16. Piemērošanās klimata pārmaiņām Eiropā

16.1. Norvēģijas Klimata līgums

• Norvēģija būs klimata ziņā neitrāla valsts 2050. gadā;

• Norvēģija būs oglekļa dioksīda emisiju neitrāla pirms 2030. gada, ja arī citām valstīm būs līdzīga apņemšanās;

• Norvēģija līdz 2020. gadam samazinās SEG emisijas 30% apmērā salīdzinājumā ar 1990. gadu;

•  Norvēģijas klimata mērķos būs uzstādījums samazināt SEG emisijas par 40% 2020. gadā salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, ja valstis, kurās ir lielākās SEG emisijas, uzņemsies līdzīgas emisiju samazināšanas saistības.

16.1. att. Norvēģijas parlamenta (Storting) ēka galvaspilsētā Oslo.

Daži konkrēti veicamie pasākumi ir šādi:

• nodrošināt papildu finanšu līdzekļus Klimata un tehnoloģiju fondam nākamajiem četriem gadiem, lai veicinātu SEG emisiju samazināšanas tehnoloģiju attīstību, paredzot līdzekļu palielinājumu līdz 50 miljardiem Norvēģijas kronu (5,3 miljardi EUR) 2020. gadā;

• panākt aizliegumu naftas produktu izmantošanai dzīvojamo un sabiedrisko ēku apkurei nākamo astoņu gadu laikā ar nosacījumu, ka mājsaimniecībām tiks nodrošinātas labas atbalsta shēmas;

• pašreizējie nodokļu atvieglojumi „nulles emisiju” automašīnu iegādei un izmantošanai tiks pagarināti vēl uz pieciem gadiem, līdz „nulles emisiju” automašīnu skaits pārsniegs 50 000;

• strauji palielināsies atlīdzības apjoms sabiedriskajam transportam nākamajiem diviem gadiem, bet finansiālais atbalsts tiks izmaksāts tikai saskaņā ar dokumentētiem rezultātiem;

• valdība nākamajā valsts budžetā palielinās finansējumu videi draudzīgas enerģijas pētniecības centriem, to skaitā jaunam pētniecības centram par ģeotermālās enerģijas plašāku izmantošanu;

• valdība palielinās iemaksas lielākiem sabiedriskā transporta projektiem lielākajās pilsētās un ap tām – lai tas nebūtu jāfinansē no pašvaldību puses;

• ātrāk attīstīt starppilsētu vilcienu satiksmi starp lielākajām pilsētām, kas saistītas ar galvaspilsētu Oslo;

• izveidot vismaz vienu pilna apjoma oglekļa savienojumu uztveršanas un uzglabāšanas demonstrācijas iekārtu astoņu gadu laikā;

• izstrādāt stratēģiju biogāzes izmantošanai;

• palielināt CO₂ nodokli naftas nozarē līdz 400 NOK (42 EUR) par vienu tonnu CO₂ ekvivalenta.

Baltajā grāmatā par klimata politiku ir konstatēts, ka Norvēģijas valdības veiktie pasākumi 2011.–2012. gadā ir samazinājuši SEG emisijas par aptuveni 20% salīdzinājumā ar neiejaukšanās scenāriju. Oglekļa savienojumu izmantošanas intensitāte (emisiju apjoms uz saražotā produkta vienību) Norvēģijas ekonomikā laika posmā no 1990. līdz 2010. gadam ir samazinājies par aptuveni 36%. Tomēr sakarā ar ekonomisko izaugsmi emisiju apjoms Norvēģijā joprojām palielinās, lai gan lēnāk, nekā tas būtu, ja pasākumi netiktu veikti.

1990. gadā Norvēģijas emisiju apjoms bija 49,8 miljoni tonnu CO₂ ekvivalenta, bet tās ir pieaugušas līdz 53,9 miljoniem tonnu 2010. gadā.

Norvēģijas Klimata līgums ir arī ievērojami palielinājis ar enerģētiku saistīto pētniecību, veicinājis valsts attīstību un praktiski parādījis jaunās klimata politikas devumu nākotnei.

16.2. Maksa par oglekļa savienojumu emisijām Norvēģijā

CO₂ nodoklis

Visās Ziemeļvalstīs nodokļi tiek piemēroti par enerģijas izmantošanu un par CO₂ emisijām. Kopš 1991. gada, Norvēģijā šis nodoklis tiek piemērots

• benzīnam,
• vieglajām un smagajām naftas frakcijām,
• Ziemeļjūrā iegūtai naftai,
• celulozes un papīra ražošanai,
• zivju produkcijai,
• iekšzemes aviācijai un kuģniecībai.

16.2. att. Naftas platforma Ziemeļjūrā.

Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/North_Sea_oil

Dažās nozares, piemēram, zvejniecība tālajos un piekrastes ūdeņos, rūpnieciskie procesi, starptautiskā kuģniecība un aviācija, ir atbrīvotas no šī nodokļa. Minētās nozarēs rit intensīva tirdzniecība, kas ir pakļauta starptautiskai konkurencei, tāpēc tās ir jāaizsargā.

Emisijas, ko rada starptautiskā kuģošana un aviācija, netiek uzskaitītas Norvēģijas emisiju reģistrā, jo nerada piesārņojumu Norvēģijas robežās.

Koksnes pārstrādes rūpniecībai, siļķu pārstrādei un zivju miltu ražošanai CO₂ emisiju nodoklis ir samazināts par 50%.

Norvēģijas CO₂ emisiju nodokļi ievērojami atšķiras starp nozarēm, kā arī atkarībā no degvielas avotiem un degvielas izmantojuma. Zināmā mērā nodokļi atšķiras arī dažādās tautsaimniecības nozarēs. Iekšzemē nodokļu līmenis galvenokārt ir atkarīgs no minerāleļļu un benzīna izmantošanas, to atšķirīgi apliekot ar nodokli iegādei vai importam. No Norvēģijas naftas platformām nodokļi tiek iekasēti par naftas un dabasgāzes dedzināšanu. CO₂ emisiju nodoklis tiek piemērots arī par emisijām no atkritumu sadedzināšanas.

2014. gadā cena par vienu tonnu CO₂ ekvivalenta svārstījās no 4 līdz 65 eiro atkarībā no fosilā kurināmā un lietošanas veida. Vidējā cena ir 250 NOK (26 EUR) par vienu CO₂ tonnu. Lielās atšķirības nodokļu līmeņa ziņā nosaka tas, ka robežizmaksas emisiju samazināšanā ievērojami atšķiras starp dažādām nozarēm. Naftas nozarei ir visaugstākie nodokļi, bet ražošanas procesi ir lielā mērā atbrīvoti no tiem (18% no emisijas 2006. gadā).

Norvēģijas CO₂ emisijas nodokļus nosaka divi dažādi likumi – Likums par tirdzniecības nodokli un Likums par CO₂ nodokli darbībām ar naftu kontinentālajā šelfā. Ir arī nodokļi par metāna emisijām, kas rodas atkritumu apglabāšanā, un par freonu emisijām.

Svarīga ir attieksme par CO₂ maksājumiem. Tiem jābūt tādiem, lai nevis tikai subsidētu emisiju samazināšanu, bet arī rūpētos, lai valdības izdevumi veicinātu ieņēmumu palielināšanos. 2004. gadā nodevas radīja Norvēģijas valdībai ieņēmumus 3 miljardus NOK (330 miljonus EUR). Šos līdzekļus varēja izmantot, lai subsidētu zema emisiju līmeņa risinājumus vai citu nodokļu samazināšanai, tādējādi veicinot visas ekonomikas attīstību.

Vēl viens svarīgs iemesls, lai izmantotu CO₂ emisiju nodokli, nevis tikai dotu subsīdijas, ir tas, ka pats tirgus mehānisms sakārto, kur emisiju samazinājums ir lētākais. Rezultātam, vismaz teorētiski, ir jābūt tādam, lai CO₂ emisiju samazinājums notiktu par vismazāko iespējamo cenu. Priekšnoteikums, lai tas notiktu, ir vienāda maksa par emisijām visos sabiedrības sektoros. Tas pagaidām Norvēģijā vēl nav stājies spēkā, jo daži sektori ir mazāk aizsargāti pret paaugstinātu nodokļa likmi nekā citi.

