4. Latvijas klimats un tā mainības raksturs

4.1. Saules spīdēšanas ilgums un Saules radiācija

Latvijas teritorijā dienas garums, un līdz ar to Saules spīdēšanas ilgums, ir mainīgs gada laikā. Vasaras saulgriežu laikā Latvijas teritorijas dienvidu daļā Saules staru krišanas leņķis pārsniedz 57 grādus, bet ziemeļu daļā ir nedaudz lielāks par 55 grādiem. Garākā diena ir 22. jūnijā (17 stundas un 52 minūtes), un īsākā diena ir 22. decembrī (6 stundas un 43 minūtes). Ziemas saulgriežos Saules augstums virs horizonta ir tikai 8–9 grādi Latvijas ziemeļu daļā un 10–11 grādi dienvidu daļā. Kopumā vidēji Saule spīd 1790 stundas gadā (vidējais lielums aprēķināts laika periodam no 1950. līdz 2010. gadam pēc 12 meteoroloģisko staciju novērojumu rindām), variējot Latvijas teritorijā no 1600 līdz 1970 stundām (sk. 4.1. att.).

Vislielākais Saules spīdēšanas ilgums gadā novērojams Baltijas jūras piekrastē (Kolka, Ventspils, Liepāja): 1840–1940 stundu gadā. Apmēram 1850 stundu gadā Saule spīd arī Zemgalē. Austrumu rajonos Saules spīdēšanas ilgums ir mazāks: 1670–1720 stundu gadā, bet Vidzemes augstienes rajonā – tikai 1580 stundu gadā. Kopumā vasarās piekrastes rajonos ir lielāks skaidro dienu skaits un mazāk nokrišņu nekā apvidos, kas atrodas tālāk no jūras. Saules spīdēšanas ilgumu bez astronomiskajiem faktoriem lielā mērā nosaka arī mākoņu daudzums. Lielās mākoņainības ietekmē Latvijas teritorijā kopumā Saule spīd nedaudz mazāk kā pusi no iespējamā Saules spīdēšanas ilguma. Ziemas mēnešos Latvijas teritorijā Saule spīd tikai 10–25% no iespējamā spīdēšanas laika. Pat vasaras mēnešos kopumā vidēji Latvijā Saule spīd tikai 50–60% no iespējamā Saules spīdēšanas ilguma. Latvijas teritorijā vidēji gada laikā ir 90–110 dienas, Vidzemes un Latgales augstieņu rajonos 110–120 dienas bez Saules. Ziemas mēnešos vidēji vairāk nekā pusi no mēneša dienām nespīd Saule. Vasaras mēnešos (jūnijs, jūlijs) visā Latvijas teritorijā ir tikai 1–2 dienas bez Saules.


Gada vidējais kopējās Saules radiācijas daudzums ir 3500–4000 MJ/m², no kuriem 600–650 MJ/m² Zemes virsma saņem jūnijā un apmēram 30 MJ/m² decembrī (sk. 4.1. tabulu). Vidēji gadā tiešā Saules starojuma un izkliedētā starojuma attiecība ir 1,1 : 1. Tas norāda, ka Zemes virsma gadā Saules enerģiju tiešās enerģijas veidā saņem nedaudz vairāk nekā izkliedētās enerģijas veidā. Rudenī un ziemā izkliedētā Saules starojuma veidā Zemes virsma saņem ievērojami vairāk enerģijas nekā tiešā starojuma veidā. Laikā no maija līdz augustam tiešā starojuma ir vairāk. Tiešā un izkliedētā Saules starojuma sadalījumu ietekmē mākoņu daudzums, kas ir galvenais starojuma izkliedētājs atmosfērā.

Absorbējot Saules starojumu, Zemes virsma vienlaikus to zaudē garo viļņu izstarošanas veidā, ko sauc par efektīvo izstarojumu. Starojuma bilanci veido starpība starp Zemes virsmas saņemto un zaudēto Saules enerģijas daudzumu. Pēc Zīlānu novērojumu stacijas datiem, starojuma bilance ir apmēram 1500 MJ/m² gadā. Novembrī, decembrī un janvārī radiācijas bilance ir negatīva, bet gada pārējos mēnešos – pozitīva.

Atstarotās radiācijas daudzums ir atkarīgs no Zemes virsmas rakstura. Procentos izteikto atstarotās radiācijas daudzumu sauc par albedo. Kopumā gada laikā vidējais albedo ir 27%. Ziemā albedo vērtības ir lielākas (vidēji 65–70%). Tas izskaidrojams ar sniega segas lielajām atstarošanās spējām. Vasarā vidējais albedo (vidēji 22%) kopumā atbilst zaļas zāles atstarošanas īpašībām.
Saules radiācijas vērtības iegūtas pēc Zīlānu novērojumu stacijas datiem laika periodam no 1991. līdz 2005. gadam.
Absorbētā radiācija iegūta, no summārās radiācijas atņemot atstaroto radiāciju. Albedo lielums iegūts aprēķinu ceļā kā procentos izteikta atstarotās radiācijas daļa no summārās radiācijas.

4.2. Gaisa temperatūra un tās mainības raksturs

Gaisa temperatūras režīmu un sadalījumu Latvijas teritorijā nosaka saņemtais Saules starojums, atmosfēras cirkulācijas īpatnības, kā arī Baltijas jūras, Rīgas līča un reljefa ietekme.

Relatīvi līdzenais reljefs ir cēlonis tam, ka virs Atlantijas okeāna izveidojušās siltās un mitrās jūras gaisa masas planetāro plūsmu ietekmē virzās no rietumiem uz austrumiem un iespiežas tālu Eiropas kontinentā. Tādēļ Latvijā gada vidējā temperatūra par 4–6 ºC, bet ziemā pat par 9 ºC pārsniedz mūsu platuma grādu vidējo temperatūru. Piekrastes rajonos ir mazākas temperatūras svārstības. Tā kā jūras ūdens ir vasarā uzkrājis lielu siltuma daudzumu, ziemas un rudeņi te ir siltāki nekā dziļāk sauszemē. Savukārt pavasari un vasaras piekrastē ir vēsākas, jo jūrā ūdens sasilst lēnāk nekā sauszeme.

Vidējā gada gaisa temperatūra Latvijas teritorijā pēc ilglaicīgiem novērojumiem no 1950. līdz 2010. gadam ir bijusi 6,0 ºC, bet pēdējo 30 gadu periodā (1981.–2010. gads) tā ir pieaugusi līdz 6,4 ºC. Augstākā gada vidējā gaisa temperatūra ir Baltijas jūras piekrastē, zemākā – Vidzemes un Latgales augstienes teritorijā. Kopumā vidējā gaisa temperatūra (1951.–2010. gads) Latvijas teritorijā ir mainījusies no 4,8 ºC (Zosēnos, Alūksnē) līdz 7,0 ºC (Liepājā). Vidējās gada gaisa temperatūras teritoriālajā sadalījumā atspoguļojas Baltijas jūras un Rīgas līča ietekme, t.i., gaisa temperatūras pazemināšanās meridionālā virzienā, attālinoties no jūras. Tikai pašos dienvidaustrumos gaisa temperatūras sadalījumā izpaužas pazemināšanās dienvidu–ziemeļu virzienā. Gaisa temperatūras sadalījumu ietekmē reljefs – zemāka temperatūra ir Kurzemes augstieņu, Vidzemes augstienes un Latgales augstienes teritorijā (sk. 4.2. att.).


Siltākais mēnesis (vidēji) Latvijas teritorijā ir jūlijs. Jūlija vidējā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā ir 16,9 ºC (1950.–2010.gadā) bet, aprēķinot to pēdējo 30 gadu periodam (1981.–2010.gadam) tā ir pieaugusi līdz 17,4 ºC. Jūlija vidējā gaisa temperatūra mainās robežās no +18,2 ºC (Rīgā) līdz +16,3 ºC (Zosēnos) un 16,4 ºC (Pāvilostā, Stendē). Jūlijā gaisa temperatūra Latvijas rietumu daļā pazeminās virzienā no Baltijas jūras uz valsts centrālo daļu (sk. 4.3. att.). Īpaši izceļas Rīgas paaugstinātā gaisa temperatūra, kas ir spilgts pilsētvides ietekmes un gaisa temperatūras sadalījuma piemērs. Savukārt teritorijas kontinentālākajā austrumu daļā gaisa temperatūra nedaudz pazeminās dienvidu–ziemeļu virzienā. Jūlija mēneša zemākās vidējās temperatūras ir novērotas Vidzemes augstienes teritorijā.

4.3. Nokrišņi un to daudzuma mainība

Nokrišņu daudzumu Latvijā nosaka atmosfēras liela mēroga cirkulācija (Rietumu planetārā plūsma, kas vidējos platuma grādos novērojama troposfērā un stratosfērā), kas nosaka mitro gaisa masu pārnesi no Atlantijas okeāna pāri Baltijas jūrai galvenokārt cikloniskās darbības dēļ. Tāpēc Latvijas teritorijai ir pietiekami liels nokrišņu daudzums – vidēji 685 mm (sk. 4.7. att.). Kaut arī Latvijas augstienes nav pārāk augstas, tās tomēr ietekmē temperatūras un nokrišņu sadalījumu vietējā mērogā.

Gada vidējo nokrišņu daudzuma sadalījumā dominē kopējas likumsakarības – lielākais vidējais gada nokrišņu daudzums (760–870 mm) ir raksturīgs Vidzemes augstienes, Rietumkursas augstienes un Latgales augstienes rietumu uzvēja nogāzēm (sk. 4.8. att.). Vismazākais nokrišņu daudzums (580 mm) tiek novērots Zemgales līdzenumā, kā arī ieplakās, kas atrodas augstieņu aizvēja nogāzēs. Lielākie mēnešu nokrišņu daudzumi (> 80 mm mēnesī) tiek novēroti vasaras periodā. Aukstajā gadalaikā parasti nokrišņu daudzums ir ievērojami mazāks (apmēram 20 mm mēnesī). Vidējais nokrišņu daudzums  853 mm Latvijas teritorijā ir reģistrēts 2010. gadā, un tas bija nokrišņiem bagātākais gads ne tikai laika periodā no 1950. līdz 2010. gadam, bet arī 89 gadu meteoroloģisko novērojumu vēsturē (sk. 4.8. att.). Taču ir reģistrēti vairāki gadi, piemēram,1951. un 1963. gads, kad vidējais nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā ir attiecīgi bijis 531 un 536 mm. Intensīvi un ļoti intensīvi nokrišņi galvenokārt raksturīgi siltajai sezonai (aprīlis–septembris). Vislielākais reģistrētais diennakts nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā ir 160 mm (novērots Ventspilī 1973. gadā).Viens no intensīvākajiem nokrišņu apjomiem pēdējo gadu laikā reģistrēts 2014. gada 29. jūlijā Siguldā, kad vienā stundā izkrita 83,9 mm nokrišņu, bet 6 stundās – 122,8 mm, kas ievērojami pārsniedza jūlija mēneša normu (99,9 mm). Vidējais dienu skaits ar diennakts nokrišņiem >10 mm un >20 mm Latvijas teritorijā ir attiecīgi 12–21 dienu un 2–4 dienas. Kopumā diennakts nokrišņi >50 mm tiek novēroti reti.

