14. Klimata pārmaiņas, dzīvesveids un patēriņš, oglekļa mazietilpīga attīstība

14. Klimata pārmaiņas, dzīvesveids un patēriņš, oglekļa mazietilpīga attīstība

14.1. Siltumnīcefekta gāzu emisiju novērtēšanas metodes – oglekļa pēda

Emisiju uzskaite un analīze ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai saprastu rīcības, kas jāveic, lai samazinātu radītās ietekmes uz klimatu. Slodžu apzināšana ļauj identificēt būtiskākās ietekmes jomas, noteikt prioritātes un identificēt rādītājus, lai novērtētu progresu. Jautājumi, uz kuriem jāatbild, veidojot emisiju novērtējumu, ir vairāki.

• Kādas SEG emisijas iekļaut uzskaitē?

• Kuri emisiju avoti tiek iekļauti uzskaitē? Šeit var identificēt dažādus rūpnieciskos procesus, piemēram, enerģētika, transports, lauksaimniecība, atkritumi.

• Kuras preces un pakalpojumus iekļaut uzskaitē?

• Kas ir atbildīgs par šīm emisijām, un kur tās rodas?

Atbildot uz šiem jautājumiem, SEG emisijas var aprēķināt gan atsevišķam produktam vai organizācijai, gan pašvaldībai, reģionam vai valstij. Lai nodrošinātu savstarpēju rezultātu salīdzināšanu, ir izstrādāti vairāki standarti, kas nosaka vienotu kārtību SEG emisiju aprēķiniem dažādos līmeņos.

14.1. att. Siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķina standarti.

Nacionālās SEG emisijas ir daudz pētītas un zināmas gandrīz visām pasaules valstīm. Taču arī šeit ir iespējamas dažādas pieejas. Vispirms tiek aprēķinātas teritoriālās emisijas – tās ir emisijas, kas radušās attiecīgajā teritorijā enerģētikas, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības un citu darbību rezultātā. Šīs ir emisijas, par kurām jāatskaitās ANO un kuras tirgojam ES un pasaules līmenī. Latvijā tās salīdzinājumā ar 1990. gadu ir samazinājušās par vairāk nekā 40%.

Taču Latvijas ekonomika nav izolēta, bet aktīvi iesaistīta starptautiskajā tirdzniecībā. Līdz ar to liela daļa emisiju ir ieguldītas Latvijā ražotajos produktos, kurus eksportējam uz citām valstīm, piemēram, starptautiskajā tirgū pārdodot kokmateriālus. Tai pašā laikā Latvija importē preces no citām valstīm. Šim importam savukārt seko emisijas, kas ieguldītas šajos importētajos produktos. Līdz ar to bez teritoriālajām emisijām ir iespējams aprēķināt arī patēriņa emisijas – visas attiecīgajā teritorijā patērēto preču un pakalpojumu (gan nacionālās, kas tiek patērētas iekšējā tirgū, gan importētās) dzīves ciklā radītās tiešās un netiešās SEG emisijas.

• Tiešās emisijas – attiecīgā produkta, procesa vai darbības lietošanas laikā radītās emisijas, kas parasti ir saistītas ar fosilā kurināmā sadedzināšanu, piemēram, automašīnai patērējot dīzeļdegvielu, rodas tiešās CO₂ emisijas.

• Netiešās emisijas – attiecīgā produkta, procesa vai darbības piegādes ķēdē radušās SEG emisijas, piemēram, emisijas, kas saistītas ar dīzeļdegvielas ieguvi, transportēšanu un realizāciju, līdz tā nonāk transporta līdzeklī.

• Iegultās emisijas – visu tiešo un netiešo SEG emisiju summa, kas radusies attiecīgā produkta, procesa vai darbības pilnā dzīves ciklā.

Latvijā liela daļa mūsu patērēto produktu tiek radīti citur pasaulē, tāpēc ar šo preču ražošanu saistītās emisijas ir izkaisītas pa visu pasauli. Lielākā daļa mūsu importēto emisiju rodas Krievijā, Ķīnā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā, jo šīs valstis ir mūsu tirdzniecības partneri. Arī daļa Latvijā saražoto preču netiek patērētas uz vietas, bet eksportētas uz citām valstīm, tāpēc tās netiek pieskaitītas pie patēriņa emisijām.

Ņemot vērā Latvijas ražošanas procesu, patēriņa paradumu un starptautiskā tirdzniecībā (eksportā un importā) iegultās  SEG emisijas, var gūt pilnīgu priekšstatu par Latvijas ekonomikas ietekmēm uz klimatu (sk. 14.2. att.).

Iegultās emisijas ļauj labāk saprast vietējā patēriņa un globālās ražošanas vides ietekmju atšķirības un parāda emisiju noplūdi no attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Ar starptautiskās tirdzniecības palīdzību attīstītās valstis, kurām attiecībā pret vidi ir augstākas prasības, pārceļ piesārņojošo rūpniecību uz citiem reģioniem, tādējādi nevis samazinot savas emisijas, bet pārnesot tās uz citām valstīm.

14.2. att. Siltumnīcefekta gāzu emisiju bilance Latvijā.