Norvēģijas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma

Norvēģijā 2005. gadā sistēma tirdzniecībai ar CO₂ emisijas atļaujām tika ieviesta tikai 42 uzņēmumiem. Šie uzņēmumi bija no šādām nozarēm:

• centralizēta siltumapgāde,
• kokapstrāde,
• zivju pārstrāde,
• naftas ķīmiskā pārstrāde,
• gāzes pārstrādes tehnoloģijas,
• tērauda un minerālvielu ražošana.

Vēl to skaitā bija naftas rektifikācijas uzņēmumi, gāzes termināļi, gāzes fabrikas un citas enerģētiskās iekārtas. Šie uzņēmumi radīja 17,8 miljonus tonnu CO₂ emisiju. Sešpadsmit no uzņēmumiem bija augstākas emisijas šajā laika posmā nekā to pieļāva kvotas, tāpēc tiem nācās pirkt atļaujas ES tirgū. Tomēr nebija iespējams pārdot atļaujas tajā pašā sistēmā.

16.3. att. CO₂ noglabāšana Ziemeļjūrā.

Jau vairāk kā 13 miljoni tonnu CO₂ ir noglabāts iežu formācijās zem Ziemeļjūras. Katru gadu kopš 1996. gada 1 miljonu tonnu CO₂, kas tika atdalīts dabasgāzes ieguvē, ievadīja atbilstošas struktūras porainos smilšakmens iežos vairāk nekā 800 metrus zem jūras dibena.

Avots: www.npd.no/Global/Norsk/3-Publikasjoner/Rapporter/CO2-ATLAS-Norwegian-sea-2012.pdf

2008. gadā šī sistēma tika paplašināta, lai kļūtu par daļu no ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS). Iekšzemes nozares var izmantot ETS un daudzos gadījumos ir atbrīvotas vai daļēji atbrīvotas no CO₂ emisiju nodokļa. Ārzonas naftas industrijai tika piemērota ETS un CO₂ emisiju nodokļi, taču tie tika pazemināti, kad ETS stājās spēkā no 2007. līdz 2008. gadam. 2013. gadā CO₂ emisiju nodoklis attiecībā uz jūras naftas ieguvi tika atkal pielietots, lai starptautiski līdzsvarotu CO₂ emisiju nodokļus ar emisiju kvotu cenu, kā arī, lai padarītu sistēmu relatīvi stabilāku.

Transporta nodokļi

Norvēģijā ir samērā augstas automašīnu nodevas, un tā ierindojas starp pasaules valstīm ar augstākajām šāda veida nodevām. Tās gan ir diferencētas, dodot priekšrocības automašīnām ar mazu izmešu daudzumu. Elektriskie transporta līdzekļi ir atbrīvoti no nodevas, bet dažiem jāmaksā PVN. Turklāt Norvēģijā ir augsta cena par benzīnu.

16.3. Ilgtspējīgs ekociemats Norvēģijā

Hurdāles modeļa metode atšķiras no citām „zaļas” mājokļu attīstības metodēm, jo aprēķinos ietver emisijas un izmantotos resursus gan ražošanas un transportēšanas posmā, gan arī ietekmi uz vidi ēku izmantošanas laikā, ieskaitot nepieciešamās kvalitātes kontroli. Turklāt tiek uzsvērts iekštelpu gaisa kvalitātes līmenis un minimāla mākslīgo materiālu izmantošana. Savukārt atbilstoši izvēlēta infrastruktūra veicina kopienas un iedzīvotāju ilgtspējīgu dzīvesveidu un resursus taupošu attieksmi. Mājas ir enerģētiski pašpietiekamas un tām nav nepieciešama ārsienu apkope.

16.4. att. Hurdāles ekociematā.

Avots: http://www.hurdalecovillage.no/

Tas sākās 1990. gadā, kad grupa norvēģu sanāca kopā, lai apspriestu savu redzējumu par jaunu un ilgtspējīgāku dzīvesveidu. Tie bija dažāda vecuma cilvēki ar kopīgām interesēm par ilgtspējīgu dzīvi. Ar grupas entuziasmu viņiem izdevās 1998. gadā nodibināt fondu un viņi sāka meklēt vietu, kur izveidot Norvēģijas pirmo ekociematu.

Hurdāles pašvaldība tai laikā bija iegādājusies zemes gabalu, lai sāktu veidot ilgtspējīgas attīstības ciematu, un tai šķita pievilcīgas fonda idejas. Fonds mainīja savu nosaukumu uz Hurdal Ecovillage Co (HECO), un no 2002. līdz 2003. gadam Hurdālē tika uzceltas astoņas nelielas mājas. Tālākā attīstība bija grūta, jo nevienam no HECO locekļiem nebija pietiekamas pieredzes par likumdošanu un finansēm. Tomēr galu galā komandai pievienojās vairāk cilvēku un sākās pārmaiņas uz labo pusi.

Hurdāle ir Norvēģijas pirmais ekociemats, un tajā jau ir uzbūvētas  200 mājas. Vietējā pašvaldība ir izvirzījusi mērķi līdz 2025. gadam padarīt ciematu par neitrālu attiecībā uz CO₂ izmešiem. Tas tiek veidots kā "Ilgtspējīga ieleja". Ik gadu tiek paplašināta Saules paneļu izmantošana, līdz tiks sasniegts nepieciešamās enerģijas nodrošinājums visam ciematam.

Papildus CO₂ emisiju neitrālam būvniecības procesam, ciematā ir uzsākti vairāki citi projekti, lai līdz 2025. gadam sasniegtu izvirzītos mērķus. Emisijas, kas saistītas ar pārtikas ražošanu, iepakošanu un transportēšanu, prasa lielu mākslu, lai nepalielinātos individuālā oglekļa pēda. Vietējā un ekoloģiskā pārtika varētu to samazināt, tāpēc pārtikas ražotāji Hurdālē kopā strādāja, lai izveidotu uzņēmumu „Hurdāles pārtika”, kas cenšas visu nepieciešamo pārtiku audzēt un iegūt vietējās saimniecībās un pārdod savā kopienā.

Būvniecība „Ilgtspējīgā ielejā” prasa daudz koksnes, jo tas ir videi draudzīgākais materiāls, kas pieejams Norvēģijā. Hurdāles pašvaldība ir uzsākusi „Koksnes projektu”, kas nozīmē to, ka visiem izmantotajiem kokmateriāliem jābūt no vietējiem mežiem un tie jāapstrādā uz vietas. Hurdalē ir izveidots oficiāls kontaktpunkts starp iedzīvotājiem, zemes īpašniekiem un pārdevējiem. Visiem iedzīvotājiem jāiesaistās ekociemata mērķu īstenošanā un ir jāstrādā drošas, laimīgas un ilgtspējīgas sabiedrības dzīves veicināšanai.

16.5. att. Hurdales ekociemata ikdiena.

Avots: http://www.hurdalecovillage.no/

Iedzīvotāji strādā, lai uzlabotu un saglabātu kopējās platības un sociālo vidi ciematā. Kopienas gars kalpo par pamatu, lai saglabātu ilgtspēju un zemas CO₂ emisijas.

Atšķirīgās ciemata sociālās grupas regulāri organizē kursus, seminārus un citus pasākumus, kur ikviens ir laipni aicināts mācīties un attīstīt jaunas prasmes, kas ir svarīgas, lai dzīvotu ekociematā.

16.4. Samso – Dānijas atjaunojamās enerģijas sala

Siltums

Elektrība

16.6. att. Samso salas vēja turbīnas jūrā un termiskie Saules paneļi siltumapgādes iekārtām.

Transports

Samso salā 10 gadu periodā tika īstenotas šādas iniciatīvas:

• nomainīti lielie autobusi ar mazajiem pirms vai pēc maksimālās slodzes stundām,
• padarīts elastīgāks autobusu saraksts,
• paplašināts bezmaksas sabiedriskais transports,
• ietaupījumi 10-25% apmērā
• samazinājies enerģijas patēriņš traktoriem,
• ietaupījumi lauksaimniecības nozarē 30% apmērā
• sākusies pakāpeniska pāreja uz elektroautomobiļiem.

Vide

Tas bija ļoti veiksmīgs projekts ar 100% ilgtspējīgu rezultātu, jo samazinājās SEG emisijas enerģijas patēriņā, palielinājās nodarbinātības iespējas un uzlabojās vispārējā sociāli ekonomiskā sabiedrības iekļautība.