Intensīvo nokrišņu izmaiņu analīze tika veikta pēc dienu skaita, kurās diennakts nokrišņu summa >10 mm un >20 mm. Līdzīgi kā gada nokrišņu ilgtermiņa gaitai, arī  atmosfēras nokrišņu ekstrēmuma rādītājiem raksturīgas cikliskas svārstības, kas visbiežāk ir spilgtāk izteiktas kā lineārās pārmaiņas. Tomēr statistiskā testa rezultāti parādīja, ka gan dienu skaitam ar intensīviem nokrišņiem, gan dienu skaitam ar ļoti intensīviem nokrišņiem ir tendence palielināties un ka daudzos gadījumos izmaiņas ir statistiski nozīmīgas.

Atmosfēras nokrišņu daudzums un tā mainības raksturs ietekmē ekosistēmas, cilvēka dzīves vidi un daudzas saimnieciskās darbības jomas, piemēram, lauksaimniecību un enerģētiku. Būtisks ir ne tikai kopējais nokrišņu daudzums noteiktā laika posmā (gads, mēnesis), bet arī tā sadalījums gada laikā (sezonālā mainība) un intensitāte. Piemēram, nokrišņu pieejamība un to izkrišanas raksturs būtiski ietekmē lauksaimniecības kultūru attīstību.

Kopumā nokrišņu daudzums uz Zemeslodes kopš 20. gadsimta sākuma ir pieaudzis aptuveni par 2%, kaut arī nokrišņu daudzuma pieauguma sadalījums uz Zemes nav vienmērīgs. Tiek vērtēts, ka gada nokrišņu daudzums Ziemeļeiropā 20. gadsimta laikā ir palielinājies par 10–40%, kamēr vairākos Dienvideiropas rajonos nokrišņu daudzums ir samazinājies par ≈ 20%.
Latvijā, tāpat kā citās Ziemeļeiropas valstīs, pēdējā gadsimta laikā kopumā ir novērojams gan temperatūras, gan nokrišņu daudzuma pieaugums (sk. 4.9. att.).

Arī nākotnes klimata prognožu modeļi paredz, ka līdz ar siltāku klimatu palielināsies ūdens piesātinājuma kapacitāte atmosfērā. Tas nozīmē, ka palielināsies arī ekstremālo nokrišņu daudzums.

4.4. Ekstremālās parādības un to izmaiņas

Ekstremālas parādības jeb ekstremālie laikapstākļi raksturo laikapstākļu notikumus, kas ir ekstrēmi vēsturiskā griezumā, īpaši netipiski, bargi vai sezonai neraksturīgi. Tādējādi var teikt, ka ekstrēmi laikapstākļi ir ne tik bieži sastopami meteoroloģiskie notikumi, kuriem ir būtiska ietekme uz sabiedrību vai ekosistēmu. Ekstrēmi laikapstākļi to izpausmes veida un ietekmes dēļ visbiežāk tiek definēti lokāli, jo tie ir specifiski un atšķirīgi katrai vietai. Ekstrēmi laikapstākļi pēc norises veida var būt pēkšņi (intensīva lietusgāze, vētra) vai ilglaicīgi (karstuma viļņi, sausumi). Katrs ekstrēms notikums ir unikāls pēc mēroga, laika norises, atrašanās vietas un iedarbības uz cilvēku dzīves vidi. Ekstrēmi laikapstākļi ietekmē sektorus, kuri ir cieši saistīti ar klimatu, piemēram, lauksaimniecība, mežsaimniecība, cilvēku veselība, tūrisms u.c.

Izmaiņas mūsdienu klimatā palielina un nākotnē palielinās ekstrēmo laikapstākļu biežumu un to intensitāti. Pat, ja nav novērotas izmaiņas vidējās vērtībās, ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem var būt novērotas būtiskas tendences. Ekstrēmie laikapstākļu notikumi klimata pārmaiņu un klimata dabiskas variabilitātes dēļ arvien vairāk tiek apzināti kā apdraudējums cilvēku veselībai, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai u.c.

Ekstremāli laikapstākļi nav meteoroloģiska situācija, kas sastopama tikai mūsdienās.

Guntis Eberhards Vēsturiskos avotos aprakstītie dabas apstākļi Baltijā un Latvijā vairāk nekā 900 gadu garumā sniedz ieskatu par neparastām ziemām, pavasariem, vasarām un rudeņiem, par katastrofāliem plūdiem Daugavā un citās upēs, par lielu karstumu un neiedomājamu sausumu, kad izžūst upes un akas, deg meži un purvi, kad lietus nepārtraukti līst mēnešiem ilgi. Ziemā snieg un puteņo nepārtraukti 1–2 mēnešus. Visi sējumi izsalst pavasarī vai vasaras sākumā ap Jāņu dienu, vai arī noslīkst vasaras un rudens lietavās. Iestājas ilgstošs bads bez maizes visā Baltijā. Katrā gadsimtā sevišķi bargās ziemās vairākas reizes aizsalst Baltijas jūra (nemaz nerunājot par Rīgas līci) un cilvēki no Dānijas, Vācijas un Polijas kājām vai ar ragavām ceļo uz Zviedriju un Somiju, arī uz Baltiju un atpakaļ, jo pa ledu ir vieglāk pārvietoties nekā pa aizputinātiem laukiem un mežiem. Lai iegūtu priekšstatu par to, kas ir bijis un ko varam varbūt arī sagaidīt tuvākā vai tālākā nākotnē, ieskatīsimies tālās pagātnes notikumos, to aprakstos, kas atrodami dažādos vēstures avotos – hronikās, gada grāmatās, avīzēs un monogrāfiskajos apkopojumos. 1172. gadā, kā rakstīts arhīvu materiālos, ziema Daugavas baseinā bijusi tik silta, ka kokiem izplaukušas lapas, bet putni vijuši ligzdas. Savukārt 1214. un 1216. gadā ziemas atkal bijušas tik bargas, ka Rīgas līci klājis tik biezs ledus, ka pa to brīvi pārvietojies liels rīdzinieku karaspēks karagājienā pret Vidzemes lībiešiem un latgaļiem. Arī 1219. gadā, kad satiksme no Rīgas uz Igauniju notikusi pa līča ledu, kļuvis tik auksts, ka ceļotāji masveidā guvuši sejas, kāju, roku apsaldējumus un bijuši spiesti atgriezties atpakaļ. „Livonijas hronikā” rakstīts, ka Bīskaps Alberts ar savu karaspēku no Rīgas uz Sāremā pāri Rīgas līcim karagājienā devies 1225. un 1227. gadā, kad bijušas bargas ziemas un līcis aizsalis. Kustībā esošā karaspēka radītais troksnis esot līdzinājies pērkonam: šķindējuši ieroči, sadūrušās ragavas, klieguši ļaudis, uz slidenā ledus krituši un atkal cēlušies cilvēki un zirgi. Līdzīgi karagājieni un ceļojumi pa aizsalušo Rīgas līci no Livonijas uz Igauniju notikuši arī 1228. gadā, no 1260. līdz 1261. un no 1269. līdz 1270. gadam. 1617. gadā Baltijā bijusi ļoti silta un lietaina ziema bez sniega. Visu janvāri pūtis dienvidaustrumu vējš un lijis, augusi zāle un izplaukuši ziedi, ziedējuši ķirši. Arī pēc 7 gadiem 1624. gadā atkal iestājusies tāda pati ļoti silta ziema. 1624. gada 18. martā sākas Daugavas pali, bet aprīlī jau tik silts kā ap Jāņiem. 15. aprīlī ziedējuši ķirši . Tā rakstījis J. Broce. 1835. gadā ziema Latvijā bija ar neiedomājami biezu sniega segu, kas sasniegusi 1,8–2,1 m. Snigšana sākusies no jaunā gada, bet sevišķi daudz sasnidzis martā. Aprīlī saule un lietus to strauji nokausējis un sākušies lieli plūdi. Ledus segas biezums upēs sasniedzis pieauguša vīrieša garumu. 1431. gada vasarā valdīja liels sausums. Par to rakstīts: „Zeme un purvi dega,  dūmaka stāvēja 6 nedēļas, sauli neredzēja, zivis ūdenī nobeidzās un putni krita zemē, neredzēja tos lidojam”. Ļoti neparasti notikumi 1795. gada vasarā novēroti Rīgā. 10. jūnijā pāri pilsētai brāzusies viesuļvētra 2 km platā joslā un 160 km garumā ar stipru krusu. Krusas graudu lielums bijis vistas olas lielumā. Viesulis nodarījis ļoti lielus postījumus. 1826. gads bijis ar sevišķi karstu un sausu vasaru. Deguši meži, kūdrāji un virsāji, kas bija ļoti izkaltuši. Valdījis drausmīgs sausums, bez ūdens pārstājušas darboties ūdensdzirnavas. Vidējā gaisa temperatūra jūnijā bijusi +18,9, jūlijā +22,5, bet augustā +20,7 grādi pēc Celsija. Ļoti neparasts gads un sevišķi vasara 1827. gadā bija Kurzemē. Pēc Kurzemes draudžu hroniku datiem vasara sākusies ļoti ātri: jau jūnija beigās pļāvuši rudzus (t.i., vairāk nekā mēnesi agrāk nekā tagad – ap augusta pirmo pusi). Arī rudens bijis silts un sauss. Par vēl drausmīgāku vasaru 1844. gadā rakstīts „Rīgas avīzēs” un citos izdevumos: „Pie mums lietus un plūdi. 12 nedēļu garumā tikai 15 dienas nelija, pat divas dienas pēc kārtas bez lietus neredzējām, bet pilnīgi skaidru dienu nebija vispār. Jūlijs bija vēl lietaināks. Ūdens appludinājis ne vien pļavas un zemos laukus vairāk nekā pavasarī. Applūduši ceļi un tilti. Vairāk nekā divus mēnešus lietus lijis bez apstājas, visi grāvji pārvērtušies upēs, upes – lielās ūdens straumēs, pļavas – ezeros. Tilti, dambji un arī vairākas ūdensdzirnavas sagrautas, bet ceļi kļuvuši neizbraucami”. Apkopojot vēsturiskos datus, P. Ludvigs, rakstīja, ka visbriesmīgākie Rīgai tomēr bijuši 1709. gada plūdi. Kopējo situāciju autors apraksta šādi: „Plūdi sākušies jau iepriekšējā gada rudenī. Novembrī tad plosījusies ārkārtīgi stipra vētra, kas daudziem Rīgas namiem, daļēji arī Doma baznīcai, noārdījusi jumtu. Vētras sadzītais ūdens vietām appludinājis Daugavas krastus un salas, aizskalojot mājas, lopus un cilvēkus. Sadauzīti un izmesti krastā arī daži kuģi. Vētrai sekojis bargs sals, kas gandrīz nepārtraukti pieturējies visu ziemu. Daugavā ledus sasalis 1,5 m biezumā tā, ka upe vietām bija aizsalusi līdz dibenam. Ledū iesaluši 22 kuģi. Tanī ziemā Latvijā izsaluši gandrīz visi augļu koki. Sākoties pavasara atkusnim, straume nesusi Daugavas augšgala ledu uz leju, bet lejasgala ledus nav salūzis – tas palicis turpat, kur bijis. Tā upes lejasgalā radies ļoti liels ledus sastrēgums. Ūdens tad lauzis sev divus jaunus ceļus uz jūru un appludinājis Daugavas salas un Pārdaugavu. Ledū iesalušos kuģus nav bijis iespējams vairs glābt. Ledum sakustoties, tie saspiesti, saārdīti un aiznesti jūrā. Jūrā aizrauti arī lieli kokmateriālu daudzumi un vairākas mājas ar visiem iedzīvotājiem. Viena pati Zaķusala zaudējusi 52 mājas. Vēl sliktāk gājis pašā Rīgā. Ledus masas un plūdu ūdeņi ielauzuši pilsētas vārtus, ieplūduši pilsētā, pārpludinot tur ielas, ēkas un pagrabus. Doma baznīcā ūdens kāpis līdz altārim. Juku jukām tur peldējuši soli, zārki un izskalotie līķi”. 1855. gadā pēc sniegotas ziemas bez atkušņiem 11. aprīlī Daugavā sākusies ledus lūšana un virzīšanās uz jūru. Pie Baltās baznīcas, kas Vecmīlgrāvī atrodas pie upes, ledus apstājies, jo pati upes grīva vēl bijusi ar stingru ledus segu. Pie Podraga tikuši sastumti lieli ledus kalni. Līmenim strauji ceļoties, 12. aprīlī ūdens plūdis pāri aizsargdambjiem un applūdusi visa zemā Daugavas paliene kreisajā krastā, labajā krastā Ganību dambja rajons, liela daļa Maskavas forštates un Daugavas salas. Mājas uz salām bijušas līdz jumtiem ūdenī. Apejot ledus sastrēgumu, Daugavas ūdeņi un ledus izrāvuši jaunu ceļu pāri Spilves pļavām, aiznesot līdzi 2 mājas un citas būves. 14. aprīlī līmenis sācis kristies. Pēc vērtējuma maksimālais palu līmenis Rīgā bijis par 8,24 m augstāks, nekā vasaras laikā. Kopumā vērtējot, turpat 600 gadu garumā no 14. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam Rīga un tās iedzīvotāji piedzīvojuši vairāk nekā 20 ledus sastrēgumu izraisīto katastrofālo plūdu postījumus. Tādi bijuši 1358., 1363.,1587., 1589., 1597., 1615., 1618., 1643., 1709., 1727., 1744., 1770., 1771., 1783., 1795., 1807., 1814., 1829., 1837., 1912., 1917., 1924. un 1929. gadā.