Attēla kreisajā pusē atainotas piedāvājuma (importa un ražošanas) emisijas, savukārt labajā – pieprasījuma (eksporta un patēriņa) emisijas. Ar patēriņu un ražošanu saistītās emisijas iekrāsotas zilā krāsā, savukārt tirdzniecībā iegultās emisijas – oranžā krāsā.

Atbilstoši PAS2070, vietējo emisiju aprēķina standartam pašvaldības emisiju aprēķinā tiek iekļautas trīs līmeņu emisijas (sk. 14.3. att.):

14.3. att. 1., 2. un 3. līmeņa siltumnīcefekta gāzu emisiju avoti pašvaldībā.

Šis dalījums norāda uz SEG emisiju rašanās vietu, kas ir būtiski, lai nodalītu emisijas, kas rodas attiecīgās pašvaldības teritorijā, un tās, kas rodas ārpus teritorijas, bet par kuru rašanos ir atbildīgi pašvaldības iedzīvotāji, uzņēmumi un/vai administrācija, kas ir to gala patērētāji.

Patēriņa emisiju aprēķina metodika aptver visas pašvaldības iedzīvotāju radītās tiešās un netiešās (aprites cikla) SEG emisijas, t.i., SEG emisijas tiek piešķirtas preču un pakalpojumu gala patērētājiem, nevis to ražotājiem. Patēriņa emisiju metodika nevērtē pašvaldības teritorijā radītās emisijas precēm un pakalpojumiem, kuras tiek eksportētas (netiek patērētas attiecīgajā pašvaldībā) vai kuru gala patērētāji ir pašvaldības.

Tā kā preces un pakalpojumi, ko ikdienā patērējam, un to ieguvei nepieciešamie resursi ir izkliedēti Latvijā un pasaulē, arī patēriņa emisijas nerodas tikai vienā pašvaldībā, bet ir izkliedētas pa visu piegādes ķēdi. Šo emisiju kopsumma veido attiecīgā produkta „oglekļa pēdu”, ar ko šajā gadījumā saprot attiecīgajā pašvaldības teritorijā patērēto preču un pakalpojumu pilnā aprites ciklā radīto tiešo un netiešo SEG emisiju apjomu, kas izteikts CO₂ ekvivalentu (CO_2e) tonnās.

Oglekļa pēdas popularitāte visā pasaulē strauji aug. To plaši izmanto pētniecībā, uzņēmējdarbībā (piemēram, dažādu preču un pakalpojumu klimata slodžu novērtēšanai) un politikas veidošanā. Tā kļuvusi par daudzu pilsētu un pašvaldību vides ilgtspējības indikatoru, un to izmanto, piemēram, Berlīne, Helsinki, Liverpūle, Londona, Manila, Sandjego, Tokija, Toronto. Tā ir labs līdzeklis, lai identificētu būtiskākās slodzes, noteiktu to attīstības tendences, izdarītu savstarpējos salīdzinājumus un plānotu oglekļa savienojumu zemu izmantošanas attīstību nākotnē. Oglekļa pēdas aprēķina rezultāti pašvaldībām ļauj izvirzīt pareizās prioritātes SEG emisiju samazināšanā, veiksmīgi komunicēt un pamatot pieņemtos lēmumus un attīstības scenārijus un stratēģiju zemu CO₂ emisiju virzienā.

14.4. att. "Oglekļa pēdas" aprēķina ietvars.

Patēriņa emisiju rezultāti tiek atspoguļoti pa patēriņa izdevumu kategorijām. Līdz ar to oglekļa pēdas aprēķinā tiek iekļautas ar transportu, mājokli, pārtiku, patēriņa preču un pakalpojumu radīšanu, lietošanu un utilizāciju saistītās tiešās un netiešās SEG emisijas. Oglekļa pēdas aprēķināšanai bieži vien tiek izmantota multireģionālās ielaides – izlaides analīzes metode (angļu val. Environmentally extended Multi Regional Input –  Output Model – EE-MRIO), kas papildināts ar vidi ietekmējošiem faktoriem (šajā gadījumā ar CO_2e emisijām).

EE-MRIO modelis nodrošina iespēju noteikt naudas plūsmu starp valstīm, nozarēm, apakšnozarēm, organizācijām un patērētājiem, kā arī ļauj izsekot dažādiem multiplikatora efektiem ekonomikā. Šo metodi bieži izmanto, lai analizētu makroekonomikas izmaiņu ietekmi uz vietējo, nacionālo vai starptautisko ekonomiku vai lai noteiktu konkrētas nozares vai iestādes pienesumu vietējai ekonomikai. Šis modelis balstās uz savstarpēji saistītām valstu ielaides – izlaides vai piedāvājuma – pieprasījuma tabulām, kas attēlo preču un pakalpojumu plūsmu starp valstīm un ekonomikas nozarēm viena gada griezumā un sniedz informāciju par visu ielaidi, ko izmanto ražošanā, proti, starpproduktiem, darbaspēku, kapitālu un zemi.

Ielaides – izlaides analīze ir pētniecības metode, kas izmanto MRIO modeli, lai noteiktu, cik daudz ir savstarpējo saistību starp dažādām ekonomikas nozarēm un modelētu ekonomisko attīstību.

