4. Latvijas klimats un tā mainības raksturs

4.7. Vējš un tā raksturojošo lielumu ilglaicīgās izmaiņas

Atmosfēras spiediena sadalījums, kas nosaka arī vēja raksturu, Latvijas teritorijā ir cieši saistīts ar atmosfēras cirkulācijas īpatnībām. Reģionālās atmosfēras spiediena un vēja virziena atšķirības Latvijas teritorijā neizpaužas tik spilgti kā vēja ātruma sadalījums.
Atmosfēras spiediena gada gaita ir atkarīga no valdošajām bāriskajām sistēmām dažādās sezonās un aktīvās virsmas sasilšanu un atdzišanu radiācijas bilances izmaiņu rezultātā. Visā Latvijas teritorijā atmosfēras spiediena gada sadalījumā spilgti izpaužas maksimumi februārī, maijā un oktobrī un minimumi aprīlī, jūlijā un decembrī. Teritorijas kontinentālākajā daļā galvenais maksimums ir februāra mēnesī, bet Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē – maija mēnesī. Visā Latvijas teritorijā gada vidējā atmosfēras spiediena amplitūda salīdzinoši neliela, 4–5 mb. Atsevišķos gados atkarībā no dažādu bārisko veidojumu intensitātes ir iespējamas lielas atmosfēras spiediena novirzes no ilggadīgā vidējā rādītāja.

Kopumā gada griezumā Latvijā valdošie ir dienvidrietumu, rietumu un dienvidu virzienu vēji (sk. 4.23. att.). Latvijas  lielākajā daļā vējš gada laikā biežāk pūš no dienvidrietumiem. Rīgas līča dienvidu un austrumu daļā ir izteiktāks dienvidu virziena vēju īpatsvars, bet teritorijas austrumos (Daugavpils, Rēzekne, Alūksne) – rietumu virziena vēji.


Aukstajā gadalaikā galvenie bāriskie veidojumi, kas ietekmē Latvijas klimatiskos apstākļus, ir plašs stacionārs anticiklons virs Āzijas (Āzijas maksimums) un zema spiediena apgabals Atlantijas okeāna ziemeļu daļā (Islandes minimums). Ziemas periodā, padziļinoties Islandes depresijai un Āzijas maksimuma rietumu atzaram, izobāras ir vērstas virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, un tām ir raksturīgi lieli horizontālie bāriskie gradienti. Līdz ar to valdošie vēju virzieni aukstajā gada laikā ir dienvidu un dienvidrietumu vēji, kas pūš ar mērenu vai stipru spēku. Vasaras periodā sakarā Āzijas anticiklona transformāciju un depresijas izveidošanos, Islandes minimuma pavājināšanos un plaša augsta spiediena apgabala aktivizēšanos Atlantijas okeānā virs Azoru salam, bāriskie gradienti virs teritorijas pavājinās. Ar to saistīta vēja ātruma samazināšanās, kā arī rietumu un ziemeļu virziena vēju īpatsvara palielināšanās (sk. 4.24. att.).

Gada vidējais vēja ātrums variē no apmēram 5 m/s Baltijas jūras piekrastes teritorijās, bet teritorijas kontinentālajā daļā – ap 3–4 m/s. Lielākie vidējie vēja ātrumi tiek reģistrēti novembrī un janvārī (piekrastes teritorijās 4–6 m/s, bet iekšzemē 3 m/s). Mazākie vēja ātrumi tiek novēroti jūlijā un augustā (piekrastē 4 m/s, iekšzemē 2 m/s). Latvijas teritorijā reģistrētās lielākās vēja brāzmas sasniegušas ātrumu 48 m/s. Spēcīgas vētras teritorijā neatkārtojas katru gadu. Parasti vētras ilgst vienu dienu, tomēr dažkārt to ilgums sasniedz 2–3 dienas. Vēja ātrums brāzmās, kas sasniedz vētras spēku 20 m/s, Latvijas teritorijā ir iespējams visās vietās un visās sezonās. Novembra mēnesī Baltijas jūras piekrastē vētru atkārtošanās biežums ir reizi 10–15 gados. Tomēr ļoti spēcīgi vēji ar ātrumu brāzmās līdz 30 m/s ir iespējami arī vasaras sezonā Latvijas iekšzemes teritorijās. Vasarās virpuļviesuļi var veidoties visā teritorijā. Bezvēja apstākļi ir samērā reti. Periodā no septembra līdz martam bezvēja apstākļi Latvijas teritorijā tiek reģistrēti vidēji 1–15% no novērojumiem, periodā no aprīļa līdz augustam – 2–24%.

Lai izvērtētu vēja izmaiņu raksturu, tika analizētas piekrastes novērojumu staciju ilggadīgās novērojumu rindas. Iegūtie rezultāti apstiprināja, ka laika periodā no 1966. līdz 2011. gadam Liepājā, Pāvilostā, Mērsragā, Skultē, Ainažos novērojama būtiska vidējā un maksimālā vēja ātruma samazināšanās visu virzienu vējiem, ko apstiprina Manna-Kendela testa rezultāti (sk. 4.6. tabulu) un parāda 4.25. attēls Liepājas piemērā.