzlabojot vides drošību un veselības aprūpes pieejamību, paaugstinot sabiedrības informētību par riskiem un rīcību ārkārtas situācijās, mazinot ekonomisko nestabilitāti.
Pārtikas un ūdens izraisītas slimības, parasti kuņģa un zarnu trakta infekcijas, kuru simptoms ir caureja, joprojām ir globāla veselības problēma, kas it īpaši skar bērnus reģionos ar zemu ekonomiskās attīstības līmeni. Higiēnas normu ievērošana un pastāvīgs nodrošinājums piekļuvei sanitāriem mezgliem, kā arī droša dzeramā ūdens apgāde ir pamats pārtikas izraisītu saslimšanu profilaksei. Klimata pārmaiņu ietekme, piemēram, ārkārtas sausuma periodi, plūdi vai intensīvas lietusgāzes parasti samazina pieejamību drošai ūdens apgādei. Pētījumi liecina, ka saslimšana ar akūtām zarnu infekcijas slimībām palielinās kopsolī ar vides temperatūras paaugstināšanos, proti, temperatūrai paaugstinoties par 1 °C, saslimšanas gadījumu skaits pieaug par 3–11%.
Ar pārtikas un ūdens izraisītām slimībām cilvēks var saslimt, uzņemot patogēnus ar piesārņotu dzeramo ūdeni, inficētu vai termiski neapstrādātu pārtiku, nejauši norijot ūdeni peldoties vai ūdenim nonākot tiešā kontaktā ar acīm, ausīm, gļotādu vai vaļējām brūcēm. Patogēni ūdenī var būt zoonozes, kas koncentrētas, piemēram, divvāku gliemjos (austerēs u.c.), kā arī tiek deponēti, apūdeņojot pārtikas kultūraugus. Patogēni, kas rada infekciju risku, ir cilvēku un dzīvnieku zarnās mītoši mikroorganismi, kas tiek pārnēsāti fekāli orālā ceļā, kā arī baktērijas un vienšūņi, kas dabiski attīstās ūdens vidē (7.14. att.). Klimata faktori var tieši ietekmēt patogēnu attīstību, izdzīvošanas spējas, noturību vidē, pārnešanu un virulenci (patogenitātes pakāpi). Netieša klimata faktoru ietekme ietver infekciju uzliesmojumus vietējās ekosistēmās vai sugu dzīvotnēs, kas darbojas kā zoonozes rezervuāri. Piemēram, temperatūras paaugstināšanās ir tieši saistīta ar akūtu zarnu infekcijas slimību izplatības risku Arktikas kopienās, jo mūžīgā sasaluma izkušana pastiprina notekūdeņu plūsmas transportu uz gruntsūdeņiem, dzeramā ūdens avotiem vai citiem virszemes ūdeņiem. Siltos apstākļos patogēni var savairoties uz pārtikas kultūraugiem (piemēram, salātu lapām). Arī nokrišņu apjoms un intensitāte tiek saistīta ar akūtu zarnu infekciju izplatības riska izmaiņām – augstāka akūtu zarnu infekciju izraisītāju, piemēram, enterovīrusu, koncentrācija biežāk tiek konstatēta dzeramajā ūdenī un peldūdeņos pēc stiprām lietusgāzēm.
7.14. att. Galvenie akūtu zarnu infekciju ierosinātāji (pēc Perry, 2014).
Visbiežāk pasaulē pārtikas un ūdens izraisītās akūtās zarnu infekcijas ir kampilobakterioze un salmoneloze, kuru uzliesmojumi var atšķirties reģionāli sezonalitātes un gaisa temperatūras mainības ietekmē. Kampilobakteriozi izraisa Campylobacter ģints baktērijas, un tā ir iemesls 5–14% caurejas gadījumu visā pasaulē visās vecuma grupās, bet augstāka saslimstība reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un jauniem cilvēkiem (19–25 g. v.). Mērenā klimata joslā saslimšanas gadījumu skaits pieaug gada siltajos mēnešos. Salmonelozi izraisa Salmonella ģints baktērijas (visizplatītākās – S. enteritidis un S. typhimurium). Salmonellas dzīvo un vairojas zarnu traktā, un izplatās apkārtējā vidē ar fekālo piesārņojumu. Eiropā salmonelozes un kampilobakteriozes simptomi ir līdzīgi – slikta dūša, vemšana, krampji, caureja, drudzis, galvassāpes. Bīstama salmonelozes komplikācija ir baktēriju iekļūšana asinīs no zarnu trakta, kas var radīt iekšējo orgānu inficēšanos (abscesu, artrītu, meningītu u.c.), pat izraisīt nāvi. Akūtu zarnu infekciju izraisīta caureja ir iemesls gandrīz 2 miljoniem bērnu bojāejai katru gadu.