Lai novērtētu ietekmi uz vidi, MRIO modeļi tiek papildināti ar vides faktoriem. SEG emisiju novērtēšanā tiek noteikti CO_2e emisiju apjomi katrai tautsaimniecības nozarei. Tādejādi, izmantojot ekonomisko procesu analīzi, iespējams aprēķināt dažādu tautsaimniecības nozaru pilnas piegādes ķēdes SEG emisijas. Dalot tās ar attiecīgās nozares izlaides vērtību, iespējams iegūt nozaru oglekļa ietilpības rādītājus (CO_2e/EUR).

Ielaides – izlaides metodes precizitāte atkarīga no koeficientu precizitātes, vecuma, ekonomikas izmaiņu ātruma, perioda, par kuru tāme sastādīta, plānoto gala pieprasījumu precizitātes un pieņēmumu piemērotības. Latvijā šobrīd ir pieejamas ielaides – izlaides tabulas no dažādiem avotiem, un tās atšķiras pēc savas precizitātes, detalizētības pakāpes un aktualitātes. Ielaides – izlaides tabulas izstrādā vairākas institūcijas:

• Latvijas Centrālā statistikas biroja izstrādātās tabulas ir pieejamas Eurostat mājaslapā;

• Pasaules ielaides – izlaides datubāze ir vēl viens labs datu avots, kur pieejama arī informācija par Latviju;

Tāpēc aktuālākas informācijas iegūšanai var izmantot iedzīvotāju aptauju, ar kuras palīdzību var iegūt datus par mājsaimniecību patēriņa struktūru un apjomu. Aptauju arī ieteicams izmantot, lai iegūtu papildu informāciju tiešo un piegādes ķēdes emisiju aprēķinam.

SEG emisiju aprēķiniem nepieciešams ievērojams datu apjoms. Šie dati var atšķirties pēc to kvalitātes, formāta un pilnīgumu un daudzos gadījumos tie ir jāprecizē, lai varētu tos pilnvērtīgi izmantot aprēķinos. Būtiskas problēmas ir saistītas ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra uzskaites formas Gaiss 2 pieejamo energoresursu patēriņa un SEG emisiju datu kvalitāti, kā arī ar sociālekonomisko datu pieejamību pilsētās un novados.

Taču standarti pieļauj iespēju izmantot dažādus datu avotus darbības datu un emisijas faktoru iegūšanai. Priekšroka būtu jādod Centrālās statiskas pārvaldes datiem un pašvaldībā pieejamiem primāriem datiem par siltumapgādi, ēku energoefektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu un sabiedrisko transportu.

Jomās, kur šādi dati nav pieejami, izmantojami aktuālākie nacionālie dati, kurus pielāgo pašvaldības specifikai, tos koriģējot ar mēroga koeficientu, piemēram, iedzīvotāju skaitu vai ekonomisko aktivitāti. Pēc iespējas jāizmanto attiecīgā gada dati, taču, ja tādi nav pieejami, var izmantot tuvāko gadu dati. Diemžēl vairākām darbības jomām datu pieejamība var būt ļoti ierobežota, piemēram, par pārrobežu kravu pārvadājumiem pa autoceļiem vai ūdeni. Tādā gadījumā jāparedz atsauce, ka šie dati kopējā aprēķinā nav iekļauti. Papildus tam datus var iegūt aptauju veidā, piemēram, par mājsaimniecībās patērēto energoresursu veidiem un apjomu.

Oglekļa emisijas pasaulē 2014. gadā bija 4,4 tonnas CO_2e uz cilvēku. Taču šīs emisijas nav vienmērīgi sadalītas visā pasaulē. ASV oglekļa pēda ir aptuveni 28,6 tonnas CO_2e uz cilvēku gadā, Krievijā –10 tonnas CO_2e, Ķīnā – 3,1 tonna CO_2e, bet Indijā – tikai 1,8 tonnas CO_2e uz cilvēku gadā. Eiropas Savienībā vidējā oglekļa pēda ir 13,3 tonnas CO_2e uz cilvēku gadā; lielākā oglekļa pēda Eiropas Savienībā ir Lihtenšteinas iedzīvotājiem (41 tonna CO_2e uz cilvēku gadā) un Beļģijas iedzīvotajiem (20 tonnu CO_2e uz cilvēku gadā). Savukārt mazākā tā ir Rumānijā un Bulgārijā – nedaudz mazāka par 5 tonnām CO_2e uz cilvēku gadā.

Latvijas iedzīvotāju ekoloģiskā pēda būtiski pārsniedz pasaules vidējo rādītāju. Ja2000. gadā tā bija 4,2 tonnas, tad 2013. gadā jau sasniedza 7,5 tonnas CO_2e uz cilvēku gadā. Tas ir lielā mērā noticis sakarā ar straujo ekonomikas attīstību, kas veicinājusi iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu. Savukārt tehnoloģiskie uzlabojumi emisiju samazināšanā nav bijuši pietiekami, lai nepieļautu oglekļa pēdas pieaugumu.