Mūsdienās veikto pētījumu rezultāti liecina, ka ilggadīgā laika periodā Latvijā novērotas būtiskas ekstremālo klimatisko parādību izmaiņas – biežākas ir kļuvušas ekstremāli karstas dienas un naktis, kā arī dienas ar stipriem nokrišņiem, savukārt ekstremāli aukstas dienas tiek novērotas aizvien retāk. Šie rezultāti ir saskaņā ar līdzīgu klimata pārmaiņu novērtējuma un analīzes pētījumu rezultātiem gan kaimiņvalstīs un Ziemeļeiropā, gan arī Eiropas un pasaules mērogā. Kā redzams 4.10. attēlā, Eiropā ir vērojama būtiska sala dienu samazināšanās (vidēji no 2–6 dienām dekādē) un tikai atsevišķās novērojumu stacijās (zaļas krāsas aplīši) šīs izmaiņas nav nozīmīgas.


Laika posmā no 1951. līdz 2014. gadam lielākajā daļā Eiropas vasaras dienu skaits ir palielinājies vidēji par 4 dienām 10 gados, tomēr būtiski ir tas, ka lielāks to pieaugums ir bijis tieši vairāk dienvidu rajonos, kur vasaras dienu skaits palielinājies aptuveni par 4–6–dienām 10 gados, bet Eiropas centrālajos rajonos dominējis palielinājums par 2–4 dienām desmit gados (sk. 4.11. att.).


Dienu skaita izmaiņas ar stipriem nokrišņiem parāda atšķirīgas iezīmes Eiropas ziemeļdaļā, vidusdaļā un dienviddaļā (sk. 4.12. att.). Raksturīgi, ka Ziemeļeiropā dienu skaits ar stipriem nokrišņiem kopumā ir palielinājies no 1 līdz 3 dienām desmit gados. Eiropas vidusdaļā izteikti parādās zaļā krāsa. Tas nozīmē, ka nav vērojamas izmaiņas stipru nokrišņu dienu skaita ziņā laika periodā no 1951. līdz 2014. gadam. Mazākie zilie aplīši norāda izmaiņas no 0–1 vai 1–2 dienām desmit gados. Savukārt visbūtiskākā stipro nokrišņu dienu skaita samazināšanās novērota Eiropas dienviddaļā – no 1 līdz pat 3 un vairāk dienām desmit gados.


Novērojumu datu analīze Latvijā liecina, ka līdz ar vidējo gaisa temperatūru paaugstināšanos mainās arī ekstremālās gaisa temperatūras. Lielākajā daļā teritorijas ir samazinājies sala dienu skaits (sk. 4.4. tabulu). Baltijas jūras piekrastes teritorijās kļuvuši ievērojami īsāki sala periodi. Vairākas ekstremālo lielumu izmaiņu izteiktas tendences ir konstatētas Rīgas pilsētā. Īpaši tas attiecas uz vasaras dienu skaita palielināšanos (tās ir dienas, kad diennakts maksimālā gaisa temperatūra ir augstāka par 25 ºC un tropisko nakšu skaits (ir dienas, kurās diennakts minimālā gaisa temperatūra ir augstāka par 20 ºC). Iespējams, ka tas ir saistīts ar pilsētas kā siltuma salas intensitātes palielināšanos un specifisko pilsētas klimata efektu.

Pētījuma rezultāti par ekstremālo rādītāju izmaiņām 10 novērojumu stacijās laika periodā no 1923. līdz 2012. gadam atspoguļoti 4.4. tabulā. Pētījumā tika lietoti ekstremālo klimatisko parādību indeksi, ar kuru palīdzību var raksturot klimata pārmaiņu procesus un izvērtēt iespējamās klimata pārmaiņu ietekmes uz dažādiem sociālajiem un ekonomiskajiem rādītājiem. Indeksu vērtības tika aprēķinātas gada griezumā. Ekstremālo rādītāju izmaiņu tendences izvērtētas ar neparametriskā Manna-Kendala testa palīdzību, par statistiski būtiskām pieņemot testa vērtības, kas >1,96 vai <–1,96, ja būtiskuma līmenis p ≤0,05. Līdzīgi līdzšinējo pētījumu rezultātiem, ekstremālo klimatisko parādību ilggadīgo izmaiņu tendenču analīze (sk. 4.4. tabulu) norāda uz būtiskām ekstremālu gaisa temperatūru un atmosfēras nokrišņu izmaiņām: ilggadīgā laika periodā būtiski paaugstinājusies temperatūra, kas izraisījis arī ekstremāli aukstu dienu skaita samazināšanos un ekstremāli karstu dienu skaita palielināšanos.


Laika periodā no 1923. līdz 2012. gadam Latvijā bijušas arī sezonas ar  ekstremālām izmaiņām temperatūras un nokrišņu ziņā (sk. 4.5. tabulu): ievērojami samazinājies ekstremāli aukstu vasaru un pavasaru skaits un palielinājies ekstremāli siltu sezonu skaits. Pēc nokrišņu sadalījuma ekstremālu sezonu izmaiņas būtiski ietekmējušas tikai ziemas sezonu, kad mitru sezonu skaits būtiski palielinājies līdz ar būtisku sausu sezonu skaita samazināšanos, t.i., ekstremāli sausas ziemas ir kļuvušas retākas un ievērojami palielinājies ekstremāli mitru un nokrišņiem bagātu ziemu skaits.

Šie rezultāti ir saskaņā ar līdzīgu klimata pārmaiņu novērtējuma un analīzes pētījumu rezultātiem gan kaimiņvalstīs un Ziemeļeiropā, gan arī Eiropas un pasaules mērogā. Izmaiņas identificējamas arī ekstremālajiem atmosfēras nokrišņiem, to biežums un intensitāte pārsvarā ir palielinājusies, tomēr nevienmērīgā telpiskā nokrišņusadalījuma dēļ arī izmaiņu tendences ir teritoriāli atšķirīgas, kas no novērojumu datiem katrai meteoroloģiskajai stacijai aprēķināti gada griezumā.