Arī rotavīrusa un norovīrusa izraisītas infekcijas izplatās fekāli orālā ceļā un ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku. 2008. gadā rotavīrusa infekcija izraisīja apmēram 450 000 nāves gadījumus to bērnu vidū, kas jaunāki par 5 gadiem. Sezonalitāte ietekmē rotavīrusa infekciju uzliesmojumu mērenās klimata joslas un subtropu reģionos, kā arī konstatēta reģionāla saslimšanas mainība un saikne starp jaundzimušo skaitu un sezonalitāti. Lai gan gaidāms, ka vakcinācija pret rotavīrusu samazinās kopējo slimības slogu, sezonalitātes izmaiņas saslimstības risku palielinās.
Klimata pārmaiņu ietekmē var mainīties enterovīrusu izplatība. Tā mainās arī atkarībā no sezonas un temperatūras. Amerikas Savienotajās Valstīs enterovīrusu infekciju uzliesmojums sasniedz maksimumu vasaras un rudens mēnešos. Enterovīrusi apvieno lielu vīrusu grupu (poliovīrusi, Koksaki vīrusi A un B un ECHO vīrusi), kuriem dabiskā dzīves vieta ir cilvēka zarnu trakts. Enterovīrusi izraisa apmēram 90% no serozā meningīta saslimšanas gadījumiem; turklāt, tie var izraisīt vairākas citas slimības: encefalītu, paralīzi, miokardītu, perikardītu, elpceļu infekcijas, konjunktivītu u.c. Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērotas higiēnas normas. Piesārņota ūdens vai pārtikas produktu lietošana uzturā var izraisīt enterovīrusu izraisītu slimību uzliesmojumus ar lielu saslimušo skaitu.
Ar pārtiku un dzeramo ūdeni izplatās arī holēra, ko izraisa Vibrio ģints baktērijas (V. cholerae, V. parahaemolyticus, V. vulnificus, V. alginolyticus). Holēra ir akūta zarnu infekcijas slimība, kam piemīt spēja izplatīties pandēmiski. Holēras klīniskās izpausmes ir drudzis, vemšana, muskuļu krampji, caureja. Inficēšanās risku ietekmē gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums un intensitāte, organisko vielu koncentrācijas pieaugums ūdenstilpēs, kā arī sāļuma un pH izmaiņas ūdenstilpēs. Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā ik gadu tiek reģistrēti desmitiem tūkstoši holēras slimnieku, atsevišķi gadījumi ir arī Eiropā. Holēras uzliesmojumi tropu un subtropu reģionos bieži saistīti ar spēcīgu lietusgāžu radītiem plūdiem. Valstīs, kur holēra ir endēmiska slimība, konstatēta stabila attiecība starp vides temperatūras izmaiņām un slimības izplatību. Līdz 19. gadsimta sākumam holēra bija Dienvidaustrumāzijas valstu endēmiskā slimība. 2010. gada oktobrī Haiti izcēlās holēras uzliesmojums, un kopējais saslimšanas gadījumu skaits pārsniedza (līdz 2013. gada augusta vidum) 671 000; vairāk nekā 8200 saslimušie miruši.