Taču emisijas nav arī vienmērīgi sadalītas visā valstī. Pētījums, kurā salīdzinātas patēriņa emisijas Rīgā, Ventspilī un Salacgrīvā, parāda, ka lielākās emisijas Latvijā ir tieši galvaspilsētā Rīgā – 9 tonnas CO_2e uz vienu cilvēku gadā. Savukārt patēriņa emisijas Salacgrīvas novadā un Ventspils pilsētā ir zemākas nekā vidēji Latvijā, attiecīgi 5,75 un 7,2 tonnas CO_2e uz vienu iedzīvotāju gadā (sk. 14.4. att.). Līdzīgi kā citur pasaulē, arī Latvijā lielākās emisijas saistītas ar pārtikas produktu patēriņu (36% Salacgrīvā, 31% Ventspilī), transportu (27% Salacgrīvā, 19% Ventspilī) un komunālajiem pakalpojumiem (20% Salacgrīvā, 30% Ventspilī).

14.5. att. Patēriņa SEG emisijas Latvijā 2013. gadā.

Patēriņa emisijas ir ļoti cieši saistītas ar iedzīvotāju ienākumiem, līdz ar to pēdējos gados, ekonomikai atgūstoties un pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, visā Latvijā vērojams straujš patēriņa emisiju pieaugums. Kopš 2010. gada salacgrīviešu patēriņa emisijas ir pieaugušas par 39%, bet ventspilnieku emisijas augušas par 19%.

Pašvaldību līmenī iespējams aprēķināt ne tikai patēriņa emisijas, bet arī tiešās SEG emisijas. Teritoriālās emisijas Salacgrīvas novadā 2013. gadā bija 49 387 tonnas CO_2e (par 5% mazāk nekā Salacgrīvas iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas), bet Ventspils pilsētā – 357 634 tonnas CO_2e (par 17% vairāk nekā Ventspils iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas).

Enerģētika (apkure un rūpniecība), autotransports un pārtika veido lielākās emisijas gan Salacgrīvas novadā, gan Ventspils pilsētā. Laika posmā no 2010. gada līdz 2013. gadam SEG emisijas Salacgrīvas novadā nav būtiski mainījušās. Taču Ventspils pilsētas SEG emisijām ir tendence samazināties – no 2010. gada līdz 2013. gadam tās ir samazinājušās par 9%. Īpaši pozitīvi vērtējams emisiju samazinājums no pasažieru pārvadājumiem, centralizētās pilsētas siltumapgādes un privātā autotransporta (-7%). Arī ēku siltināšanai ir pozitīva ietekme uz mājokļu radītajām emisijām. Lielākā daļa emisiju – gan pārtikas, gan citu preču un energoresursu ražošanas emisijas – rodas ārpus pašvaldību robežām, līdz ar to pašvaldībai ir ierobežotas iespējas tās ietekmēt.

Labākais līdzeklis ārējo emisiju samazināšanai ir „zaļā” iepirkuma kritēriju integrēšana pašvaldību iepirkumos. Viens no sektoriem ar lielām ārējām izmaksām ir pārtika. Šī sektora emisiju samazināšanu varētu veicināt ar sezonālās, vietējās un bioloģiskajā lauksaimniecībā audzētās pārtikas patēriņa veicināšanu mājsaimniecībās un pašvaldības pakļautības iestādēs, piemēram, skolās un medicīnas iestādēs.

14.2. Oglekļa mazietilpīga attīstība

Oglekļa mazietilpīgas attīstības (OMA) (angļu val. – low carbon development) koncepcijas pirmsākumi rodami ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām. 2008. gada līgumslēdzēju pušu konferencē tika ierosināts sākotnējais priekšlikums šādu attīstību ieviest visās valstīs, kas ratificējušas konvenciju.

OMA ir kompleksa attīstības pieeja, kurā atsevišķi tiek izdalīta arī oglekļa mazietilpīga ekonomika, ko lieto kontekstā ar ekonomikas plānošanas stratēģijām attiecībā uz SEG emisiju samazināšanu, bet kopumā OMA var ietvert arī citas jomas, piemēram, vides ilgtspēju un sociālo vienlīdzību. Diemžēl līdz šim brīdim nav ieviesta starptautiski vienota OMA definīcija. Līdz ar to katra valsts oglekļa mazietilpīgu attīstību interpretē citādi, kas pēc būtības nav slikti, ja vien izvirzītie starptautiskie mērķi tiek sasniegti.
Uz ANO pieņemto stratēģiju pamata arī ES sākusi īstenot pāreju uz zemu SEG emisiju ekonomiku. Priekšnosacījumi šim attīstības virzienam ir noteikti „Eiropa 2020 – ES stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, kas izvirza trīs prioritātes:

• uz zināšanām un inovāciju balstītu ekonomikas attīstību,

• tādas ekonomikas veicināšanu, kas rada zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni,

• taupīgi izmanto resursus un ir konkurētspējīga,

• tādas ekonomikas sekmēšanu, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kura nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju.