Arī nesen Latvijā ir pieredzēti ekstremālu laikapstākļu notikumi.

• Spēcīgā 2005. gada ziemas vētra. 2005. gada 8.–9. janvārī Latvija pieredzēja ļoti spēcīgu vētru. Situāciju Latvijā ietekmēja virs Botnijas līča valdošā ciklona dienvidu mala, kas noteica Latvijas atrašanos maksimālo vēja ātrumu zonā. Maksimālais novērotais vēja ātrums brāzmās bija 40 m/s Ventspilī, 36 m/s Liepājas ostā, 30 m/s Rīgā. Rīgas ostā ūdens līmenis cēlās līdz 213 cm virs novērojumu stacijas nullpunkta atzīmes. Ūdens līmeņa celšanās rezultātā tika appludinātas lielas platības Mangaļsalā, Kundziņsalā, Vecāķos, Buļļos, Juglas ezera apkārtnē, Jūrmalas gatvē, kā arī Daugavgrīvā, Dubultos, Bulduros, Dzintaros. Spēcīgā vēja dēļ daudzās vietās tika pārtraukta  elektrības piegāde un sakari, tika sagāzti un izrauti koki, norauti jumti, kā arī nodarīti milzīgi zaudējumi daudziem zemes īpašumiem, lauksamniecībai.

• 2005. gada septembris. Pretēja hidrometeoroloģiskā situācija – augstas ūdens temperatūras un zems ūdens līmenis. Sliktā ūdens kvalitāte veicināja ekoloģisko katastrofu – zivju masveida noslāpšanu Lielupē.

• 2006. gada vasara. Ekstrēmi augstas gaisa temperatūras un nepārtrauktais sausuma periods radīja augstu meža ugunsgrēku risku – tas bija viens no garākajiem un postošākajiem šāda veida periodiem Latvijas vēsturē. 3790,6 hamežu tika iznīcināti ugunsgrēkos, lielas ganību platības izkalta (Valsts meža dienesta dati), karstais un sausais laiks radīja lielus zaudējumus lauksamniecībai (nokaltuši zālāji, pavasara graudaugi, dārzeņi). Dažos reģionos Latvijā tika pasludināti ārkārtas apstākļi.

• 2010. gada temperatūras ekstrēmi. Neparedzēts karstums iestājās 2010. gadā, kad maksimālā temperatūra gandrīz visā Latvijas teritorijā pārsniedza +30 °C un karstums turpinājās ilgu laika periodu. 4.13. attēlā ir redzamas vasaras periodā novērotās maksimālās temperatūras, kas skaidri atspoguļo arī lokālos faktorus maksimālās temperatūras telpiskajā sadalījumā. Šajā gadījumā dominējošo austrumvēju ietekmē maksimālās un rekordaugstas temperatūras tika novērotas Baltijas jūras piekrastes rajonos, to skaitā Ventspils apkārtnē. Turklāt karstums bija stabils un Latvijas austrumdaļas reģionos secīgu vasaras dienu skaits pārsniedza pat 15 (sk. 4.14. att.).

Neskatoties uz novēroto temperatūras pieaugumu, pēdējā laikā Latvijā ir novērotas arī ļoti aukstas ziemas ar ļoti zemām temperatūrām. Temperatūras 2010. gada ziemas sezonā bija ekstremāli zemas, visā Latvijas teritorijā tās bija zemākas par –20 °C, un minimums tika sasniegts Daugavpilī: –33,5 °C (sk. 4.15. att.).

• Ekstremāls apledojums un sniegs 2010./2011. gada ziemas sezonas laikā radīja nopietnus bojājumus elektropārvades līnijām, kā arī lielai daļai Latvijas mežu.

• Sniega segas ekstremāls biezums 2013. gada pavasarī un plūdi. 2013. gada pavasarī sniega sega saglabājās līdz pat aprīļa otrajai dekādei, kas ir vidēji par mēnesi ilgāk nekā ilggadīgie vidējie datumi. 2013. gada martā Austrumlatvijas augstieņu rajonos sniega segas biezums līdz pat 2,5 reizēm pārsniedza normu, atsevišķās dienās sasniedzot pieaugumu par 50–60 cm. Aprīļa pirmajā dekādē Austrumlatvijā vidējais sniega segas biezums bija 40 cm, kas 10 reizes pārsniedza normu. Alūksnē 9. aprīlī sniega sega sasniedza vislielāko biezumu – 70 cm. Straujā sniega un ledus kušana aprīļa otrajā pusē izraisīja apjomīgus plūdus. Vislielākā ūdens līmeņa celšanās tika novērota Ogres upē Ogres pilsētas tuvumā. Aprēķini liecina, ka tur sasniegtā maksimālā ūdens līmeņa varbūtība ir 0,5%, t.i., tas var notikt reizi 200 gados (tie bija 24,5 m, kas ir 4 metri virs vidējā).

• Ļoti stipras pērkona lietusgāzes Siguldā 2014. gada 29. jūlijā. Jūlija beigās pēc ilgstoša karstuma viļņa Latviju skāra ļoti spēcīgas pērkona lietusgāzes. Nokrišņu daudzums Siguldā sešās stundās sasniedza 123 mm. Pēc klimatiskajiem datiem šis nokrišņu daudzums Siguldā bijis lielākais jebkad novērotais, savukārt kopumā Latvijā – sestais lielākais. Tālajā 1973. gada 9. jūlijā visstiprāk lija Ventspilī, kad nokrišņu daudzums 12 stundās sasniedza 160 mm.

4.5. Sniega segas raksturs un tā mainība

Klimata sistēmā nozīmīgi ir laikapstākļi ziemā un sniega segas izveidošanās. Aukstajā sezonā liela daļa nokrišņu izkrīt sniega veidā. Sezonālā sniega sega var saturēt lielu ūdens daudzumu, kas izkūstot ievērojami ietekmē gan virszemes, gan pazemes ūdeņu hidroloģisko režīmu. Ūdens saturs sniega segā lielā mērā ietekmē arī hidroenergoresursus, kā arī ir nozīmīgs raksturlielums plūdu riska paredzēšanai. Līdz ar to sniega sega ir būtiska ne tikai klimata mainības aspektā, bet arī no tautsaimniecības viedokļa. Sniega segas biezums, tās pastāvēšanas ilgums ir nozīmīgs daudzu augu, it īpaši lauksaimniecībā izmantojamo kultūru, izdzīvošanai un augšanai. Sniega segas pastāvēšana ir nozīmīga arī rekreācijai un ziemas sporta veidu attīstībai, ceļu uzturēšanai.

Sniega sega uzskatāma par jutīgu klimata izmaiņu rādītāju, jo ir tieši atkarīga no gaisa temperatūras un nokrišņu daudzuma. Kopumā sniega segu Latvijā raksturo relatīvi liela dažādība. Tas attiecas gan uz dienu skaitu, kad izveidojas un pastāv pastāvīga sniega sega, gan arī uz sniega segas biezumu. Sniega sega ir raksturīga Latvijai gada aukstajā periodā, kad gaisa temperatūra pārsvarā ir zemāka par nulli, bettās ikgadējais pastāvēšanas ilgums ir mainīgs. Reģionālo mainību nosaka gaisa temperatūru sadalījums. Jo tālāk no Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes, jo sniega segas pastāvēšanas ilgums un tās biezums ir lielāks, īpaši rajonos, kur zemes virsmas augstums virs jūras līmeņa un novietojums pret valdošajiem vējiem sekmē gaisa masu augšupejošu kustību. Ir pierādīts, ka Baltijas jūras ietekme skaidri izpaužas 30– 100 km platā piekrastes joslā.

Pirmā sniega sega parādās laikā no 1. līdz 23. novembrim: Baltijas jūras piekrastē parasti tā pirmoreiz izveidojas tikai novembra 3. dekādē, bet 2. dekādē – Rīgas līča piekrastē un Zemgales līdzenumā, kā arī Kurzemes augstienēs. Visagrāk, jau novembra 1. dekādē, sniega sega izveidojas Vidzemes augstienē un rajonos uz ziemeļiem no tās, Austrumlatvijas zemienē un Latgales augstienē. Pēc ilggadējiem rādītājiem, Alūksnē sniega sega parasti izveidojas 1. novembrī, bet Dagdā un Zosēnos – 5. novembrī. Noturīga jeb stabila sniega sega Latvijā izveidojas vidēji 3045 dienas pēc pirmās sniega segas parādīšanās, t.i., laikā no 6. decembra līdz 6. janvārim (Alūksnē un Ventspilī), bet lielākajā teritorijas daļā – decembra 2. un 3. dekādē. Vidējais dienu skaits ar sniega segu ir tieši atkarīgs no novērojumu stacijas izvietojuma (vietas augstuma virs jūras līmeņa). Tas palielinās virzienā no rietumiem uz teritorijas austrumu daļu – no 62 dienām Rucavā, Baltijas jūras piekrastē līdz 133 dienām Alūksnes augstienē (sk. 4.16. att.), un dienu skaits ar stabilu sniegu segu attiecīgi ir no 50 līdz  110 dienām. Gadu no gada sniega segas raksturlielumos ir iespējamas ievērojamas svārstības. Ziemā bieža parādība ir atkušņi. Tiem parasti raksturīga maza intensitāte, kā arī īslaicīgums (vidēji 56 dienas). Tādēļ samērā plašā Latvijas teritorijas daļā noturīga sniega sega dažkārt vispār neizveidojas, bet valsts austrumu rajonos, savukārt, ļoti retas ir ziemas ar nenoturīgu sniega segu.


Vietas ģeogrāfiskais novietojums ietekmē ne tikai sniega segas pastāvēšanas ilgumu, bet arī sniega segas biezumu (gan sezonas vidējo, gan arī dekādes maksimālo). Biezums ir uzskatāms par vienu no būtiskākajiem sniega segas rādītājiem. Vidējā sniega segas biezuma izmaiņas ziemas sezonā Latvijā ir atspoguļotas 4.17. attēlā. Izvēlētajām stacijām Latvijas teritorijā raksturīgi atšķirīgi fizioģeogrāfiskie apstākļi (augstums virs jūras līmeņa un attālums no Baltijas jūras vai Rīgas līča). Visās stacijās sniega sega maksimālo biezumu sasniedz februāra 3. dekādē. Sniega segas biezuma mainīšanās stacijās ir līdzīga – uzkrāšanās periods maksimumu sasniedz februārī un pēc sniega uzkrišanas ir pakāpenisks un vienmērīgs, turpretim sniega kušanas periods pēc maksimuma sasniegšanas notiek straujāk.


