4. Latvijas klimats un tā mainības raksturs

Gaisa temperatūras režīms var būt izmantojams kā viens no rādītajiem, lai raksturotu veģetācijas jeb augšanas sezonu. Visbiežāk Latvijā par veģetācijas periodu sākšanos pieņem laiku, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz 5 °C vismaz 5 dienas pēc kārtas. Pasaulē eksistē un lieto dažādas veģetācijas perioda definīcijas. Piemēram, veģetācijas periods tiek definēts arī kā gada periods, kurā augšanas apstākļi gan vietējiem, gan kultivētajiem augiem ir izdevīgākie:


Eiropas mērogā veiktie pētījumi norāda, ka izmaiņas vidējā veģetācijas perioda sākumā Eiropā kopš 1989. gada labi korelē ar vidējās gaisa temperatūras izmaiņām no februāra līdz aprīlim. No 1969. līdz 1988. un no 1989. līdz 1998. gadam vidējā pavasara temperatūra Eiropā pieauga par 0,8 °C, vidējais veģetācijas perioda sākums iestājas par 8 dienām ātrāk. Atšķirība starp vidējo gaisa temperatūru un veģetācijas perioda sākumu ir nozīmīgi, ja p<0,05.

Labi veģetācijas perioda izmaiņas raksturo augšanai labvēlīgo temperatūru dienas ,t.i., dienas, kad vidējā diennakts gaisa temperatūra ir augstāka par 4 °C. Veiktie pētījumi, izmantojot Rīga Universitāte meteostacijas novērojumus, apliecināja, ka kopumā visā 211 gadu novērojumu periodā (1795.–2006. gads) augšanai labvēlīgo temperatūru dienas ir pieaugušas par 183 °C, bet laika periodā no 1901. līdz 2006. gadam – par 367 °C. Pētījumā tika konstatēts, ka pastāv cieša korelācija starp augšanas grādu dienām un vidējo gaisa temperatūru aprīlī–oktobrī. Tas liecina, ka nākotnē, paaugstinoties vidējai gaisa temperatūrai, ir paredzams arī augšanas grādu dienu pieaugums. Pēc Rīga Universitāte novērojumiem ir konstatēts, ka straujākās augšanas sezonu izmaiņas notikušas 20. gs. laikā, kad augšanas sezona pakāpeniski iestājusies agrāk un beigusies vēlāk. Augšanas sezonas garums 20. gs. laikā ir palielinājies par 25,9 dienām.

Latvijā kopumā vidējais veģetācijas perioda dienu skaits variē vairāk kā trīs nedēļu amplitūdā, ko ietekmē ne tikai attiecīgās vieta reģionālā mērogā, bet arī augstums virs jūras līmeņa un reljefs. Baltijas jūras piekrastē novērojams vidēji garākais veģetācijas periods. Arī Rīgas pilsētā pēc Rīga Universitāte ilglaicīgajām novērojumu rindām ir viens no garākajiem veģetācijas periodiem, ko nosaka ne tikai tās ģeogrāfiskais novietojums, bet arī pilsētas centra „siltuma sala”. Noteicošais faktors, kas ietekmē augstāku gaisa temperatūru Rīgas pilsētā salīdzinājumā ar ārpus pilsētas teritorijām, ir aktīvo virsmu absorbēšanas spējas. Arī Bauskā un Dobelē ir salīdzinoši garāks veģetācijas periods, kas saistāms ar to atrašanos Zemgales līdzenumā, kur ir viens no lielākajiem Saules spīdēšanas ilgumiem Latvijā. Mazākais veģetācijas periods ir Latvijas A un ZA daļās, īpaši augstienēs (sk. 4.20. att.). Statistiski nozīmīgas izmaiņas veģetācijas perioda garumā tika iegūtas Latvijas A un ZA daļās esošajās novērojumu stacijās.


Laika posmā no 1981.–2010. gadam vidēji visagrākā veģetācijas perioda iestāšanās fiksēta Rīgā, vidēji 8. aprīlī, kas ir par 6 dienām agrāk nekā vidēji šajā periodā Latvijā. Agra veģetācijas perioda iestāšanās vērtības konstatētas arī Bauskas, Skrīveru un Zīlānu novērojumu stacijās – vidēji 10. aprīlī. Visvēlākā iestāšanās datēta Kolkā – vidēji 24. aprīlī. Veģetācijas perioda iestāšanās amplitūda Latvijā starp stacijām ar agrāko un vēlāko datumu ir aptuveni 2 nedēļas (sk. 4.21. att.).

Statistiski nozīmīgas veģetācijas perioda iestāšanās laika izmaiņas visā pētāmajā periodā tika konstatētas 9 no 21 novērojumu stacijas (Stendē, Rēzeknē, Alūksnē, Ventspilī, Pāvilostā, Ainažos, Kolkā, Mērsragā un Saldū). Visās šajās stacijās tendences vērtība ir negatīva, kas norāda uz arvien agrāku veģetācijas perioda iestāšanos.

Laika periodā no 1971. līdz 2010. gadam vidējais veģetācijas perioda iestāšanās laiks Latvijā ir 13. aprīlis, kaut arī atsevišķos gados tas izteikti variē. Piemēram, 1990. gadā vidēji visās novērojumu stacijās veģetācijas periods iestājās jau 6. martā, kas ir par 39 dienām agrāk nekā vidēji. Savukārt, ja aplūko katru novērojumu staciju atsevišķi, tad ir redzams, ka veģetācijas periods Kolkas, Liepājas, Ventspils, Mērsraga un Stendes stacijās 1990. gadā ir iestājies jau 20. februārī. 1990. gada februāris ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā iezīmējas ar neparasti agro pavasara sākumu. Turpretim visvēlākais veģetācijas perioda iestāšanās laiks Latvijā datēts 1981. un 1985. gadā, kad vidēji tas ir iestājies 3. maijā, kas, savukārt, ir par 19 dienām vēlāk par normas perioda vidējo vērtību. Absolūti visvēlākais veģetācijas periods laika posmā no 1971. līdz 2010. gadam iestājies 1979. gada 12. maijā (Liepājas novērojumu stacijas dati).


Attiecībā uz veģetācijas perioda beigām Latvijas teritorijā izteikti iezīmējas reģionālās atšķirības – Latvijas R daļa ar vēlāku veģetācijas perioda beigu datumu un kontinentālā Latvijas centrālā un ZA daļa, īpaši augstieņu teritorijas, kur veģetācijas periods beidzas visagrāk (sk. 4.22. att.). No visām novērojumu stacijām Zosēnos un Alūksnē veģetācijas periods noslēdzas visagrāk – oktobra otrajā dekādē (15.–16. oktobris). Visvēlāk veģetācijas periods beidzas piekrastes teritorijās, īpaši Baltijas jūras, kā arī Rīgas līča piekrastē, ko nosaka jūrā uzkrātais siltuma daudzums siltajā gada laikā un tā atdošana rudens sezonas laikā. Kolkā, Liepājā, Pāvilostā un Ventspilī veģetācijas periods pēc vidējiem ilggadīgajiem datiem beidzas novembra pirmās dekādes sākumā. Manna-Kendala iegūtās testa vērtības nav statistiski būtiskas, norādot, ka ilgākā laika periodā (1971.–2010. gads) nav notikušas nozīmīgas izmaiņas veģetācijas perioda beigu datumos.