OMA ir kompleksa un starpdisciplināra sistēma, kurā ir gan politikas izstrāde un instrumenti, gan ilgtspējīga zinātne un pētījumi, organizatoriskas pārmaiņas, pārvaldības vadība, finanšu instrumenti un citas sfēras, kurās nepieciešama uz OMA ieviešanu vērsta rīcība. Šādi emisiju samazināšanas pasākumi ir domāti, lai panāktu noturīgas izmaiņas mājsaimniecību, iestāžu un uzņēmumu uzvedībā. Taču indivīdiem un grupām, kam jāievieš šīs izmaiņas, joprojām nav brīvi pieejami instrumenti un tehnoloģijas, kas atvieglotu šādu rīcību. Lai panāktu SEG emisiju samazinājumu globālā un nacionālā līmenī, būtiski ir saprast faktorus, kas ietekmē izmaiņas patēriņa un ražošanas paradumos. Emisiju samazināšanas nolūkā ir jācenšas panākt attieksmes maiņa un jārada motivācija videi draudzīgai rīcībai, kā arī jāmeklē jaunas partnerības un jārada rīki, lai izvērtētu un nodrošinātu nepieciešamās izmaiņas. Tieši pašvaldībām šajā ziņā ir lielas priekšrocības, jo tām ir tieša saikne ar mājsaimniecībām un vietējiem uzņēmumiem. Tāpat vietējās pašvaldības var identificēt un atbalstīt pārmaiņu aģentus, kas veicina zemu SEG emisiju attīstību, tādejādi nostiprinot motivāciju. Tas, savukārt, stiprina vietējo identitāti un lepnumu par sasniegto labklājības veicināšanā un emisiju samazināšanā.

Daudzas no jomām, kam ir būtiska ietekme uz SEG emisijām, ir pašvaldības tiešās funkcijas vai arī iekļaujas to plašākā atbildības lokā. Mājokļu sektors ir viena no šīm jomām, kur pašvaldība var panākt būtisku SEG emisiju samazinājumu, siltinot savā īpašumā esošās ēkas, veicinot privātmāju energoefektivitātes uzlabojumus un nodrošinot labāku būvniecības praksi. Tāpat ir būtiski SEG emisiju samazināšanas pasākumus integrēt vietējā attīstības telpiskajā plānošanā, kas nodrošinātu ilgtermiņa stratēģisku pieeju zemu SEG emisiju panākšanai un dotu attiecīgus signālus investoriem, kā arī iepirkumu procedūrās aktīvāk izmantot vides kritērijus.

Patēriņa emisijas bieži vien ir grūti kontrolēt, jo, piemēram, nevaram likt Ķīnai izvēlēties vienu vai citu energoresursu vai izmantot videi draudzīgas tehnoloģijas. Globālajai tirdzniecībai liberalizējoties, arī valstu valdībām ir aizvien mazāk iespēju aizliegt ievest produktus, kuriem ir būtiska ietekme uz vidi. Vienīgi mēs, kā patērētāji, varam boikotēt preces ar lielu oglekļa pēdu vai preces no valstīm, kas necenšas samazināt SEG emisijas. Tomēr arī tas ne vienmēr izdodas, jo pārsvarā mūsu izvēli nosaka preces vai pakalpojuma cena nevis doma par klimata pārmaiņu ierobežošanu.

Mūsu ikdienas patēriņa un ražošanas paradumi nosaka lielāko daļu SEG emisiju un līdz ar to arī klimata pārmaiņas. Taču pašus patēriņa paradumus veido komplekss savstarpēji saistītu faktoru kopums (vajadzības, iekšējie un ārējie faktori), kuri ir atkarīgi no dabas vides un plašākas sociālekonomiskās vides – makrovides faktoriem: pieejamajām tehnoloģijām un infrastruktūras, ekonomiskās, demogrāfiskās, institucionālās un sociālās vides (sk. 14.6. att.).

14.6. att. Patērētāju uzvedību skaidrojošs modelis.

Avots: Gatersleben & Vlek, 1998.

Mājsaimniecību radīto vides slodžu novērtējumi viennozīmīgi atzīst pārtikas, transporta un mājokļa patēriņa sektorus par jomām ar lielāko ietekmi uz klimatu. Šīs slodzes var izteikt izmantojot IPAT vienādojumu, kas tiek izmantots arī SEG emisiju novērtēšanā un modelēšanā:

IPAT vienādojumu var raksturot ar šādu piemēru. 1990. gadā, kas ir pieņemts par atskaites punktu SEG emisiju samazināšanai, kopējās pasaules radītās SEG emisijas bija 21,7 milj. t CO₂, iedzīvotāju skaits bija 5,3 miljardi, ienākumi – vidēji 5,69 tūkstoši USD uz cilvēku gadā, bet ekoefektivitāte – 0,72 g CO₂ uz vienu radīto USD (5,3 x 5,69 $/cilv. x 0,72 g CO₂/$ = 21,7 milj. t CO₂).

Savukārt divdesmit gadus vēlāk SEG emisijas bija pieaugušas līdz 31,1 miljardam tonnu CO₂ ,iedzīvotāju skaits 2010. gadā bija palielinājies līdz 6,8 miljardiem cilvēku, ienākumi – līdz 7,5 tūkstošiem ASV dolāru uz cilvēku gadā, bet tehnoloģiskais progress emisiju intensitāti bija samazinājis līdz 0,61 g CO₂/USD (6,8 x 7,5 $/cilv. x 0,61 g CO₂/$ = 31,1 milj. t CO₂). Līdz ar to, neskatoties uz tehnoloģisko progresu šajā laika periodā, emisijas bija pieaugušas par 43%. Tas bija noticis iedzīvotāju skaita pieauguma un ekonomiskās attīstības ietekmē.

