14. Klimata pārmaiņas, dzīvesveids un patēriņš, oglekļa mazietilpīga attīstība
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
14. Klimata pārmaiņas, dzīvesveids un patēriņš, oglekļa mazietilpīga attīstība
Pasaules iedzīvotāju skaits pēdējo 50 gadu laikā pasaulē ir vairāk nekā dubultojies, bet patēriņa apjoms, mērot to pēc iekšzemes kopprodukta (IKP), šajā laika periodā ir gandrīz pieckāršojies. Tiek prognozēts, ka 2050. gadā pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs 9 miljardus, bet pasaules IKP varētu palielināties 3,5 reizes salīdzinājumā ar mūsdienām. Augošais iedzīvotāju skaits un dzīvesveida izmaiņas, kā arī strukturālas pārmaiņas nozīmē arvien pieaugošu globālo resursu patēriņu un piesārņojumu, kā arī klimata pārmaiņas. Mājsaimniecību patēriņš Eiropā un arī Latvijā rada 60–80% no visām antropogēnajām ietekmēm uz klimata pārmaiņām, bet patēriņa apjoma pieaugums lielā daļā valstu nav spējis nodrošināt labklājības celšanos. Klimata pārmaiņu samazināšanai un cilvēku vajadzību apmierināšanai ir nepieciešams noteikt ilgtspējīgu patēriņu, kas nodrošina izmaiņas pašreizējos patēriņa paradumos, kā arī tā apjomu un struktūru ietekmējošos faktorus.
Klimata politika Latvijā pamatā ir veidota un īstenota nacionālā līmenī. Arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju aprēķini ir pieejami par valsti kopumā, bet trūkst informācijas, aprobētas metodikas un prakses vietējā, pašvaldību līmeņa SEG emisiju aprēķiniem un vietējā līmeņa klimata un attīstības politikas izstrādē un īstenošanā. Taču tieši pašvaldības ir tās, kuras lielā mērā var ietekmēt izmaiņas patēriņa un ražošanas paradumos, kas nosaka kopējo SEG emisiju apjomu. Pašvaldības var stimulēt tādu infrastruktūras, tehnoloģiju izmantošanas, piegādes sistēmu attīstību savā teritorijā, kas patērē mazāk oglekļa savienojumu un tādējādi veicina ilgtspējīgu dzīvesveidu, kā arī integrēt klimata jautājumus publiskā iepirkuma nosacījumos.
Priekšnosacījums efektīvai emisiju samazināšanai ir labi organizētas struktūras izveide un skaidrs process. Pirmais ir apņemšanās virzīties uz oglekļa dioksīda zemu emisiju sabiedrību. Pēc tam ir jāapzinās patēriņa un ražošanas darbības, kas saistītas ar mūsu radītajām CO2 emisijām, un jāmāk tās uzskaitīt un analizēt, lai saprastu, kā mēs spējam tās mazināt, kādas ir mūsu izvēles un iespējas un kā tas ietekmē citus sociālekonomiskos, kā arī vides procesus, lai izvairītos no nevēlamām parādībām. Savukārt pēc tam mums ir jānovērtē veikto rīcību efektivitāte gan vides, gan sociālajā un ekonomiskajā sfērā un jāsāk viss process no gala, ņemot vērā izdarītos secinājumus. Šis vides pārvaldības procesa cikls ir līdzīgs visām vides jomām, bet īpaši būtisks klimata sfērā, jo bieži vien ietekmes ir izkliedētās telpā un laikā, līdz ar to grūti apzināmas un kontrolējamas.
Klimata politika Latvijā pamatā ir veidota un īstenota nacionālā līmenī. Arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju aprēķini ir pieejami par valsti kopumā, bet trūkst informācijas, aprobētas metodikas un prakses vietējā, pašvaldību līmeņa SEG emisiju aprēķiniem un vietējā līmeņa klimata un attīstības politikas izstrādē un īstenošanā. Taču tieši pašvaldības ir tās, kuras lielā mērā var ietekmēt izmaiņas patēriņa un ražošanas paradumos, kas nosaka kopējo SEG emisiju apjomu. Pašvaldības var stimulēt tādu infrastruktūras, tehnoloģiju izmantošanas, piegādes sistēmu attīstību savā teritorijā, kas patērē mazāk oglekļa savienojumu un tādējādi veicina ilgtspējīgu dzīvesveidu, kā arī integrēt klimata jautājumus publiskā iepirkuma nosacījumos.
Priekšnosacījums efektīvai emisiju samazināšanai ir labi organizētas struktūras izveide un skaidrs process. Pirmais ir apņemšanās virzīties uz oglekļa dioksīda zemu emisiju sabiedrību. Pēc tam ir jāapzinās patēriņa un ražošanas darbības, kas saistītas ar mūsu radītajām CO2 emisijām, un jāmāk tās uzskaitīt un analizēt, lai saprastu, kā mēs spējam tās mazināt, kādas ir mūsu izvēles un iespējas un kā tas ietekmē citus sociālekonomiskos, kā arī vides procesus, lai izvairītos no nevēlamām parādībām. Savukārt pēc tam mums ir jānovērtē veikto rīcību efektivitāte gan vides, gan sociālajā un ekonomiskajā sfērā un jāsāk viss process no gala, ņemot vērā izdarītos secinājumus. Šis vides pārvaldības procesa cikls ir līdzīgs visām vides jomām, bet īpaši būtisks klimata sfērā, jo bieži vien ietekmes ir izkliedētās telpā un laikā, līdz ar to grūti apzināmas un kontrolējamas.