Vidēji visbiezākā sniega sega ziemas sezonā izveidojas februāra mēneša 3. dekādē (no 7 cm teritorijas rietumu daļā līdz pat 42 cm centrālajā daļā, sk. 4.18. att.). Visbiezākā novērojumu stacijās reģistrētā sniega sega ir bijusi 130 cm. Tā reģistrēta Vidzemes augstienē.


Laika posmā no 1966. līdz 2009. gadam sniega segas pastāvēšanas ilgums Latvijā ir samazinājies no 1–2 dienām (Zīlānos, Alūksnē, Rīgā un Gulbenē) līdz 30–35 dienām (Ainaži, Lubāna un Ventspils) un Lielpečos pat līdz 60 dienām (sk. 4.19. att.). Manna-Kendala tests apliecina, ka statistiski būtiskas izmaiņas dienu skaitā ar sniega segu ir bijušas tikai Lielpečos. Turpretim izteiktas samazinājuma tendences parādās arī Ainažos, Lubānā un Ventspilī.


Ņemot vērā Manna-Kendala testa rezultātus un dienu skaitu ar sniega segu, var secināt, ka sniega segas režīmam ir raksturīga liela mainība ikgadējā griezumā, kā arī zināms periodiskums, kuru raksturo laika posmi ar ievērojami biezāku sniega segu, kā arī posmi, kuros dienu skaits ar sniegu segu ir mazāks un sniega sega ir plāna. Noturīga sniega sega atsevišķās Baltijas jūras piekrastē esošās novērojumu stacijās var pat vispār neizveidoties. Pašreizējam sniega segas pastāvēšanas un biezuma mainības periodam raksturīga sniega segas noturīguma samazināšanās tendence.

4.6. Veģetācijas periods un tā izmaiņas

Gaisa temperatūras režīms var būt izmantojams kā viens no rādītajiem, lai raksturotu veģetācijas jeb augšanas sezonu. Visbiežāk Latvijā par veģetācijas periodu sākšanos pieņem laiku, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz 5 °C vismaz 5 dienas pēc kārtas. Pasaulē eksistē un lieto dažādas veģetācijas perioda definīcijas. Piemēram, veģetācijas periods tiek definēts arī kā gada periods, kurā augšanas apstākļi gan vietējiem, gan kultivētajiem augiem ir izdevīgākie:


Eiropas mērogā veiktie pētījumi norāda, ka izmaiņas vidējā veģetācijas perioda sākumā Eiropā kopš 1989. gada labi korelē ar vidējās gaisa temperatūras izmaiņām no februāra līdz aprīlim. No 1969. līdz 1988. un no 1989. līdz 1998. gadam vidējā pavasara temperatūra Eiropā pieauga par 0,8 °C, vidējais veģetācijas perioda sākums iestājas par 8 dienām ātrāk. Atšķirība starp vidējo gaisa temperatūru un veģetācijas perioda sākumu ir nozīmīgi, ja p<0,05.

Labi veģetācijas perioda izmaiņas raksturo augšanai labvēlīgo temperatūru dienas ,t.i., dienas, kad vidējā diennakts gaisa temperatūra ir augstāka par 4 °C. Veiktie pētījumi, izmantojot Rīga Universitāte meteostacijas novērojumus, apliecināja, ka kopumā visā 211 gadu novērojumu periodā (1795.–2006. gads) augšanai labvēlīgo temperatūru dienas ir pieaugušas par 183 °C, bet laika periodā no 1901. līdz 2006. gadam – par 367 °C. Pētījumā tika konstatēts, ka pastāv cieša korelācija starp augšanas grādu dienām un vidējo gaisa temperatūru aprīlī–oktobrī. Tas liecina, ka nākotnē, paaugstinoties vidējai gaisa temperatūrai, ir paredzams arī augšanas grādu dienu pieaugums. Pēc Rīga Universitāte novērojumiem ir konstatēts, ka straujākās augšanas sezonu izmaiņas notikušas 20. gs. laikā, kad augšanas sezona pakāpeniski iestājusies agrāk un beigusies vēlāk. Augšanas sezonas garums 20. gs. laikā ir palielinājies par 25,9 dienām.

Latvijā kopumā vidējais veģetācijas perioda dienu skaits variē vairāk kā trīs nedēļu amplitūdā, ko ietekmē ne tikai attiecīgās vieta reģionālā mērogā, bet arī augstums virs jūras līmeņa un reljefs. Baltijas jūras piekrastē novērojams vidēji garākais veģetācijas periods. Arī Rīgas pilsētā pēc Rīga Universitāte ilglaicīgajām novērojumu rindām ir viens no garākajiem veģetācijas periodiem, ko nosaka ne tikai tās ģeogrāfiskais novietojums, bet arī pilsētas centra „siltuma sala”. Noteicošais faktors, kas ietekmē augstāku gaisa temperatūru Rīgas pilsētā salīdzinājumā ar ārpus pilsētas teritorijām, ir aktīvo virsmu absorbēšanas spējas. Arī Bauskā un Dobelē ir salīdzinoši garāks veģetācijas periods, kas saistāms ar to atrašanos Zemgales līdzenumā, kur ir viens no lielākajiem Saules spīdēšanas ilgumiem Latvijā. Mazākais veģetācijas periods ir Latvijas A un ZA daļās, īpaši augstienēs (sk. 4.20. att.). Statistiski nozīmīgas izmaiņas veģetācijas perioda garumā tika iegūtas Latvijas A un ZA daļās esošajās novērojumu stacijās.


Laika posmā no 1981.–2010. gadam vidēji visagrākā veģetācijas perioda iestāšanās fiksēta Rīgā, vidēji 8. aprīlī, kas ir par 6 dienām agrāk nekā vidēji šajā periodā Latvijā. Agra veģetācijas perioda iestāšanās vērtības konstatētas arī Bauskas, Skrīveru un Zīlānu novērojumu stacijās – vidēji 10. aprīlī. Visvēlākā iestāšanās datēta Kolkā – vidēji 24. aprīlī. Veģetācijas perioda iestāšanās amplitūda Latvijā starp stacijām ar agrāko un vēlāko datumu ir aptuveni 2 nedēļas (sk. 4.21. att.).

Statistiski nozīmīgas veģetācijas perioda iestāšanās laika izmaiņas visā pētāmajā periodā tika konstatētas 9 no 21 novērojumu stacijas (Stendē, Rēzeknē, Alūksnē, Ventspilī, Pāvilostā, Ainažos, Kolkā, Mērsragā un Saldū). Visās šajās stacijās tendences vērtība ir negatīva, kas norāda uz arvien agrāku veģetācijas perioda iestāšanos.

Laika periodā no 1971. līdz 2010. gadam vidējais veģetācijas perioda iestāšanās laiks Latvijā ir 13. aprīlis, kaut arī atsevišķos gados tas izteikti variē. Piemēram, 1990. gadā vidēji visās novērojumu stacijās veģetācijas periods iestājās jau 6. martā, kas ir par 39 dienām agrāk nekā vidēji. Savukārt, ja aplūko katru novērojumu staciju atsevišķi, tad ir redzams, ka veģetācijas periods Kolkas, Liepājas, Ventspils, Mērsraga un Stendes stacijās 1990. gadā ir iestājies jau 20. februārī. 1990. gada februāris ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā iezīmējas ar neparasti agro pavasara sākumu. Turpretim visvēlākais veģetācijas perioda iestāšanās laiks Latvijā datēts 1981. un 1985. gadā, kad vidēji tas ir iestājies 3. maijā, kas, savukārt, ir par 19 dienām vēlāk par normas perioda vidējo vērtību. Absolūti visvēlākais veģetācijas periods laika posmā no 1971. līdz 2010. gadam iestājies 1979. gada 12. maijā (Liepājas novērojumu stacijas dati).


Attiecībā uz veģetācijas perioda beigām Latvijas teritorijā izteikti iezīmējas reģionālās atšķirības – Latvijas R daļa ar vēlāku veģetācijas perioda beigu datumu un kontinentālā Latvijas centrālā un ZA daļa, īpaši augstieņu teritorijas, kur veģetācijas periods beidzas visagrāk (sk. 4.22. att.). No visām novērojumu stacijām Zosēnos un Alūksnē veģetācijas periods noslēdzas visagrāk – oktobra otrajā dekādē (15.–16. oktobris). Visvēlāk veģetācijas periods beidzas piekrastes teritorijās, īpaši Baltijas jūras, kā arī Rīgas līča piekrastē, ko nosaka jūrā uzkrātais siltuma daudzums siltajā gada laikā un tā atdošana rudens sezonas laikā. Kolkā, Liepājā, Pāvilostā un Ventspilī veģetācijas periods pēc vidējiem ilggadīgajiem datiem beidzas novembra pirmās dekādes sākumā. Manna-Kendala iegūtās testa vērtības nav statistiski būtiskas, norādot, ka ilgākā laika periodā (1971.–2010. gads) nav notikušas nozīmīgas izmaiņas veģetācijas perioda beigu datumos.

4.7. Vējš un tā raksturojošo lielumu ilglaicīgās izmaiņas

Atmosfēras spiediena sadalījums, kas nosaka arī vēja raksturu, Latvijas teritorijā ir cieši saistīts ar atmosfēras cirkulācijas īpatnībām. Reģionālās atmosfēras spiediena un vēja virziena atšķirības Latvijas teritorijā neizpaužas tik spilgti kā vēja ātruma sadalījums.
Atmosfēras spiediena gada gaita ir atkarīga no valdošajām bāriskajām sistēmām dažādās sezonās un aktīvās virsmas sasilšanu un atdzišanu radiācijas bilances izmaiņu rezultātā. Visā Latvijas teritorijā atmosfēras spiediena gada sadalījumā spilgti izpaužas maksimumi februārī, maijā un oktobrī un minimumi aprīlī, jūlijā un decembrī. Teritorijas kontinentālākajā daļā galvenais maksimums ir februāra mēnesī, bet Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē – maija mēnesī. Visā Latvijas teritorijā gada vidējā atmosfēras spiediena amplitūda salīdzinoši neliela, 4–5 mb. Atsevišķos gados atkarībā no dažādu bārisko veidojumu intensitātes ir iespējamas lielas atmosfēras spiediena novirzes no ilggadīgā vidējā rādītāja.