Izmantojot IPAT vienādojumu, iespējams modelēt SEG emisiju nākotnes scenārijus. Lai nodrošinātu SEG emisiju samazinājumu, nepieciešams nodrošināt izmaiņas labklājībā un tehnoloģijās. Šīs izmaiņas ietekmē apjoma, strukturālais un intensitātes efekts, kas saistīts ar dažādām pieejām ilgtspējīga patēriņa vides slodžu pārvaldībā:

• ekoefektivitātes pieeja, kas ir vērsta uz ekoefektivitātes uzlabošanu visos produkta aprites cikla posmos,

• pārslēgšanās pieeja, kas ir vērsta uz izmaiņām patēriņa struktūrā, mainot kolektīvo rīcību un koncentrējoties uz izmaiņām piegādes sistēmās,

• pietiekamības pieeja, kas ir vērsta uz patēriņa apjoma samazināšanu un atbalsta ekonomiku bez izaugsmes un attīstītajās valstīs pat ekonomiskās izaugsmes samazināšanu, labklājību un apmierinātību ar dzīvi nodrošinot, attīstot sociālo kapitālu un dzīvesveidu, kas vairāk tendēts uz garīgām nevis materiālām vērtībām.

Mūsdienu sabiedrība ir pārlieku koncentrējusies uz ekoefektivitātes pieeju – tehnoloģiskajām inovācijām un brīvā tirgus risinājumiem, lai sabiedrību ievirzītu videi draudzīgākā gultnē. Taču „atsitiena” efektu ietekmē šī pieeja nespēj nodrošināt absolūtu resursu patēriņa un piesārņojuma samazinājumu. Tā tiek kritizēta no pietiekamības pieejas atbalstītāju puses, kas uzsver, ka ikdienas dzīvē cilvēkiem ir grūti mainīt savus ieradumus pat tad, ja viņi ir labi informēti un motivēti. Līdz ar to nepieciešams ar sistēmiskām sociālām inovācijām un pieprasījuma puses pārvaldību mainīt ne tikai individuālu, bet arī kolektīvu rīcību, mainot patēriņa struktūru un apjomu.

Ilgtspējīga patēriņa pārvaldībā nevar koncentrēties tikai uz vienu no minētajām pieejām. Tā ir atkarīga no patēriņa sektora, mērķgrupas un sociālekonomiskā konteksta. Līdz ar to jālieto šo pieeju dažādas kombinācijas, kas vērstas uz pārmaiņām makrovides faktoros:

• ekonomiskajā sistēmā – jāattīsta tirgus mehānismi, kas veicina videi draudzīgu ražošanu un patēriņu un ierobežo neilgtspējīgus patēriņa paradumus,

• tehnoloģijās – produktiem un pakalpojumiem ar mazāku ekoloģisko pēdu ir jākļūst pieejamākiem un dominējošiem tirgū,

• infrastruktūra – fiziskās vides attīstība, kas atvieglo ilgtspējīgu patēriņu un izskauž neilgtspējīgus patēriņa paradumus,

• institucionālajā vidē – jāveicina cilvēku vajadzību apmierināšana ārpus tirgus (piem., sociālā kapitāla stiprināšana),

• sociālpsiholoģiskajā vidē – palielinot patērētāju zināšanas par patēriņa vides slodzēm un mainot patēriņa simbolisko nozīmi un attīstot mazāk materiālistisku, altruistiskāku dzīves stilu un vērtības.

Šo spēku ietekmē patēriņa paradumi Latvijā pēdējos 20 gados ir būtiski mainījušies. Ir notikušas izmaiņas iedzīvotāju dzīves stilā, piegādes sistēmās, ekonomiskajos procesos u.c. Daudzos gadījumos šīs izmaiņas ir bijušas neilgtspējīgas. Izmaiņas piegādes sistēmās ir pārlikušas vides slodzes no ražošanas uz patēriņu. Piemēram, pieaugošā mobilitāte, piepilsētas lielveikalu attīstība un „pilsētu atlūzas” ir palielinājušas nobraukto pasažierkilometru skaitu un tādējādi palielinājušas ietekmi uz klimatu. Arī izmaiņas dzīves stilā, piemēram, aizvien pieaugošais pieprasījums pēc sadzīves elektronikas un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, ir veicinājušas vides slodžu pieaugumu.

Daudziem no patēriņu ietekmējošajiem faktoriem ir dubulta daba. Ienākumi, tehnoloģiju attīstība un informācijas pieejamība var veicināt patēriņa apjoma pieaugumu un jaunu iekārtu izmantošanu gan, tieši pretēji, videi draudzīgu rīcību, energoefektivitāti un resursu taupību. Ekonomiskā izaugsme veicina elektroierīču skaita palielināšanos un elektroenerģijas patēriņu mājsaimniecībās, bet ekonomiskās krīzes ietekmē 2008. un 2009. gadā samazinājās energoresursu un pārtikas produktu patēriņš, veicinot SEG emisiju samazināšanos. Tāpat ekonomiskās problēmas veicināja aktīvāku iedzīvotāju sadarbību resursu taupīšanā.