Naftas produktu patēriņš samazinājās par 15% laika periodā no 1997. gada līdz 2005. gadam. Tas bija galvenokārt saistīts ar naftas produktu patēriņa samazinājumu apkurei, jo siltumapgādes sistēmas sāka vairāk izmantot biomasu (salmi, koka skaidas) un Saules kolektorus.
Fosilās degvielas (benzīns, dīzeļdegviela) izmantošana transportā (prāmji, automašīnas) patēriņš palika gandrīz nemainīgs.

Elektroenerģētikas jomā sauszemes un jūras vēja turbīnas aizstāja elektrības importu no kontinenta. 11  vēja turbīnu uz sauszemes un vēlāk 10 vēja turbīnu jūrā uzstādīšana palielināja vēja enerģijas ražošanu par 100%. Neskatoties uz to, ka Saules paneļi un to uzstādīšana ir samērā dārga, salinieki sāka ar niecīgu ieguldījumu, līdz sasniedza vērā ņemamu enerģijas ražošanas līmeni, galvenokārt, sakarā ar 2500 m2 termisko Saules paneļu uzstādīšanu siltumapgādes iekārtām.

Darba nodrošinājums

Projekts „Dānijas atjaunojamās enerģijas sala” radīja daudz darba vietu, gan plānojot un uzstādot 21 vēja turbīnu, gan trīs centralizētās siltumapgādes iekārtas. Siltumapgādes projektus un vēja turbīnu uzstādīšanu veica vietējie uzņēmēji par projekta līdzekļiem. Tas, savukārt, deva darbu vietējiem iedzīvotājiem mehāniskajās un elektroiekārtu darbnīcās, kā arī vēja turbīnu apkalpošanā.

Vietējie santehniķi un kalēji tika apmācīti un sertificēti, lai varētu uzstādīt Saules termiskos paneļus, kā arī nodrošināt jauno iekārtu darbību.

Vietējiem lauksaimniekiem tiek maksātas izdevīgas cenas par lauksaimniecības atkritumiem, tāpēc tie labprāt tos piegādā vietējām siltumcentrālēm.

16.5. Dānijas „zaļā” sala Bornholma

Līdzdalība ES Eko-tīklā

• pilnībā īstenota testa iekārta par viedajiem R & D tīkliem, izmantojot Bornholmu kā testa tīklu,

• Bornholmā izvietotas Saules paneļu vienības, sākot ar 2 MW,

• 200 individuālās mājsaimniecības apgādātas ar automātiskām frekvenču kontroles ierīcēm,

• 250 privātās mājsaimniecībās izveidota pilnīga automātiskā kontrole pār visām elektroierīcēm,

• 150 privātmājās nomainīti mazuta katli pret siltumsūkņiem ar tālvadības pulti,

• notiek gatavošanās projektam ar piecām kurināmā elementu mikrokoģenerācijas iekārtām privātmājās,

• elektrisko transportlīdzekļu projekta īstenošana Dānijā ar demonstrācijām Bornholmā, kas paredzēja noskaidrot iespēju, vai elektriskais transportlīdzeklis, kas bijis pievienots elektrotīklam, var pārdot atpakaļ elektroenerģiju energosistēmai, ja tīkla pieprasījums pēc elektroenerģijas ir augsts,

• Bornholma ir bijusi izvēlēta kā enerģijas laboratorija projektā, lai veiktu pētījumus par viedo maksas noteikšanu, elektriskiem transportlīdzekļiem izmantojot vēja enerģiju.

16.6. Biroju ēkas apsildīšana ar ķermeņa siltumu Zviedrijā

16.10. att. Stokholmas Centrālā dzelzceļa stacija un biroju ēka (Kungsbrohuset).

Biroju ēkas (Kungsbrohuset) platība ir 40 000 m², un tā atrodas Stokholmā netālu no stacijas ēkas. Tagad liekais siltums no Centrālās stacijas tiek pārvadīts uz šo biroja ēku. Tas labāks risinājumus, nekā izmantot ezera ūdeni stacijas dzesēšanai.

Šis Stokholmas projekts ir iedvesmojis līdzīgai iniciatīvai Parīzē, kur siltums no metro stacijas tiek izmantots, lai apsildītu dzīvokļus tuvējā dzīvojamā kompleksā.

16.7. Saragosas „Ūdens taupīšanas programma” Spānijā

Saragosas pilsēta atrodas pussausajā klimata joslā Spānijas ziemeļaustrumos. Tajā vidējais nokrišņu daudzums ir tikai 314 mm gadā, un tāpēc lielāko daļu ūdens apgādei ņem no Spānijas lielākās upes Ebro. Sakarā ar to, ka upes līmenis svārstās atkarībā no sezonas, bet ūdens kvalitāte ir zema, kā arī ilgstošā sausuma dēļ, kas sākās 20. gs. 90. gados, 1996. gadā tika uzsākta Saragosas pilsētas „Ūdens taupīšanas programma”, lai risinātu ūdens trūkuma problēmu.

Pilsētas pieaugošais iedzīvotāju skaits un ekonomikas straujā attīstība bija papildu faktori, kas vēl vairāk pastiprināja ūdens taupīšanas programmas nepieciešamību. Vajadzēja arī paaugstināt pilsētas noturību un elastību saistībā ar klimata pārmaiņām 21. gadsimtā.

Ņemot vērā sabiedrības prasību samazināt ūdens patēriņu, Saragosas pašvaldība ar vietējo vides aizsardzības organizāciju atbalstu uzsāka „Ūdens taupīšanas programmu”. Galvenais programmas mērķis bija samazināt ūdens patēriņu un piesārņojumu no dažādām patērētāju grupām, arī pašvaldības, uzņēmumiem un vietējiem iedzīvotājiem. Saragosas „Ūdens taupīšanas programma” paredzēja arī palielināt ieņēmumus no ūdens patērētājiem, lai pilnībā segtu izmaksas par ūdens apgādi un notekūdeņu attīrīšanu. Palielinātie ieņēmumi turklāt palīdzētu segt izmaksas, lai uzlabotu novecojošo pilsētas ūdens saimniecības infrastruktūru.

Lai samazinātu ūdens patēriņu, tika izmantotas trīs atšķirīgas pieejas. Pirmkārt, pamatojoties uz sociālām un kultūras iniciatīvām, tika veicināta „ūdens taupīšanas kultūra”, kas kļuva par daļu no pilsētas un iedzīvotāju identitātes. Otrkārt, izmantojot ekonomiskos līdzekļus, ūdens patērētāji kļuva jutīgāki pret ūdens trūkumu, vides piesārņojumu un ūdens pārmērīgu lietošanu. Treškārt, tika veikti pasākumi, lai atjaunotu un uzlabotu ūdensapgādes infrastruktūru, izmantojot dažādas modernās tehnoloģijas un atbilstošus materiālus.

„Ūdens taupīšanas kultūras” veicināšanai tika izveidotas izstādes un stendi sabiedriskās vietās, piemēram, parkos un dārzos, lai pārliecinātu iedzīvotājus par pievēršanos labai ūdens izmantošanas praksei. Tika sagatavotas un izplatītas brošūras un plakāti par ūdens taupīšanu dažādiem ūdens patērētājiem, galvenokārt, pilsētas iedzīvotājiem. Visbeidzot, ņemot vērā starptautisko izstādi „Ūdens un ilgtspējīga attīstība”, ko rīkoja Saragosā 2008. gadā, vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji tika aicināti samazināt ūdens patēriņu, izmantojot plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanos un tiešsaistes platformas.

Izmaiņas tika veiktas arī attiecībā uz ūdens tarifiem, kurus paaugstināja, lai vēl vairāk samazinātu patēriņu. Pilsētas pašvaldība pat ieviesa „atlaidi par patērēto ūdeni tām mājsaimniecībām, kas bija samazinājušas savu ikgadējo ūdens patēriņu par 10% vai vairāk”. Pilsētas vadība arī izvērtēja, cik daudz par ūdeni būtu jāmaksā maznodrošinātām mājsaimniecībām (pensionāri, bezdarbnieki, daudzbērnu ģimenes), lai tie varētu saņemt vismaz minimālo, bet absolūti nepieciešamo ūdens daudzumu un ar to saistītos pakalpojumus. Cenas tika stratēģiski pārvērtētas, lai nodrošinātu, ka tās atspoguļojas arī patērētājiem sniegtajos pabalstos. Savukārt pārmērīga ūdens lietošana tika sodītā ar augstu maksu par virsnormatīvo patēriņu.