Klimata pārmaiņu izraisītā siltās sezonas pagarināšanās var veicināt aļģu savairošanos saldūdens un sālsūdens ūdenstilpēs, ko arī var saistīt ar ūdens izraisītu slimību risku. Potenciāli bīstamas aļģes, piemēram, dinoflagelāti (Dinoflagellata), zilaļģes (Cyanobacteria), kramaļģes (Diatomea), paaugstinoties temperatūrai, var savairoties lielā apjomā un izdalīt toksīnus, kas kaitīgi cilvēka veselībai. Zilaļģu ziedēšanas laikā izdalās toksīni, kas var izraisīt nervu sistēmas, gremošanas orgānu, aknu un ādas bojājumus, bet kramaļģes izdala domoīnskābi, kas ir spēcīgs neirotoksīns un var bioakumulēties zivīs. Zilaļģu ziedēšana Latvijā tiek bieži novērota siltās vasarās gan Baltijas jūras piekrastē un Rīgas līcī, gan upēs, ezeros un dīķos (7.15. att.). Saindēšanos ar zilaļģēm var izraisīt piesārņota ūdens iedzeršana, kā arī saskare ar gļotādu (piemēram, acu gļotādu), vaļējām brūcēm. Zilaļģu toksīni var izraisīt vairākas dažādas veselības problēmas, piemēram, ādas un gļotādas kairinājumu, alerģiskas reakcijas, krampjus, sliktu dūšu, vemšanu, caureju, drudzi, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes, aknu bojājumus.
7.15. att. Zilaļģu savairošanās Daugavā, Rīgā pie Salu tilta 2010. gadā.
Foto: Hidrotox, hidrotox.daba.lv/notikumi/vasara_2010.shtml
Pārtikas un ūdens kvalitātes un pieejamības izmaiņas nākotnē var ietekmēt arī parazītu (cērmju, lenteņu u.c.) dzīvesciklu un pārnesi uz saimniekorganismu.
Pārnēsātāju izraisītas slimības. Klimata pārmaiņas var būtiski ietekmēt pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību. Paredzams, ka mainīsies tādu infekcijas slimību ģeogrāfiskās izplatības areāls, kas izplatās ar odu, mušu, ērču vai citu pārnēsātāju (parasti asinssūcēju kukaiņu) starpniecību, un līdz ar to globāli pieaugs saslimšanas gadījumu skaits. Pārnēsātāju izraisītu slimību riska pieaugums visvairāk tiek saistīts ar klimata pārmaiņu ietekmi, jo šādu slimību izplatība ir īpaši pētīta. Slimību pārnēsātāji un paši patogēni ir jutīgi pret tādiem vides faktoriem kā temperatūra, ūdens augšējo slāņu īpatnības, gaisa un augsnes mitrums, nokrišņi, vējš, veģetācijas īpatnības, sezonalitāte. Paaugstināts mitrums un siltums ir galvenie vides faktori, kas stimulē pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību. Tropu reģionos pārnēsātāju izraisītas slimības ir cēlonis lielākajai daļai saslimšanu un nāves gadījumiem. Reģionāli pārnēsātāju izraisītu slimību izplatību var samazināt, vakcinējot iedzīvotājus, kā arī izmantojot pesticīdus pārnēsātāju iznīdēšanai. Tomēr pastāv paaugstināts pret pesticīdu iedarbību noturīgu jeb rezistentu pārnēsātāju sugu un patogēnu attīstības risks.
Būtiskākā pārnēsātāju izraisītā slimība pasaulē ir malārija – tās izplatības intensitāte klimata pārmaiņu ietekmē dažos pasaules reģionos ir īpaši augsta (7.3. tab.). Citu pārnēsātāju izraisītu slimību izplatības risks ir zemāks un arī atkarīgs no reģionālām klimata īpatnībām. Dažādu sugu dzēlējodi izplata Denges drudža, limfātiskās filariozes, dzeltenā drudža ierosinātājus, dažādu sugu mušas – onhocerkozi, šistosomiāzi Āfrikas tripanosomiāzi, leišmaniozi, bet Triatominae sugas blaktis – Amerikas tripanosomiāzi jeb Čagasa slimību.
7.3. tabula. Pārnēsātāju izraisītas slimības un to iespējamā izplatības intensitāte (pēc GRID-Arendal, 2015; WHO, 2015)
Katru gadu pasaulē tiek reģistrēti aptuveni 300–500 miljoni malārijas saslimšanas gadījumu un vairāk nekā viens miljons nāves gadījumu, no kuriem 75% skar Āfrikas valstīs dzīvojošus bērnus, kas jaunāki par 5 gadiem. Subsahāras Āfrikā malārija ir visizplatītākā parazitārā slimība un ir galvenais iemesls bērnu un grūtnieču saslimšanai un mirstībai. Āfrikas valstīs konstatē 80% no visiem malārijas saslimšanas gadījumiem un 90% no visiem nāves gadījumiem pasaulē. Lai arī malārija ir visnozīmīgākā pārnēsātāju izraisītā slimība pasaulē, tā ir slimība, kuras izplatību var ierobežot un novērst.
