6. Klimatisko faktoru ietekme uz dzīvajiem organismiem

Dati par ilgtermiņa izmaiņām Latvijas upēs un ezeros līdz šim nav nepārprotami liecinājuši par klimata pasiltināšanās ietekmi. Lielā mērā to varētu skaidrot ar cilvēka saimniecisko darbību, kas veicina piesārņojumu, slāpekļa un fosfora ienesi no sateces baseina. Ciānbaktēriju jeb zilaļģu masveida savairošanās gadījumi nekorelē ar temperatūras paaugstināšanos, drīzāk ar saimnieciskās darbības intensitātes izmaiņām ūdenstilpju krastos. Daudzos gadījumos šīs izmaiņas varētu maskēt klimata pasiltināšanās rezultātā radušās pārmaiņas. Piemēram, cilvēka relatīvi maz ietekmētās Salacas upes ilgtermiņa pētījumi liek pieņemt, ka klimata pasiltināšanās varētu būt cēlonis pastiprinātai upes aizaugšanai ar augstākajiem ūdensaugiem.

Ūdensaugu masveida savairošanās un atmiršanas dēļ Latvijas upēs veidojas biezs dūņu slānis. Tas negatīvi ietekmē tādu retu īpaši aizsargājamo sugu kā ziemeļu upespērlenes Margaritifera margaritifera un zaļās upjuspāres Ophiogomphus cecilia eksistences apstākļus. Upespērlenes kāpuri parazitē tikai lašveidīgajās zivīs, kuru trūkums praktiski nozīmē pērļgliemenes populācijas iznīkšanu. Ja kāpuram laimējies sastapt lašveidīgo zivi, tad pēc parazītiskās stadijas tas ierokas dziļi upes gultnē, bet, ja upes dibenu sedz dūņu slānis, tad kāpuram nepiekļūst skābeklis. Arī zaļā upjuspāre apdzīvo tikai upes ar tīru, neaizaugušu gultni. Ja upes aizaugšanu var uzskatīt par klimata pasiltināšanās sekām, tad minēto sugu izzušana nākotnē arī būs uzskatāma kā klimata izmaiņu sekas.

Klimata izmaiņas mijiedarbībā ar vides piesārņojumu būtiski ietekmē arī Latvijas ezerus. Ūdens dzidrībai samazinoties, pirmie cieš ūdensaugi, kuru augšanai nepieciešams labs apgaismojums. Ūdens dzidrības samazināšanās dēļ daudzos ezeros ir izzudusi reta, īpaši aizsargājamā suga Dortmaņa lobēlija Lobelia dortmanna.

Klimata pasiltināšanās dēļ var izzust tās zivju sugas, kuru temperatūras optimuma zona ir zemāka, piemēram, lašveidīgās zivis. To vietā ienāks jaunas siltummīlošās sugas. Visvairāk apdraudētas ir zivis, kurām nepieciešams vēsāks, ar skābekli bagāts ūdens. Tādas sugas ir foreles Salmo trutta ssp., sīgas Coregonus sp., alatas Thymallus thymallus, vēdzeles Lota lota, platgalves Cottus sp. u. c. Vasarās, ūdenim sasilstot virs +20 ºC, šīs zivis paslēpjas vēsākās ūdenstilpes vietās un pārstāj baroties. Vasarām kļūstot siltākām un garākām, šo zivju eksistence ir apdraudēta. Tās var aizstāt pret skābekļa samazināšanos izturīgas sugas ar plašāku toleranci pret ūdens temperatūras izmaiņām, piemēram, karpas Cyprinus carpio, karūsas Carassius sp., līņi Tinca tinca, ruduļi Scardinius erythrophtalmus un sami Silurus glanis. Jāatzīmē gan, ka šīs zivis ir neaktīvas un nebarojas ūdens temperatūrās, kas zemākas par +12 – +15 ºC, kādas mēdz būt pavasara periodā. Klimatam kļūstot siltākam, to barošanās periods varētu pagarināties. Līdz ar to tās augtu ātrāk un sasniegtu lielākus izmērus, izkonkurējot tādas sugas kā raudas Rutilus rutilus, asarus Perca fluviatilis u.c. Atzīmēts, ka klimata pasiltināšanās ir jau izraisījusi tādu Dienvideiropai un Viduseiropai raksturīgu zivju kā barbes Barbus sp. un apakšmutes Chondrostoma spp. izplatības robežu paplašināšanos Eiropā. Ievērojami palielinās risks savvaļā aklimatizēties tur nejauši nokļuvušām vai tīši vietējās ūdenstilpēs ielaistām dienvidu sugām, piemēram, tilāpijām Thylapia sp.

Klimata pasiltināšanās Latvijā, saglabājoties mērenam mitruma režīmam, varētu labvēlīgi ietekmēt dažu abinieku – ugunssalamandras Salamandra salamandra, dzeltenvēdera ugunskrupja Bombina variegata, kā arī rāpuļu – zaļās ķirzakas Lacerta viridis – izplatību. Latvijā varētu uzlaboties dzīves apstākļi kokvardei Hyla arborea, kas pagājušā gadsimta beigās tika reintroducēta Latvijas rietumdaļā, un Eiropas purva bruņurupucim Emys orbicularis, kuram caur Latviju iet izplatības ziemeļu robeža un kurš līdz šim ļoti reti novērots dabā. Ienākot vairākām dienvidu sugām, abinieku un rāpuļu skaits Latvijā varētu palielināties.

Klimata izmaiņas var ietekmēt ne vien upju ūdens organismus, bet arī tos dzīvniekus, kas mīt upju krastos un barojas ar ūdens organismiem. Viena no tādām sugām ir zivju dzenītis Alcedo atthis, kurš ligzdo stāvos upju krastos izraktās alās un pārtiek no upē nomedītām zivīm. Šī putna eksistencei kritiski kļuvuši neregulārie plūdi, kas pat vasaras vidū izskalo upes krastus un tādējādi iznīcina zivju dzenīša ligzdas. Plūdu laikā upes ūdens kļūst duļķains un putns vairs nespēj sekmīgi medīt zivis. Tāpēc zivju dzenīši pamet savas ligzdošanas vietas vai arī, nesaņemot pietiekami daudz barības, iet bojā to mazuļi.