Izmantojot papildu ienākumus no izmaiņām ūdens tarifos, kā arī pašvaldības ieguldījumus, tika veikts pilsētas ūdensapgādes cauruļvadu remots un likvidētas ūdens noplūdes, uzsākta ūdens spiediena kontrole un uzstādīta atbilstoša aparatūra, lai samazinātu ūdens zudumus, bet ūdens uzglabāšanas rezervuāru bojājumus salaboja vai pat aizstāja ar jauniem rezervuāriem.

16.11. att. Saragosas ūdens patēriņa un iedzīvotāju skaita izmaiņas no 1980. līdz 2009. gadam.

Avots: http://www.switchtraining.eu/fileadmin/template/projects/switch_training/files/Case_studies/Zaragoza/

Šāda daudzšķautnainā pieeja, kas apvienoja sociālos, finansiālos un tehniskos pasākumus, lai palielinātu pilsētas noturību pret ūdens trūkumu, izrādījās ļoti veiksmīga. Diennakts ūdens patēriņš uz vienu iedzīvotāju samazinājās no 180 litriem 1980. gadā līdz 136 litriem 2000. gadā un nokritās zem 100 litriem 2010. gadā. Pilsētas mērogā, neskatoties uz pieaugošo iedzīvotāju skaitu, ūdens patēriņš samazinājās par 27% 15 gadu laikā: no 84,8 miljoniem m³ 1997. gadā līdz 61,5 miljoniem m3 2008. gadā.

Tik ievērojams patēriņa samazinājums bija īstenoto risinājumu rezultāts visos līmeņos, mērķtiecīgi piedaloties visiem Saragosas ūdens patērētājiem. Kultūras un sociālās iniciatīvas, ko rosināja „Ūdens taupīšanu programma”, veicināja arī izpratni par ūdens taupīšanas pasākumiem iedzīvotāju vidū. Turklāt investīcijas infrastruktūras uzlabošanai palīdzēja samazināt nopietnus cauruļu pārrāvumus, plīsumus vai bojājumus no 750 gadījumiem 2000. gadā līdz 350 gadījumiem 2010. gadā.

Ūdens tarifu pārstrukturēšana palielināja ieņēmumus no ūdens patērētājiem. 2006. gadā ieņēmumi sedza 90% no ūdens piegādes un notekūdeņu attīrīšanas izmaksām salīdzinājumā ar 70% 1997. gadā.

Šīs iniciatīvas panākumi tika gūti, pateicoties tam, ka procesā piedalījās visas ieinteresētās puses, tostarp pašvaldības, attiecīgās komisijas, NVO, uzņēmumi, universitātes un vietējie iedzīvotāji. Tas arī nodrošināja reālu ūdens taupīšanas mērķa sasniegšanu, jo dažādās grupas spēja ātri novērtēt situāciju, un komunikācija ar dažādiem ūdens patērētājiem bija efektīva.

16.8. Freiburga – Vācijas Saules enerģijas galvaspilsēta

Saules enerģija

Kopš 1986. gada pilsēta ir atbalstījusi Saules enerģijas izmantošanu ar saviem projektiem, finansēšanas programmām un izvietošanas vietām. Saules paneļi tagad atrodas daudzās vietās gan uz privātām, gan sabiedriskām ēkām, un tos var izmantot vairāk nekā 1800 stundu saulainā laika gadā, jo Freiburga ir viena no saulainākajām pilsētām Vācijā.

16.12. att. Freiburgas Saules paneļi – uz privātmājām un ārpilsētas laukos.

Avots: http://www.solaranlage.de/

Rezultātā, ņemot vērā Freiburgas labvēlīgos klimatiskos apstākļus, kā arī vietējo iedzīvotāju un uzņēmēju iesaistīšanos un entuziasmu, pilsēta ir kļuvusi pazīstama kā Vācijas „Saules galvaspilsēta”. Lai gan klimata pārmaiņu problēmas parasti risina starptautiskie un nacionālie līgumi un izvirzītie mērķi, pilsētas un reģioni arī var daudz darīt, kā tas jau notiek Freiburgā.

Pašlaik Freiburgu var uzskatīt par paraugu visai pasaulei.

Atkritumu apsaimniekošanas koncepcija

Atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju Freiburgā ir zemāks nekā vidēji Vācijā. 2003. gadā pilsētas atkritumu pārstrādes līmenis bija 62% salīdzinājumā ar 42% valstī kopumā, bet 2011. gadā kopējais pārstrādes apjoms Freiburgā bija pieaudzis līdz 69%.

1991. gadā tika ieviesta atkritumu apsaimniekošanas koncepcija, kas bija saistoša visām nozarēm. Tā tika plaši atbalstīta un radīja sistēmu, kurā atbilstoša atkritumu apsaimniekošana tika atalgota ar stimuliem, ieskaitot atvieglojumus, ja tika izmantoti bērnu audumu autiņi, atlaides par kolektīvo atkritumu apglabāšanu un atlaides cilvēkiem, kuri kompostē „zaļos” atkritumus, piemēram, pārtikas un dārza atkritumus. Pilsētas nepārstrādājamie atkritumi tiek sadedzināti uzņēmumā, aptuveni 20 km uz dienvidiem no Freiburgas. Sadedzināšanas iekārtu darbībai tiek uzturēti augsti vides standarti, un uzņēmums apgādā ar elektroenerģiju 25 000 mājsaimniecības. Uzņēmuma vadības stratēģija – „samazināt atkritumu daudzumu jau pirms pārstrādes un , jo īpaši, pirms atkritumu apglabāšanas”.

Transporta sistēma

Neraugoties uz ekonomikas izaugsmi, transporta CO₂ emisijas uz vienu iedzīvotāju Freiburgā ir samazinājušās kopš 1990. gada. Velosipēdu braucēju skaits ir trīskāršojies, sabiedriskā transporta izmantošana ir dubultojies, bet automašīnu izmantošanas īpatsvars ir samazinājies no 38% līdz 32%. Lai samazinātu privāto automašīnu skaitu un to izmantošanu, Freiburga ir izstrādājusi Satiksmes un transporta politiku, kurā viens no galvenajiem mērķiem ir transporta intensitātes mazināšana.

16.13. att. Freiburgas transporta sistēma – jaunas tramvaja līnijas un velosipēdi.

Avots: https://www.google.lv/search?q=Freiburg;+Germany;+transport

Ar projektēšanas palīdzību pilsēta tika padarīta kompaktāka, ko var ātri šķērsot, bet, izveidojot spēcīgus pakalpojumu centrus nomalēs, nepieciešamība pēc transporta krasi mazinājās. Tagad automobiļu blīvums Freiburgā ir ļoti zems – 428 automobiļi uz 1000 iedzīvotājiem. Lai palielinātu sabiedriskā transporta apjomu, tika iepirkti jauni tramvaji un izveidotas jaunas tramvaju līnijas. Biļešu sistēmas maiņa arī veicināja plašāku sabiedriskā transporta izmantošanu. Transporta kompānija ieviesa arī citiem nododamas mēnešbiļetes ar 25% atlaidi, noteica vienotu transporta līdzekļu tarifu un piedāvāja iegādāties arī biļetes vienreizējiem braucieniem, braucienu kartes un 24 stundu biļetes.

Lai veicinātu riteņbraukšanu, pilsētā tagad ir 500 km velosipēdistu joslu, kas veido pārdomātu satiksmes tīklu un paver labas transporta iespējas. Bez tam pilsētā ir iekārtotas 9000 velosipēdu stāvvietas.
Tas viss pilsētā veido labu vietējo sabiedriskā transporta tīklu un paver arī cerīgas nākotnes attīstības iespējas.

16.9. Ietekmes uz klimatu novērtēšana Londonā un pielāgošanās paaugstinātam plūdu riskam pie Temzas

Londona ir viena no pirmajām pilsētām pasaulē, kas jau 2004. gadā uzsāka klimata ietekmju novērtēšanu. SEG emisijas Londonā tiek mērītas, izmantojot Londonas enerģētikas un siltumnīcefekta gāzu emisiju inventarizāciju, kas kalpo par pamatu formālajiem emisiju aprēķiniem pilsētā un parāda pilsētas enerģijas patēriņu, kā arī tiešās oglekļa dioksīda CO₂ emisijas no mājsaimniecībām, uzņēmumiem un transporta. Šis aprēķins tiek veikts katru gadu, lai izvērtētu progresu attiecībā uz „Klimata pārmaiņu mazināšanu un enerģētikas stratēģijas mērķu izpildi”. Aprēķinos tiek izmantoti reģionālie enerģijas (elektrība, gāze un citi kurināmie) patēriņa un CO₂ emisiju dati. Taču šī pieeja neaptver netiešās SEG emisijas, kas rodas preču un pakalpojumu dzīves ciklā.