Kopumā gada griezumā Latvijā valdošie ir dienvidrietumu, rietumu un dienvidu virzienu vēji (sk. 4.23. att.). Latvijas  lielākajā daļā vējš gada laikā biežāk pūš no dienvidrietumiem. Rīgas līča dienvidu un austrumu daļā ir izteiktāks dienvidu virziena vēju īpatsvars, bet teritorijas austrumos (Daugavpils, Rēzekne, Alūksne) – rietumu virziena vēji.


Aukstajā gadalaikā galvenie bāriskie veidojumi, kas ietekmē Latvijas klimatiskos apstākļus, ir plašs stacionārs anticiklons virs Āzijas (Āzijas maksimums) un zema spiediena apgabals Atlantijas okeāna ziemeļu daļā (Islandes minimums). Ziemas periodā, padziļinoties Islandes depresijai un Āzijas maksimuma rietumu atzaram, izobāras ir vērstas virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, un tām ir raksturīgi lieli horizontālie bāriskie gradienti. Līdz ar to valdošie vēju virzieni aukstajā gada laikā ir dienvidu un dienvidrietumu vēji, kas pūš ar mērenu vai stipru spēku. Vasaras periodā sakarā Āzijas anticiklona transformāciju un depresijas izveidošanos, Islandes minimuma pavājināšanos un plaša augsta spiediena apgabala aktivizēšanos Atlantijas okeānā virs Azoru salam, bāriskie gradienti virs teritorijas pavājinās. Ar to saistīta vēja ātruma samazināšanās, kā arī rietumu un ziemeļu virziena vēju īpatsvara palielināšanās (sk. 4.24. att.).

Gada vidējais vēja ātrums variē no apmēram 5 m/s Baltijas jūras piekrastes teritorijās, bet teritorijas kontinentālajā daļā – ap 3–4 m/s. Lielākie vidējie vēja ātrumi tiek reģistrēti novembrī un janvārī (piekrastes teritorijās 4–6 m/s, bet iekšzemē 3 m/s). Mazākie vēja ātrumi tiek novēroti jūlijā un augustā (piekrastē 4 m/s, iekšzemē 2 m/s). Latvijas teritorijā reģistrētās lielākās vēja brāzmas sasniegušas ātrumu 48 m/s. Spēcīgas vētras teritorijā neatkārtojas katru gadu. Parasti vētras ilgst vienu dienu, tomēr dažkārt to ilgums sasniedz 2–3 dienas. Vēja ātrums brāzmās, kas sasniedz vētras spēku 20 m/s, Latvijas teritorijā ir iespējams visās vietās un visās sezonās. Novembra mēnesī Baltijas jūras piekrastē vētru atkārtošanās biežums ir reizi 10–15 gados. Tomēr ļoti spēcīgi vēji ar ātrumu brāzmās līdz 30 m/s ir iespējami arī vasaras sezonā Latvijas iekšzemes teritorijās. Vasarās virpuļviesuļi var veidoties visā teritorijā. Bezvēja apstākļi ir samērā reti. Periodā no septembra līdz martam bezvēja apstākļi Latvijas teritorijā tiek reģistrēti vidēji 1–15% no novērojumiem, periodā no aprīļa līdz augustam – 2–24%.

Lai izvērtētu vēja izmaiņu raksturu, tika analizētas piekrastes novērojumu staciju ilggadīgās novērojumu rindas. Iegūtie rezultāti apstiprināja, ka laika periodā no 1966. līdz 2011. gadam Liepājā, Pāvilostā, Mērsragā, Skultē, Ainažos novērojama būtiska vidējā un maksimālā vēja ātruma samazināšanās visu virzienu vējiem, ko apstiprina Manna-Kendela testa rezultāti (sk. 4.6. tabulu) un parāda 4.25. attēls Liepājas piemērā.

4.8. Atmosfēras cirkulācijas procesu mainība

Gan klimatu, gan laikapstākļus ietekmē atmosfēras gaisa masu cirkulācijas un pārneses process. Tomēr gaisa masu pārneses procesi var mainīties ne tikai nedēļas un mēneša ietvaros, bet arī ilgākā laika posmā, mainoties dominējošam gaisa masu pārneses veidam. Latvijā ieplūst dažādas izcelsmes okeāniskas un sauszemes gaisa masas, kas veidojušās dažādos platuma grādos un tāpēc ir ļoti atšķirīgas pēc siltuma satura, mitruma satura, vēja stipruma un citām īpašībām. Gada laikā, mainoties Saules radiācijas pieplūdumam pa ģeogrāfiskā platuma grādiem, mainās gaisa masu pārvietošanās intensitāte starp dažādiem ģeogrāfiskiem platumiem, starp Atlantijas okeānu un sauszemi un līdz ar to cikloniskās rietumu plūsmas izpausmes. Atkarībā no gadalaika, bāriskās sistēmas, diennakts laika un citiem faktoriem katrs gaisa masas tips var veidot atšķirīgus laikapstākļus.

Šāda mainība var ietekmēt ne tikai laikapstākļus, bet arī klimatu ilgākā laika periodā. Dominējošie liela mēroga atmosfēras gaisa masu cirkulācijas procesi – gaisa masu zonālā pārnese, galvenokārt no rietumiem (W) un austrumiem (E) vai arī gaisa masu meridionālā pārnese, galvenokārt no ziemeļiem (C), ko apraksta atmosfēras cirkulācijas indekss (sk. 4.26. att.).



Atmosfēras cirkulācijas indeksi, kas atspoguļo gaisu masu pārneses variabilitāti, virs Latvijas pēdējā gadsimta laikā ir izteikti mainījušies, tādējādi ietekmējot laikapstākļus Piemēram, arktisko gaisu masu pārneses dominēšana noteica aukstās ziemas 20. gs. 40. gados. Gaisu masu pārneses izmaiņas būtiski ietekmē klimatu, piemēram, tieši nokrišņu daudzumu un upju noteci. Atmosfēras gaisa masu cirkulāciju ļoti lielā mērā ietekmē arī dabiski norisoši procesi, tomēr ir pierādīts, ka arī cilvēka darbība var mainīt tās raksturu.

4.9. Klimata pārmaiņu ietekme uz Latvijas upju hidroloģisko režīmu

Klimata mainības rakstura novērtēšanai ir svarīgi analizēt klimata mainības rādītājus dažādos telpiskos un laika mērogos, jo tikai tā var iegūt izpratni par mainības raksturu. Izpratne par klimata mainību ir būtiska, lai izprastu globāli norisošo procesu raksturu un precizētu globālos klimata modeļus, kā arī lai tālāk attīstītu dabas vidē norisošo procesu pētījumus. Klimata mainības pētījumi Latvijas apstākļos var sniegt nozīmīgu informāciju, jo novērojumi dabā daudzos gadījumos veikti jau ilgu laiku, bet galveno klimata raksturojošo rādītāju regulāri novērojumi (monitorings) visā Latvijā notiek kopš 20. gadsimta 20. gadiem. Atsevišķi parametri, piemēram, ledus iešanas sākums Daugavā atzīmēts jau kopš 1536. gada, bet neparastu dabas parādību apraksti atrodami jau vissenākajās hronikās par Latviju. Vēsturiskos avotos aprakstītie dabas apstākļi Baltijā un Latvijā vairāk nekā 900 gadu garumā sniedz ieskatu par neparastām ziemām, pavasariem, vasarām un rudeņiem, par katastrofāliem plūdiem Daugavā un citās upēs, par lielu karstumu un neiedomājamu sausumu, kad izžūst upes un akas, deg meži un purvi, kad lietus nepārtraukti līst mēnešiem ilgi, vai arī ziemā snieg un puteņo nepārtraukti 1-2 mēnešus, kad visi sējumi izsalst pavasarī  vai vasaras sākumā ap Jāņu dienu, vai arī noslīkst vasaras un rudens lietavās un iestājas ilgstošs bads bez maizes visā Baltijā, kad katrā gadsimtā sevišķi bargās ziemās vairākas reizes aizsalst Baltijas jūra un cilvēki no Dānijas, Vācijas un Polijas kājām vai ar ragavām ceļo uz Zviedriju un Somiju, arī uz Baltiju un atpakaļ, jo pa ledu ir vieglāk pārvietoties nekā pa aizputinātiem laukiem un mežiem.
Klimata pārmaiņas būtiski ietekmē virszemes un pazemes ūdeņu hidroloģisko režīmu. Pieaugot nokrišņu daudzumam, palielinās upju notece. Ar vārdu “notece” tiek apzīmēts ūdens daudzums, kas plūst pa zemes virmu, kā arī pa augsni un iežu slāņiem. Notece ir ūdens aprites dabā sauszemes posms. Atbilstoši tam izdala virszemes noteci, augsnes noteci un pazemes noteci, kas kopumā veido upju noteci. Noteci var raksturot ar caurplūdumu m3/s vai mazās upēs arī L/s, ar noteces apjomu W, m3, noteces slāni mm, noteces moduli un noteces koeficientu.

Temperatūras pieaugums ietekmē iztvaikošanas procesus un līdz ar to sekmē upju noteces samazināšanos vai arī ezeru ūdens līmeņa pazemināšanos. Tāpat gaisa temperatūra ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē upju un ezeru ledus režīmu. Klimata pārmaiņas var būtiski ietekmēt arī ekstremālās dabas parādības, piemēram, plūdus, kuru cēlonis var būt strauja sniega segas kušana pavasarī vai arī intensīvas lietavas vasaras vai rudens periodā (sk. 4.27. att.).


http://www.meteo.lv/

Ne mazāk nozīmīgas var būt ilgstoša sausuma radītās ietekmes. Gan ūdeņu režīma, gan arī ekstremālo parādību ietekmes var būtiski iespaidot iedzīvotājus, tautsaimniecību, lauksaimniecisko ražošanu un hidroenerģētiku (sk. 4.28. att.).