Malāriju ierosina protozoju parazītu Plasmodium: četras sugas (P. falciparum, P. vivax, P. ovale un P. malariae) var parazitēt cilvēka organismā. Malārijas ierosinātājus pārnēsā vairākas Anopheles ģints malārijodu sugas, kas ir aktīvas galvenokārt nakts laikā. Malārija ir akūta febrila (drudža) slimība, kuras simptomi atkarīgi no ierosinātāja, bet parasti ir drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes un vājums, iespējama vemšana, klepus, caureja un sāpes vēderā (7.16. att.). Ceļotājiem risks saslimt ar malāriju ir augstāks, jo viņi nav imūni pret to. Drudzis, kas parādās trīs mēnešu laikā pēc atgriešanās no ceļojuma uz malārijas endēmiskiem reģioniem, var būt malārijas simptoms, tomēr bieži vien var tikt uzstādīta vēlīna vai nepareiza diagnoze.
7.16. att. Malārijas simptomi un ierosinātāju pārnēsātājs Anopheles ģints ods.
Pēc WHO, 2015; foto: James Gathany (CDC), www.map.ox.ac.uk/explore/mosquito-malaria-vectors/bionomics/anopheles-freeborni/
Prognozes liecina, ka klimata pārmaiņas, galvenokārt, temperatūras un nokrišņu pieaugums, ietekmē tādu teritoriju ģeogrāfisko paplašināšanos, kas piemērotas stabilai P. falciparum malārijas izplatībai, mainoties pārnēsātāja (Anopheles) un patogēnu (Plasmodium) izdzīvošanai labvēlīgiem apstākļiem endēmiskajos reģionos. Dati par malārijas izplatību norāda uz to, ka, koncentrējoties tikai uz pašreizējo veselības aizsardzības stiprināšanu, ir maz ticami sasniegt pietiekamu efektu šīs slimības izplatības samazināšanā un apturēšanā, jo klimata pārmaiņas var pasliktināt agrīnās brīdināšanas sistēmas shēmu. Lai gan patlaban ir sarežģīti precīzi prognozēt, tomēr kopumā malārijas izplatīšanās risks, kas saistīts ar vietējas nozīmes klimata pārmaiņām, nav augsts, jo īpaši reģionos, kur pieejama atbilstoša veselības aprūpe un laba insektu kontroles pārvaldība.
Pārnēsātāju izraisītu slimību izplatības areāla maiņa var būt saistīta ne tikai ar klimata pārmaiņām, bet arī ar sociāli ekonomiskiem faktoriem, piemēram, cilvēku pārvietošanos un preču transportu, kā arī ar klimata ietekmētām izmaiņām vides resursu un zemes platību izmantošanā. Šie faktori var sekmēt zināmo pārnēsātāju un patogēnu izplatību, kā arī jaunu patogēnu rašanos un izplatību. 2007. gadā Eiropā (Itālijā un Francijā) tika konstatēti reģionam netipisku dzēlējodu sugu (Aedes albopictus un Aedes aegypti) pārnēsātas slimības – Čikunguņjas drudža – vietējas izcelsmes gadījumi. Piemērota patogēna pārnēsātāja ilgstoša klātbūtne reģionā var būt labvēlīga turpmākam slimības gadījumu skaita pieaugumam. Lai arī ar zemu varbūtības risku, tomēr iespējami arī tropu jeb Denges drudža uzliesmojumi. 2010. gadā Latvijā tika reģistrēti septiņi, bet 2012. gadā 12 ievesti Denges drudža gadījumi, savukārt Francijā – divi vietējas izcelsmes Denges drudža saslimšanas gadījumi. Tāpēc tika veikti plaši insektu kontroles pasākumi. Denges drudzis ir vīrusu infekcijas slimība, kura ir endēmiska tropu un subtropu klimatiskās joslas valstīs Āfrikā, Amerikā un Āzijā. Dabā endēmiskajās teritorijās Denges drudzis cirkulē pērtiķu, vāveru un lemuru populācijās, bet uz cilvēku vīruss tiek pārnests ar Aedes ģints odu starpniecību. Denges drudža gadījumi Eiropā liecina par lokālas infekcijas risku valstīs, kurās ir odu sugas, kas spēj pārnest šīs infekcijas ierosinātājus.