Pētījumi atklāj būtiskākos patēriņa virzošos spēkus, kas vecina gan ilgtspējīgu, gan neilgtspējīgu patēriņu. Tie ir saistīti ar tirgus nepilnībām, kas valdības līmenī netiek risināti, un „labas dzīves” un labklājības izpratni sabiedrībā:

• zemās videi kaitīgo produktu cenas, kas neatspoguļo ārējās vides izmaksas,

• infrastruktūra un piegādes sistēmas, kas patērētāju ieslēdz neilgtspējīgās izvēlēs,

• tirgus ekonomikā iebūvētais konkurences un izaugsmes modelis, kas veicina visu dzīves sfēru komercializāciju un produktu nepārtrauktu inovāciju,

• mārketings, kas izmanto produktu statusa nozīmi un veicina materiālistisku vērtību nostiprināšanos sabiedrībā ar masu mediju (īpaši televīzijas), publiskās telpas komercializācijas un atlikto maksājumu palīdzību,

• sabiedrības materiālistiskās vērtības un vēlme pēc augstāka komforta.

Šo virzošo spēku kompleksās mijsakarības un daudzveidīgās ietekmes liedz skaidri prognozēt mājokļa, transporta un pārtikas sektoru vides slodžu dinamiku. Piemēram, mājokļu sektorā cilvēkiem būs vēlme pēc lielākas dzīvojamās telpas un daudzām elektroierīcēm, kas veicinās vides slodžu pieaugumu, taču ēku siltināšana, elektroierīču efektivitātes palielināšana un pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem veicinās SEG emisiju samazināšanos.

Socioloģiskās aptaujas atklāj, ka iedzīvotājiem Latvijā rūp vides jautājumi (pārsvarā vides piesārņojums un atkritumu problemātika) un klimata pārmaiņas tie uzskata par būtisku vides problēmu, taču aptaujātie nav ieinteresēti ilgtspējīgā patēriņā un neuzskata, ka viņu ikdienas patēriņa paradumi atstāj būtisku ietekmi uz vidi. Tajā pašā laikā veidojas nišas dzīves stili un tirgi, piemēram, bioloģiskās pārtikas, ekokosmētikas un dažādu energoefektīvu iekārtu jomā. Tas saistās ar ilgtspējīga patēriņa dzīves stila nostabilizēšanos noteiktās sociālās grupās, taču šie dzīves stili ir margināli un nespēj atsvērt apjoma efektu un ar to saistītās augošās patēriņa ietekmes uz klimatu.

Sabiedrība nav homogēna un, vērtējot iedzīvotāju rūpes par vidi un ilgtspējīgu patēriņu, visus iedzīvotājus var iedalīt četrās apjoma ziņā līdzīgās grupās (sk. 14.1. tabulu). Pirmā grupa, kurai rūp vides aizsardzība un kura rīkojas videi draudzīgi, iekšēji var būt ļoti atšķirīga. Daļa šīs grupas pārstāvju var būt gatavi aktīvi rīkoties paši un piedalīties ilgtspējīgas kopienas veidošanā, preču koplietošanā un dekomercializācijā. Savukārt citi (trešā grupa) paļaujas uz ekomarķējumiem un, nemainot savas vajadzības un sociālekonomiskos nosacījumus, izvēlas videi draudzīgus produktus un pakalpojumus. Arī ceturtajā grupā var izdalīt apakšgrupas ar indivīdiem, kuri neinteresējas par videi draudzīgu rīcību, bet pasīvi labprāt izvēlētos videi draudzīgus produktus un pakalpojumus, kā arī indivīdiem, kuri uzskata videi draudzīgu dzīvesveidu par aplamu un nevajadzīgu. Līdz ar to, analizējot patērētāju vides rīcību, bez attieksmēm un rīcības būtiski ir saprast arī patērētāju gatavību mainīt savas vajadzības un apmierināt tās ārpus tirgus vai esošo sistēmu ietvaros pārslēgties uz videi draudzīgākām izvēlēm.

14.1. tabula. Ilgtspējīga patēriņa mērķgrupu dalījums

Šis dalījums atklāj arī vērtību – rīcības atšķirības starp cilvēku zināšanām par to, kas būtu jādara, un patieso rīcību. Piemēram, 3. grupa, kurai vides jautājumi nerūp, rīkojas videi draudzīgi, jo ierobežoto ienākumu dēļ ir spiesti dzīvot mazākos dzīvokļos, apkurē izmantot koksni, braukt ar sabiedrisko transportu, bet labprāt šīs izvēles aizstātu ar neilgtspējīgākām.

2. grupa apzinās vides jautājumu aktualitāti, bet ierobežoto iespēju dēļ ilgtspējīgu dzīvesveidu nespēj īstenot. Sabiedrības grupās, kurām nerūp vides jautājumi, videi draudzīgu rīcību ir iespējams veicināt, veidojot ilgtspējīgu produktu piegādes sistēmas, tirgū nodrošinot videi draudzīgu produktu piedāvājumu un produktu cenās integrējot ārējās vides un sociālās izmaksas. Taču patērētāji, kuriem rūp vides jautājumi un kuri interesējas par patēriņa ietekmēm uz vidi un veselību, ir vai nu gatavi maksāt vairāk, vai arī mainīt savus uzvedības paradumus par labu videi draudzīgākām izvēlēm, kuras lielā mērā ir atkarīgas no iedzīvotāju ienākumu līmeņa un citiem iekšējiem faktoriem, piemēram, prasmēm vai zināšanām par videi draudzīgas rīcības iespējām.