Tāpēc netiešu emisiju aprēķinam tika izmantots Lielbritānijas standarts SEG emisiju novērtēšanai pilsētās. Šis standarts tika aprobēts, izmantojot Londonas piemēru, lai novērtētu pilsētas tiešās un netiešās piegādes ķēdes CO₂ emisijas, kā arī aprēķinot Londonas patēriņa emisijas katru gadu.
SEG emisiju apjoms Londonā 2010. gadā bija 44 miljoni tonnu CO₂. Saskaņā ar tiešo un piegādes ķēdes emisiju aprēķina metodi oglekļa emisijas Londonā bija 81 miljons tonnu CO_2e. Savukārt saskaņā ar patēriņa emisiju aprēķina metodi emisijas bija 114 miljoni tonnu CO_2e.

Emisiju mazināšanai Londonas pilsētas mērs ir apstiprinājis vairākus plānošanas dokumentus. Galvenie no tiem ir „Klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģija”, „Enerģētikas stratēģija” un „Pārtikas stratēģija”. SEG emisiju samazināšanai Londonas pilsētā ir izvirzītas 4 prioritārās jomas.

Ēkas energoefektivitāte – Londonas privātmāju un publiskā sektora ēku emisiju mazināšanai tiek īstenotas kampaņas, kas paredz pakāpenisku pašvaldības ēku renovāciju, palielinot to energoefektivitāti (paredzamais SEG emisiju samazinājums ir 2,5 miljoni tonnu CO₂ gadā).

Ēku energoapgāde – politikas mērķis ir nodrošināt, lai līdz 2025. gadam 25% enerģijas Londonā tiktu saražots decentralizēti. Decentralizētās enerģijas projekti sniedz atbalstu jauniem decentralizētās enerģijas ražotājiem, ļaujot tiem pārdot saražoto enerģiju tieši pašvaldības uzņēmumiem. Paredzams, ka šī iniciatīva Londonas pilsētai līdz 2025. gadam piesaistīs 8 miljardus mārciņu investīcijās un nodrošinās 850 jaunas darba vietas.

Ilgtspējīga pārtika – Londonā ir izstrādāta ”Pārtikas stratēģija” un darbojas Londonas Pārtikas padome, kuras uzdevums ir nodrošināt stratēģijas ieviešanu un panākt, lai Londonas pārtika kļūtu veselīgāka – tiek veicinātas īsās pārtikas piegādes ķēdes, publiskajā iepirkumā priekšroku dodot vietējiem, sezonāliem produktiem.

Ilgtspējīgs transports – viens no mērķiem ir elektrisko autobusu un automašīnu skaita palielināšana Londonā, kā arī sabiedriskā transporta pakalpojumu uzlabošana.

Citas patēriņa jomas, piemēram, aviācija, mājsaimniecības preču patēriņš, kas arī rada būtiskas emisijas, tomēr pamatā saistās ar trešās jomas emisijām un līdz ar to neiekļaujas Londonas pilsētas atbildību jomā. Līdz ar to tās nav arī iekļautas Londonas pilsētas emisiju samazināšanas plānos. Tomēr šo emisiju novērtējums sniedz lietderīgu informāciju par patēriņa emisiju plašo izkliedi un ietekmes jomām.

Pielāgošanās paaugstinātam plūdu riskam pie Temzas

Londona ir pakļauta pieciem dažādiem plūdu avotiem. Tāpēc nepieciešamas atšķirīgas metodes datu apstrādei, iekļaujot upes un paisuma plūdus, plūdmaiņu līmeņa pārsniegumu, kā arī palielināt mērījumu atkārtojumus zema atmosfēras spiediena sistēmās. Jārēķinās arī ar virszemes plūdiem, ko izraisa lietusgāzes, ar kanalizācijas ūdeņu plūdiem, ja notekas ir aizsērējušas, un gruntsūdeņu plūdiem, ja ceļas gruntsūdens līmenis.

Teritorijas ap Temzu ir īpaši jutīgas pret plūdiem, lai gan trīs galvenie plūdu veidi – upju, paisuma un virsmas – ietekmē visu Londonas apgabalu. Paisuma plūdi no Ziemeļjūras ir ar zemu risku, Temzas un tās pieteku plūdi ir ar vidēju risku, bet pastāv liels risks, ja plūdi veidojas no virszemes ūdens noteces. Pašlaik Londonu aizsargā pretplūdu aizsardzības sistēma, kas ietver aizsargsienas, uzbērumu vaļņus, vārtu caurteces un Temzas barjeru, kā arī kanalizācijas tīklus.

Temzas barjera ir ūdens šķērslis, kas uzbūvēts pāri Temzai pie Vūlvičas. Barjera sastāv no izliektiem plūdu vārtiem, kas var rotēt 90 grādu leņķī no zemūdens stāvokļa. Ja ir sagaidāms, ka būs ekstremāli augsta plūdmaiņa, tiek nodrošināta barjeras darbība.

16.14. att. Temzas barjera atvērtā un slēgtā (aizsprosta) stāvoklī.

Avots: https://www.google.lv/search?q=The+Thames+Barrier&espv

Tomēr riska faktors visiem iespējamiem Londonas plūdu veidiem var palielināties ilgtermiņā līdz ar prognozēto jūras līmeņa celšanos, tādējādi palielinot plūdmaiņu līmeņa pārsniegumu (uzbangojumu). Jārēķinās arī ar ierobežoto drenāžas spēju un straujo ūdens noplūdes pieaugumu zema spiediena sistēmās.

15% no Londonas atrodas upes palienēs un aptuveni 1,25 miljoni cilvēku tādējādi tiek pakļauti riskam.

Tāpēc arī nākotnē būs nepieciešams izmantot aizvien modernākas aizsardzības metodes.

Risinājumi

Lielās Londonas pašvaldības uzdevumi ir samazināt Londonas SEG emisijas par 60% līdz 2025. gadam un sagatavot Londonu gaidāmajām klimata pārmaiņām un ekstremāliem laika apstākļiem, uzlabot pilsētas dzīves kvalitāti un nodrošināt pieejamu, kvalitatīvu mājokli. Lai to izdarītu, pašvaldībai jāizstrādā adaptācijas stratēģijas, jo klimata pārmaiņas jau ir jūtamas un, iespējams, kļūs pat draudīgākas, tāpēc ir vajadzīga rīcība.

Mainīgais klimats nozīmē aizvien lielāku risku ietekmi uz Londonu, tajā skaitā arī sausuma risku, biežākiem karstuma viļņiem un plūdiem. Gaidīšana nav risinājums, jo profilaktiski pasākumi ir lētāki un efektīvāki.
Temza rada lielu plūdu risku, un, lai samazinātu tās ietekmi un mazinātu iespējamo kaitējumu, Londonas Klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijā ir uzsvērtas trīs prioritātes.

Plūdu aizsardzības sistēma Temzas iztekā ir veidota simtiem gadu un ir veiksmīgi pārvarējusi plūdu briesmas, kas notikušas gadiem ejot. Ir paaugstināts pretplūdu aizsardzības sienu un uzbērumu augstums. Mūsdienu pasākumi tika veikti no 20. gs. 70. un 80. gadiem, reaģējot uz lielajiem plūdiem, kas notika 1953. gadā. Kopš tā laika ir uzbūvēta Temzas barjera, kā arī vairākas citas inženiertehniskas, arī pārvietojamās struktūras.

Šīs sistēmas izstrādātas, ņemot vērā zināšanas par paredzamo jūras līmeņa paaugstināšanos. Tiek lēsts, ka tā efektīvi nodrošinās paredzētās funkcijas līdz 2030. gadam. Pēc tam gan aizsardzības līmenis samazināsies, ja vien netiks veikti citi pasākumi.

Londonas Vides aģentūra ir izstrādājusi Temzas iztekas pilnveidošanas projektu līdz 2100. gadam, paredzot plūdu pārvaldību, kas nepieciešama, palielinoties plūdu radītai ietekmei tuvākajā nākotnē. Lai attīstītu šo plānu, tiek veikti plaši pētījumi, lai labāk izprastu Temzas grīvas plūdu risku tagad un to, kā tas varētu mainīties nākotnē. Jāapzinās arī dažādie risku veidi un pielāgošanās iespējas izmaiņām.
Projekta darbības plāns ir sadalīts dažādām darbības zonām, un ir identificēti četri iespējamie varianti.