Foto: tvnet.lv

Klimata pārmaiņu ietekmi uz ūdeņiem var analizēt, izmantojot upju caurplūdumu un ezeru līmeņu ilglaicīgās izmaiņas un to savstarpējo saistību ar gaisa temperatūras un nokrišņu mainības raksturu.
Gaisa masu pārnesei no Atlantijas okeāna ir liela nozīme nokrišņu daudzuma sadalījumā un līdz ar to arī upju noteces režīmā ar periodiski mainīgu raksturu (sk. 4.29. att.).


Upju caurplūdumu mainību nosaka gan ilgtermiņa mainības raksturs, gan arī sezonāli norisošu procesu ievērojamās atšķirības (sk. 4.30. att.). Piemēram, upes caurplūdumu atkarība no sezonāli norisošiem procesiem, plūdu un mazūdens periodu ietekmes apgrūtina mainības tendences izvērtēšanu. Lai analizētu upju režīma mainības raksturu, parasti var izmantot gada vidējās upju caurplūdumu vērtības, to datus statistiski apstrādājot.


Izmantojot datu apstrādes metodes, redzams, ka upju caurplūdumus (gan Latvijas lielākajām upēm, gan arī pēc noteces apjoma vidējām upēm) raksturo ne tikai augsta caurplūdumu sezonālā mainība, bet arī izteikta mazūdens jeb zema ūdens periodu nomaiņa ar laika posmiem, kuros upju caurplūdumi ir izteikti lielāki (sk. 4.31. att.). Augstūdens un zemūdens periodu mainības raksturs ir izteikts visām Latvijas upēm sezonālā un ilggadīgā skatījumā, bet gadījumos, kad to sateces baseinā novērojamas būtiskas upes hidroloģiskā režīma izmaiņas (hidrotehniskās būves, zemes lietojuma rakstura izmaiņas, piemēram, Lielupes baseinā), caurplūdumi var ievērojami atšķirties. Šāds mainības raksturs parāda upju caurplūdumu izmaiņu vispārējās tendences un laika periodu, kurā vidējie caurplūdumi ir relatīvi augsti vai zemi.

Latvijas lielāko upju gada noteces izmaiņas visā novērojuma periodā ir apkopotas 4.7. tabulā un 4.31. attēlā. Noteces līknes indicē ne tikai iekšgada svārstības, bet arī noteces veidošanās īpatnības noteiktos hidroloģiskajos reģionos, kā arī to saistību ar klimatisko situāciju 130 gadu ilgā laika posmā. Upju ūdens noteces integrālās līknes ļauj saskatīt ilglaicīgākus ciklus svārstībām nekā datu lineārā analīze, izmantojot vidējos slīdošos lielumus periodu identificēšanai.



Latvijas upēs atšķirības starp caurplūdumiem augstūdens un mazūdens periodos var veidot pat līdz 15–20% no vidējām caurplūdumu vērtībām, bet periodu ilgums jeb cikliskums, kurā viens tipiskais upes režīms nomaina citu, ir no 6 līdz 34 gadiem (sk. 4.7. tabulu). Ja no 20. gs. pirmās puses un līdz 20. gs. vidum šie cikli vairāk vai mazāk sakrita visām upēm, tad, sākot no 20. gs. septiņdesmitiem gadiem, perioda ilgums un sinhronitāte visu upju cikliem vairs nesakrīt. Piemēram, Gaujai, Ventai un Salacai no 1976. līdz 1977. gadam un Daugavai no 1986. gada iezīmējās augstas noteces periods ar ilgumu 25–34 gadi, savukārt, Lielupei augstas noteces periods ilga tikai no 1978. līdz 1983. gadam (6 gadi) un to nomainīja 14 gadu ilgs zemas noteces periods (1998.–2010. gads). Šo minēto ciklu iekšienē iezīmējas arī mazi (līdz 3 gadiem) periodi, kuriem raksturīga noteces samazināšanās vai pieaugums. Iespējams, ka to nosaka klimatiskā un hidroloģiskā ziņā anomāli gadi, kuru biežums pēdējās četrās desmitgadēs ir ievērojami pieaudzis.

Tāpat kā citu meteoroloģisko parametru gadījumā, arī upju hidroloģisko režīmu būtiski ietekmē sezonāli norisošie procesi. Caurplūdumu mainība ir būtiski atkarīga no gada sezonas: caurplūdumu pieaugums ir būtisks un statistiski ticams kopumā visām piecām upēm ziemas mēnešos – februārī, janvārī (izņemot Daugavu, kur redzama izteikta pieauguma tendence, bet tā nav statistiski nozīmīga), kā arī Gaujai un Lielupei decembrī. Savukārt pavasara sezonā pieaugums attiecas tikai uz marta mēnesi (izņemot Ventu, kur redzama izteikta pieauguma tendence, bet tā nav statistiski nozīmīga). Savukārt, aprīlī visām upēm (izņemot Salacu), un maijā tikai Daugavai caurplūdumu samazinājums ir būtisks un statistiski ticams (sk. 4.32. att.). Šāds upju noteces mainības raksturs sakrīt ar temperatūras, atmosfēras nokrišņu un ledus segas mainības sezonālo raksturu. Proti – rudens, ziemas, pavasara sezonā paaugstinās gaisa temperatūra, pieaug nokrišņu daudzums, īpaši Latvijas rietumu daļā esošajām upēm, vēlāk notiek ledus segas veidošanās un ātrāk sākas ledus iešana. Pavasara, vasaras sezonā caurplūdumi palielinās Ventā un Lielupē, bet pārējos reģionos upju noteces procesi būtiski nemainās. Arī Daugavā caurplūdumi ziemā pieaug ievērojami straujāk nekā vasarā, kad caurplūdumi novērojumu laikā nav mainījušies. Ziemas caurplūdumi īpaši būtiski ir palielinājušies pēdējo gadu desmitu laikā.


Kopumā var uzskatīt, ka upju noteces mainības raksturu nosaka galvenokārt dabiski norisoši procesi, tomēr upju noteces režīma izmaiņas neapšaubāmi ir saistītas ar klimata mainību, kā tas redzams, analizējot gada noteces mainību (sk. 4.7. tabulu, 4.31. att.). Līdz ar to var teikt, ka klimata pārmaiņas Latvijā ietekmē ne tikai noteces ilgtermiņa mainības procesu, bet arī sezonālās noteces rakstura izmaiņas, kas ir saistāmas ar izteiktu noteces pieaugumu ziemā (sk. 4.33. att.), tādējādi, iespējams, ietekmējot arī augstūdens/mazūdens periodu cikliskumu.


Cits būtisks klimata mainības rādītājs ir ekstremālu klimatisku parādību biežums. Upju gadījumā īpaši nozīmīgi ir plūdi, vispirms jau ņemot vērā to radītos materiālos zaudējumus. Ja Daugavā vidējais caurplūdums ir 450 m³/s, tad plūdu apstākļos tas var sasniegt vairāk nekā 6000 m³/s (sk. 4.34. att.). Pēdējā laikā augsti caurplūdumi ir kļuvuši ievērojami retāki. Līdzīga tendence raksturīga arī citām Latvijas upēm, arī to minimālie caurplūdumi ir pieauguši, bet maksimālie – samazinājušies.


Pētījumā par klimata pārmaiņu ietekmi uz Latvijas upju hidroloģisko režīmu ir apstiprinājies pierādījums, ka globālās klimata pārmaiņas pēdējos gadu desmitus ir noteikušas arī ilgtermiņa un sezonālās izmaiņas Latvijas upju notecē, novērojot būtiskas izmaiņa upju hidrogrāfos tieši ziemas un pavasara sezonās. Pētījuma periodā no 1951.  līdz 1987. gadam (sk. 4.35. att.), kas ir uzskatāms kā periods bez būtiskām  klimata pārmaiņu iezīmēm, upēs no gada kopējās noteces lielākais apjoms veidojās pavasara sezonās (37–52%) ar lielāko caurplūdumu līdz 30% tieši aprīļa mēnesī, pēc tam ziemas notece (17–30%), rudens notece (17–25%) un vasaras notece (9–14%) Zemākais caurplūdums bijis jūlijā un augustā (2–4%). Savukārt pēdējās desmitgades iezīmējās ar sezonālām izmaiņām upes kopējā notecē. Vidējos platuma grādos, kur hidroloģisko režīmu galvenokārt nosaka sniega uzkrāšanās un kušana, tiek novērotas būtiskas izmaiņas noteces režīmā tieši ziemas un pavasara sezonās. Lai arī pētījuma rezultāti periodam no 1988. līdz 2009. gadam rāda, ka no kopējās noteces lielākais noteces apjoms joprojām veidojas pavasara sezonā, tomēr ir konstatēta izteikta tendence notecei palielināties janvārī un februārī un samazināties aprīlī un maijā (sk. 4.36. att.).



Lai vērtētu klimata mainību un vidē norisošos procesus, kā arī to likumsakarības, nepieciešams analizēt dažāda veida aspektus. Dati par upju ledus sasalšanu un atkušanu, kā arī izmaiņām ledus segas biezumā ļauj novērtēt ilgtermiņa un sezonālo klimata mainīgumu, jo tieši gaisa temperatūra ir viens no galvenajiem faktoriem, kas būtiski ietekmē ledus režīma izmaiņas. Ir pētījumi, kas pierādījuši, ka gaisa temperatūras pieaugums ziemas sezonā statistiski nozīmīgi izskaidro 60–70% gadījumu izmaiņas ledus režīmā.

Ledus režīma pētījumi ir svarīgi triju iemeslu dēļ:

Ledus segas izveidošanās vai ledus iešanas sākšanās ir viens no rādītājiem, kas ir vissenāk dokumentēts. Arī Rīgas saimnieciskā dzīve kā ostas pilsētai un tirdzniecības centram bija atkarīga no tā, vai Daugavas ūdeņi bija izmantojami kuģošanai. Tāpēc ledus iešanas sākumu Daugavā sākts atzīmēt jau vairāk nekā pirms piecsimt gadiem. Ledus iešanas sākuma laikam Daugavā raksturīga liela mainība (sk. 4.37. att.). Izteikta tendence agrākam ledus iešanas sākumam uz Daugavas upes ir novērota kopš 19. gs. 60. gadiem, pirms šī perioda tendences izmaiņas ir nenozīmīgas.

