6. Klimatisko faktoru ietekme uz dzīvajiem organismiem

Mitrums ir otrs svarīgākais vides faktors, kas ietekmē sugu izplatību gan reģionālā, gan lokālā mērogā sauszemes ekosistēmās. Mitrums ir cieši saistīts, no vienas puses, ar nokrišņu daudzumu, konkrētajai vietai pieplūstošajiem gruntsūdeņiem vai pazemes ūdeņiem un, no otras puses, ar iztvaikošanu. Ja iztvaikošanas intensitāte ievērojami pārsniedz pieplūstošā ūdens daudzumu, iestājas sausums. Tajos dienvidu reģionos, kur valda ilgstošs sausums, veidojas stepes, pustuksneši un tuksneši. Ja nokrišņu un pieplūstošā ūdens daudzums pārsniedz iztvaikošanu, veidojas pārmitri apstākļi. Mērenās joslas un ziemeļu reģionos, kur nokrišņi dominē pār iztvaikošanu, zemākās reljefa vietās veidojas purvi.

Sauszemes ekosistēmās galvenais mitruma rezervuārs ir augsne. Augsnē ieplūstošais ūdens veido augsnes mitrumu. Atmosfēras gaisa mitrumu veido iztvaikojušais ūdens.

Ūdenim ir vitāli svarīga nozīme sauszemes organismu dzīvē. Ūdens ir svarīga jebkura organisma ķīmiskā sastāvdaļa. Bez ūdens nevar notikt bioķīmiskās reakcijas organismu šūnās. Visu sauszemes organismu dzimumšūnu saplūšanai un embriju attīstībai nepieciešama ūdens vide.

Atmosfēras gaisa mitrums nodrošina dzīvnieku elpošanas orgānu mitrināšanu. Pastiprināta iztvaikošana veicina dzīvnieku un augu organismu atdzišanu, tādējādi kompensējot saules siltuma starojuma ietekmi. Taču pārāk intensīva iztvaikošana ir arī kaitīga, piemēram, abiniekiem, gliemjiem, sēnēm tā var būt nāvējoša.

Augsnes mitrums ir limitējošs faktors daudziem augsnes organismiem, piemēram, baktērijām, vienšūņiem, augsnes nematodēm, sliekām, kas spēj eksistēt tikai mitrā vidē, ūdens plēvītēs vai starp augsnes daļiņām ieslēgtos pilienos.

Tā kā mitrums sauszemes organismiem bieži vien ir limitējošs faktors, tie evolūcijas procesā ir izstrādājuši dažādus pielāgojumus, lai izdzīvotu nepietiekama vai pārmērīga mitruma apstākļos. Pēc spējas regulēt ūdens daudzumu šūnās, atkarībā no tā daudzuma vidē, organismus iedala poikilohidros un homohidros organismos. Poikilohidriem organismiem ūdens saturs organismā mainās atkarībā no ūdens pieejamības vidē. Ja ūdens nav, šie organismi sažūst, bet, mitrumam atjaunojoties, atkal spēj uzņemt ūdeni šūnās un nodrošināt dzīvības procesus. Tipiski poikilohidrie organismi ir aļģes un sēnes. Homohidrie organismi turpretī cenšas saglabāt organismā noteiktu ūdens daudzumu un, ja tas samazinās, organisms iet bojā.

Dzīvie organismi ūdeni nemitīgi zaudē transpirējot (augi) vai elpojot un izvadot ar vielmaiņas atkritumproduktiem – urīnu, ekskrementiem, sviedriem (dzīvnieki). Tādēļ visiem dzīvajiem organismiem jārūpējas vai nu par zaudētā ūdens atjaunošanu, vai taupīšanu. Dzīvnieki trūkstošo ūdens daudzumu kompensē, dzerot vai ēdot sulīgu barību. Augi pārsvarā uzņem ūdeni ar saknēm no augsnes. Ūdens saknēs nokļūst osmozes ceļā. Tas ir fizikāls process: ūdens molekulas no augsnes, kur šķīduma koncentrācija ir mazāka, pārvietojas saknes šūnās, kur šķīduma koncentrācija ir augstāka. Augi aptuveni 90–95% ūdens zaudē transpirējot caur atvārsnītēm – īpašām mikroskopiskām atverēm lapu virsmā. Ar transpirāciju augi nodrošina nemitīgu augsnes ūdenī izšķīdušo barības elementu pārvietošanos no saknēm uz auga virszemes daļām. Ja augsnē ūdens pietrūkst vai arī tajā izšķīdušo vielu koncentrācija kļūst lielāka nekā auga sulā, ūdens plūsma apstājas un augs novīst.