1. variants. Uzlabot esošo aizsargsistēmu:

• aizsargāties, ja nepieciešams,
• uzlabot aizsargspējas turpmākajam pielāgošanās procesam,
• optimizēt līdzsvaru starp aizsardzības sistēmas uzlabošanu un nomaiņu,
•  optimizēt aizsardzības sistēmas uzlabošanu, bet uzsākt jaunas sistēmas veidošanu, kas būtu vairāk pielāgota nākotnes klimata pārmaiņām.

2. variants. Mazināt plūdmaiņas plūdu risku:

• identificēt četras vietas labajā krastā, kuras varētu izmantot, lai uztvertu un uzglabātu paisuma–bēguma ūdeņus un līdz ar to varētu samazināt vētras bangu līmeni.

3. variants. Būvēt jaunu barjeru:

•  „Tilbury” vietā vai „Long Reach” vietā,
•  barjera būtu jāveido tā, lai tā izturētu augstākās plūdmaiņu bangas, kas tiek prognozētas valdības pašreizējās klimata pārmaiņu vadlīnijās.

4. variants. Būvēt barjeru ar aizvariem:

• „Tilbury” vietā vai „Long Reach” vietā,
• pie jau esošās Temzas barjeras (tās ekspluatācijas laika beigās).

16.10. Pielāgošanās klimata pārmaiņām Nīderlandes lauksaimniecības nozarē

Nīderlande atrodas Atlantijas ekoreģionā un tās lielākā zemes daļa ir pārvērsta par lauksaimniecībā izmantojamu zemi, kas satur barības vielām bagātu augsni un atrodas labvēlīga klimata zonā. Kaut arī augsnei ir laba kvalitāte, klimata pārmaiņas rada bažas lauksaimniecības nozarei. Mitrāko ziemu dēļ augsne valsts dienvidu daļā kļūst pārāk mitra pavasarī un rudenī, lai varētu veikt tās labu apsaimniekošanu (apmēslošanu, sēšanu, stādīšanu, audzēšanu), jo nebūs iespējams izmantot esošo aprīkojumu un tehniku. Savukārt sausākās vasarās paaugstinātās virsmas daļās var samazināties kultūraugu ražība sakarā ar vasaras nokrišņu samazināšanos un biežākiem augstas intensitātes lietiem. Pie kultūraugiem, kas ir visvairāk jutīgi pret sausumu, pieskaitāmi lapu dārzeņi, sīpolaugi, augļu un ogu kultūras, ziedaugi.

16.15. att. Nīderlandes lauksaimniecības atkarība no ūdens līmeņa.

Avots: https://www.google.lv/search?q=The+Netherlands;+agriculture

Pašreizējā gada vidējā temperatūra Nīderlandē ir aptuveni 1 °C augstāka nekā bija 20. gadsimta sākumā. Tā rezultātā augu veģetācijas sezona ir pieaugusi vidēji par vairāk nekā trim nedēļām.

Kaitēkļu invāzija un augu slimību riska iespējas nākotnē palielināsies, jo Nīderlande šai ziņā ir īpaši neaizsargāta sakarā ar augsto dzīvnieku blīvumu un plašajiem sakariem ar ārzemēm. Šiem apstākļiem būs vērā ņemama ietekme uz vietējo lauksaimniecības ražošanas līmeni, tomēr nav īsti skaidrs, kā šī ietekme attīstīsies.

Jūras līmeņa celšanās radīs virszemes ūdeņu sāļu koncentrācijas pieaugumu, kas var kaitēt pret sāļiem jutīgām kultūrām. Tomēr nesenie pētījumi liecina, ka kaitējums kultūraugiem saistībā ar pārsāļošanos var būt neliels, ja pastāv izolētas saldūdens „saliņas” un nav daudz labi drenētu teritoriju.

Klimata pārmaiņām varētu būt gan pozitīva, gan arī negatīva ietekme uz lauksaimniecisko ražošanu un lauksaimniecības ekonomisko stāvokli Nīderlandē. Faktori, kas var radīt pozitīvu ietekmi, ir vidēji augstākas CO₂ koncentrācijas, augstāka temperatūra un augu augšanas sezonas pagarinājums. Lauksaimnieciskās situācijas pasliktināšanās Dienvideiropas valstīs var radīt priekšrocības holandiešu lauksaimniekiem Eiropas un pasaules tirgos.

Tomēr pozitīvā ietekme kādā brīdī var apstāties noteiktā līmenī, un pēc tam labības raža sāks ievērojami samazināties – tātad pastiprināsies negatīvā ietekme, jo arvien vairāk teritoriju var pārsteigt ārkārtēji, postoši klimatiskie apstākļi.

Lai sagatavotos gaidāmajām pārmaiņām, 2007. gadā Nīderlandes valdība izstrādāja Nacionālo programmu par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Papildus tam valdības iestādes, uzņēmējdarbības aprindas, zinātnieki un pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzņēmās dalīto atbildību Nacionālās programmas īstenošanai. Tādējādi piemērošanās klimata pārmaiņām Nīderlandē tiks risināta solidāri un kolektīvi.

Stratēģiskie lēmumi saimniecību līmenī tiks orientēti laika periodam līdz 5 gadiem, bet adaptācijas stratēģijas, kas ietver izmaiņas kultūraugu audzēšanā, finanšu risinājumus vai nozaru politikas veidošanu, paredzēs darbības līdz 10 gadiem. Ņemot vērā nenoteiktību, tendences un iespējamās klimata pārmaiņu ietekmes, tiks piemērots piesardzības princips, kas ļaus labāk izvērtēt un piemērot nepieciešamās stratēģijas.

Piemērošanās stratēģijas klimata pārmaiņām ietver gan maza, gan arī plaša mēroga metodes, un to mērķis ir samazināt vispārējo klimata ietekmi uz lauksaimniecību Nīderlandē:

• sakarā ar temperatūras izmaiņām, augu veģetācijas periods palielinās, tāpēc lauksaimniekiem jāpielāgo tam augu sekas shēmas, sēšanas vai stādīšanas, kā arī ražas novākšanas laiks,
• lai risinātu ūdens pārsāļošanos, mitruma, sausuma, kaitēkļu, slimību, salnu, augu augšanas sezonas izmaiņas jautājumus, nepieciešams veikt kultūraugu šķirņu un genotipu atbilstošu atlasi (to varētu uzskatīt par svarīgāko adaptācijas stratēģiju). Lai to sekmīgi realizētu, jāveic vairāk pētījumu par dažādu šķirņu un metožu pieejamību, kā arī noteiktu to praktiskās izmantošanas robežas,
• lai samazinātu sauso vasaras periodu ietekmi, jāizmato augsnes mitruma saglabāšanas labākā pieredze, piemēram, saudzējošā augsnes apstrāde (atstājot daļu iepriekšējās sezonas kultūraugu atlieku uz augsnes virskārtas, kas var kalpot augsnes aizsardzībai pret vēja un ūdens eroziju, kā arī palīdz saglabāt mitrumu, samazinot iztvaikošanu un palielinot infiltrācija, bet kopumā arī uzlabojot augsnes struktūru,
• vēl tiek ieteikts regulēt apūdeņošanu visā gada garumā, lai samazinātu sauso vasaru ietekmi un optimizētu ūdens izmantošanu.

16.11. Piekrastes plānošana Horvātijā

16.16. att. Šibenikas-Kninas apgabals.

Avots: https://www.google.lv/search?q=Šibenik-Knin

Šibenikas-Kninas apgabala ”Piekrastes plānā” tika izmantotas divas novatoriskas pieejas:

• izvēlētajai metodikai nepieciešamie īpaši sagatavotie dati (vietējie dabas un sociālie dati, kas modificēti interpolācijas variāciju analīzes veikšanai) integrētu datora modeļu izstrādei, lai prognozētu dažādas adaptācijas stratēģijas,

• līdzdalības metodoloģija, lai apvienotu ieinteresētās personas ilgtspējas līmeņa novērtēšanā konkrētā teritoriālā vienībā un izstrādātu risinājumus paaugstinātai noturībai pret klimata pārmaiņām.

Attiecībā uz Šibenikas-Kninas apgabala ”Piekrastes plānu” tika organizēti četri semināri – katru gadu divi, kuros bija iesaistīti aptuveni 50 dalībnieki.