Par būtiskiem faktoriem, kas ietekmē ledus režīmu iekšzemes ūdeņos, var uzskatīt gaisa temperatūru, nokrišņu daudzumu un vēja ātrumu (īpaši stiprās vētras). Pastāv tieša saikne starp temperatūru un ledus režīmu upēs. Lai notiku ledus segas izveidošanās, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir negatīvas gaisa temperatūras, taču, ja negatīvās gaisa temperatūras ziemas laikā samazinās, tad būtiski tiek ietekmēts ledus režīms un ledstāves ilgums upēs (sk. 4.38. att.) samazinās un atsevišķos gados ledus var neizveidoties nemaz. Ledus iešanas sākuma laika datumiem upēs ir tendence kļūt agrākiem, tāpēc ātrāk sākas arī pali, kas izskaidro ziemas sezonas ūdens noteces palielināšanos Latvijas upēs.


Ledstāves ilgums Latvijas lielākajās upēs laika periodā no 20. gs. 20. gadiem līdz 2000. gadam ir samazinājies par 2,8–5,1 dienām 10 gados un par 6–15 dienām 10 gados laika periodā no 1945. līdz 2012. gadam. Sākot ar 20. gs. 70.  gadiem arvien vairāk ir sastopami gadījumi, kad ledus sega uz upēm vispār neizveidojas, tieši Latvijas rietumdaļā.

4.10. Iespējamās klimata pārmaiņas Latvijā 21. gadsimta laikā

Klimats visos laika periodos ir bijis mainīgs, un viens no iemesliem, kas to nosaka ir klimatisko parametru cikliskums. Jāuzsver, ka atšķirīga ir bijusi klimatisko rādītāju izmaiņu amplitūda. Mūsdienās satraukumu rada fakts, ka klimata pārmaiņas ir intensificējušās, ko visticamāk nosaka cilvēka saimnieciskā darbība. Piemēram, globālā mērogā deviņi no desmit siltākajiem gadiem kopš 1880. gada ir novēroti 21. gadsimtā. Globālā vidējā temperatūra šajā periodā ir pieaugusi par 0,8 °C. Tāpēc mūsdienās īpaši aktuāli ir jautājumi par to, kāds klimats Latvijā būs tuvā un tālā nākotnē. Atbildi uz šo jautājumu, kaut arī ar zināmu nenoteiktību, var sniegt klimata nākotnes modeļi.

Klimata modelēšana paver iespējas prognozēt klimata mainības raksturu nākotnē. Par pamatu klimata mainības modelēšanai tiek izmantoti globālie atmosfēras cirkulācijas modeļi, kuri savukārt izveidoti saskaņā ar iespējamiem siltumnīcefekta gāzu emisijas izmaiņu scenārijiem. Baltijas jūras reģionā reģionālie klimata mainības scenāriji izstrādāti Zviedrijā (Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūts) projekta SWECLIM ietvaros, Vācijā (Potsdamas Klimata mainības institūts) un Somijā (Somijas Vides institūts). Reģionālajos klimata mainības modeļos ir iekļauta arī Latvijas teritorija. Tie ļauj novērtēt mainību tādiem klimata rādītājiem kā gaisa vidējā temperatūra, diennakts maksimālā temperatūra, nokrišņu daudzums, Saules spīdēšanas ilgums, notece un citi. Izstrādātie klimata mainības modeļi ļauj novērtēt ne tikai klimata mainības vidējotās vērtības, bet arī ekstremālo dabas parādību varbūtību un to mainību pētītajā laika posmā, kas parasti ir līdz 2100. gadam. Tā kā Baltijas reģiona klimata mainības modeļi izstrādāti, izmantojot globālos atmosfēras cirkulācijas modeļus, uz to pamata izdarītie secinājumi par globālās sasilšanas raksturu nav pretrunā ar modeļiem, kas raksturo globāli norisošos procesus. Ja globālajos modeļos Latvijas teritorija aptver tikai vienu vai dažas zemes virsmas platības vienības (šūnas), tad reģionālajos modeļos jau iespējams izsekot klimata mainības raksturam visā Latvijas teritorijā.


Ar atļauju pēc Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta (SMHI) kartogrāfiskā materiāla.

Reģionālie klimata mainības modeļi aprobēti, pārbaudot to sniegto klimata raksturojumu salīdzinājumā ar novērotajiem datiem, un līdz ar to tie ievērojami precīzāk atspoguļo Latvijas teritorijā norisošos procesus. Nepieciešams uzsvērt, ka Zviedrijā, Somijā un arī Vācijā izstrādāto klimata mainības modeļu mērķis ir analizēt klimata mainības iespējamo raksturu šajās valstīs un viens no Latvijas zinātnieku būtiskiem uzdevumiem ir izveidot klimata mainības modeli, kas ļautu novērtēt iespējamās klimata pārmaiņas Latvijas teritorijā nākotnē. Tomēr arī esošie klimata mainības modeļi ļauj iegūt priekšstatu par klimata mainības raksturu un pamatot darbības, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju pieauguma radītās sekas, kā arī izstrādātu risinājumus, lai piemērotos klimata pārmaiņām.

Zviedrijā izstrādātais klimata mainības modelis SWECLIM ļauj novērtēt ikmēneša vidējās temperatūras mainības raksturu laika posmā līdz 2100. gadam. Kā redzams 4.39. attēlā, janvāra vidējā temperatūra līdz 2100. gadam būtiski mainīsies – Skandināvijas ziemeļos tā var pieaugt par ≈ 10 ºC, bet Latvijas teritorijā janvāra vidējā temperatūra, sākot no 2040. gada, var būt 0–5 ºC, kas ir ievērojami augstāka nekā pašlaik. Tāpat būtiskas klimata izmaiņas var raksturot gaisa temperatūru vasaras mēnešos (jūlijs, augusts).

Līdzīgu klimata mainības raksturu parāda arī Vācijā (Potsdamas Klimata mainības institūtā) izstrādātais klimata mainības modelis (sk. 4.40., 4.41. att.), kas izveidots atbilstoši klimata mainības scenārijam A2. Pēc šā modeļa laika posmā līdz 2100. gadam gada vidējā temperatūra salīdzinājumā ar gada vidējo temperatūru 2000. gadā pieaugs par 5–7 ºC.


Ar atļauju pēc Potsdamas Klimata mainības institūta kartogrāfiskā materiāla.


Ar atļauju pēc Potsdamas Klimata mainības institūta kartogrāfiskā materiāla.

Klimata mainības modeļi ļauj novērtēt arī mēneša maksimālās temperatūras paaugstināšanos, un atbilstoši SWECLIM mainības modelim mēneša maksimālā temperatūra var paaugstināties par 6 ºC, īpaši vasaras mēnešos var ievērojami palielināties maksimālo temperatūru biežums. Taču atbilstoši Potsdamas Klimata mainības institūta modelim gada maksimālā temperatūra var pieaugt pat par +8 ºC. Respektīvi, biežāk var parādīties tā saucamie karstuma viļņi.


Ar atļauju pēc Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta (SMHI) kartogrāfiskā materiāla.

Citu klimata mainības parametru izmaiņas atbilstoši izstrādātajiem modeļiem nav tik būtiskas. Piemēram, Saules spīdēšanas ilgums vasaras mēnešos, pēc SWECLIM modeļa, praktiski nemainīsies, bet pavasarī (piemēram, martā) tas var nedaudz samazināties (sk. 4.42. att.).

Ar atļauju pēc Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta (SMHI) kartogrāfiskā materiāla.

Ar atļauju pēc Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta (SMHI) kartogrāfiskā materiāla.

Izstrādātie klimata mainības modeļi paredz to, ka visai būtiski var mainīties klimats ziemas sezonā. Pēc SWECLIM klimata mainības modeļa, sniega segas biezums laikā līdz 2100. gadam būtiski samazināsies Skandināvijas valstīs un Somijā, bet Latvijā tipiskas var kļūt bezsniega ziemas (sk. 4.43. att.). Arī ledus segas izveidošanās iekšējos ūdeņos var nenotikt (4.44. att.). Šis klimata izmaiņu veids var izrādīties īpaši būtisks Skandināvijas pussalas centrālajos rajonos un Somijā.


Modelēšanas rezultātā iegūtie dati par Latvijas upju noteces izmaiņām nākotnē pēc A2 un B2 scenārija paredz, ka gada griezumā maksimālās noteces apjoms būs vērojams no janvāra līdz martam, augstāko vērtību sasniedzot februārī A2 scenārija gadījumā (sk. 4.45. att.). Līdz ar to būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar situāciju mūsdienās būs raksturīgas aprīļa un maija mēnešos. Pēc abiem nākotnes klimata scenārijiem arī gada otrajā pusē prognozēta noteces apjoma samazināšanās ar izteiktām izmaiņām tieši septembra un oktobra mēnešos.

Citu būtisku klimata pārmaiņu ietekmju nozīmība atbilstoši Potsdamas Klimata mainības institūta pētījumu rezultātiem saistās ar jūras līmeņa izmaiņām, kurš līdz šī gadsimta beigām var pieaugt par 0,8 m, līdz ar to ietekmējot zemāk izvietotu teritoriju applūšanas risku, kā arī pastiprinātu piekrastes eroziju.

Meteoroloģisko parametru mainības un globālās sasilšanas iespējamās ietekmes saistāmas ne tik daudz ar noteiktu meteoroloģisko parametru izmaiņām jau visai pārredzamā nākotnē, bet ar to, ka šīs pārmaiņas var ietekmēt daudzas ikvienam cilvēkam nozīmīgas dzīves jomas. Globālās sasilšanas sekas var skart lauksaimniecību, mežsaimniecību, zvejniecību, rekreācijas un tūrisma nozari, enerģētiku, īpaši hidroenerģētiku, pārtikas rūpniecību, medicīnisko aprūpi un daudzas citas jomas. Dabas katastrofu varbūtības pieaugums, kurš saistāms ar klimata mainību, var ietekmēt ikvienu. Tāpēc ir nozīmīgi turpināt pētīt klimata pārmaiņu raksturu un izstrādāt risinājumus, lai mazinātu šo pārmaiņu nelabvēlīgās sekas.