Veidojot oglekļa mazietilpīgu attīstību, jāņem vērā patērētāju rīcības atkarība no vajadzībām, spējām un iespējām. Šie spēki darbojas atšķirīgi dažādos patēriņa sektoros un dažādās mērķgrupās un ir atkarīgi no aktuālā vides aspekta un pieliekamajām pūlēm. Tā, piemēram, socioloģiskajās aptaujās lielākā daļa respondentu atzīst, ka cena un produktu kvalitāte nevis produktu ietekme uz vidi vai veselību, ir būtiskākie patēriņa izvēli noteicošie faktori. Taču patērētājs var būt vairāk norūpējies, piemēram, par dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu, bet tajā pašā laikā būt vienaldzīgs par transporta līdzekļu radīto gaisa piesārņojumu un klimata pārmaiņām.

Viens no pirmajiem soļiem OMA īstenošanai ir izstrādāt un ieviest zemu CO₂ emisiju attīstības stratēģiju, kas arī paredzētu galvenās vadlīnijas dažādiem tautsaimniecības sektoriem. Lai nodrošinātu mērķtiecīgu pāreju uz SEG mazietilpīgu attīstību un samazinātu valsts vai pašvaldības ietekmi uz klimatu, būtu jāseko vienkāršam priekšrakstam:

• jāsāk ar SEG emisiju samazināšanu tajos sektoros, kas rada lielāko ietekmi uz klimatu (noderēs oglekļa pēdas aprēķins),

• pēc iespējas jāizvairās no rīcībām, kas īstermiņā vai ilgtermiņā veicinās tiešo un netiešo SEG emisiju pieaugumu,

• jāizvēlas iespējas, kas ļauj samazināt SEG emisijas, piemēram, uzlabojot darbības efektivitāti un izmantojot labākos pieejamos tehniskos risinājumus.

Literatūra

Brizga, J. (2012) Ilgtspējīga patēriņa pārvaldība Latvijā: politikas instrumenti, tīkli un indikatori. Disertācija, Latvijas Universitāte, Rīga.

Brizga, J. (2015) Patēriņa emisijas Latvijā aug. Vides Vēstis, 2(153), 12–13. lpp. http://www.videsvestis.lv/view.asp?ID=153&what=12

Brizga, J. (2014) Klimats un mēs – kurš kuru? Vides Vēstis, 2(147), 28–29. lpp. http://www.videsvestis.lv/view.asp?ID=147&what=28

Brizga, J., Kudreņickis, I. (2010) Mājsaimniecību ietekme uz klimatu Latvijā: oglekļa pēdas rādītājs. Scientific Journal of Riga Technical University. Environmental and Climate Technologies, 3(3), 34–40. doi: 10.2478/v10145-009-0004-9

Davis, S. J., Caldeira, K. (2010) Consumption-based accounting of CO₂ emissions. Proceedings of the National Academy of Sciences, 107(12), 5687-5692. doi: 10.1073/pnas.0906974107

EEA. (2013) Environmental Pressures from European Consumption and Production. A Study in Integrated Environmental and Economic Analysis. EEA Technical report 2/2013. Copenhagen: European Topic Centre on Sustainable Consumption and Production.

IPCC. (2014) IPCC Fifth Assessment Synthesis Report (p. 110): IPCC.

Fuchs, D. A., Lorek, S. (2005) Sustainable Consumption Governance: A History of Promises and Failures. Journal of Consumer Policy, 28(3), pp. 261–288.

Steen-Olsen, K., Weinzettel, J., Cranston, G., Ercin, A. E., & Hertwich, E. G. (2012) Carbon, Land, and Water Footprint Accounts for the European Union: Consumption, Production, and Displacements Through International Trade. Environmental Science & Technology, 46(20), 10883–10891.

Stern, N. (2007) The Economics of Climate Change: the Stern Review: Cambridge University Press.

Tukker, A., Bulavskaya, T., Giljum, S., de Koning, A., Lutter, S., Simas, M., Stadler, K., Wood, R. (2014) The Global Resource Footprint of Nations. Carbon, Water, Land and Materials Embodied in Trade and Final Consumption Calculated with EXIOBASE 2.1. (p. 74). Leiden/Delft/Vienna/Trondheim.

Tukker, A., Dietzenbacher, E. (2013) Global Multiregional Input-Output Frameworks: An Introduction and Outlook. Economic Systems Research, 25(1), 1–19. doi: 10.1080/09535319100000001

Tukker, A., Huppes, G., Guinée, J., Heijungs, R., Koning, A. D., Oers, L. V., Jansen, B. (2006) Environmental Impact of Products (EIPRO) Analysis of the Life Cycle Environmental Impacts Related to the Final Consumption of the EU-25.

Victor, P. A. (2012) Growth, Degrowth and Climate Change: A Scenario Analysis. Ecological Economics, 84, pp. 206–212.

Zaļā brīvība, Oglekļa pēda Latvijas pašvaldībās. http://www.zalabriviba.lv/dzivesveids/pasvaldibu-oglekla-peda/