6. Klimatisko faktoru ietekme uz dzīvajiem organismiem

Uz dzīvajiem organismiem dabā vienlaikus iedarbojas ļoti daudz dažādu vides faktoru. Tādēļ, analizējot organismu reakciju uz šiem faktoriem, bieži vien jārunā ne tik daudz par katra atsevišķa faktora ietekmi, kā par vairāku faktoru mijiedarbības ietekmi. Faktoru mijiedarbība izpaužas tādējādi, ka, pastāvot viena faktora vienām un tām pašām intensitātes vērtībām, organisma reakcija ir atšķirīga atkarībā no citu faktoru iedarbības intensitātes. Piemēram, augu izturība pret sausumu ir atkarīga ne vien no mitruma daudzuma, bet arī no organisko vielu satura augsnē. Ja organisko vielu saturs ir lielāks, auga izturība pret vienu un to pašu pazeminātā mitruma līmeni augsnē ir lielāka. Tādējādi organiskās vielas saturs darbojas kā kompensējošs faktors sausuma ietekmei. Tomēr, ja kāda organismam vitāli svarīga faktora iedarbības intensitāte pārsniedz tolerances intervāla robežas, nekāda citu faktoru kompensējošā iedarbība nespēj to glābt no bojāejas. To izsaka Šelforda tolerances likums:
neatkarīgi no pārējo vides faktoru nodrošinātības, organisma darbību limitē tas faktors, kas atrodas tuvāk minimālajam vai maksimālajam kritiskajam punktam.

Mūsdienās papildus dabiskajiem vides faktoriem dzīvos organismus ietekmē arī dažādi antropogēnie faktori – vides piesārņojums, zemes apsaimniekošana, būvniecība un transports, invazīvo sugu parādīšanās apgabalos, kur tās agrāk nav bijušas sastopamas, resursu pārekspluatācija (6.4. att.). Turpat 83% no planētas sauszemes atrodas tiešā cilvēka ietekmē un 36% sauszemes cilvēka darbība dominē pār dabas procesiem. Gandrīz 60% planētas ekosistēmu mūsdienās ir uzskatāmas par degradētām. Cilvēks izmanto pusi no planētas saldūdens resursiem. Saimnieciskā darbība mūsdienās kontrolē daudz lielākus slāpekļa aprites apjomus nekā slāpekļa dabiskā aprite. Antropogēno faktoru mijiedarbība ar dabiskajiem vides faktoriem, to skaitā klimatiskajiem faktoriem, var būt ļoti sarežģīta. Pat tādā gadījumā, ja visi dabiskie vides faktori, arī temperatūra un mitrums ir optimāls, suga var aiziet bojā no vides piesārņojuma vai tās dzīvotnes izmaiņu dēļ, ja cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir padarījis ekoloģiskos apstākļus sugas eksistencei nepiemērotus. Un otrādi, ja cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir mainījis temperatūras vai mitruma režīmu un barības vielu koncentrāciju konkrētā vietā, tā var kļūt piemērota kādas sugas attīstībai un tad tā pārmērīgi savairojas.

Avots – Millenium Ecosystem Assessment, 2005.

Piemēram, ir aprēķināts, ka 42% Dienvidaustrumāzijas sugu līdz 2100. gadam var izzust mežu izciršanas un ainavu fragmentācijas dēļ. Visu šo faktoru sarežģītās mijiedarbības dēļ sugu izmiršanas process uz planētas notiek simtiem un tūkstošiem reižu ātrāk nekā visā Zemes ģeoloģiskās vēstures laikā.

Vērtējot klimata izmaiņu ietekmi uz sugām, parasti tiek apskatīta divu visiem dzīvajiem organismiem vitāli svarīgu vides faktoru – temperatūras un mitruma ietekme. Apskatīsim sīkāk tieši šo faktoru ietekmi uz dzīvajiem organismiem.