Terminu vārdnīca

Saule ir zvaigzne, kas atrodas Saules sistēmas centrā. Orbītā ap Sauli riņķo Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas, kā arī asteroīdi, komētas un citi kosmiskie ķermeņi. Saule ir milzīga plazmas lode, tās masa ir aptuveni 2×1030 kg. Saule sastāv no 74% ūdeņraža un 25% hēlija, pārējo masu veido smagāki elementi (ogleklis, skābeklis, dzelzs u.c.). Saule ir apmēram 4,6 miljardus gadu veca, bet vēl pēc 5 miljardiem gadu tā pārvērtīsies par sarkano milzi un tad — par balto punduri (skat. "Zvaigznes evolūcija"). Saule ir Zemei tuvākā un tādējādi arī vislabāk izpētītā zvaigzne.

Slāpeklis ir ķīmiskais elements, kuru apzīmē ar simbolu N un tā atomskaitlis ir 7. Parasti slāpeklis ir divatomu gāze, kuras ķīmiskā formula ir N₂. Dabā slāpeklis ir sastopams atmosfērā, kur tas ir galvenā gaisa sastāvdaļa. Paaugstinātā temperatūrā slāpeklis var reaģēt ar ūdeņradi, (veidojot amonjaku), sārmu metāliem (veidojot attiecīgus nitrīdus) un vēl augstākā temperatūrā arī ar skābekli, veidojot slāpekļa oksīdus. Savienojumos slāpeklim var būt oksidēšanas pakāpe no −3 (amonjaks) līdz +5 (slāpekļskābe un tās sāļi). Visbiežāk slāpeklis ir trīsvērtīgs.

Spiediens ir perpendikulārais spēks, kas iedarbojas uz virsmas laukuma vienību. SI spiedienu mēra ņūtonos uz kvadrātmetru, jeb paskālos. 1 Pa = 1N/m². Parasti spiedienu mēra arī atmosfērās, kas ir apmēram Zemes atmosfēras spiediens jūras līmenī, un ir 101325 Pa. Plaši lieto arī citas spiediena mērvienības.