Klimata pārmaiņas, iespējams, ietekmē arī ērču izplatību – ērču populācijai Eiropā ir tendences paplašināties virzienā uz ziemeļiem un uz augstkalnu reģioniem. Klimata pārmaiņu izraisītu siltāku ziemu dēļ ērču populācija var palielināties un tādējādi lielākā mērā nekā līdz šim apdraudēt cilvēkus ar Laima slimību un ērču encefalītu. Mainās arī smilšu mušu ģeogrāfiskā izplatība, kuras ir infekcijas slimības leišmaniozes ierosinātāju pārnēsātājas.. Precīzus datus par slimību pārnēsātāju izplatību var iegūt tikai ilgtermiņa pētījumos, kas sarežģī savlaicīgu profilakses pasākumu ieviešanu.
Ixodes ģints ērces („cietās ērces”), sastopamas arī Latvijā, var pārnēsāt ērču encefalīta un Laima slimības ierosinātājus. No Latvijas mežos un krūmājos sastopamajām ērču sugām divas ir epidemioloģiski nozīmīgas sugas – suņu ērce (Ixodes ricinus) un taigas ērce (Ixodes persulcatus). Suņu ērce ir Latvijas teritorijā dominējošā ērču suga, savukārt taigas ērce vairāk izplatīta Latvijas austrumu daļā. Suņu un taigas ērce ir galvenie ērču encefalīta vīrusa pārnēsātāji Latvijā. Ērču encefalīta un citu vīrusu infekcijas slimību ierosinātājus var pārnēsāt arī citas Ixodes ģints ērces, kā arī Dermacentor ģints ērces. Arī citi bezmugurkaulnieki (piemēram, citu grupu parazītiskās ērces, blusas vai utis) var kļūt par īslaicīgiem encefalīta vīrusa pārnēsātājiem, ja tie sūkuši ar vīrusu inficēta dzīvnieka vai cilvēka asinis.
Laima slimība ir sistēmiska akūta infekcijas slimība, ko izraisa spirohetu baktērijas Borrelia burgdorferi, kas tiek pārnestas uz cilvēku ar inficētas ērces kodienu. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu. Laima slimība agrīnā lokālā stadijā izpaužas ar tādām ādas pārmaiņām kā eritēma jeb koši sarkani vai zilgansarkani plankumi uz ādas (7.17. att.). Ja slimību agrīni nediagnosticē un neārstē, tad pēc dažām nedēļām vai mēnešiem var parādīties centrālās nervu sistēmas bojājumi (aseptisks meningīts, neirīti), locītavu sāpes, artrīts, kardīts. Retāk pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem Laima slimība var pāriet vēlīnā persistējošas infekcijas stadijā, kas izpaužas kā hronisks artrīts, encefalopātija, encefalomielīts, var attīstīties demence.
7.17. att. Laima slimībai raksturīga eritēma (A) un Ixodes ģints ērces (B).
Foto: CLDN, www.childrenslymenetwork.org/children-lyme/lyme-disease-diagnosis/; Kaldari, www.inaturalist.org/photos/592905; AFPMB, www.flickr.com/photos/49089395@N04/8677331149/
Ērču encefalītu izraisa encefalīta vīruss, un tā ir endēmiska slimība mērenās klimata joslas valstīs Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Ērču encefalīta izplatība konstatēta no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, tomēr pēdējās desmitgadēs encefalīta vīrusa izplatības areālam ir tendence paplašināties, ko veicina mežu izciršana, izcirtumu un lauksaimniecības zemju aizaugšana. Ērču encefalīta simptomi var būt līdzīgi gripas simptomiem, tomēr iespējamas komplikācijas, piemēram, smadzeņu apvalka iekaisums – tad saslimšana var beigties ar invaliditāti vai pat nāvi. Pētījumi liecina par saistību starp klimata pārmaiņām un ērču izplatības areāla paplašināšanos. Piemēram, Ziemeļamerikā laika periodā no 1996. gada līdz 2004. gadam ir novērota ērču Ixodes scapularis izplatības areāla paplašinās ziemeļu virzienā. Tomēr nav datu par saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu no ērču pārnēsātām slimībām šajā reģionā.