Izmantojot šādu integrētu pieeju ”Piekrastes plāns” sniedza iespējamos risinājumus dažādiem faktoriem, piemēram, ūdens apsaimniekošanas veidi, infrastruktūra, meža ugunsgrēki, kopējā reģionālā attīstība, teritorijas plānošana, procesa pārvaldība.

16.17. att. Šibenikas pilsēta.

Avots: https://www.google.lv/search?q=Šibenik

16.12. "Klimata bēgļi"

16.13. Klimata pārmaiņu radītie riski Latvijai un ieteikumi to novēršanai

Literatūra

16.1. Norvēģijas Klimata līgums

Berglund, N., & Goll, S. (2010, 12 13) Solheim happy with climate compromise. Hentet 11 14, 2015 fra newsinenglish.no: http://www.newsinenglish.no/2010/12/13/solheim-happy-with-climate-compromise/

Borge, L.-E. (2015, December 09). Norsk Offentlig Utredning 2015:15 Sett pris på miljøet – Rapport fra grønn skattekommisjon. Hentet December 13, 2015 fra regjeringen.no: https://www.regjeringen.no/no/dokumenter/nou-2015-15/id2465882/?q=&ch=1

Bright Green Island Catalogue.

Bright Green Island web page. (u.d.). Hentet fra http://brightgreenisland.com/

Bruvoll, A., & Dalen, H. M. (2009). Pricing of CO₂ emissions in Norway – Documentation of data and methods used in estimations of average CO₂ tax rates in Norwegian sectors in 2006. Oslo: Statistics Norway.

Bryhni, I. (2014, January 30). CO₂-avgift. Hentet November 29, 2015 fra Store norske leksikon: https://snl.no/CO₂-avgift

Danielsen, M. A. (2014, November 17). Regjeringen.no. Hentet November 29, 2015 fra Grønn skatteomlegging i Europa: https://www.regjeringen.no/no/aktuelt/Gronn-skatteomlegging-i-Europa/id2340842/

EcoGrid EU: From Design to Implementation – summary. (u.d.). Hentet fra http://www.eu-ecogrid.net/images/Documents/131120_ecogrid_popular_summary.pdf

Environment, N. D. (2012, 06 11) Klimaforliket vedtatt i Stortinget. Hentet 11 14, 2015 fra Regjeringen.no: https://www.regjeringen.no/no/aktuelt/klimaforliket-vedtatt-i-stortinget/id684927/

Europaportalen. (2009, December 04) Regjeringen.no. Hentet November 29, 2015 fra CO₂-skatt: Fordeler og ulemper: https://www.regjeringen.no/no/aktuelt/co2-skatt-fordeler-og-ulemper/id694307/

Furdal, T. (2012, 06 08) New cross-Party climate compromise agreed. Hentet 11 14, 2015 fra aftenbladet.no: http://www.aftenbladet.no/energi/aenergy/New-cross-Party-climate-compromise-agreed-2985720.html

IEA, I. E. (2012) Nordic Energy Technology Perspectives. Oslo: IEA/Nordic Energy Research.

IETA, I. E. (2013, May) ieta.org. Hentet November 29, 2015 fra Norway – The World's Carbon Markets: A Case Study Guide to Emissions Trading: http://www.ieta.org/assets/Reports/EmissionsTradingAroundTheWorld/edf_ieta_norway_case_study_may_2013.pdf

Norwegian government. (2011–2012) White paper on Norwegian climate politics. Meld. St. 21 (2011-2012) Norsk klimapolitikk .

Rolf Golombek, M. G. (2015) Virkemidler som kan fremme utvikling og bruk av miljøteknologi. CREE/Frischsenteret.

Rosvold, K. A. (2015, 06 19) Klimameldingen. Hentet 11 14, 2015 fra snl.no – Store norske leksikon: https://snl.no/Klimameldingen

Rosvold, K. A., & Olerud, K. (2015, 01 06) Klimaforliket. Hentet 11 14, 2015 fra snl.no – Store norske leksikon: https://snl.no/Klimaforliket

Schlaupitz, H. (2012) Alt om klimameldingen. Hentet 11 16, 2015 fra naturvernforbundet.no: http://naturvernforbundet.no/klima/norsk_klimapolitikk/alt-om-klimameldingen-og-klimaforliket-article26633-131.html

World Bank. (u.d.). worldbank.org. Hentet November 29, 2015 fra Putting a Price on Carbon with a Tax: http://www.worldbank.org/content/dam/Worldbank/document/Climate/background-note_carbon-tax.pdf

16.2. Maksa par oglekļa savienojumu emisijām Norvēģijā

Borge, L.-E. (2015, December 09) Norsk Offentlig Utredning 2015:15 Sett pris på miljøet – Rapport fra grønn skattekommisjon. Hentet December 13, 2015 fra regjeringen.no: https://www.regjeringen.no/no/dokumenter/nou-2015-15/id2465882/?q=&ch=1

Bright Green Island Catalogue.

Bright Green Island web page. (u.d.). Hentet fra http://brightgreenisland.com/

Bruvoll, A., & Dalen, H. M. (2009) Pricing of CO₂ emissions in Norway – Documentation of data and methods used in estimations of average CO₂ tax rates in Norwegian sectors in 2006. Oslo: Statistics Norway.

Bryhni, I. (2014, January 30) CO₂-avgift. Hentet November 29, 2015 fra Store norske leksikon: https://snl.no/CO₂-avgift

Danielsen, M. A. (2014, November 17) Regjeringen.no. Hentet November 29, 2015 fra Grønn skatteomlegging i Europa: https://www.regjeringen.no/no/aktuelt/Gronn-skatteomlegging-i-Europa/id2340842/

EcoGrid EU: From Design to Implementation – summary. (u.d.). Hentet fra http://www.eu-ecogrid.net/images/Documents/131120_ecogrid_popular_summary.pdf

Europaportalen. (2009, December 04) Regjeringen.no. Hentet November 29, 2015 fra CO₂-skatt: Fordeler og ulemper: https://www.regjeringen.no/no/aktuelt/co2-skatt-fordeler-og-ulemper/id694307/

IEA, I. E. (2012) Nordic Energy Technology Perspectives. Oslo: IEA/Nordic Energy Research.

IETA, I. E. (2013, May) ieta.org. Hentet November 29, 2015 fra Norway – The World's Carbon Markets: A Case Study Guide to Emissions Trading: http://www.ieta.org/assets/Reports/EmissionsTradingAroundTheWorld/edf_ieta_norway_case_study_may_2013.pdf

Norwegian government. (2011–2012) White paper on Norwegian climate politics. Meld. St. 21 (2011–2012) Norsk klimapolitikk .

Rolf Golombek, M. G. (2015) Virkemidler som kan fremme utvikling og bruk av miljøteknologi. CREE/Frischsenteret.

World Bank. (u.d.). worldbank.org. Hentet November 29, 2015 fra Putting a Price on Carbon with a Tax: http://www.worldbank.org/content/dam/Worldbank/document/Climate/background-note_carbon-tax.pdf

16.3. Ilgtspējīgs ekociemats Norvēģijā

Hurdal Økolandsby (2014) Historikk, Bærekraftsdale Hurdal. 1st ed. Hurdal: Hurdal Økolandsby, 2014. Web. 4 Dec. 2015.

Hurdalsmodellen: 10 Økolandsbyer På 10 År. 1st ed. Hurdal: Filago, 2015. Print.

16.4. Samso – Dānijas atjaunojamās enerģijas sala

Denmark, Samsø. "Samsø – Denmark | Profile | State Of Green". Stateofgreen.com. N.p., 2015.
Godoy, Julio. "ENERGY-DENMARK: SAMSO ISLAND – LIVING IN HARMONY WITH NATURE". Global

Information Network 2009. Web. 4 Dec. 2015.

Jørgensen, Peter Jacob. Samsø – A Renewable Energy Island: 10 Years of Development and Evaluation. 2nd ed. Samsø Energy Academy, 2007. Web. 4 Dec. 2015.

Nevin, John. "The Power of Cooperation". The Behavior Analyst 33.2 (2010): 189. Web. 2015.

Saastamoinen, M. "Contextualising Behavioural Change in Energy Programmes Involving Intermediaries and Policymaking Organizations Working Towards Changing Behaviour: Samsö – Renewable Energy Island Programme". Energychange.info. N.p., 2009. Web. 4 Dec. 2015.