Alerģijas. Alerģija ir paaugstināta jutība pret organismā vai vidē esošām specifiskām vielām – alergēniem. Klimata pārmaiņas veicina gaisā sastopamu alergēnu (aeroalergēnu) koncentrāciju un izplatību vidē, paaugstinoties CO2 līmenim un mainoties silto un auksto sezonu ilguma attiecībai, kas savukārt var labvēlīgi ietekmēt augu veģetācijas periodu, paildzinot ziedēšanas laiku, un arī reģionam netipisku augu sugu izplatību. Sausums un spēcīgs vējš var radīt putekļus un citu atmosfēras materiālu, kas satur ziedputekšņus un sporas, un gaisa masas var pārnest šos alergēnus uz iepriekš neskartiem reģioniem. Klimata pārmaiņu ietekmē gaisa kvalitāte mainās gan ārpus telpām, gan iekštelpās, palielinoties gaisa piesārņojumam un aeroalergēnu, piemēram, ziedputekšņu, putekļu vai pelējuma sēņu sporu, veidam, koncentrācijai un ekspozīcijas ilgumam. Sezonāli agrāka un noturīgāka aeroalergēnu klātbūtne gaisā rada paaugstinātu risku saslimt ar elpošanas sistēmas un alerģiskām slimībām, piemēram, alerģisku rinītu, siena drudzi, konjunktivītu vai dermatītu. Paaugstinātais alerģiju risks pazemina cilvēka darbspējas un paaugstina izmaksas par medicīnisko aprūpi un zālēm, kā arī veicina smagu slimību attīstību. Īpaši apdraudēti ir iedzīvotāji, kas cieš no hroniskām elpošanas sistēmas slimībām, piemēram, astmas vai hroniskas obstruktīvas plaušu slimības. Jau pašlaik hroniska obstruktīva plaušu slimība izraisa ceturto augstāko mirstības rādītāju to pasaules iedzīvotāju vidū, kas vecāki par 45 gadiem, un mirstība joprojām turpina pieaugt. Putekšņu koncentrācijas pieaugums paaugstina organisma jutību pret alergēniem un veicina smagāku alerģisko reakciju izpausmes, par ko liecina pieaugošais no astmas, alerģiska rinīta un citām alerģiskām slimībām cietušo hospitalizāciju skaits. Pētījumi liecina par pozitīvu korelāciju starp gaisa mitrumu un ekzēmas gadījumu skaitu bērniem un par negatīvu korelāciju starp gaisa temperatūru un saulaino stundu skaitu attiecībā pret ekzēmas gadījumu skaitu bērniem. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem apmēram 15% Eiropas iedzīvotāju ir jutīgi pret putekšņiem.
Sakarā ar pieaugošo ziedputekšņu izraisītas alerģijas izplatību, Latvijā kopš 2003. gada tiek veikts aerobioloģiskais monitorings. Latvijā alerģijas visvairāk izraisa:
- koku un krūmu ziedputekšņi – bērzs, alksnis, lazda, ozols, kļava, papele, osis, goba u.c.;
- graudzāļu ziedputekšņi – timotiņš, auzene, skarene, kviešu zāle, rudzi, griķi, kvieši u.c.;
- savvaļas lakstaugu ziedputekšņi – vībotne, pienene, kaņepe, nātre, vērmele, gundega, ceļteka u.c.
7.18. att. Nozīmīgākie aeroalergēnu putekšņu avoti – bērza spurdzes (A) un lazdas sievišķie ziedi pumpurveida ziedkopā un spurdzes jeb vīrišķie ziedi (B).