Spear, Stefanie et al. "Samso: World’S First 100% Renewable Energy-Powered Island Is A Beacon For Sustainable Communities". EcoWatch. N.p., 2014. Web. 18 Dec. 2015.

16.5. Dānijas „zaļā” sala Bornholma

Bright Green Island Catalogue.

Bright Green Island web page. (u.d.). Hentet fra http://brightgreenisland.com/
EcoGrid EU: From Design to Implementation – summary. (u.d.). Hentet fra http://www.eu-cogrid.net/images/Documents/131120_ecogrid_popular_summary.pdf

16.6. Biroju ēkas apsildīšana ar ķermeņa siltumu Zviedrijā

http://www.greenoptimistic.com/2011/01/12/stockholm-central-body-heat/
http://www.bbc.co.uk/news/business-12137680
http://www.icenews.is/index.php/2011/01/18/body-heat-harnessed-for-heating-at-stockholm-central-station/#ixzz1CzkwEVlg
http://cleantechnica.com/2011/01/20/250000-swedes-heat-a-building-with-their-bodies/
http://www.eurocities.eu/eurocities/news/Body-heat-new-green-energy-source-WSPO-9HLBUY

16.7. Saragosas „Ūdens taupīšanas programma” Spānijā

Arbués, F. & Villanúa, I. (2006) Potential for Pricing Policies in Water Resource Management: Estimation of Urban Residential Water Demand in Zaragoza, Spain, Urban Studies, 43(13), 2421-2442.

Barberán, R., ed. (2006) Consumo y gravamen del agua para usos residenciales en la ciudad de Zaragoza. Evaluación y propuesta de reforma. Ayuntamiento de Zaragoza, Zaragoza. Accessed at: HYPERLINK "https://www.zaragoza.es/" https://www.zaragoza.es/ on 12.07.2015.

European Climate Adaptation Platform (ECAP) 2014. Zaragoza: combining awareness raising and financial measures to enhance water efficiency. Accessed at: HYPERLINK "http://climate-adapt.eea.europa.eu/" http://climate-adapt.eea.europa.eu/ on 12.07.2015

Expo Zaragoza. (2008) Exposición Internacional "Agua y Desarrollo Sostenible". Accessed at HYPERLINK "http://www.expozaragoza2008.es/" http://www.expozaragoza2008.es/ on 12.07.2015.

Ralf, P. (2011) Reducing Water Demand and Establishing a Water Saving Culture in the City of Zaragoza. Accessed at: HYPERLINK "http://www.switchtraining.eu/" http://www.switchtraining.eu/

Smits, S. et al. (2010) Zaragoza: Taking Pride in Integrated Water Management in the City. Accessed at: HYPERLINK "http://www.switchurbanwater.eu/" http://www.switchurbanwater.eu/

Zaragoza City. (2015) Publicly available data from the Zaragoza City Website. Accessed at: HYPERLINK "https://www.zaragoza.es/ciudad/risp/" https://www.zaragoza.es/ciudad/risp/

16.8. Freiburga – Vācijas Saules enerģijas galvaspilsēta

Buehler, Ralph, and John Pucher. "Sustainable Transport in Freiburg: Lessons From Germany's Environmental Capital". International Journal of Sustainable Transportation 5.1 (2011).

Anon. "Freiburg, Germany Pioneers Solar Energy Use". Business and the Environment 19.3 (2008): 9-10. Web. 15 Dec. 2015.

Dresel, Thomas, and Kirstin Bertram. Solarregion Freiburg. 1st ed. Freiburg: City of Freiburg Environmental Protection Agency, 2007. Web. 21 Dec. 2015.

Freiburg Greencity – Approaches to Sustainability. 1st ed. Freiburg: Freiburg Wirtschaft Touristik und Messe GmbH & Co. KG, 2011. Web. 14 Dec. 2015.

Freytag, Tim, Stefan Gössling, and Samuel Mössner. "Living the Green City: Freiburg's Solarsiedlung Between Narratives and Practices of Sustainable Urban Development". Local Environment 19.6 (2014): 644-659. Web. 16 Dec. 2015.

Gordon, David. "Lessons From the Green Capital of Europe ; David Gordon Joined a Recent Waste Management Study Tour Of Freiburg, Germany. He Reflects on the Lessons the Green Capital of Europe Can Teach Northern Ireland". Belfast Telegraph 2003: 1. Web. 15 Dec. 2015.

Hamiduddin, Iqbal. "Social Sustainability, Residential Design and Demographic Balance: Neighbourhood Planning Strategies in Freiburg, Germany". Town Planning Review 86.1 (2015): 29-52. Web. 15 Dec. 2015.

IPCC. "Climate Change 2007: Working Group II: Impacts, Adaptation And Vulnerability". N.p., 2007. Web. 16 Dec. 2015.

Ryan, Sherry, and James A Throgmorton. "Sustainable Transportation and Land Development on the Periphery: a Case Study of Freiburg, Germany and Chula Vista, California". Transportation Research Part D: Transport and Environment 8.1 (2003): 37-52. Web. 14 Dec. 2015.

wwf.panda.org,. "Freiburg Green City". N.p., 2012. Web. 14 Dec. 2015.

16.9. Pielāgošanās paaugstinātam plūdu riskam pie Temzas

 Davoudi, Simin, Abid Mehmood, and Liz Brooks. The London Climate Change Adaptation Strategy: Gap Analysis. 1st ed. London: Engineering and Physical Sciences Research Council, 2015. Web. 18 Dec. 2015.

Gov.uk. "The Thames Barrier – Detailed Guidance – GOV.UK". N.p., 2014. Web. 18 Dec. 2015.

London Regional Flood Risk Appraisal. 1st ed. London: Greater London Authority, 2009. Web. 18 Dec. 2015.

London.gov.uk. "Policy 5.12 Flood Risk Management | London City Hall". N.p., 2015. Web. 18 Dec. 2015.

Managing Flood Risk Through London And The Thames Estuary: TE2100 Plan. 1st ed. London: Thames Estuary 2100 Environment Agency, 2012. Web. 18 Dec. 2015.

Nickson, Alex et al. FLOOD RISKS IN LONDON. 1st ed. London: The Environment Committee London, 2014. Web. 18 Dec. 2015.

Piliksere, Anita, Aigars Valainis and Juris Sennikovs. "A Flood Risk Assessment For Riga City Taking Account Climate Changes". Geophysical Research Abstracts 13 (2011) Rigapretpludiem.lv, "Riga Against Flood – About The Project". N.p., 2012. Web. 2015.

Rodrigues, Shirley. The London Climate Change Adaptation Strategy. 1st ed. Tokyo: Greater London Authority, 2008. Web. 17 Dec. 2015.

"Thames Barrier." The Hutchinson Unabridged Encyclopedia with Atlas and Weather Guide. Abington: Helicon, 2015. Credo Reference. Web. 21 Dec. 2015.

The Draft Climate Change Adaptation Strategy for London. 1st ed. London: Greater London Authority, 2010. Web. 18 Dec. 2015.

16.10. Pielāgošanās klimata pārmaiņām Nīderlandes lauksaimniecības nozarē

EEA. "Agriculture and Horticulture – Netherlands – Climate Adaptation". N.p., 2014. Web. 7 Dec. 2015.

De Bruin, K. et al. "Adapting to Climate Change in the Netherlands: An Inventory of Climate Adaptation Options and Ranking of Alternatives". Climatic Change 95.1-2 (2009): 23-45. Web. 10 Dec. 2015.   

National Programme For National Programme For Spatial Adaptation To Climate Change. 1st ed. The Netherlands: European Climate Adaptation Platform (ECAP), 2007. Web. 7 Dec. 2015.

Rozema, Jelte et al. Saving Fresh Water By Crop Cultivation on Salinizing Soils, A Survey. 1st ed. Amsterdam: Knowledge for Climate, 2014. Web. 10 Dec. 2015.

16.11. Piekrastes plānošana Horvātija

TRUMBIĆ I (N/A). “Coastal Plan for the Šibenik-Knin County” ppt presentation. Available from: http://meetings.pap-thecoastcentre.org/pptx/MedPartnership_Sibenik_Trumbic.pdf

EEA (N/A). Euroepan Climate Adaptation Platform. Available from: http://climate-adapt.eea.europa.eu/viewmeasure?ace_measure_id=5201

PAP/RAC http://www.pap-thecoastcentre.org/

UNDP (2008). A Climate for Change. Available from: http://hdr.undp.org/sites/default/files/nhdr_2008_en_croatia.pdf