Foto: Trees Planet, treesplanet.blogspot.com/2013/05/betula-pendula-silver-birch-warty-birch.html; Eggert, www.eggert-baumschulen.de/products/sv/Laubgehoelze/botanisch-deutsch/C/Corylus-avellana.html
Arī pelējuma sēņu sporas var būt nopietns alergēns. Piemēram, alternārijas (Alternaria) pelējuma sēņu sporas ir ne tikai viens no spēcīgākajiem aeroalergēniem pasaulē, bet arī patogēns augu slimību ierosinātājs. Alternārijas sporu koncentrācija un izplatība ir cieši atkarīga no gaisa temperatūras. Bioloģiskais piesārņojums ar alternārijas sporām dažviet Centrāleiropā un Austrumeiropā tiek vērtēts kā augsts un tiek saistīts ar nopietnu veselības risku jutīgiem cilvēkiem, ja sporu koncentrācija ilgāku laiku pārsniedz 300 sporas vienā kubikmetrā gaisa. Biežāk sastopamās iekštelpu pelējuma sēņu ģintis ir Alternaria, Aspergillus, Cladosporium un Penicillium. Pelējuma sēņu sporas var izraisīt ietekmi uz veselību, sākot ar vājām alerģiskām reakcijām – šķaudīšanu, deguna, acu, kakla vai plaušu kairinājumu līdz astmatiskām lēkmēm.
Iekštelpu gaisā esošie aeroalergēni ir putekļi, kas sastāv no pelējuma sēņu sporām, augu šķiedrām, pārtikas daļiņām, insektu ekskrementiem, mājdzīvnieku spalvām, cilvēku un dzīvnieku ādas (epidermas) daļiņām. Putekļos var iemājot putekļu ērcītes, kas var pastiprināt alerģisko reakciju izpausmes. Ilgstošs sausums var paaugstināt putekļu koncentrāciju gaisā.
Alerģiju izplatība ir cieši saistīta ar vides piesārņojumu. Intensīvs gaisa piesārņojums jeb smogs var izraisīt elpošanas traucējumus, klepu, bronhiālās astmas lēkmes. Automašīnu izplūdes gāzes kairina acu un elpceļu gļotādu. Tādējādi alerģisku slimību izplatība vērtējama kā gaisa piesārņojuma indikators.
Citas saslimšanas. Veselība ir fiziska, emocionāla un sociāla labklājība. Klimata pārmaiņu ietekme uz cilvēka veselību var tikt saistīta ar dažādu saslimšanu izplatību bez iepriekš minētajām, piemēram, veicinot psihisko traucējumu rašanos, kā arī vēža un citu slimību attīstību noteiktu faktoru ietekmē. Dabas katastrofas vai ārkārtas vides apstākļi un to radītā piespiedu migrācija var ietekmēt cilvēka funkcionēšanu kognitīvā (domāšanas), emocionālā un uzvedības līmenī, mainot daudzu cilvēku, īpaši bērnu, psihisko stāvokli – radot stresu, baiļu un panikas lēkmes, depresiju u.c. Gan sociālā vide, gan apkārtējā dabas vide ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli un psihisko līdzsvaru. Sociālā atbalsta tīkli, sociālā stabilitāte, vides drošība, nodrošinājums ar palīdzību nepieciešamības gadījumā veicina cilvēka psihiskās veselības stabilitāti. Savukārt vides maiņa, izolācija, zema sociālā loma, vardarbība un karš, vides piesārņojums un mainība, dabas katastrofas un tamlīdzīgi faktori rada riskus psihisku traucējumu attīstībai.
Pastāv arī citas slimības, kuru izplatības pieaugumu var saistīt ar klimata pārmaiņu ietekmi, piemēram, vēzis, kas var attīstīties paaugstināta UV starojuma un citu faktoru ietekmē; sirds un asinsvadu slimības, kuru rašanos veicina paaugstināta vides temperatūra; elpošanas sistēmas slimības, kuras var provocēt izmaiņas hidroloģiskajā režīmā; jaunas un nezināmas slimības, kuru izraisītājiem rodas labvēlīgi apstākļi attīstībai un izplatībai vidē.
Klimata pārmaiņu ietekmes seku uz cilvēka veselību samazināšanā vai novēršanā liela nozīme ir atbalstam iedzīvotājiem, ko var nodrošināt valsts attieksme pret sabiedrību, piemēram, stiprinot sociālā atbalsta tīklus, uzlabojot vides drošību un veselības aprūpes pieejamību, paaugstinot sabiedrības informētību par riskiem un rīcību ārkārtas situācijās, mazinot ekonomisko nestabilitāti.